FOTO: Matīss Markovskis un Jekaterina Piskunova, Andra Marta Babre (no Aivas Zīles personīgā arhīva)
Radoši meklējumi apģērbu pārveidošanā, resursu taupīšana un rūpes par planētas nākotni kļūst aizvien aktuālākas. Upcycling mērķis pēc būtības ir novērst potenciāli noderīgu materiālu izšķērdēšanu un izmantot jau esošos izejmateriālus, lai radītu ko jaunu un piešķirtu tam lielāku vērtību nekā sākotnēji. Aiva uzskata, ka upcycling apģērbiem ir nākotne, tie būs aizvien populārāki, jo zaļi domājošu cilvēku kļūst aizvien vairāk. Sākot nodarboties ar apģērbu pāršūšanu, Aiva arvien biežāk aizdomājās par pasaules piesārņošanu un ar savu darbu rūpējas par to, lai pasaule būtu zaļāka un samazinātos lietoto apģērbu atkritumu kaudzes.
Katram kreklam savs pāris
Zīmola “Zīle” apģērbi top Aivas dzimtajā pilsētā Apē, kur viņa viena pati savā studijā nodarbojas ar lietoto apģērbu reinkarnāciju, dodot tiem jaunu dzīvi, un interesentiem pasniedz meistarklases. Aivai nav modes dizaineres izglītības, šūt viņa mācījusies pašmācības ceļā un par dizaineri sevi nesauc. “Kādreiz mums ar draudzeni bija sava šūšanas darbnīca, tad arī no viņas iemācījos šūt. Ik pa laikam mēģināju bēgt projām no šūšanas, bet vienmēr kaut kas lika atkal pie tās atgriezties. Biju nogurusi no klientu pasūtījumiem un viņu vēlmju izpildīšanas, jo gribēju darīt tā, kā pati biju izdomājusi. Tagad veidoju tikai savus modeļus, un notiek tā, ka īstā kleita satiek īsto sievieti. Ja notiek liktenīga satikšanās un acis mirdz, tad kleita ir jāņem.”
Sievišķīgās kreklkleitas top no vīriešu krekliem. Aiva meklē katram kreklam otru pusīti un kārto tos uz galda kā puzles gabaliņus. “Smejos, ka strādāju par kreklu savedēju, jo palīdzu diviem vientuļiem krekliem dzīvot vienā jaunā kleitā. Visaizraujošākais un visgrūtākais ir atrast kreklam draudziņu, jo reizēm ir skaisti modeļi, kuriem grūti pēc krāsas piemeklēt pāri. Kad tas izdodas, tad ir prieks un gandarījums gan pašai, gan jaunās kreklkleitas īpašniecei. Katram kleitas modelim ir savs nosaukums, ko izvēlos no savu iemīļoto kinofilmu personāžu vārdiem. Pirmo kleitu nosaucu par Fēbi kā seriāla “Draugi” varoni, bet vispopulārākais kleitas modelis ir Makbīla – atturīgs un askētisks, ko var vilkt arī uz darbu birojā. Veidoju kleitu modeļus tā, lai tās piestāvētu dažādām figūrām un izmēriem. Visiem modeļu paraugiem, kas pieejami “Zīles” mājaslapā zile-zile.com, norādu to izmērus centimetros – krūšu, vidukļa un gurnu platumu.”
Aiva atzīst, ka, veidojot otrreizējās pārstrādes dizainu, īpaši netraucē second hand apģērba fiziskais nolietojums un neizmazgājami traipi. Jo materiāla kvalitātes jautājumu var risināt radoši. “Krekli drīkst būt ar defektiem vai traipiem, jo tie tiek izgriezti. Daži no kleitu modeļiem ir tādi, kur kreklus izmantoju pilnībā bez atgriezumiem pēc zero waste principa. Nogriežu tikai kreklu apkakles, ko savukārt atdodu citai meistarei, kas tās izmanto svētku aksesuāriem.”
Sava kreklkleita
Iespējams pasūtīt arī savu individuālo kreklkleitu – aizsūtīt Aivai divus vai trīs vīriešu kreklus, kas savā, draugu vai ģimenes drēbju skapī stāv nevalkāti, un “Zīle” ļaus tiem pārtapt unikālā kreklkleitā.
Aiva labprāt dalās arī ar citiem savās kreklu sapārošanas un šūšanas iemaņās un ik pa laikam organizē meistarklases, kur katram pašam ir iespēja uzšūt savu kreklkleitu dienas laikā. “Pie manis uz meistarklasēm brauc interesenti no visas Latvijas. Dažas meitenes domā, ka nu tik dzersim vīnu un jautrās sarunās pavadīsim laiku. Bet nekāda lielā runāšana nenotiek, jo vadu praktiskas nodarbības un bez savas uzšūtās kleitas nevienu projām nelaižu. Gadās arī tā, ka mums ar kādu meistarklases apmeklētāju uzskati par kreklu sapārošanu nesakrīt, bet tad respektēju to, ka cilvēks pats ir tā salicis un, viņaprāt, tas sader kopā. Beigās, par pārsteigumu, kleita sanāk interesanta un cilvēks ir laimīgs par rezultātu.”
Aiva atzīst, ka viņai nebūtu interesanti piegriezt apģērbu no jauna auduma gabala, jo daudz radošāk ir sakombinēt lietotos apģērbus un tos pāršūt, lai gan tas ir sarežģītāks un laikietilpīgāks process. “Vienīgi dažreiz sāk nogurdināt, ka izejmateriāli – krekli vai bikses – vienmēr ir galvenie un diktē savus noteikumus un es nevaru būt galvenā noteicēja. (Smejas.) Jo allaž ir kāds defekts, kas jāpaslēpj vai jāizgriež, vai izmērs ir tāds, kā ir. Kāpēc sāku ar vīriešu krekliem? Jo tie, man šķiet, ir skaistāki par sieviešu blūzēm, no labiem kokvilnas audumiem, klasiska piegriezuma un ar uzmanību uz detaļām.”
No visas Latvijas pie Aivas brauc ciemos ne tikai uz meistarklasēm. “Dažreiz sarīkoju akciju, kad var mainīt pagraba labumus pret manām “Zīles” kleitām, un cilvēki ir ļoti atsaucīgi, brauc pie manis ne tikai no Apes. Viena dāma pat atbrauca no Ķekavas un saveda dažādus lauku labumus un konservētus kabačus, ko meita novērtēja kā pasaulē labākos. Tā, pateicoties savām kleitām, tiku pie pilna pagraba ar kartupeļiem, bietēm, burkāniem, ievārījumiem. (Smaida.) Tā ir tāda pozitīvas enerģijas apmaiņa, jo pašai bieži vien nav laika konservēšanai un citu konservējumi man garšo labāk nekā savējie. Un galvenais, ka beigās visi ir laimīgi.
Veco džinsu jaunā dzīve
Aivai ļoti patīk džinss kā materiāls, un no veciem džinsiem viņa pāršuj un sakombinē jakas un mēteļus. Izejmateriāli ņemti gan no “Otrās elpas”, gan lietoto preču veikaliem, arī draugi, radi un paziņas atdod savas vecās, nolietotās lietas. “Vislabāk man patīk džinsi, ko valkājis garš un apaļīgs vīrietis. Tad no vienām lielizmēra biksēm sanāk mētelis vienai neliela auguma tievai sievietei. Principā vienam mētelim nepieciešamas trīs džinsa bikses. Jo džinsi bijuši skaistāki un kvalitatīvāki savā pirmajā dzīvē, jo skaistāks sanāk mētelis. Džinsa mētelim ir tāda “problēma”, ka tas ir gandrīz nenovalkājams, un tas nāk par sliktu manam biznesam. (Smejas.) Manuprāt, jo ilgāk džinsu valkā un vairāk mazgā, jo tas ar laiku kļūst tikai labāks. Veidojot džinsa mēteļus un jakas, cenšos saglabāt oriģinālās džinsu detaļas, jo uztveru šo procesu kā trīspusēju sadarbību starp iepriekšējo dizaineru, mani un valkātāju. Sievietes, kas valkā manus tērpus, dažkārt ir ļoti radošas, un izdomā tik interesantas apģērbu kombinācijas, ko pati nebūtu iedomājusies.”
Aivas radīto apģērbu pircēji pārsvarā dzīvo Latvijā, bet ik pa laikam uzrodas kāds pircējs arī no Kanādas un Amerikas. “Speciāli nekur nereklamējos, tas man ir noslēpums, kā mani apģērbi atrod pircējus. Citreiz kāds ar “Zīles” tērpu ir aizbraucis uz ārzemēm un cilvēki prasa, kur tādu var iegādāties. Dažkārt ar saviem tērpiem piedalos dizaina tirdziņos, un tur pircējiem ir iespēja tos pielaikot. Tad gadās arī tā, ka sieviete vēlējusies nopirkt kleitu, bet pielaikojot atklāj, cik labi izskatās džinsa mētelis, un nopērk to. Gadās, ka kādai gados jaunākai pircējai pietrūkst naudas, tad atdodu lētāk, galvenais – lai valkā, ja patīk. Dzimtajā mazpilsētā Apē daudzi valkā manus apģērbus, vietējie mani mīl, un uz ielām var redzēt daudz “Zīļu”. Taču vislielākais prieks ir tad, kad manus apģērbus izvēlas skolotājas un velk tos, ejot uz skolu, tāpat bērnudārzu audzinātājas. Manuprāt, tas ir labs rādītājs un ļoti izglītojoši bērniem. Kad pie manis darbnīcā reiz ciemojās bērnudārza grupiņa ar četrgadniekiem, jautāju bērniem – kā jums liekas, kāpēc es šuju kleitas no vīriešu krekliem? Viņi teica – tāpēc, ka nevari atļauties nopirkt jaunas. (Smejas.) Kādreiz šuvu arī bērniem, bet vairs ne, jo viena maza kleitiņa prasa tikpat daudz darba kā lielā kleita, turklāt esmu novērojusi, ka bērni apzinīgā vecumā mēdz būt ļoti konservatīvi apģērbu izvēlē.”
Aivai ir divas pieaugušas meitas, un abas valkā mammas šūtos tērpus. “Mana jaunākā meita sākumā bija liela manu tērpu fane, vecākā meita Agnese tagad studē Norvēģijā un arī labprāt valkā manus apģērbus. Viņa jau sākotnēji man daudz palīdzēja, kad strādāja labdarības veikalā “Otrā elpa” un dizaina stendā bija nopērkami mani pirmie džinsa mēteļi. Agnese vienmēr mani atbalstīja, palīdzēja ar fotogrāfijām mājaslapai un mudināja ar “Zīles” tērpiem piedalīties dažādos pasākumos, piemēram, Tallinas dizaina festivālā, braucām arī uz Briseli, Kopenhāgenu, Viļņu. Par savu “Zīli” vienmēr runāju trešajā personā, jo tas ir kā mans alter ego. Pateicoties savam zīmolam, esmu tik daudz dažādu interesantu cilvēku satikusi, mācījusies, braukusi, redzējusi. Tas viss, tikai pateicoties “Zīlei”.
Ietaupīt, dzīvojot zaļāk
No vienas puses, domājam par ilgtspējību un zaļo dzīvesveidu, bet no otras – modes tendences katru sezonu mudina iegādāties jaunas lietas. Kā izbēgt no šī apburtā loka un nepakļauties modes industrijas spiedienam? “Liela atbildība gulstas uz lielajām korporācijām un ražotājiem, un arī valdības ziņā ir mainīt šo sistēmu. Tomēr tā ir katra cilvēka individuāla atbildība, jo pircējs var balsot par ilgtspēju ar savu pirkumu. Katram pašam ir jābūt kritiskākam un jāsaprot, ka nekas nekur nepazūd un viss patērētais kaut kur krājas. Tas, ka tu esi iztīrījis savu skapi un aiznesis nevajadzīgos apģērbus uz šķirotajiem atkritumiem vai labdarības veikalu vēl nenozīmē, ka problēma ir atrisināta un var mierīgi pirkt un patērēt tālāk. Tā pati kokvilnas ražošana – cik daudz resursu patērē un piesārņo dabu! Kā dabīgs materiāls kokvilna ir laba, bet kā tā tiek ražota, un ir valstis, kurās tiek izmantots bērnu darbs – par to vajag domāt. Kāda būtu reakcija, ja šodien zīmolu veikali pateiktu, ka visas viņu preces ir ar 90 % atlaidi? Jau otrajā dienā šie veikali būtu tukši, un cilvēki pirktu nedomājot, vai tas ir vajadzīgs. Patiesībā mums nemaz tik daudz nevajag, jo no tā apģērbu daudzuma, kas pašlaik pasaulē ir saražots, varētu apģērbties vēl piecas paaudzes. Jau pirms pāris gadiem tika runāts, ka cilvēki vairāk tiks iesaistīti apģērbu maiņā, kas piedāvā to nomāt vai lietoto apģērbu iztīrīt.
Jābūt kādam mehānismam, kas piespiestu lielos ražotājus ražot mazāk, jo saražoto un izmesto apģērbu apjoms ir milzīgs. Tie pat nenonāk līdz veikalu plauktiem, bet tiek aizvesti uz tuksnešiem un krājas kalnos. Mēs tikai nošausmināmies un pēc nedēļas jau to aizmirstam. Izmesti tiek arī milzīgi audumu pārpalikumi, kas paliek pāri ap 70 % pēc apģērbu piegriešanas. Mani iedvesmo igauņu modes dizainere Reet Aus, kas veido ilgtspējīgu modi un strādā tikai ar fabriku audumu atlikumiem.”
Lielie modes zīmoli mēdz pārpalikušos apģērbus sadedzināt, lai tie nebūtu jāpārdod ar atlaidēm. “Neesmu īsti pārliecināta, ja pie veikaliem būtu brīdinājumi ar šādu informāciju, vai tas cilvēkus atturētu no pirkšanas. Tāpat kā ar cigaretēm – uz paciņām ir brīdinoši uzraksti un šausminošas fotogrāfijas, bet tas neattur lielu daļu cilvēku no cigarešu pirkšanas un smēķēšanas. Domāju, ka tas ir izglītības jautājums. Nevar visu gaidīt tikai no skolas, jāsāk katram pašam ar sevi un jārāda piemērs bērniem.”
Aivai zaļais dzīvesveids nesaistās tikai ar modi, bet arī ar iepirkšanās paradumiem un vegānisko ēdienkarti. “Kopš sāku nodarboties ar otrreizēji pārstrādātiem apģērbiem, par daudz ko esmu aizdomājusies. Piemēram, ikdienā cīnos pret plastmasas iepirkumu maisiņiem. Nekad veikalā neņemu bezmaksas plastmasas maisiņus, iepirkties eju ar saviem trauciņiem un auduma maisiņiem. Savā mazpilsētā esmu to izkarojusi, ka man plastmasas maisiņus veikalos vairs nepiedāvā. Par pārtiku runājot, pie vegānisma nonācu pakāpeniski. Mana lielā meita ir vegāne, un arī mazā māsa ietekmējās no viņas. Lai viņas atbalstītu, arī pati atteicos no gaļas ēdieniem, un nevienu dienu neesmu to nožēlojusi. Tiklīdz sāku par to interesēties un pieslēgt domāšanu, tā dzīvot kļūst sarežģītāk.
Pirms dažiem gadiem piedalījos seminārā, kur tika runāts par to, ka zinātnieki aprēķinājuši, ka pasaulē atlicis ap piecdesmit ražas gadu. Ne tā, ka pēkšņi viss izbeigsies, bet nedomāt par to ir ļoti vieglprātīgi. Ja mūs tas neskars, ko mēs atstāsim nākamajām paaudzēm, saviem bērniem?”
Studēt nekad nav par vēlu
Aiva brīvajā laikā ir aizrāvusies ar interjera dizainu un ar apbrīnojamu apņēmību piecdesmit gadu vecumā uzsākusi studijas Latvijas Universitātē. ”Sapratu, ka modes dizainu negribu studēt, jo neesmu tik ļoti iekšā modē un nesekoju visām aktualitātēm. Neveidoju savus tērpus pēc modes tendencēm, bet šuju pēc savas izjūtas. Nevaru gan apgalvot, ka neietekmējos no modes, bet tas notiek neapzināti, un man nav tādas vēlmes, ieraugot cilvēkus, uzlabot viņu izskatu ar apģērbu. Savukārt, aizejot ciemos, dažkārt sanāk palīdzēt ar idejām mājas interjeru iekārtošanā, un man tas patīk. Arī interjerā man tuvas ir upcycling idejas – kā stilīgi uzlabot un restaurēt vecās mēbeles. Tagad mācos pirmajā kursā, un, kad beigšu studijas augstskolā, man būs piecdesmit pieci gadi un nebūšu nekāds jaunais speciālists (Smaida.) Jaunībā man nebija iespējas studēt, jo agri apprecējos un piedzima bērns, bet tagad, kā pirmā kursa studente, izjūtu tādu brīvību un mācos bez jebkāda spiediena ar lielu prieku. Pirms tam apmeklēju interjera dizaina kursus, bet ar studijām augstskolā man gribējās iedot sev pārliecību, ka būšu oficiāli interjera dizainere ar augstāko izglītību, kas drīkst konsultēt cilvēkus. Kluss sapnis man ir par Latvijas Mākslas akadēmiju – varbūt pēc Universitātes izdosies tur tikt maģistra programmā.”
Lai no Apes izbraukātu uz studijām Rīgā, daudz stundu paiet ceļā un ir laiks dažādām pārdomām. ”Tagad, kad studiju dēļ šūšanai laika atliek mazāk, šķiet, ka ziemā būs vairāk laika strādāt un vasarā – tērpu tirgošanai. Nē, tā tas nav. Ziemā ir ziemas domas, ziemā man nav vasaras kleitu domu. (Smaida.) Jāatzīst, ka šūšana ikdienā ir smags darbs, un domāju – cik ilgi ar to vēl nodarbošos? Manā gadījumā, kad nav ražotnes, bet pati šuju apģērbus vienā eksemplārā, tas īsti nav bizness. Lai arī mani izejmateriāli ir lēti vai par brīvu, pats tērpa tapšanas process ir krietni ilgāks. Turklāt tam nav atbalsta no valsts puses, tādēļ Latvijā ar upcycling modi nodarbojas maz jauno dizaineru. Savukārt, kad notiek kāds prezentācijas pasākums, “Zīle” tiek minēts kā labais piemērs. Pasaulē tikai viens procents no uzņēmējiem nodarbojas ar upcycling apģērbu dizainu. Latvijā varbūt ir aptuveni divi simti sociālo uzņēmumu, no kuriem ļoti maza daļiņa strādā šajā jomā un darbojas uz entuziasma pamatiem kā savas lietas fani. Kad mūsu paaudzes mazbērni pēc gadiem divdesmit jautās, kāpēc jūs tā piesārņojāt planētu un neko nedarījāt, vismaz varēšu atbildēt, ka es centos un darīju. Šī doma mani motivē turpināt iesākto ceļu.”
Projektu atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild žurnāls UNA