Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Viss top un pārtop

Upcycling modes zīmola “pARTapis” autores KRISTĪNES KALĒJAS radītos ērti valkājamos un transformējamos apģērbus izvēlas gan zaļās domāšanas, gan funkcionālā dizaina dēļ. Meistares darbnīcā lietots vīriešu apģērbs – žaketes, bikses un krekli – pārtop oriģinālos sieviešu tērpos, kas daudzveidīgi kombinējami, valkājami uz abām pusēm un sasienami dažādos veidos. “Tā ir māksla būt neatkārtojamam un īpašam, reizē izrādot rūpes par apkārtējo vidi,” atklāj autore.

Kā dzīvot zaļāk?

Ceļš līdz savam modes zīmolam Kristīnei sākās ar dažādām radošām aktivitātēm un aktīvu interesi par zero waste bezatkritumu kustību. “Viss aizsākās pirms septiņiem gadiem manā dzimtajā mazpilsētā Jaunjelgavā, Sēlijā. Kopā ar radiem un domubiedriem izdomājām izveidot biedrību “RADI Jaunjelgavā”, kas kaut ko darīs un organizēs. Bija sajūta, ka pilsētā nekas nenotiek un viss panīcis. Nolēmām, ka kaut kas jādara pilsētas labā. Ja esmu tur dzimusi, tad man šai vietai jādod arī atpakaļ. Tikām pie zemes gabala un noīrējām telpas, bet vēl nebija ne jausmas, ko īsti darīsim. Vieta ir, ko tālāk? Izdomājām, ka rīkosim tirgu, un nosaucām to par “RADU tirgu” ar domu par radīšanu, ka savā starpa esam radi, radinieki pilsētai un tirgus veidotāji. Viss ir jārada pašiem, neviens neko klāt nenesīs. Sākumā tas bija vienkāršs zemes pleķītis, kuru attīrījām no atkritumiem. Kā izrādījās, uz šī zemes gabala 70. gados jau bija tirgus, un tas likās zīmīgi. Tā mēs sākām tirgus epopeju, un uz pirmo tirgu pieteicās ap 60 tirgotāju, kas mazā pilsētā ir ļoti daudz. Tirgus ideja veiksmīgi attīstījās tālāk, un rīkojām to reizi mēnesī. Katru mēnesi izdomājām kādu tematiku un ieviesām kopīgas tradīcijas – Jāņu svinēšanu, ģimenes svētkus vai ražas svētkus. Noslēguma pasākumā visi kopā vārījām lielo radu zupu – tirgotāji saveda visu, ko var ielikt katlā. Organizēšana paņēma daudz enerģijas, bet daudz cilvēku uzzināja par mūsu tirgu un to, ka Jaunjelgava neatrodas blakus Jelgavai. Tajā gadā bija zīmīgi, ka atsākās kuģīša satiksme ar Skrīveriem, pilsētā atvērās veikaliņš un kafejnīca. Kaut kāda enerģijas vibrācija pilsētā notika. Paralēli tirgus aktivitātēm mūsu biedrība īrēja telpas, kur sākām rīkot “Zaļās darbnīcas”. Ar ideju, lai cilvēki brauc un apgūst, kā no vecām lietām, kas parasti tiek mestas ārā, izveidot kaut ko jaunu. Tajā laikā biju aizrāvusies ar zero waste kustību – gāju zero waste akadēmijā Rīgā uz lekcijām un meklēju informāciju, kā dzīvot zaļāk. Manuprāt, tas aizsākās, kad noskatījos dokumentālo filmu par to, kādi izskatās okeāni ar peldošām plastmasas atkritumu salām. Zaļā darbnīca joprojām pieņem no cilvēkiem ziedotas lietas. Lūdzam, lai nes visu, ko pašiem vairs nevajag, – apģērbus, dīvānus, lampas, jebko. Nākotnē to plānojam pārveidot par eklektiski un mīlīgi iekārtotu naktsmāju vietu, kaut ko līdzīgu kā Airbnb. “Zaļās darbnīcas” idejas realizēšanai uzrakstīju Eiropas projektu ar mērķi gada laikā apmācīt upcycling prasmēm 500 (!) cilvēku. Tik lielas ambīcijas mums bija! Diemžēl sastapāmies ar milzīgu birokrātiju, kas nomāc entuziasma pilnus cilvēkus. Gāja grūti, bet mēs to paveicām. Izveidojām desmit dažādas darbnīcas un paši vadījām apmācības, kā no dažādām vecām lietām radīt ko jaunu un noderīgu. Piemēram, kā no automašīnu rezerves daļām – aizdedzes svecēm – uztaisīt apģērbu pakaramos vai no vinila platēm – traukus. Tā bija vērtīga pieredze un sākums manam zīmolam “pARTapis”, jo vienā no darbnīcām bija tekstila pārstrāde.”

 

Radoši eksperimenti

“Savulaik gribēju iestāties augstskolā un studēt žurnālistiku, bet netiku un izmācījos arodskolā par drēbnieci. Pēc tam gan savā arodā neesmu strādājusi, jo konveijera darbs fabrikā man nepatika, savukārt piegrieztņu veidošana individuāliem pasūtījumiem likās pārāk laikietilpīgs process. Tad sākās darbs ar “Zaļajām darbnīcām”, kas bija liktenīgi. Uzskatu, ka katrs solis vienmēr kaut kur aizved, jāskatās tikai zīmes. Tekstila darbnīcā vadīju nodarbības mazajiem bērniem, nāca arī pieaugušie ar saviem apģērbiem, lai no tiem izveidotu kaut ko jaunu. Man vienmēr ir paticis kaut ko pāršūt, pielabot, papildināt, ģimenē visi esam rokdarbnieki. Vadot darbnīcas radās doma, ka pa vakariem varētu kaut ko pašūt. Kas bija pie rokas, to arī izmantoju, piemēram, no gultas pārklāja uzšuvu kleitu. Tā lēnā garā viss tapa un pārtapa. Izveidoju mazu kolekciju, ar kuru pirmo reizi Sēlijas dienu ietvaros piedalījos Esplanādes tirdziņā Rīgā. Man bija svarīgi uzzināt, ko cilvēki par maniem tērpiem domā, un biju pārsteigta, ka pēc tiem bija liels pieprasījums. Tad bija jāizdomā zīmola nosaukums un atcerējos, ka jau kopš ilgāka laika prātā iesēdies “pārtapis”, kam pa vidu saskatīju “art” jeb mākslu. Izstāstīju savu ideju pazīstamai dizainerei, kas jau nākamajā dienā man atsūtīja gatavu zīmola logotipu “pARTapis”. Tajā apvienojas viss – gan otrreizējā pārstrāde, gan māksla.

Sāku braukāt pa tirdziņiem un pirmo atzinību – radošuma balvu – saņēmu jau tajā pašā gadā Zemgales kompetenču centrā Jelgavā. Novērtējums lika man sasparoties un turpināt iesākto. Ar saviem tērpiem ik pa laikam piedalos Rīgas Dizaina tirgus rīkotajos pasākumos un vasarās – Latvijas pilsētu svētkos.

Man ļoti patīk radoši darbi, bet ir viens liels mīnuss – neprotu zīmēt. Esmu nodarbojusies ar dažādām radošām lietām – interjera dizainu un oriģinālu dāvanu veidošanu dekupāžas tehnikā. Man bija pašai savs dāvanu salons Ādažos, kur tirgoju arī citu amatnieku darbus. Esmu strādājusi kā algota darbiniece, bet, gadiem ejot, sapratu, ka ilgtermiņā tas nedod gandarījumu. Dzīvē noder visādas prasmes, jo nekad nevar zināt, kurā brīdī kas var noderēt.”

Kristīne ir atradusi savu upcycling modes virzienu, kas pašai ļoti patīk, un vēlas to turpināt. “Tas ir kā nebeidzamais stāsts, jo pārstrādājamo apģērbu mazāk nepaliks. Un man ir tik daudz ideju mēnešiem un gadiem uz priekšu, ko vēlos realizēt.”

 

Žaketes pārvērtības

Kristīne savā darbnīcā rāda, cik interesantas lietas pārtop no vīriešu uzvalkiem – transformējamas žaketes, vestes un svārki sievietēm, kas valkājamas dažādos veidos. “Kā izejmateriāls mani uzrunā vīriešu žaketes no kvalitatīviem materiāliem un strukturētām formām. Mani veidotie modeļi visi ir pielāgojami un der dažādiem izmēriem. Tāpat arī viduklī regulējumi svārki – tos valkājot, nav jāuztraucas, ka vidukļa apkārtmērs var mainīties. Man patīk tas, ka šos apģērbus var variēt un iespējams ar vienu apģērbu izskatīties citādi. Vispopulārākās un praktiskākās ir oversize vestes, ko var valkāt visu gadu, un to platumu var regulēt ar sasienamām jostām.”

Dažiem sarežģītākiem modeļiem nepieciešama valkāšanas instrukcija. “Ir bijis tā, ka, pērkot manus tērpus pārsvarā attālināti, cilvēki nesaprot, kā tos uzvilkt. Tad es ierakstu video pamācību, kur to nodemonstrēju un izstāstu. Plānoju savu mājaslapu, un tur noteikti būs instrukciju sadaļa. Man tas liekas vienkārši, jo savā prātā modeļus jau simtiem reižu esmu dažādi ar jostām sasējusi. It īpaši sarežģītākām žaketēm, kas sastāv no divām atsevišķām daļām, un tur ir iestrādāts gan rāvējslēdzējs, gan netradicionāli sasienamas jostas. Piemēram, dažādi variējot, no vienas divkrāsainas žaketes sanāk trīs dažādi valkājami modeļi.”

Ilgtspēja ir primārais Kristīnes radītajiem apģērbiem, kas šūti tikai no otrreiz pārstrādātiem materiāliem un vienā eksemplārā. “Daudz lietoto apģērbu ziedo paši klienti, kas nāk pie manis ar vēlmi uztaisīt no tiem kaut ko jaunu. Vai arī atnes audumu atgriezumus, piemēram, vienai sievietei no tautisko brunču galiem bija palikušas pāri rullīšos satītas lentas, kas salikumā ar citu audumu pārtapa par sarafānu. Man pašai ļoti patīk doties pērļu medībās un atrast kaut ko interesantu lietoto apģērbu veikalos, tas ir meditatīvs process. Veikalos redzu to, ko citi pircēji varbūt neredz, jo jūtu materiālus un zinu, ko vēlos uztaisīt. Nesaucu lietotos apģērbus par veciem, bet gan tādiem, ko vairs neizmantojam.

Savus tērpu idejas vienmēr izdomāju galvā, citreiz ierakstu tās telefonā, lai neaizmirstu. Neko nezīmēju, ņemu un griežu, jo vizuāli redzu, kā tam jāizskatās. Diemžēl esmu ievērojusi, ka manas idejas tiek kopētas. Ja jau  tā, tad mani darbi ir tā vērti, lai tos kopētu. Kopētāji māk tikai kopēt, bet radoši cilvēki vienmēr izdomās kaut ko jaunu, un man ideju netrūkst.

Dažreiz darba procesā improvizējot, sanāk kaut kas tāds, ko neesmu paredzējusi. Piemēram, bolero žaketei piešuju stilizētus ziedus. Kad kādu detaļu kaut kam noārdu, tā pati prasās kaut kam citam tikt piešūta. Arī pogas nogriežu no lietotiem apģērbiem un izmantoju no jauna. Darbnīcā man atrodas smuko un nesmuko pogu kastītes. Par nesmukām saucu no vīriešu uzvalkiem noārdītās, jo tas visas ir vienādas. Izmantoju arī ziedotās pogas, ko cilvēki sanesuši gan kastītēs, gan savērtas virtenēs uz diedziņa.”

 

Stāsti no dzīves

Uz jautājumu, kāda ir darba cietā garoziņa un kādi – saldie augļi, Kristīne atzīst: “Ir kaut kādas lietas, ko man vienkārši nepatīk darīt. Piemēram, izdomāju kādu modeli un beigās paliek tikai apstrāde, kas vairs nav tik interesanti un radoši. Kaut vai pogas piešūt, kurš tad to nevar? Turklāt tas aizņem daudz laika. Bet man jau gribas ātrāk ķerties klāt nākamajam tērpam. Vispatīkamākais manā darbā ir cilvēku novērtējums. Esmu novērojusi svarīgu lietu – valkājot manus tērpus, sievietēm paaugstinās pašapziņa, un tā ir kā terapija. Ir bijušas klientes, kas pakāpeniski uzdrošinās valkāt netradicionālākus modeļus. Viena sieviete nopirka svārkus ar vertikāli piešūtu volānu, kas viņu mulsināja, jo volānam parasti jābūt piešūtam horizontāli apakšmalā. Pēc mēneša viņa man rakstīja, ka beidzot uzvilkusi svārkus un saņēmusi komplimentus. Vēl pēc kāda laika viņa jau uzdrošinājās nopirkt krāsainu un asimetrisku kleitu ar vienu platu piedurkni un uzvilka to ar pārliecību – es to varu! Man par to bija tāds prieks un gandarījums! Tāpēc man ļoti patīk komunicēt ar savām klientēm gan tirdziņos, gan darbnīcā – strādāt ar viņām, pārliecināt, iedrošināt, palīdzēt sajusties par sevi pārliecinātām. Manas klientes pārsvarā ir 35 līdz 70 gadus vecas, un viņas zina, ko vēlas, – izskatīties oriģināli, jo var to atļauties un ar pārliecību valkāt šos apģērbus. Patīkama sajūta, ka, nopērkot tērpu, sieviete ir priecīga un saka: “Es gribu jūs apskaut!”

Ir gadījies, ka kādreiz pašas šūtais modelis ir tik labi izdevies, ka žēl to pārdot. “Tā gadās diezgan bieži, bet man pietiek uzvilkt šo tērpu vienu reizi. Un viss, esmu to izbaudījusi, vienu dienu izvedusi pastaigāties un varu pārdot. Ir bijis arī tā, ka pat nopērk, kamēr tas man vēl mugurā kādā pasākumā. Esmu tā šķīrusies no vestes, kuru novilku un atdevu.”

Dažreiz cilvēku vēlmes un stāsti mēdz būt emocionāli aizkustinoši. “Vienai gados jaunai sievietei traģiski aizgāja bojā vīrs, un viņa nevarēja pieķerties viņa drēbēm. Kad viņa bija gatava no tām šķirties, tad atveda man uz darbnīcu un atdeva pāršūšanai. Pēc kāda laika paņēmu viņas mirušā vīra uzvalku, sakombinēju to kopā ar rozēm apdrukātu kleitu un šujot domāju par šo sievieti. Un tieši tajā brīdī, it kā sajūtot, viņa man piezvanīja. Teicu, ka šuju kleitu domājot par viņu. “Es šo kleitu nopirkšu,” viņa izlēma, pat nezinot, kāda tā izskatīsies. Nopirka, uzvilka uz pasākumu un pēc tam man teica, ka jutusi vīra klātbūtni: “Man bija tāda sajūta, ka esmu kopā ar viņu.”

Tā šie apģērbi kā piemiņas lietas turpina savu dzīvi. Vēl viens stāsts: meitene atnesa savas mammas kleitu, ko mamma valkāja, kad bija gaidībās ar viņu. Meitene vēlējās to pāršūt sev, jo oriģinālā kleita viņai nederēja. Kad pārtaisīju to jaunā versijā un nosaucu par “Emociju laboratoriju”, viņa teica: “Esmu tik laimīga, ka varu valkāt kleitu, kurā mamma mani gaidīja, un tagad tā dzīvo tālāk.”

 

Gaida brīnumu

“Kad sievietes man atnes savas nevajadzīgās drēbes pāršūšanai, mēs neizlemjam, kāds būs jaunais tērps. Viņas atnāk ar drēbju maisiņu un saka: “Man vajag kaut ko jaunu.” Man patīk radoši brīvi izpausties, un viņas pēc tam nāk pakaļ brīnumam un sagaida šo brīnumu. Vienmēr brīdinu, ka var arī nepirkt, ja nepatīk. Bet tā parasti negadās. Vienkārši šūt pēc pasūtījuma man nav interesanti, un es ilgi meklēju labāko sadarbības modeli. Mums ar klientēm ir noruna, ka viņas man uzticas. Ievērojot dažas viņu vēlmes, taisu gatavu modeli, kādu to esmu izdomājusi, un neaplaužu savu radošumu. Ja viņai patīk, tad pērk, ja nepatīk, kleita paliek manā īpašumā un pārdodu to tālāk. Man ir svarīgi, lai cilvēkam mans tērps patiešām sagādātu prieku, tiktu valkāts. Agrāk vairāk strādāju ar klientu pasūtījumiem, un tad bija tā – ātrāk šo pabeigšu un tad šūšu to, kas pašai patīk. Ja kliente atnāk ar vēlmi uzšūt konkrētu tērpu kā modelei žurnālā, bet tas viņai nepiestāv, jo augums nav komplimentējošs, tad brīnuma nebūs. Nodomāju – vai man to vajag? Nu nē, labāk darbojos radoši un katrā tērpā ielieku savu pozitīvo enerģiju, lai cilvēki staigā laimīgi.

Dažreiz man ir pasūtījumi, kas atkārtojas, un tos atlieku. Piemēram, desmit svārki meiteņu popgrupai. Tad cenšos sevi pierunāt – labi, šodien uzšūšu divus svārkus un tad ķeršos pie radošā. Rīt vēl trīs, un tad man būs brīvs laiks. Īstenībā tas ir vērtīgi, jo nedaudz cīnos ar prokrastināciju (apzinātu darbu atlikšanu uz vēlāku laiku vai izvairīšanos no tiem – D.V.). Kad beidzot darbs ir pabeigts, domāju – vai nevarēju to ātrāk, pirms mēneša pabeigt?”

Brīvajā laikā Kristīne dzied Lutera draudzes korī un kopā ar draugu ceļo kā motobraucēji. “Man patīk piepildīta dzīve. Ir bijis tā, ka vecākais dēls man aizrāda, ja par daudz kaut ko uzņemos, un atgādina: “Mammu, tev ir “pARTapis.”” Ja viņš pateiks – labi, tad es atkal būšu pilnās burās – nedaudz šeit un nedaudz tur. Pirms trim gadiem nolēmu aizbraukt uz Londonu un piedalīties izstādē ar saviem tērpiem. Dzīvoju pie māsīcas, viņai ir sava šūšanas darbnīca. Kopīgi atradām, es pieteicos Creative Craft Show izstādei, un divu mēnešu laikā bija jāsagatavo kolekcija. Tas man bija nopietns izaicinājums, ar ko veiksmīgi tiku galā. Lai arī izstādes specifika bija vairāk uz rokdarbiem orientēta, pieredze bija vērtīga un interese par maniem tērpiem – liela. Uzskatu, ja ir ideja un pārliecība, tad jāiet un jādara, šķēršļu nav.”

 

Nepirkt jaunas lietas

Ikdienā Kristīne cenšas ievērot dabai draudzīgāku dzīvesveidu un jaunu preču vietā dod priekšroku lietotām. “Masu modes veikalos neiepērkos, neesmu tās atbalstītāja. Lai arī dažreiz intereses pēc aizeju paskatīties, kas jauns un kāda ir kvalitāte, bet neko nepērku. Lielveikalus īpaši neapmeklēju, daudz labāk man patīk mazie lietoto preču veikaliņi, esot ārzemēs arī tajos iegriežos. Ir lietderīgi ik pa laikam pārkārtot drēbju skapi un nonākt pie kapsulas garderobes, atstājot dažus ekskluzīvus akcentus un neko lieku klāt nepērkot. Dažreiz cenšos sevi atrunāt no impulsīviem pirkumiem un saku sev: “Stop! Kur tu to vilksi, ar ko sakombinēsi? Tikai ar vieniem svārkiem? Tad nevajag.” Manī iekšā it kā strīdas divi cilvēki, viens saka – pērc, otrs – nepērc. Ja emocijas ved tur, kur nevajag, tad jāpieslēdz prāts.

Kad rodas nepieciešamība iepirkties, ieskatos dažādās interneta vietnēs, kur cilvēki pārdot savas neizmantotās lietas, kas vēl var kalpot ilgāku laiku, un tās var dabūt par labu cenu. Tas attiecas uz visu lietoto, arī šujmašīnas, manekenus un profesionālo gludekli savai darbnīcai esmu iegādājusies lietotus. Kāpēc pirkt jaunus, ja ir darbnīcas vai fabrikas, kas veras ciet un izpārdod savas iekārtas?

Nesen piedalījos diskusijā Eiropas Savienības mājā par videi draudzīgākiem risinājumiem ikdienā. Teorētiski jau visi to saprot, bet ikdienā tas kaut kur pazūd. Cilvēks nopērk apģērbu un domā – ja man nepatiks, aiznesīšu uz atkritumu šķirošanas konteineru, jo tā ir laba iespēja nemest ārā. Bet viņš tāpat to lietu ir izmetis arī tajā konteinerā. Pēc tam jādomā, kā to pārstrādāt. Kamēr digitālā vide un mārketings ir tik uzmācīgs, katram pašam jābūt atbildīgam un jādomā līdzi, ko pirkt vai nepirkt. Mums visiem ir viena kopīga pasaule, un kādu to mēs atstāsim nākamajām paaudzēm, saviem bērniem? Man ir svarīgi apzināties, ka savā mūžā ar savu darbu, ar savām rokām izdaru pasaulei kaut ko labu.”

 

Projektu atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild žurnāls UNA 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Asaru plūdi vai acs sausums… Kāpēc tie jānovērš

Ja acīs grauž vai ir sausuma, noguruma sajūta, apsārtums, vēlme bieži mirkšķināt, grūtības no rītiem atvērt acis, ar šādām problēmām nekavējoties jādodas pie ārsta. Sīkāku problēmas skaidrojumu s...

Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits