Piemēram – tālajā 1957. gadā britu radio un televīzijas kanāls BBC 1. aprīlī palaida ēterā veselu veikli iestudētu "ziņu reportāžu", savpatīgās Anglijas klausītājus iekārdinot ar ainu, ka Dienvidšveicē siltās ziemas dēļ marta beigās sāk novākt milzīgu spageti ražu. Ziņu ilustrēja svešādos kostīmos tērpti smaidoši "austriešu zemnieki", kas čupām vien krāmē grozos staipīgos mīklas izstrādājumus. Bet BBC radio diktors vēstīja, ka "nav nekā gardāka par īstiem mājas apstākļos audzētiem spageti". Daudzi angļi tiešām noticēja autoritatīvajam ziņu avotam un steidza zvanīt uz BBC televīziju – kur var dabūt spageti sēklas? Kanāla administrācija "teijāteri" bija rūpīgi izplānojusi: "Pavisam vienkārši – paņemiet paši savu spageti kumosiņu, iestādiet to podā, aplejiet ar tomātu mērci un lūdziet dieviņu, lai raža izdodas," šādu atbildi BBC telefonistes skandināja visu pirmā aprīļa dienu. Kopš tā laika arī radies slavenais teiciens "nekarini man makaronus uz ausīm".
Ievērojiet sīku niansi – tie bija masu mediji, kas apzinājās visu šo jokaino makaronu būšanu – maldinošu informāciju pasniegt kā faktu. Rupjāk tas skanētu tā – masu mediji nodarbojās ar dezinformāciju un, latviski sakot, izplatīja melus. Un turpina to darīt. Kārt makaronus uz ausīm citiem un sev ne tikai 1. aprīlī. Nu jau dzīvojam aprill-aprrill jokos cauru gadu.
Jautājums – kam ticēt? – kļūst arvien aktuālāks. Ne tikai empīriskās pieredzes līmenī (es ticu tam, ko pats redzu vai esmu pieredzējis, tātad – aculiecinieks), ne tikai kā šādu smalku lingvistisko "vienību" – ticības, ticēšanas un uzticības – vispār kontekstā. Jūs taču zināt to absurdu par ASV veiktās plašās masu aptaujas rezultātiem, kas uzrāda – lai gan vairāk kā 2/3 amerikāņu neapšauba Darvina Sugu izcelšanās teoriju (cilvēks kā dzīvo radību evolūcijas pašreizējā summa, bet tomēr ne galaprodukts), tomēr vienlaikus vairāk nekā puse amerikāņu tic Dieva eksistencei. Ja šādu pētījumu veiktu Latvijā, kam ticētu jūs?
Esam pieraduši pie modernām, ar demokrātiju saistāmām mitologēmām – lūk, ir (vai esot?) fakti (ziņas), un ir viedokļi, kuri var/drīkst kardināli atšķirties. Ja zinātnieki ņemtu vērā šīs teorētiskās muļķības, progress itin visās civilizācijas jomās apstātos. Faktu nav, ir tikai interpretācijas. Ikvienu faktu var un to vajag apšaubīt. Tāpat kā nav tādas "objektīvās" realitātes – katram tā ir sava, subjektīva.
Pie sevis vairs pat neķiķinu, dzirdot, ka "kritiķis ir personāžs ar objektīvu vērtējumu mākslās" vai armādu ar visādu nozaru "ekspertiem", kas savu lietderību pamato dažnedažādākajās viedokļu līderu noskaidrošanas sacensībās. Socioloģija kā zinātne ir visapšaubāmākā no cilvēka matemātiskajā prāta puslodē radītajām blēņām. Vienlaikus tā ir ārkārtā svarīga mūsu visu – kā ļaužu kopuma – eksistences daļa.
Tomēr kam ticēt? Kā atšķirt labu no ļauna, melnbaltu no daudzkrāsaina, elementāru no komplicēta, parādību no šķituma, patiesību no meliem? Maldu mūža mežs, kurā ikviens iesaistīts, atļauju un piekrišanu netaujājot. Un vienas dzīves ir daudz par maz, lai Dižā Konstruktora = Nejaušā Gadījuma darbības dēļ tapušie mēs tiktu ar šo "kam ticēt?" galā. Kurš zina, lai panāk un nostājas pirmais. Pārējiem ir brīva izvēle – dzīvot jokojoties, ne domājot vai dzīvi uztvert kā joku, nejaušo gadījumu, kas iepriecina – tev, draugs, ir laimējies!