Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +7 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Grāmatas Sarkanais dzīvsudrabs recenzija. Mūsu kūtiņa debesīs

Arno Jundzes Sarkanais dzīvsudrabs ir romāns par desmitgadi, kas sākās ar garīgu pacēlumu, bet beidzās ar fizisku un morālu lejupslīdi.

Arno Jundzes Sarkanais dzīvsudrabs – hronoloģiski pēdējais darbs sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts – ir romāns, kura radīšanā atbildības slodze, šķiet, bijusi par kripatiņu lielāka nekā gadsimta pirmo gadu desmitu dokumentētājiem. Galu galā XX gadsimta 90. gadi ir laikposms, kuru skaidri atminamies visi un par kuru katram ir vismaz kaut kāds viedoklis, varbūt izņemot šodienas divdesmitgadniekus un, iespējams, trimdas tautiešus.

Autors, kurš jau paguvis izpausties tik dažādos žanros kā bērnu grāmata (Ķiparu Ļerpatu Šnirks), pusaudžu fantastika (Kristofers un Ēnu ordenis), īsais stāsts (Gardo vistiņu nedēļa), romāns (Putekļi smilšu pulkstenī) un žanrs, kuram dots pagaidām vēl visai novatoriskais apzīmējums kriptotrilleris (Bergs un relikviju mednieki), jaunajā darbā pamanījies apvienot paņēmienus vismaz no diviem iepriekšējiem darbiem. Tie, kas lasījuši Putekļus smilšu pulkstenī, saskatīs Sarkanā dzīvsudraba pamatos esošo konstrukciju – romānu neveido viena konkrēta sižeta līnija, bet daudzu un dažādu tēlu individuālās, nelielās epizodēs saskaldītās biogrāfijas bez noteikta iesākuma un beigām, kuras dažviet saskaras skaidrāk vai mazāk skaidri samanāmos punktos, bet kuras lielā mērā apvieno tikai kopīgā desmitgade un dzīvesvieta – Latvija. No Arno Jundzes darbiem ar noslēpuma un fantastikas elementiem Sarkanajā dzīvsudrabā ienākušas dažas vizionāras epizodes un vismaz viens tēls, kura gaitas īsti nav racionāli izskaidrojamas, bet par to nedaudz vēlāk.

 

Dzīve juku laikā

90. gadi iezīmē romāna lineāro asi: nodaļas skrupulozi atdala konkrēti secīgi gadskaitļi, un darbības laikposms aizņem precīzi definētu laika nogriezni – no 1989. gada 31. decembra nakts un Gorbačova Jaungada uzrunas TV ekrānā līdz 1999. gada Jaungada naktij dažus neomulīgus mirkļus pirms jaunās tūkstošgades iestāšanās. Tas ir fiziskais, nomērāmais laiks, kuru dokumentē arī pirms katras nodaļas ievietotie citāti, kas šķiet ņemti no kādas vēstures mācību grāmatas un fiksē dažādas attiecīgā gada norises politikā un ekonomikā. Tie ir lietišķi, īsi teikumi, kas vairāk atgādina laikrakstu aktuālo ziņu virsrakstus un ir vienīgais "oficiālais" informācijas avots tekstā.

Pārējo vēstījumu veido cilvēkstāsti: stāstījumi par parasta cilvēka – vai tas būtu apsviedīgs čekas aģents, vientuļa lauku sieva, jauna galvaspilsētas ārste, zemnieks vai mazais biznesmenis – dzīvi haotiskajos juku laikos, kad viena sistēma bruka, bet vietā īsti uzreiz nebija ko likt, tāpēc kāds tur brīnums, ka jaunradītajā Toričelli tukšumā dāsni sazēla visdažādākās nezāles – sākot no nelegāliem rūpaliem un beidzot ar krāpšanos visaugstākajā līmenī, sākot ar sīko bandītismu un beidzot ar politisko absurda teātri.

Desmitgade, kas sākās ar garīgu pacēlumu, bet beidzās ar fizisku un morālu lejupslīdi, ietekmēja arī turpmākos gadus (nu jau gandrīz var teikt – gadu desmitus), tieši tāpēc ir tik svarīgi vismaz pūlēties noskaidrot: kas šai laikā risinājās tāds, lai ievirzītu sabiedrību noteiktā virzienā. Taču Arno Jundzem nav kopjēdziena "sabiedrība": viņa Latvijas vēsturisko ainavu veido atsevišķi cilvēki, kurus gan ietekmē pieminētie ziņu virsraksti (lai gan tikpat bieži nodaļas tekstam ar šo citātu nav nekāda sakara), bet kuriem tomēr primārais ir viņu pašu dzīve un ģimene, mazās uzvaras un klupieni, kurus iekrāso vēsturiskā realitāte.

 

Sarunas ar gotiņu

Kamēr liela daļa romāna tēlu aktīvi rosās katrs pa savu trajektoriju, kas vietumis saskaras, Žanete kļūst par liecinieci notikumiem, kas prasa mediķa klātbūtni, sākot no barikāžu apšaudes Vecrīgā un beidzot ar Talsu traģēdiju, Nikolajs pūlas sākt aktīvu lauksaimniekošanu, kuru bremzē gan nelabvēlīgi apstākļi, gan cilvēki, Laimonis cenšas nopelnīt ar komisijas veikaliem un preču kontrabandu no tuvajām ārzemēm, Renārs čekas uzdevumā iefiltrējas jaunajā Saeimā, lai grautu sistēmu no iekšpuses, Jānis no nevēlamas laulības bēg karadienestā, bet Arhivārs rokas vecos papīros, lai noskaidrotu savas (un, kā apgalvo autors, visu pārējo varoņu kopīgās) dzimtas saknes, – romāna centrālā ass tomēr ir meklējama citur.

Vientuļa, paveca sieva Zelma ik dienas dodas apkopt gotiņu Madaru un slaukšanas laikā, kā lauku cilvēkam ierasts, ar lopiņu runājas – stāsta tai savus iespaidus par notiekošo gan savā dzīvē, gan Latvijā. Zelmas tēls funkcionē kā savdabīgs grieķu koris, kas komentē vēsturiskās norises no konkrētas, pasīvas, prozaiskas, taču saprotamas vienkārša cilvēka perspektīvas. Viņas monologos saklausām gan naivu sajūsmu par simpātiskajiem valstsvīriem Anatoliju, Andri un Joahimu, par kuriem taču nevar nebalsot, jo tādi labi cilvēki, gan sašutumu par nekārtībām parlamentā un jaunizcepto valstsvīru rūpēšanos tikai par savu kabatu, esam netieši liecinieki tiklab janvāra, kā augusta notikumiem un kopā ar Zelmu, kas piekļāvusies Madaras ragiem, ieejam arī jaunajā gadu tūkstotī.

Epizodē, kas atbalso Alvja Hermaņa iestudējuma Melnais piens kulminācijas ainu, kurā aktrises–saimnieces–govis kopējā ragu zvaigžņu vainagā izveido Piena Ceļa galaktiku, arī Arno Jundzes romānā tieši zemniece un viņas govs – patiesais dzīvības tandēms – kļūst par gaismas uzzibsnījumu Visumā, kas iezīmē ceļu uz nākotni. Paradoksāli, ka par šādu staru nekļūst nedz caurcaurēm pozitīvais zemnieku duets Nikolajs un Dagnija, nedz neatkarīgās sievietes arhetips Žanete, nedz kāds cits no tēliem. Kā palielinājumā caur mūžību krīt zvaigzne, un tās atspīdumā ieraugām, ka viss Visums, mazā Latvija un lielā zemeslode, faktiski balstās uz diviem – uz pacietīgās piena devējas tesmeni un lauku sievas raupjajām rokām.

Sarkanais dzīvsudrabs virsrakstā ir apveltīts ar dubultu nozīmi – vispirms tā ir fiktīva "superspēcīga" sprāgstviela, kuru armijā izgatavo Jānis ar dienesta biedriem, faktiski piejaucot visparastākajam dzīvsudrabam saberztus ķieģeļus un vēlāk iztirgojot šo mantu kādai no neskaitāmajām deviņdesmito gadu bandītiskajām organizācijām. Kā izrādās, par kādu pirkts, par tādu pārdots – pret ķieģeļu pulvera maisījumu iegūtās naudas paciņas ir vien avīžpapīra "lelle", tātad šeit "sarkanais dzīvsudrabs" ir vien deviņdesmito bezjēdzīgās rosības, dižo plānu un to štruntīgo iznākumu simbols. Taču šķiet, ka autoram "sarkanais dzīvsudrabs" nozīmējis kaut ko vairāk – varbūt to dzīvīgo vielu, kas plūst varoņu dzīslās (un reizēm – ārā no tām), kas riņķo un skubina neapsīkt, kustēties, darīt un būt – jēgu visai šai rosībai atradīs pēc tam (vai varbūt arī neatradīs).

 

Svētlaimes nirvānā

Ja atgriežamies pie apskata sākumā minētajiem fantāzijas elementiem, Arno Jundze romānā ievieš tēlu, kas pārklāj vēstījumu ar tikko manāmu mistikas patinu. Jauns vīrietis Artūrs, kurš noslēpumainā kārtā pazūd desmitgades pirmajā Jaungada naktī un kuru, kā atklājas, nejauši (un fatāli) notriecis auto, bez jebkādiem paskaidrojumiem atkal uzrodas četrus gadus vēlāk pie Brīvības pieminekļa vēsturiskās Ulmaņa un Klintona tikšanās laikā – kails kā no mātes miesām un iegrimis tik absolūtā svētlaimes nirvānā, ka saziņa ar viņu nav iespējama.

Tāds pats viņš vēlāk likteņdievei pie rokas aiziet debesu plašumos, un mums atliek tikai minēt, vai ar Artūru autors domājis norādīt uz «kailo patiesību», nācijas sirdsapziņu vai ieviest romānā eņģeli. Varbūt gluži vienkārši bijusi nepieciešama maza noslēpuma daļa, kas paliktu neatšifrēta, – jo aiz nesaudzīgiem ziņu virsrakstiem un neskaitāmu dzīvju mozaīkas katrā laikmetā ir savs noslēpums, kas to virzījis uz priekšu. Un ne jau par politikas vai ekonomikas pelēkajiem kardināliem šoreiz ir runa, bet par to, kas no lauku kūtiņas pažobeles atspoguļojas Visumā arī tad, kad lejā uz zemes tirgo, krāpj un rauš.

Top komentāri

Smilla
S
Ir viens jautājums, kuru gribas uzdot pie diezgan daudzām recenzijām - nu kāpēc, nu kāpēc ir jāizstāsta beigas, jāatklāj intriga?!? Man tā gribējās zināt, kur izgaisa džeks no Brīvības pieminekļa. Tagad zinu. Grāmatu vēl neizlasījusi. Ghhhhhrrrr.
Voldemārs
V
Vērtīga grāmata. Agrāk tādu sauktu par "disidentisku". Spilgti parādīta atjaunotās republikas tapšana, veidošanos. Romāns, vismaz tagadējai paaudzei sniedz izpratni par to "kāpēc ir tā kā ir" . Ja esi ZZS, NA un vēl dažu labu "partiju" vēlētājs - izlasi noteikti.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja