Šogad abi koncerti notiek mūzikas namā Daile. Kāpēc izvēlējāties šo norises vietu?
Rihards T. Endriksons: Neordināras koncertvietas ir ar īpašu auru, taču ne vienmēr šīs vietas ir viegli apskaņot, savukārt skaņas kvalitātei mūzikas festivālā jābūt vissvarīgākajai, tāpēc pēdējos gadus mēs Skaņu mežu organizējam telpās, kas ir vairāk aprobētas popkultūrā – kā likums, tajās šajā ziņā nav, par ko sūdzēties.
Viestarts Gailītis: Nav jau teikts, ka mēs neatgriezīsimies "nepieradinātās telpās", taču mums ir jāuzteic arī Dailes nams, kas atrodas XX gadsimta 30. gadu Bauhaus kvartālā, kura zāle mūsu pasākumam ir ļoti piemērota.
Rihards: Lai kur tu arī sēdētu, izskatās, ka skatuve atrodas ļoti tuvu. Šāda veida intimitāte mums ir ļoti labvēlīga.
Kuram no šī gada māksliniekiem ir visspecifiskākā, no telpas atkarīga apskaņošana?
Rihards: Tas noteikti būs programmētājs un mūziķis Roberts Henke. Viņa agrīnos ierakstus projekta Monolake ietvaros dēvē par abstraktā tehno klasiku. Savukārt vēlāk viņš guva komerciālus panākumus kā viens no galvenajiem skaņu apstrādes programmas Ableton Live izveidotājiem. Šie "eksaktie" panākumi māksliniekam ir devuši iespēju brīvi eksperimentēt, pielietojot savas tehniskās zināšanas un baudot komerciālu neatkarību savā radošajā darbībā. Kā apgalvo pats Henke, viņa jaunais darbs Lumière ir pielāgojams katrai telpai, kurā tiek prezentēts. Henke ir darbaholiķis, un viņam patīk pārrakstīt savus bināros kodus, katru reizi Lumière prezentējot no jauna. No visiem piedāvātajiem koncertiem 11. oktobrī mākslinieks izvēlējās tieši Skaņu mežu, jo mūsu piedāvātās telpas pieprasa vislielāko "pielāgošanu". Priekšnesumā viņš ar lāzeru palīdzību ne vien rada musturus uz projekciju virsmas, bet arī savij tos "režģos" virs klausītāju galvām. Darbu, ņemot vērā arī mūzikas kvalitāti, var nosaukt par visai pārņemošu.
Šķiet, pašmāju klausītāji visvairāk priecājās, ka šogad būs iespējams dzirdēt Bliksu Bārgeldu.
Rihards: Festivāla programmu veidojam, ņemot vērā vietējo kontekstu. Mums nekad nevarētu būt identiska programma ar, piemēram, Berlīnē notiekošo festivālu CTM, jo mums ir sava kultūras vēsture. Bliksas grupa Einstürzende Neubauten, kā arī Nick Cave and the Bad Seeds, kurā Bārgelds ir bijis ģitārists, Latvijas klausītājiem, iespējams, saistās ar deviņdesmitajiem gadiem. No alternatīvām subkultūrām toreiz visi klausījās to, kas bija pieejams, un eksperimentiem atvērtu mūziķu vietējās sabiedrības apziņā toreiz bija daudz mazāk.
Skaņu mežā būs dzirdama Bliksas solo vokālā performance Rede. Teatrālas priekšnesuma izpausmes viņš ir apvienojis ar muzikālu materiālu, radot kompozīcijas tikai un vienīgi no savas balss, "dzīvajā" ierakstītas vairākos slāņos. Var teikt, ka Bliksa ir reducējis visus savus radošos paņēmienus līdz savam šarmam, un tas ir ļoti interesants eksperiments ar šovmeņa tēlu. Par skaņu režiju priekšnesuma laikā atbildēs Einstürzende Neubauten skaņu inženieris Boriss Vilsdrofs.
Kurš ir šī brīža visaktuālākais mākslinieks festivāla programmā?
Viestarts: Tagad daudzveidība ir tik liela. Ja senāk varēja paļauties uz mūzikas kritiku, tagad arī kritiķiem prāti ir samaisīti. Ļoti grūti ir pateikt, kas šobrīd ir aktuālākais. Kādā izpratnē aktuālākais? Novatoriskākais?
Viens no mūsu mērķiem ir festivāla programmā ietvert teju katrai Rīgas avangarda mūzikas subkultūrai interesantus māksliniekus – elektroakustiķi uzstājas līdzās improvizētājiem, advancētai deju mūzikai utt. Šobrīd festivāla programmā kritiķu atzītas aktualitātes stāv blakus savā ziņā vēsturiskām vērtībām – tas ir vēl viens ilggadējs mērķis programmas ziņā. Netiek aizmirsti arī jaunie censoņi vai plašā publikā pavisam nezināmi vārdi.
Rihards: Mēs esam līdzdibinātāji un dalībnieki festivālu tīklā E.C.A.S., kurā darbojas arī festivāli CTM, Unsound un daudzi citi. Šajā tīklā festivālu organizatori mēģina atrast atbildi uz jautājumu "Kā lai drošāk sastopas ar nezināmu nākotni?". Risināta šī tēma tiek, protams, metaforiski – tas ir, ar mūzikas piemēriem. Un, ziniet, lielākā daļa mūsu kolēģu festivālu uz šo jautājumu atbild visai paredzami – par vadlīnijām iezīmējot mūzikas sastapšanos ar tehnoloģijām, izpēti, zinātni.
Viestarts: Protams, arī mūsu programmā ir tas pats programmētājs Henke, taču, mūsuprāt, bez tehnoloģiju sasniegumiem mūzikas nākotnei svarīga ir arī atvērta domāšana, oriģinālas idejas un izpildījuma virtuozitāte.
Rihards: Tās ir abstraktāk formulētas un dažos gadījumos pirmatnējākas, bet daudz neapstrīdamākas lietas. Varbūt tās var pārformulēt kā spēju vienlaikus ievērot tradīciju – pat ja pašu radītu –, taču nepieciešamības gadījumā no tās arī atteikties? Četros no šī gada Skaņu meža koncertiem kā nozīmīga metode parādās improvizācija, kas salīdzinājumā ar, piemēram, stohastisko mūziku, ir visai robusta un primitīva, tajā pašā laikā brīvās improvizācijas žanrā kaut vai pēdējos gados ir bijis tik daudz jaunu skanējumu un drosmīgu izteikumu, ka grūti to neuztvert par nopietnu un vajadzīgu instrumentu, lai sastaptos ar šo "nezināmo nākotni".
Viestarts: Vēl viens piemērs ir tehno producents Endijs Stots un grupa Xeno & Oaklander, kas savā mūzikā runā par šodienu vai nākotni, taču, to darot, izmanto arī pagātnes kodus.
Muzikālā programmā vienā koncertā būs dažādu žanru un stilu izpildītāji. Pirms trim gadiem katram virzienam tika izdalīta viena konkrēta diena.
Viestarts: Tas ir tāpēc, ka šogad festivāls ilgs tikai divas dienas. Veidojot programmu, vispirms meklējam mūziķus un tikai tad skatāmies, vai izkristalizējas kāda konkrēta tēma. Nākotnē atliek cerēt, ka cilvēki arvien vairāk pieņems skaņu kā muzikālu vienību. Laikam ejot, cilvēku priekšstati par mūziku ir kļuvuši elastīgāki. Mums vieglāk bija festivāla pirmsākumos, kad tikai elektronika bija mūzikas attīstības ceļa trajektorijas rādītāja. Tagad tā tas vairs nav.
Rihards: Banāla atbilde uz mūžīgu jautājumu, bet, iespējams, viens no galvenajiem šķēršļiem, kas patēriņa ziņā nodala avangardu un vairāk popkultūrai pietuvinātu mūziku, ir labskanība. Avangarda mūzikai ir tendence uz disonansi, trokšņainību, neparedzamību, ekstātiskām vai konceptuālām galējībām. Ar disonansi, starp citu, es domāju, piemēram, "pilnas klapes" Lāhenmanu, nevis Skrjabinu un Debisī. Pārlieka pieķeršanās komfortam – tas nodala piedzīvojumiem atvērtu klausītāju no konservatīva klausītāja. Šajā festivālā eksperimentē ar balsi gan labskanīgā Marisa Nadlere, gan radikālais Fils Miltons. Un nav nekādu reālu šķēršļu, kāpēc viņi nevarētu atrasties uz vienas skatuves. Šķēršļi ir estētiski, līdz ar to tikai idejiski.
Viestarts: Tas ir tikai pašsaprotami, ka cilvēki uzriez nepieņem jauno un nepārbaudīto. Tas tiks pieņemts un akceptēts gadiem ejot, kad būs jau vairāki šādi Fili Miltoni. Kāds relatīvi pazīstams mūziķis, ko nesen intervēju, sacīja, ka mūsdienās Šēnbergs izklausās kā jocīgs romantiķis.
Pastāstiet par plānotajām meistarklasēm!
Viestarts: Meistarklases notiks 9. un 10. oktobrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Kīts Fulertons Vitmens stāstīs par mūzikas sacerēšanas metodēm, izmantojot analogos elektroniskos mūzikas instrumentus, šo sarunu vadīs žurnālists Edgars Raginskis. Savukārt frīdžeza novators Vadada Leo Smits būs džeza klasē, kur pasniegs brīvo improvizāciju.
Rihards: Manuprāt, Smita meistarklase var izrādīties visai lietderīga vietējai scēnai. Nesen manās rokās nonāca kāda Latvijas džeza izlase, pēc kuras noklausīšanās var padomāt, ka Latvijā džezs ir restorānu, viesnīcu foajē, vecu cilvēku un konformistu mūzika. It kā 60. gadu pārmaiņas džezā nemaz nebūtu notikušas. Es ceru, ka kādreiz pie mums šī situācija būs tikpat saulaina kā Lietuvā, kur pastāv viens no Eiropā respektētākajiem avangarda džeza mūzikas leibliem NoBusiness Records.
Tad tā ir bijusi nepilnīga izlase. Kaņepes kultūras centrā ik pa laikam ir iespēja dzirdēt avangarda džezu!
Rihards: Jā, mums ir Rubenis, Eihmanis, Staņislavs Judins.
Viestarts: Ņemot vērā, cik liela ir šādas mūzikas klausītāju kopiena, šie cilvēki ir labi zināmi.
Rihards: Taču kāda pārpilnība ir Lietuvā!
Viestarts: Jā, bet Lietuvā ir cita veida izglītība. Lietuvā eksperimentētāji nāk no mūzikas akadēmijas, savukārt mūsējie – no "andergraunda". Protams, tagad klāt ir nākusi jauna komponistu paaudze, kas vairāk strādā ar skaņas tekstūrām.
Rihards: Trevors Brents, mūzikas izdevniecības Fataka vadītājs, man savulaik sacīja, ka, viņaprāt, brīvā improvizācija ir lielpilsētu mūzika. Tā esot pārāk skaļa, trokšņaina un neprognozējama, un šie paši iemesli tiek minēti, kritizējot dzīvi pilsētā. Iespējams, ka urbāna vide veicina šāda veida muzikālo domāšanu. Tā tomēr pieprasa dzīvi ar zināmu trauksmi...
Viestarts: Šajā festivālā būs tādi improvizētāji kā, piemēram, Okjunga Lī, kura spēlēs solo čellu. Konkrētajā gadījumā improvizācija būs kā mūziķes komunikācija pašai ar savām kļūdām un spontāniem muzikāliem izteikumiem. Grupas improvizācijas paraugs būs trompetists Vadada Leo Smits kopā ar kontrabasistu Džonu Edvardsu un bundzinieku Marku Sandersu.
Rihards: Vokālās improvizācijas būs dzirdamas Fila Mitona un Odrijas Čenas priekšnesumā. Mintona daiļrade ir piesūcināta ar idejām par XX gadsimta sākuma avangarda mākslu, absurdismu, tā saucamo skaņu dzeju, modernisma literatūru, dzīvnieciskumu un intuitivitāti mūzikā – tas viss ir saskatāms viņa mežonīgajā pašizpausmē. Viņa priekšnesums būs viens no ekscentriskākajiem šī gada Skaņu mežā.
Vairāk informācijas par festivālu, tā programmu un dalībniekiem: www.skanumezs.lv