Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā +1 °C
Sniega pārslas
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Aiz realitātes fasādes. Intervija ar kinorežisori Ilonu Brūveri

"Es visu apzināto dzīvi savā profesijā esmu sevi veidojusi par instrumentu, nevis cilvēku," saka kinorežisore Ilona Brūvere

Intervijas tiešais iemesls ir kino un TV režisores, producentes un žurnālistes Ilonas Brūveres suģestējošā stilā uzrakstītā grāmata Citādā dzīve, kas nesen iznākusi izdevniecībā Aminori. Ilonai Brūverei raksturīgajā autorstilā grāmatā savijas dokumentālā proza – dzīvesstāsts – ar poētisku dzīves un teksta virsvērtību. Intervijā Ilona Brūvere pastāsta, ka viņai ļoti patīk klīst pa pilsētu, vienalga – kuru. "Es esmu staigātāja," viņa saka. Citādā dzīve rada sajūtu, ka Ilona Brūvere tāpat kā pilsētu ir izklaiņājusi arī savas dzīves tālākos nostūrus.

Grāmatā autore pirmoreiz atklāj nozīmīgas detaļas no savas personīgās dzīves, kas nekad vēl nav tikušas publiskotas, aptverot laika posmu no XX gadsimta 50. līdz 70. gadiem Latvijā, kā arī 80. gadu radošās darba aizkulises Vācijas Federatīvajā Republikā. Grāmatā apkopoti arī fragmenti no sarunām ar ievērojamiem Eiropas autorkino režisoriem.

Redakcijas Aminori raksturojums: "Citādā dzīve stāsta par Ilonas Brūveres saistību ar izcilām vācu kino personībām, kopīgiem projektiem, dzīves notikumiem, ceļojumiem un sarunām par kino un dzīvi. Ilonas Brūveres autobiogrāfiskais izdevums parāda profesiju, kurā cilvēks veido sevi kā darba rīku, ļauj izsekot savai dzīvei un sevis kā profesionāla darbarīka tapšanai. Citādā dzīve lauž daudzus stereotipus par autora un režisora profesiju, koriģējot priekšstatus arī par Ilonas Brūveres personību. Iespējams, grāmata ir atklātības stunda, kas veltīta apaļajai jubilejai, šeit iepazīstot citu, līdz šim vēl nepazītu Ilonu Brūveri. Grāmata autorei noņem publikas uzlikto eksotiskas parādības masku, atņemot mums, lasītājiem, ierastos iedomu spoguļus."

Šogad Ilona Brūvere svin savu septiņdesmito dzimšanas dienu, piecdesmit no šiem gadiem veltīti darbam medijos. Autores kontā ir vairāk nekā 10 pilnmetrāžas un pārdesmit īsmetrāžas filmu, kā arī ap 200 raidījumiem televīzijā (LTV1), kas veltīti izcilām radošām personībām Latvijā un Eiropas kultūras aktualitātēm. Režisore ir arī visu savu filmu scenāriju autore, producente, dažkārt arī māksliniece un tērpu māksliniece. Cilvēks orķestris Ilona Brūvere labprāt raksta arī publicistiku un tulko no vācu valodas, apbalvota ar Lielo Kristapu dokumentālā kino režijā. Jūnijā saņēmusi Kultūras ministrijas īpašo Atzinības rakstu kā kinorežisore, producente, scenāriste un kultūras žurnāliste par mūža ieguldījumu Latvijas kinomākslas daudzveidībā un vērtīgiem darbiem Latvijas kultūrvēstures bagātināšanā.

"Brūveres filmas no citām atšķiras ar tikai tām piemītošu kontekstu – bez bailēm no "krāsām un mežģīnēm" –, ko pilnveido neizsīkstoša interese par dzīvi un pilnīga filmas tapšanas kontrole," grāmatas ievadā raksta kinozinātnieks Dāvis Sīmanis. Ievadrakstu Sīmanis noslēdz ar atskārtu: "Var tikai vēlēties atgriezties Ilonas Brūveres mākslas izdomas ieskāvumā, kur intuitīvi saproti, ka atradīsi to, kas slēpjas aiz pelēcīgās realitātes fasādes. Tāpēc vēl jo svarīgāk ir lasīt un pārlasīt Ilonas atmiņu vēstījumu. Tam piemīt poētiski krāsaina valoda, realitātes dzelonis, kā arī empātiska skaidrība par briesmām un baudām, ko piedzīvo radoša sieviete vīriešu kontrolētā mākslas pasaulē. Bet, galvenais, tas atgādina par vajadzību steidzami atdzīvināt savu brīžam pelēko, brīžam vienkāršo rutīnas pārpilno dzīvi."

"Es savās filmās vienmēr meklēju, kā cilvēki jūtas, kā varoņi izjūt laiku," Ilona Brūvere sāk runāt, vēl pirms ieslēgts diktofons.

Un tad jums gribējās uzrakstīt, kā jūs pati esat jutusies un izjutusi laiku?

Par sevi uzrakstīt? Nē. Tas nav tā, ka par sevi rakstīt. Tas ir kaut kas cits.

Mūziku ieslēdza... (Reaģē uz situāciju kafejnīcā.)

Vai jūs varēsit šeit koncentrēties?

Ziniet, es varu jebkuros apstākļos.

Tās ir iemaņas no kinolaukuma?

Nē, tas man ir no dabas. Viss, ko es daru, ir šī laika dokuments. Filmās es meklēju tā laika izjūtas un sajūtas, kas notiek ar cilvēku. Tas ir visā, ko daru. Veidojot filmas, arhīvos vienmēr esmu atradusi visādas oficiālas runas, dažnedažādus dokumentus, bet ļoti reti esmu atradusi tieši to, ko meklēju, – šo izjūtu dokumentāciju. Vai atkal – ja cilvēks vienkārši ir sarakstījis, ko viņš domā un kā jūtas, – tas nav dokuments. Es visu apzināto dzīvi savā profesijā esmu sevi veidojusi par instrumentu, nevis cilvēku. Domāju, ka grāmatā tam var izsekot. Līdz ar to – man dokumentu veidot nav grūti tāpēc, ka esmu instruments. Tā kā man vienmēr ir pietrūcis šī vēsturiskā materiāla, domāju, ka es kā instruments esmu parādā šim laikam – uzrakstīt par to, kas konkrētajos apstākļos, kādi man ir iekrituši un sagadījušies, ir noticis manā dzīvē. Ne tikai no faktoloģiskās, bet arī sajūtu puses. Neapcerot to, vairāk fiksējot. Man tas ir svarīgi. Domāju, ka tas kādam būs svarīgi arī pēc manis, tāpēc ka tādu dokumentu ir ļoti maz.

Grāmatas adresāts vairāk ir citi? Atmiņu stāsti bieži vien ir ļoti dziļa rakņāšanās sevī, psihoanalītisks mēģinājums izprast savu dzīvi, ar grāmatas palīdzību kaut ko norakstīt no tās.

Tā es neprotu, jo nezinu, kas es esmu, un nekad neesmu zinājusi. Cilvēki saka – meklē sevi. Es nezinu, ko lai meklēju. Kā tad lai es to meklēju? Nu kā? Protams, varu par sevi kaut ko iedomāties. Es nesaprotu to izzināšanas procesu.

Jūs ļoti atklāti – tieši un lakoniski – rakstāt arī par dažādiem traģiskiem un ļoti sāpīgiem notikumiem.

Tas bija ļoti sen. Es to noteikti nevarētu izdarīt pirms divdesmit trīsdesmit gadiem, kad tas viss vēl bija dzīvs. Man ir tik daudz gadu, ka tas ir iesēdies manā zemapziņā, bet tā nav sāpīga vāts. Tā ir cita dzīve, kaut kur palikusi un pabeigta. Es tajā vairs neesmu. Tas ir kā izvilkt no atvilktnes un nolikt. Ja es visu krātu kā savu un svēti turētu, domāju, ka pēc saviem piedzīvojumiem būtu sen jau mirusi.

Lasot rodas jautājums, kā cilvēks var izturēt tik daudz emocionālu satricinājumu, bet, protams, ir vēl skarbākas dzīves.

Tieši tā. Un tam ir arī sekas.

Kādas?

Ir cilvēki, kas beidz dzīvi pašnāvībā, ir cilvēki, kas lieto tabletes, ir cilvēki, kas noslīkst, nošaujas. Cilvēki netiek galā ar dzīvi. Jo jūtīgāks cilvēks, jo viņam šo realitāti ir neiespējamāk pievārēt.

Kas jums pašai palīdzēja izturēt un dzīvot tālāk? Katrā brīdī kaut kas cits?

Katrreiz tomēr atgadījās kaut kāds brīnums, bet pašai sevi bija ļoti jāspiež. Tu negribi, nevari, bet ir jāvar. Nav vispār tāda vārda "nevar". Manam brālim dzīvē ļoti nepaveicās, es sīkāk negribētu stāstīt, bet līdz ar to – man brāļa nebija. Viņš bija, bet nebija. Man bija ļoti daudz tuvu cilvēku, kas nebija ne vīri, ne mīļākie. Viņi man bija brāļi – cilvēki, kas man dzīvē ir palīdzējuši. Es viņus satiku dzīvē. Tajā brīdī, kad biju mata galā, vienmēr kāds uzradās, kurš mani vilka no turienes ārā.

Grāmatā jūsu dzīves svarīgākajiem vīriešiem ir atvēlēta liela vieta. Vai vienmēr uzreiz esat sapratusi, kas jums šis vīrietis būs?

Es uzreiz to redzu. Tie brāļi man nekad nepazūd. Viņi laikam paši jūt, kad viņiem jānāk man palīdzēt. Tā man arī katrai filmai dzīve piespēlē asistentu. Man asistenti nav jāmeklē. Tiklīdz es sāku filmu, viņi atnāk. Tas ir nesaprotami, bet tā ir. Ar šiem tā sauktajiem brāļiem man parasti ir bijušas vislabākās un garākās attiecības. Daži ir nodevuši šo draudzību. Es to ļoti smagi pārdzīvoju – kā tā var būt, mēs taču viens otram tā uzticējāmies... Bet tas tā bērnišķīgi izklausās.

Vai jums arī vēlākos gados ir radušās jaunas draudzības, vai draugus tomēr pamatā iemanto jaunībā?

Mani draugi ir jaunāki par mani 20 vai 30 gadus. Man draugu manā vecumā vienkārši nav. Mana vecuma cilvēki ir drusku citādi nekā es. Tikai mūsdienās draudzēšanās vairs nav tāda, ka visu laiku čupojas. Man liekas, līdz gadiem četrdesmit cilvēki visādi čupojas, draudzējas un ņemas. Tu zini, ka šie cilvēki ir tavi draugi, vari viņiem piezvanīt, un tu viņus jūti. Satiekoties pat pēc pieciem vai desmit gadiem, ir tāda sajūta, ka tas bija vakar. Tie ir cilvēki, uz kuriem tu jebkurā brīdī vari paļauties.

Vai jums no Vācijas laika arī ir palikuši draugi?

Daži, kuri nav miruši. Vēl pirms dažām nedēļām bija atbraukusi mana bijusī asistente ar vīru un nodzīvoja šeit nedēļu. Bija atbraukusi arī mana draudzene, kura ir vecāka par mani desmit gadus, juriste. Bet attiecības no veciem laikiem šodien izskatās jau pavisam citādas – distancētākas, jo arī laiks ir distancētāks. Mēs varam tā sirsnīgi parunāt, bet pēc tam tas viss atkal tā...

Vai jums ir atbilde, kāpēc laiks ir distancētāks?

Cilvēkiem vairs nav iekšējas nepieciešamības just otram līdzi. Tikai plakātiski, formāli. Manā jaunībā gan vienā, gan otrā valstī, neskatoties uz sistēmu, bija iejūtība pret cilvēku. Tas, man liekas, nāk no ģimenes. Esmu laimīga, ka esmu dzīvojusi tādos laikos, kad cilvēki cits citu cienīja un cits par citu domāja. Kad kaimiņš domāja par kaimiņu, nevis kā kaut ko ieriebt vai pieriebt. Kad kolēģis domāja, kā otram kolēģim izdarīt labāk, nevis novākt, lai netraucē. Man šķiet, mums skolā nav tāda priekšmeta kā ētika. Visa skaistā dzīve sākas ar ētiku.

Kur jūsos šobrīd "dzīvo" Vācija? Grāmatā rakstāt, ka vēl labu laiku pēc atgriešanās Latvijā 90. gados katram gadījumam saglabājāt dubultpilsonību. Vai joprojām?

Jā. Būtībā es nevaru teikt – es esmu latviete. Man nacionālais jautājums nekad nebūs pirmajā vietā. Esmu eiropiete kopš 1980. gada, kad saņēmu Eiropas pasi. Es to tā arī izjūtu, un manās sajūtās nekas nav mainījies. Tagad esmu atgriezusies šeit. Reizēm, vērojot ļoti nacionālistiskus izvirdumus pret kādiem citiem cilvēkiem, vienalga, kas viņi būtu, – tas mani biedē. Tāpat kā mani biedē masu kultūra, kur cilvēki lielā masā sanāk kopā. Vienalga, kas tur notiek. Tas ir biedējoši. Masa vispār ir biedējoša, jo tā nav vadāma un tu nezini, kas var notikt. Es varētu dzīvot arī Itālijā. Tā man patīk labāk par Vāciju.

Par nacionālistiskiem izvirdumiem skaidrs, bet ir jau arī cita veida patriotisms. Vai Latvijai nemaz neizjūtat īpašu pieķeršanos? Jūs tiešām varētu dzīvot jebkurā vietā?

Es tā domāju. Protams, ar Āfriku būtu grūtāk, jo tas mentāli ir daudz par tālu, bet Eiropā, es domāju, varētu jebkurā vietā.

Rakstāt par brīdi, kad Frankfurtē 1989. gadā, ciemojoties pie savas ungāru draudzenes Judītes, televīzijā ieslēgtās ziņās parāda "Rīgu, Brīvības pieminekli un milzīgu cilvēku pūli, kas korī kliedz: "Brīvību! Brīvību!"". Jūs esat sākusi raudāt skaļā balsī un naktī neesat varējusi aizmigt. Latvijas neatkarības atgūšana jūs tomēr saviļņoja?

Es tik šausmīgi raudāju, jo neticēju. Otrkārt, man likās, ka Dievs to ir izdarījis manis dēļ, lai es varētu atgriezties mājās, ka tas beidzot būs iespējams. Tas jau bija tādā marasma ārprātā.

Tas bija šoks?

Jā, šausmīgs šoks. Es pārmaiņas Latvijā neuztvēru tik romantiski. Ja padomājam pragmatiski, būtībā cilvēkiem gribējās labāk dzīvot, arī demokrātiskajā Vācijā. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc tas viss notika. Ja tā pavisam godīgi, pie sienas piespiesti, es nezinu, vai viņi atzītos, – bet tas notika tādēļ. Lai jūtinātos. Skaidrs, tajā brītiņā pajūtinājās, bet pamatā visus dzina vēlme dzīvot labāk.

Noteikti bija arī šī vēlme, padomju degradētā vide un trūcīgums bija visai nepanesams, tomēr nedomāju, ka pragmatiski mērķi pēc importa mantām bija galvenais dzinulis visai atmodas kustībai.

Man ir šausmīgi žēl, ka nevienā intervijā neesmu dzirdējusi, ka kāds būtu atzinies. Tas man ļoti nepatīk, jo tad man nav pamata ticēt arī daudzām citām lietām. Tas nekur netiek pieminēts. Demokrātiskajā Vācijā pēc visas eiforijas bija drausmīga depresija un nomāktība. Rietumnieki aizbrauca uz Austrumvāciju, pa lēto sapirka īpašumus, un šitie nabadziņi atkal palika bez nekā. Viņi visu laiku cīnījās par pensijām, nezinu, vai tagad tās ir izlīdzinājušās. Tas viss ir šausmīgi sarežģīti.

Ne tādēļ, lai izvilinātu citu atbildi, tomēr gribu pārvaicāt – vai Latvijas centienos atgūt brīvību no padomju okupācijas jūs vispār nesaskatāt nekādus ideālus? Vai, jūsuprāt, stāvot Baltijas ceļā, cilvēki domāja tikai par pilnākiem veikaliem?

Cilvēks jau var sevi iejūsmināt un pacelt un pats sev visu ko iestāstīt. Protams, kurš gan negrib tādu skaistu brīdi piedzīvot! Tajā brīdī tā, protams, ir patiesība, tie nav meli. Bet tālāk? Tālāk – tie, kas bija tuvāk naudiņai, visi kļuva par miljonāriem, bet mēs aizejam pārāk tālu no grāmatas.

Jūs esat piedzīvojusi izsekošanu. Vai tas neatstāj traumu uz mūžu, ka negribas vairs uzticēties nevienam cilvēkam?

Tā tas apmēram ir. Bet ne tikai tas. Draugi mani daudzas reizes ir arī piekrāpuši, kaut vai – aizņemoties lielas summas un neatdodot. Es savam juristam Vācijā teicu – ja gadījumā pēc diviem mēnešiem neesmu no Rīgas atpakaļ, lūdzu, meklē mani, varbūt esmu Sibīrijā. Es vienkārši nezināju, kas var notikt un kas – nevar. Tas nebija šausmīgākais, kas manā dzīvē ir noticis, manā dzīvē ir notikušas šausmīgākas lietas.

Pirms ieslēdzu diktofonu, teicāt, ka pie grāmatas savdabīgā stila īpaši neesat piedomājusi. Tas nāca pats no sevis? Montāža ir ļoti interesanta: ir ieplūdināta laika līnija – stāstiņi par XX gadsimta desmitgadēm no Rīgai – 800, jūsu interviju fragmenti ar kinomāksliniekiem, arī scenāriju fragmenti. Ļoti interesanta kolāža.

Nu jā. Es tāpat arī filmēju. Es visu daru ātri. Es uz tā turos, es no tā ēdu. Ja runājam par Dāmu paradīzi, kas notika Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros, katrā desmitgadē, stāstot par Latviju, kāda tā bija kādreiz, man bija būtiski salīdzināt to ar laiku Rietumeiropā. Kas tur bija svarīgs un kas – šeit. Būtībā tie 30 gadi, kurus skrienam pakaļ Rietumeiropai, nav beigušies. Tas neko nedod, ka mēs tur braucam vai strādājam. Tie ir apmēram 30 gadi, kuru mums trūkst.

Ja ne piecdesmit.

Jā, bet trīsdesmit – droši. Tas pats attiecas arī uz intelektu. Tas ir traģiskākais, jo domāšanas veids ir pavisam cits. Es braucu mājās, lai izjustu sirsnību, bet tagad mani biedē ignorance, kas valda sabiedrībā, šis amerikāniskais cinisms, kas pilnīgi atklāti, bez problēmām tiek kultivēts darbavietās. Tā ir šausmīgi dzīvot. Mans dēls un vīrs nekad nekustēsies no Latvijas. Ko tad es tur viena, vecene, Romā darīšu? Kaifošu, klīdīšu, kā vienmēr.

Dāvis Sīmanis juniors grāmatas ievadā raksta, ka, iespējams, jūs piestāvētu Belle Époque laikmetam Parīzē vai Der Neue Deutsche Film perioda brīvībai Vācijā. Kā jums pašai šķiet?

Es par to nedomāju, bet noteikti nepiederu šim laikam. Noteikti – nē. Es negribu tam piederēt, un es nepiederu. Ja gribētu, varbūt piederētu. Tāda, kāda ir lielākā daļa cilvēku, es negribu būt. Ja runājam par autorkino, tā ir vide, kurā es dzīvoju 15 gadus. Tu uzsūc gaumi, paražas, domāšanas veidu.

Kļūt par emigrantu ir skaudri, grāmatā rakstāt, ka pat mātei nedrīkstējāt rakstīt vēstules, bet Vācijas kino un mākslas vides sniegtā iespēja intelektuāli piesūcināties, iespējams, to savā ziņā kompensēja?

Jā, bet tas ir absurds – kad tu atbrauc mājās, to nevienam nevajag.

Jūs izjutāt, ka nevienam nevajag? Kā tas izpaudās?

Tāda sajūta man ir aizvien, jo mēs jau ejam uz citu pusi. Mēs neejam uz attīstību. Mēs ejam uz amerikānismu, easy going, jo mēs nezinām, kas tas ir. Mēs nesajēdzam. Ja sajēgtu, mēs to negribētu. Mēs druscīt apdomātu, ko gribam.

Top jau arī nopietnas lietas. Piemēram, jūsu grāmatas ievada autors Dāvis Sīmanis ir uzņēmis filmu Marijas klusums, kuru novērtē arī pasaulē. Nav tā, ka visi grib tikai amerikānisko vieglumu.

Jā, bet tā ir viena filma. Es runāju par domāšanas veidu, par dzīvi, par to, kas notiek medijos, kādu virzienu tie ieņem jau kopš 90. gadu vidus, uz kurieni iet kultūras politika. Man nav interesanti lasīt sieviešu žurnālus. Tajos visu laiku ir rakstīts viens un tas pats un vispār nekas nav rakstīts. Ir izņēmumi, piemēram, Sandra Landorfa, kuras vairs nav starp mums. Viņa bija profesionāle, gandrīz vienīgā sieviešu žurnālos. Citādi – tu brīnies, ko tās meitenes saraksta. Viņas ieliek tev mutē savus vārdus un vispār neuztraucas. Uz vāka uzliek kaut ko, ko tu mūžā neatceries, ka būtu teikusi. Un tad ir tā – pieauguša cilvēka seja un blakus – kaut kāds bērna šļupsts.

Jūsu autorstils 90. gados aizsniedza arī mediju vidi – kopā ar žurnālistu un filozofu Ilmāru Latkovski izlolojāt avīzi Nakts, kam stilistiskā, žanrā un vizualitātē tobrīd nebija līdzīgas. Nakts dzimšanas diena Doma laukumā izskatās kā tautas manifestācija. Nez vai kāda izdevuma svētki šodien spētu radīt tādu interesi?

Vairs ne. Tāpēc, ka vienkārši tas vairs nav modē. Ir cita mode, un tas nav noticis pats no sevis. Tam cilvēki ir gatavoti un vadīti, pieradināti pie medijiem, kādi tie ir šodien. Šodien var rakstīt ikviens un jebkur, kas vien viņam ienāk prātā. Sociālajos tīklos tak cilvēki spriež par visu. Līdz ar to – kāda žurnālistika?! Priekš kam? Kāda vajadzība?

Jūsu mākslinieciskā rokraksta būtība ir autorkino, žanru eklektika. Kā jums šķiet, cik lielā mērā esat ietekmējusi Latvijas kinomākslu?

Es domāju, ka nekādā veidā.

Palikāt savrupa?

Neviens no šeit dzīvojošajiem kinokritiķiem ar autorkino nopietni nenodarbojās tā iemesla dēļ, ka viņiem trūka zināšanu. Viņiem neko nevar pārmest. Ja kāds būtu interesējies, tas būtu bijis iespējams. Nevienam mans autorkino nelikās vajadzīgs. Jauni cilvēki beidz skolas, un gan jau viņi sāks darīt kaut ko pavisam citādu. Šis nav autorkino laiks. Es šajā žanrā strādāju vairāk nepieciešamības spiesta, jo tajā nav vajadzīgi tik milzīgi līdzekļi, kādi ir vajadzīgi, strādājot ar lielu filmu. Par to, ko man valsts piešķir filmai, nevaru angažēt kādus 50–70 cilvēkus. Manas filmas top ļoti minimālos apstākļos. Ir jātiek galā ar naudu, kāda ir piešķirta. Daudz ko nākas darīt pašai. Man nav jēgas ņemt kādu cilvēku, kurš skaitās producents un savu darbu nedara, vai vēl kādu, kurš skaitās amatā, bet tikai runā. Vajag tādu, kas izdara. Man vajag līdzīgu man pašai, un tādi vienmēr ir bijuši mani asistenti.

Rakstāt, ka pētīt sievieti savās filmās jūs nekad nav interesējis, jo šo dzīvi jau pati labi pazīstat. Visu jūsu filmu varoņi ir vīrieši, izņēmums ir filma par tēlnieci Veru Muhinu. Minat arī to, ka jums patīk hierarhija – priekšnieki vīrieši. Šodien ļoti nepopulārs uzskats, jaunās feministes jūs nesapratīs.

Mani absolūti neinteresē jaunās feministes. Jaunās vai vecās, mani feministes vispār neinteresē. Līdz ar to – man ir pilnīgi vienalga. Man pašai nepatīk būt priekšniecei, nepatīk norādīt, bet režisors ir tāda profesija. Tas šajā profesijā ir nepatīkamākais. Bet, ja man ir vajadzīgs rezultāts, man tas ir jādara. Tas ir pret manu raksturu.

Nākas pacelt arī balsi un būt indīgai?

Indīgs – tas ir tāds sieviešu gājiens. Drīzāk – ļoti noteiktai. Vīrieša roka ir noteikta un bez kompromisa. Tas ir režisora žests vai ierocis. Protams, sievietei tas ir ļoti nepatīkami un atņem daudz spēka. Ja neesi valdonīga pēc dabas un tev tas nav organiski, ir grūti. Bet man rezultāts ir tik svarīgs un dzīve ir pierādījusi, ka cita ceļa nav, ka ir nācies iet pret sevi. Ceru, ka šajā vecumā varēšu atgriezties savā jaunībā un nebūs vairs jāklaigā.

Pēc ļoti smagas koronavīrusa pārslimošanas dzīve jums ir dāvājusi iespēju turpināt radoši strādāt.

Es tiešām gandrīz nomiru. Tagad turos uz tabletēm. Bet izskatās, it kā nekas nebūtu bijis.

Vai jūs šobrīd uzņemat filmu Dzīves vilcienā par mākslinieku Māri Ārgali (1954–2008)?

Tā nebūs par Māri Ārgali. Viņš ir tikai un vienīgi prototips aktierfilmai. Meklēju mākslinieka dzīves notikumus, kurus pārtrauc gan vēlme būt baņķierim, gan cietums. Filma nebūs par Māri Ārgali, bet par jūtīgiem cilvēkiem, kuri nevar dzīvot. Jūtīgiem cilvēkiem tas nespīd, jo dzīve ir baigi skarbā lieta.

Kā rakstāt: "Dzīve ir drausmīgi sāpīga procedūra."

Vai tad tā nav?

Ir, bet ir arī...

Nuja, tad mēs sākam meklēt, kas tur ir.

Manuprāt, kad tiek cauri "drausmīgi sāpīgajai procedūrai", ir tomēr iespējams piedzīvot arī prieka brīžus.

Nē, nu labi, jā. Bet ne pārjūtīgās dvēseles, kā Ārgalis vai Lauris Dzelzītis, gan jau vēl tādi ir, kuri nedemonstrējas. Ārgalim bija divas pašnāvības. Manam varonim arī būs pašnāvības, bet neviena nebūs veiksmīga. Tā man ir šausmīgi grūta filma. Ja tā izdosies, skaidrs, ka tā būs mana pēdējā filma. Izskatās, ka man būs jātuvojas tam brīdim. Kā pēdējo gribēju pamēģināt to, kas ir ļoti grūti, – runāt par sajūtām un par neiespējamo un iespējamo. Šobrīd vēl tikai rakstu scenāriju, tāpēc neko daudz nevaru pateikt. Esmu uzrakstījusi desmit lapaspuses, kuras esmu akceptējusi. Nezinu, kā to attīstīšu tālāk. Ir tā, ka tu kaut ko sāc un tev parāda ceļu, kur tev ir jāiet, bet šobrīd tas ir apstājies un neko nerāda. Tagad man ir jāpēta tālāk tēma, par kuru es interesējos, un tad jau ceļš parādīsies.

Daudzi mākslinieki runā līdzīgi, ka viņiem kāds no augšas burtiski pasaka priekšā, atliek tikai radīt. Kā jums šķiet, vai šādas intuitīvas atklāsmes nāk no paša iepriekš intelektuāli sastrādātā vai tiešām ir kādi metafiziski Raiņa sapņi? Kā ir jūsu gadījumā?

Es domāju – kā kuram. Vistalantīgākajiem tas tiešām atnāk nezin no kurienes. Tādu ir drausmīgi maz. Es neesmu no tiem. Man tas nāk no sastrādātā un saliktā kastītēs. Tikai vēl īstās kastītes nav sākušas vērties vaļā.

Vai jūs joprojām daudz skatāties kino?

Vairs ne. Es vairs nevaru. Man jau tas viss... Bērnībā es kino neskatījos. Pirmo filmu – Fantomasu – tēvs man atļāva noskatīties sešpadsmit gadu vecumā. Es nekad nebiju sapņojusi ne par kādu kino. Mani nekas neinteresēja. Tā visa ir sagadīšanās. 1972. gadā sāku strādāt gan par montāžas, gan režisora asistenti Rīgas kinostudijā. Domāju, ka tā būs visu mūžu, bet pēc četriem gadiem uzņēmu pirmo īsfilmiņu. Tāpēc, ka sagribējās un bija tāda iespēja. Kad aizbraucu uz Vāciju, arī neplānoju režisēt vai taisīt milzīgu karjeru. Ja negribēju mainīt profesiju, man bija jāpiedalās konkursos un jātaisa savas filmas. Tas bija laiks, kad es ārkārtīgi daudz skatījos filmas. Visi jaunie cilvēki Vācijā 80. gados drausmīgi daudz skatījās kino, jo īpaši – Eiropas kino. Tam visam klāt es vēl pāris gadu kinomuzejā rekonstruēju mēmo kino. Katru vakaru kaut ko skatījāmies. Ir tik daudz redzēts. Kādā brīdī ir jau par daudz. Es nevaru, negribu.

Vai ir viegli atrast savu rokrakstu, kad tik daudz ir redzēts?

Es pat nedomāju, ka esmu meklējusi kaut kādu rokrakstu. Tās visas ietekmes, kas manī ir, acīmredzot to ir izveidojušas.

Jaunībā ir jāskatās daudz?

Obligāti.

Ko jūs teiktu jaunam cilvēkam viņa radošā ceļa pašā sākumā?

Kas ir nepieciešams visvairāk – drosme, pārliecība, nekaunība? Tas jau viņiem ir, bet tas nepalīdz. Man bija tā, ka es ļoti cienīju ikvienu cilvēku, kurš par mani bija vecāks kaut vai tikai gadu vai divus. Tas manī iedzina nenormālu pietāti. Uz jaunajiem skatoties, brīnos, ka viņiem liekas, ka pasaule sākas ar viņiem tikai šodien. Mans laiks bija tāds, ka tu, cik spēji, interesējies par to, kas notiek tev apkārt pasaulē un kā jūtas cilvēks tev blakus vai pretī. Lai tu zinātu visu jaunāko. To, ko šeit 80. gados veda Valentīna Freimane, mēs 70. gados redzējām Vācijā kinonamā. Man liekas, cilvēkam pirmkārt ir jābūt gribēšanai redzēt. Ieraudzīt un sajust, kas notiek viņam apkārt. Viņam jāpatīk vērot. Un vēl – viņam ir jābūt milzonīgai pacietībai. Visas bezkaunības un nekaunības ilgi nevar palīdzēt. Tās var nostrādāt varbūt vienu reizi. Ir jāveido sev bāze – no literatūras, kino, dzīves izjūtas.

Ja pieņem, ka "dzīve ir drausmīgi sāpīga procedūra", kas jums tajā sagādā patiesu prieku?

Mīlestība. Bet tā ir ļoti reta un dārga manta.

 

ILONAS BRŪVERES FILMAS

Vācu filmas ar subtitriem latviski var skatīties Nacionālā kinoarhīva vietnē: www.redzidzirdilatviju.lv
Filmu izlase skatāma: www.filmas.lv

23. novembrī tās kopā ar latviešu pilnmetrāžas filmu izlasi būs skatāmas Ilonas Brūveres jubilejas retrospekcijā kinoteātrī K.Suns.
www.ilonabruvere.lv 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja