Man vienmēr ir liels prieks satikt savus cilvēkus un spēlēt mājās. Tur nav runa par balvām – saka mūsu lieliskā vijolniece, Berlīnes filharmonijas orķestra pirmā vijole Vineta Sareika, kura savā iepriekšējā ciemošanās reizē dzimtenē tika cildināta ar Izcilības balvu kultūrā. Vineta Sareika ir spoža gan solistes ampluā, gan kameransambļu saspēlē. Pērn pavasarī, stājoties Berlīnes filharmoniķu koncertmeistares amatā, viņa kļuva par pirmo sievieti šajā prestižajā amatā visā orķestra pastāvēšanas vēsturē.
Piektdien, 16. februārī, Vineta Sareika uzstāsies festivāla Vīnes klasika koncertā Dzintaru koncertzālē kopā ar franču pianisti Amandīni Savarī. Duetā līdz šim viņas jau ir ieskaņojušas Edvarda Grīga un Volfganga Amadeja Mocarta vijoļsonātes, tagad Vineta Sareika un Amandīne Savarī ir iedziļinājušās Johannesa Brāmsa daiļradē un koncertā Dzintaros piedāvās visas trīs vācu romantisma komponista vijoļsonātes.
Kā izdodas sabalansēt ļoti atbildīgo darbu Berlīnes filharmoniķos ar kamermūziku, kas vienmēr bijusi tik tuva sirdij?
Protams, orķestris šobrīd ņem lielu pārsvaru, galvenokārt tāpēc, ka man šis repertuārs ir jauns. Ir jāapgūst ļoti daudz, un tas ir jādara pamatīgi. Lai saglabātu kvalitāti, nevar rauties uz visām pusēm, tāpēc kvarteta Artemis darbībā ir pauze. Taču kamermūzikas duets ar pianisti Amandīni Savarī mums abām ir sirdslieta. Spēlējam kopā vairāk nekā piecpadsmit gadu un cenšamies to darīt pietiekami regulāri. Mums ir idejas un plāni, kurus gribam īstenot, un viens no tiem ir nospēlēt visas trīs Brāmsa sonātes. Mēs par to runājam jau piecus gadus, bet visu laiku nācās atlikt. Beidzot līdz tam esam nonākušas.
Spēlēt ar Amandīni ir kā ģimenē satikties ar māsu. Mēs viena otru jau tik labi izjūtam un pazīstam, ka spēlējot nav ne jārunā un pat ne jāsaskatās. Mēģinājumos vienkārši spēlējam un uztveram enerģiju un varam atļauties to darīt intuitīvā līmenī.
Kas Brāmsa mūzikā ir tas īpašais?
Zinām, ka Brāmss bija liels perfekcionists. Viņš katrā žanrā ilgi meklēja savu ceļu. Viņa skolnieki ir stāstījuši, ka vismaz piecas pirmās sonātes komponists esot iznīcinājis, pirms saņēmies 78. opusam (Pirmajai vijoļsonātei), lai četrdesmit piecu gadu vecumā parādītu, ka šis darbs beidzot ir gana labs, lai to atstātu. Jau Pirmās sonātes mūzikā ir jūtams, ka komponists ir sasniedzis briedumu. Stīgu kvartetos tas ir vēl acīmredzamāk. Brāmss ļoti daudz eksperimentēja, pirms saņēmās pirmo žanra paraugu pabeigt un prezentēt pasaulei. Žēl, ka nav saglabājušās skices no viņa jaunības gadu mēģinājumiem. Brāmsa valoda un izjūta ir tik īpaša, personīga, ka jau no pirmās takts ir zināms, ka tas ir viņa rokraksts. To nevar sajaukt ne ar vienu citu, jo tas ir pārdomāts un strukturēts, taču ļoti dabisks. Interpretācijā mēģinām izcelt un parādīt šo dabisko plūdumu.
Kā atrodat savu redzējumu populāriem, bieži spēlētiem opusiem, kāda ir Brāmsa Trešā sonāte?
Mēģinām distancēties no interpretācijas tradīcijām un mazāk klausīties ierakstus, lai mums nepieliptu t. s. tradīcijas, kas bez loģiska izskaidrojuma pāriet no viena vijolnieka pie otra, jo "visi tā dara". Mēs gribam to visu attīrīt nost un pievērsties katram skaņdarbam ar svaigu skatienu – tā, it kā tas tikko būtu sarakstīts. Ar šādu pieeju mēģinām tuvoties arī Brāmsam.
Kas sekos Mocarta, Grīga un Brāmsa vijoļsonātēm?
Tikko esmu atgriezusies no Vīnes, kur kopā ar Amandīni mēģinājām trīs dienas. Vakar tieši runājām, ka mēs gribētu izspēlēt visu repertuāru vijolei un klavierēm. Tas ir ļoti liels un plašs, bet mums nav steigas. Mūsu draudzība un sadarbība ir tik stabila un saskanīga, ka varam turpināt kaut vai līdz pensijai un katru gadu atklāt kaut ko jaunu. Darbojamies pretstatā tam, kā mūsdienās tiek būvēta karjera, kad ir jāpieskaņojas koncertu organizatoru vēlmēm un, lai pārdotu biļetes, repertuāram ir jābūt krāšņam, ar populāriem hitiem. Mums, paldies Dievam, katrai atsevišķi ir citi projekti un sonāšu spēlēšana nav mūsu maizes darbs. Tāpēc varam atļauties pēc patikas spēlēt to, kas mūs uzrunā. Tā ir liela laime, ka varam to darīt saskaņā ar savu sirdsapziņu un vēlmēm.
Mums ir interesanti nevis atlasīt dažus skaņdarbus, bet dziļi ienirt katra komponista daiļradē. Tāpēc iepriekšējos gados spēlējām visas Grīga sonātes un vienā periodā ļoti daudz spēlējām Mocartu. Tagad spēlējam visas trīs Brāmsa sonātes, lai izprastu komponista daiļradi un personības attīstību. Tāpēc klausāmies arī citus viņa opusus, kas radušies tajā laikā.
Teju jau gads ir pavadīts Berlīnes filharmonijas orķestra koncertmeistares krēslā un jau divi gadi šajā orķestrī vispār – vai tas ir sapņu piepildījums?
Tā man ir pavisam jauna pieredze, bet esmu ļoti laimīga, jo šajos divos gados esmu saņēmusi tik daudz impulsu un jaunu radošu vēsmu, katru nedēļu tiekoties ar fantastiskiem diriģentiem un solistiem. Ar lielu zinātkāri un interesi tveru šo jauno pieredzi. Līdz šim biju vairāk pievērsusies kamermūzikai: kvartetiem, trio un solo literatūrai, bet simfoniskā mūzika man ir jauns lauciņš. Kamēr tikšu līdz brīdim, kad repertuārs sāks atkārtoties, vēl paies labs laiks. Pagaidām ar lielu baudu un interesi uztveru visu jauno.
Nevarētu gan teikt, ka orķestrī tu būtu pirmo reizi ar pīpi uz jumta, jo ir taču senāk būts arī pie divu citu orķestru koncertmeistares pults.
Tomēr pastāvīgā koncertmeistares darbā es biju tikai Antverpenes orķestrī, bet tā bija pusslodze, un tas bija salīdzinoši īss laiks, jo jau pēc divarpus gadiem mani uzrunāja kvartets Artemis un tāpēc nācās darbu orķestrī pamest. Tas nav salīdzināms arī repertuāra plašuma ziņā, ko paspēju toreiz nospēlēt divos gados. Es vēl biju ļoti jauna un vietu orķestrī dabūju 19 gadu vecumā, man vēl bija pavisam cits skatījums. Berlīnes filharmoniķos man katru dienu ir kontakts ar ļoti pieredzējušiem mūziķiem un daudzos gados ļoti izkoptu tradīciju vēl no Herberta fon Karajana laika.
Berlīnes filharmoniķu mūziķis, arī koncertmeistars, – tas ir uz mūžu?
Vispirms vēl ir pārbaudes laiks. Tas ilgst divus gadus. Orķestrī esam trīs koncertmeistari un programmās maināmies. Katru nedēļu ir jauna programma un cits diriģents. Viens koncertmeistars to nevarētu pavilkt. Berlīnes filharmoniķu galvenā diriģenta Kirila Petrenko vēlme ir, lai viņa diriģētajos koncertos uz skatuves būtu divi koncertmeistari. Orķestra svarīgākajās turnejās esam nepieciešami visi trīs. Tā regulāri tiekamies un daudz spēlējam kopā.
Kuri līdz šim orķestrī bijuši visspilgtākie impulsi, un no kuras puses tie nākuši?
To ir ļoti daudz. Vispirms – no mūsu galvenā diriģenta Kirila Petrenko. Es viņu ļoti cienu un apbrīnoju, ar kādu atdevi un iedvesmu viņš nāk uz katru mēģinājumu. Viņam vienmēr ir ļoti skaidra interpretācijas vīzija un plāns. Viņš vienmēr ir ļoti rūpīgi sagatavojies un uztver pašu skaņdarba kodolu. Man ļoti patika Fēliksa Mendelszona oratorijas Elija interpretācija, bija arī fantastiski solisti, piemēram, baritons Kristiāns Gerhāers. Decembrī pie diriģenta pults stājās Andris Nelsons. Viņa vadībā spēlējām Bēthovena Ceturto simfoniju, un tā bija ļoti emocionāla interpretācija. Īpašas bija tikšanās ar diriģēšanas grandiem Zubinu Metu un Herbertu Blumstetu. Viņam ir pāri deviņdesmit, un visa viņa lielā pieredze ir jūtama katrā žestā un mirklī.
Tuvākajos mēnešos paredzētas tikšanās ar kanādiešu diriģentu Janiku Nezē-Segēnu, spēlēsim Šostakoviču. Liels notikums marta beigās būs Riharda Štrausa operas Elektra uzvedums Kirila Petrenko vadībā Lieldienu festivālā Bādenbādenē. Vienreiz gadā šajā festivālā Berlīnes filharmoniķi spēlē īstā operas iestudējumā. Tā nav orķestra ikdiena. Visiem mūziķiem tas ir kas īpašs. Pagājušajā gadā tā bija Riharda Štrausa Sieviete bez ēnas. Uz nākamajiem gadiem ir domas par Vāgnera Nībelunga gredzenu.
Kā jūties, spēlējot nevis uz skatuves, bet orķestra bedrē?
Šogad vēl tikai būs pirmā reize. Jau gatavojamies. Pagājušajā pavasarī biju tikko dabūjusi koncertmeistara vietu, un mani no operas projekta Bādenbādenē atbrīvoja.
Spēlējot Andra Nelsona diriģētajā koncertā, izdibināji, kur slēpjas viņa talanta fenomens?
Pirmais nāk prātā lielais vēriens. Dabiskais spēks, kas mūziķus paņem līdzi. Tur nav neviena šaubu momenta, it īpaši koncertos, – ar bagātīgiem žestiem, lielu spēku un pozitīvismu. Viņš ļoti autentiski attēlo mūzikā raksturus. Es varētu teikt – viņš ir dabas bērns. Viņam viss izdodas ļoti dabiski.
Kāds ir skats no otras puses, nu jau pašai starptautiskos konkursos vērtējot jaunos kameransambļus un vijolniekus?
Piedalīšanās starptautiskā kvartetu konkursa žūrijā Ženēvā pagājušā gada oktobrī bija mana pirmā šāda pieredze. Tā bija ļoti draudzīgi pavadīta nedēļa, jo žūrijā bijām kolēģi no vairākiem kvartetiem. Mēs brīnišķīgi kopā pavadījām laiku, un arī mūsu muzikālais viedoklis saskanēja. Mani priecēja, ka mūsu skatījums bija ļoti līdzīgs un arī kolēģi galvenokārt meklēja māksliniecisko dzirksti, personības un ansambli, kuram ir visvairāk ko teikt, kura koncertus mēs vislabprātāk apmeklētu, nevis kurš visvirtuozāk spēlē.
Tāda būs mana pieeja arī tad, kad maijā vērtēšu vijolniekus Beļģijas karalienes Elizabetes konkursā Briselē. Tur gan es būšu tikai fināla nedēļā, bet es to ļoti gaidu, jo ar Beļģiju man ir stipra saikne kopš studiju gadiem un ir siltas atmiņas vēl no manis pašas dalības šajā konkursā.
Es ar lielu prieku turpinu pedagoģisko darbu Berlīnes Mākslas universitātē (UdK Berlin), kurā dalu kamermūzikas klasi ar savu kvarteta Artemis kolēģi Gregoru Zīglu. Pie mums mācās dažādi ansambļi: gan stīgu kvarteti, gan trio, gan kvinteti, arī daži ļoti spoži jaunās paaudzes saksofonkvarteti no Spānijas. Tas ir ļoti interesants darbs, kas man atver acis arī uz pašas māksliniecisko dzīvi.
Kāds ir novēlējums jaunajiem talantiem?
Nevis censties kopēt kādu lielo vijolnieku, bet gan atrast un izteikt mūzikā savu personisko skatījumu un pieeju. Protams, spilgtās, interesantās personības arī ļoti polarizē viedokļus: vai nu tu viņu apbrīno, vai arī tev nepatīk tas, ko viņš dara. Ir arī mūziķi, kuri visu dara pareizi un nav kur piesieties, bet sniegums nepaliek atmiņā.
Ir jāmāk izbaudīt pašu ceļu un priecāties par katru atklājumu mūzikā un tik ļoti nekoncentrēties uz mērķi. Mūsu, skatuves mākslinieku, lielākais ienaidnieks ir lielais psiholoģiskais spiediens – vienalga, vai to uzliek vecāki, pedagogi vai tu pats. To ļoti jūt, un tas traucē muzicēšanai. It sevišķi vijolniekam lociņa plūdumā uzreiz ir jūtams stress. Ir svarīgi tikt no tā vaļā un visu uztvert vieglāk. Vajag priecāties par katru brīdi savā attīstībā, nevis koncentrēties uz pieejamu vai nepieejamu mērķi. Ja vienas durvis aizvērsies, atvērsies citas.
Startējot Berlīnes filharmoniķu konkursā, atcerējos savu pusaudzes pieeju, kad braucu stāties Parīzes konservatorijā: nu labi, ir konkurss, tātad vienkārši jāizdara maksimālais, ko varu. Man vienmēr ir palīdzējis tas, ka nekad neesmu savus mērķus likusi uz pjedestāla un neesmu domājusi, ka tas dzīvē ir vissvarīgākais un, ja neizdosies, – būs vakars uz ezera, iestāsies tukšums un depresija. Protams, centos sniegt maksimumu. Tā kā es ļoti mīlu mūziku, izbaudu katru brīdi arī gatavošanās procesā. Mērķis nav vissvarīgākais.
Šī pieeja palīdz arī pret lampu drudzi pirms skatuves iznāciena?
Tas ir atkarīgs no tā, cik labi esmu sagatavojusi savu sakāmo un cik precīzi zinu, ko ar katru noti vēlos pateikt. Ja koncerts ir sagatavots, rodas arī brīvība.
Tas nozīmē – neielaist sevī šaubas?
Koncerta brīdī – jā! Tad ir jābūt simtprocentīgai pārliecībai par savu tā brīža skatījumu. Tikai tad var pārliecināt publiku, ja pats tici tam, ko dari. Taču ir ļoti veselīgi saskarties ar šaubām gatavošanās procesā vai klausoties savus ierakstus un meklējot pareizo interpretāciju.
Pērn pavasarī biji vieskoncertmeistare Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā. Vai ir gaidāma vēl kāda tāda reize?
Nākamajā sezonā LNSO mani uzaicināja par rezidējošo mākslinieci. Ir gaidāmi trīs sadarbības koncerti. Sezonas atklāšanas nedēļā ar LNSO galveno diriģentu Tarmo Peltokoski spēlēsim duetā, viņš ir arī lielisks pianists. Programmā būs Bēthovena Kreicera sonāte un Šostakovičs. Būs arī viena programma bez diriģenta, kurā būšu atskaņojuma vadītāja, doma ir par Šūberta kvarteta Meitene un nāve pārlikumu stīgu orķestrim, Semjuela Bārbera Adagio un vēl kādu darbu. Savukārt sezonas noslēgumā kā soliste ar LNSO atskaņošu Pētera Vaska fantāziju Vox Amoris.
Vai arī tev kā daudziem instrumentālistiem sāk rasties interese diriģēt?
Tik augstās domās par sevi neesmu. Pagaidām man pietiek jaunu impulsu ar vijoli rokās.
Vai joprojām spēlē Stradivāri 1683. gada vijoli?
Vēl arvien spēlēju šo vijoli un esmu ļoti apmierināta, jo tā ir ideāli piemērota kamermūzikai, instrumentam ir plašs nianšu klāsts. Orķestrī gan spēlēju citu Stradivāri vijoli – 1726. gada Stradivāri t. s. Hubai instrumentu, ko savulaik spēlējis slavenais ungāru vijolnieks un komponists Jene Hubai (1858–1937). Šai vijolei ir pilnīgi cits raksturs, tā ir daudz asāka un skaļāka, ļoti piemērota orķestra solo momentiem. Interesants fakts – tieši ar šo instrumentu savulaik esot pirmatskaņota Johannesa Brāmsa Trešā sonāte. Taču kamermūzikas programmās labprātāk atgriežos pie savas pirmās vijoles.
Vai kvarteta Artemis nepietrūkst?
Protams, pietrūkst, bet dzīve ir tik ļoti piepildīta un krāsaina, ka spēlēt kvartetā pašreiz nebūtu laika. Mājās mani gaida meitiņa. Divarpus gadu vecumā viņa jau ļoti labi dzied, bet es gribētu, lai viņai būtu normāla bērnība, tāpēc ar mūziku nesteigsimies. Tas, vai viņa to gribēs, būs viņas pašas ziņā.
Patlaban gatavojam kvarteta Artemis pilna ierakstu komplekta Complete Recordings izdevumu, kas nāks klajā aprīlī vai maijā, – kopā 20 albumu visos Artemis sastāvos. Viens ļoti īpašs ieraksts, kas tapa dažas dienas pirms mūsu altista Frīdemaņa Veigles nāves, ir Antonīna Dvoržāka Amerikāņu stīgu kvartets, kas desmit gadu nogulēja mūsu toņmeistara atvilktnē un tagad tiks publicēts.
Koncerts
Vineta Sareika (vijole) un Amandīne Savarī (klavieres)
Dzintaru koncertzālē 16.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15