Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Piektdiena, 19. aprīlis
Vēsma, Fanija

Beidzot pilnā balsī. Intervija ar dziedātāju Vidu Miknevičūti

Es vienmēr dziedu no sirds un visiem. Es dziedu zālei, bet kameras lai dara savu darbu, saka lietuviešu operzvaigzne Vida Miknevičūte, stāstot par kovidlaika radošo dzīvi. Sestdien, 3. jūlijā, viņa uzstāsies Liepājā

Latvijas publikai pazīstamā lietuviešu operdziedātāja Vida Miknevičūte Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā uzstāsies neilgi pirms debijas Zalcburgas festivālā, un mēs Atvara Lakstīgalas diriģētajā Liepājas simfoniskā orķestra koncertā koncertzālē Lielais dzintars 3. jūlijā klausīsimies, kā viņa pārtop par Džuzepes Verdi Amēliju (operā Simons Bokanegra) un Elizabeti (Dons Karloss), Džakomo Pučīni Tosku (Toska) un Mizeti (Bohēma). Programmu vainagos karaliskais Elizabetes dziedājums no Riharda Vāgnera Tanheizera, kas daļai klausītāju atsauks atmiņā dziedātājas spilgto debiju šajā lomā Latvijas Nacionālajā operā 2017. gadā.

Orķestra spēli novērtēsim Verdi operas Sicīliešu vesperes uvertīrā, Pučīni Krizantēmās un Vāgnera Loengrīna trešā cēliena ievadā, savukārt pianists Reinis Zariņš būs solists Johannesa Brāmsa Otrā klavierkoncerta interpretācijā.   

Soprāns Vida Miknevičūte ieguvusi maģistra grādu Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā Kauņā, papildinājusi meistarību Fēliksa Mendelszona Mūzikas akadēmijā Leipcigā. No 2011. gada līdz 2019. gada nogalei viņa bija Maincas Valsts teātra soliste, pirms tam darbojusies Cīrihes operas Starptautiskajā operas studijā. Vidas Miknevičūtes repertuārs ir plašs – amplitūdā no Mocarta, Verdi, Pučīni, Guno un Čaikovska līdz mūsdienu operām, no Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa vērienīgajām drāmām līdz Imres Kālmāna un Franča Lehāra operetēm. Dziedātāja ir strādājusi ar ievērojamiem diriģentiem, kuru vidū ir Simona Janga, Daniels Barenboims, Ādams Fišers, Valerijs Gergijevs, Ģintars Rinkevičs, Matiass Pinčers un daudzi citi. Vida Miknevičūte ir uzstājusies Hamburgas Valsts operā, Kaseles Valsts teātrī, Frankfurtes un Leipcigas operā, Vīsbādenes Valsts teātrī, Vīnes Valsts operā un Berlīnes Valsts operā. 

Latvijas Nacionālajā operā viņa ir dziedājusi arī Margarētu Šarla Guno Faustā, Zentu Vāgnera Klīstošajā holandietī un māsu Blānšu Fransisa Pulenka Karmelīšu dialogos. 2018. gada vasarā pasaules lielākajā operetes festivālā, kas notiek Mērbišā Austrijā, māksliniece dziedāja titullomu Imres Kālmāna operetē Grāfiene Marica

2018./2019. gada sezonā Maincā viņa debitēja kā Zīglinde (iestudējumā Gredzens vienā vakarā) un Amēlija Grimaldi (Verdi Simons Bokanegra), jau uz kovidpandēmijas sliekšņa debitēja Viktorijas teātrī Melburnā (Riharda Štrausa Salome). Pērnā gada nogalē ar strauji sagatavotu debiju Elzas lomā Vida Miknevičūte izglāba Vāgnera Loengrīna pirmizrādi Berlīnes Valsts operā. Viņas repertuārā ir arī Hrīsotemīda (Riharda Štrausa operā Elektra), ko viņa nodziedājusi Berlīnes Valsts operā maestro Daniela Barenboima vadībā. Šovasar Vida Miknevičūte to dziedās, debitējot Zalcburgas festivālā. 

Par pandēmijas laiku, kas vēl nav beidzies, dziedātāja mūsu sarunā atklāj: "Manā dzīvē bija liela pauze un liels klusums. Kovids visu apstādināja. Pēkšņi neko no tā, kas bija ieplānots, vairs nebija iespējams īstenot. Daži projekti tika pārcelti, citi varbūt kādreiz notiks tālā nākotnē, un citi droši vien nenotiks nekad… Bija ļoti žēl, un bija ļoti grūti, tomēr dzīve virzās uz priekšu. Ar nepacietību gaidu debiju Zalcburgas festivālā. Ceru, ka mūzikas dzīve patiešām atjaunojas."

Kā viss būtu, ja nebūtu bijis šī dīvainā laika? 

Ja nebūtu pandēmijas, šis man būtu Salomes gads. Diemžēl tika atcelti četri Salomes iestudējumi. Gan žēl, gan smagi, taču ceru, ka tagad viss atkal būs labi un atkal strādāsim. Ceru, ka vismaz vairs nebūs tāda lokdauna, kādu visi piedzīvojām. Par laimi, savu pirmo Salomi vēl paspēju nodziedāt. Tas notika Austrālijā, Melburnā, pagājušajā gadā. Kad atgriezos mājās Vācijā, jau pēc nedēļas visus teātrus un robežas slēdza. Ar savu otro Salomi paspēju debitēt Vīnes Valsts operā rudenī, kad uz pāris mēnešiem atvēra teātrus. Izputēja Salomes iestudējumi Berlīnē, Budapeštā un Sankarlo teātrī Neapolē.

Šobrīd man vajadzētu atrasties Leipcigā, un būtu grūti atrast brīvu brīdi koncertam Liepājā. Arī tagad būs uzreiz jāsteidzas prom, jo jau nākamajā rītā man jābūt operetes mēģinājumā Kauņā. Tur dziedāšu operetes festivāla galā koncertā 6. jūlijā – dienā, kad visā Lietuvā svin karaļa Mindauga kronēšanas svētkus.

Kā tas nākas, ka līdzās Vāgneram un lielajām Verdi operām labi jūtaties arī operetē?

2018. gadā piedalījos lielākajā operetes festivālā Mērbišā. Dziedāju titullomu Imres Kālmāna operetē Grāfiene Marica. Viss šajā festivālā Alpu kalnu pilsētiņā notiek brīvā dabā, pie skaista ezera. Ar operetes žanru es draudzējos. 2005. gadā Hamburgā piedalījos operetes konkursā un ieguvu gan pirmo vietu, gan publikas simpātiju balvu.

Ko jūs atbildētu tiem, kuri uzskata, ka operetes žanrs ir vecmodīgs un vairs nav aktuāls?

Redzu, ka operete dzīvo, un domāju, ka tā dzīvos arī turpmāk. Austrijā un Vācijā cilvēki mīl opereti. Austrijā daudzi, pat jauni cilvēki, zina operešu melodijas un dzied līdzi. Tas nav garlaicīgs žanrs. To tikai varbūt vajag nedaudz modernizēt un vairāk rādīt publikai. Tas ir sarežģīts žanrs, jo vajag gan dziedāt, gan dejot, gan runāt un ir daudz dialogu. Dažreiz opereti ir grūtāk dziedāt nekā operu, un daudziem klausītājiem tieši operete ir ceļš uz operu. Tāpēc opereti vajag sargāt un attīstīt. Tā dod arī daudz brīvības režisoriem. Nākamajā sezonā mani gaida Franča Lehāra operetes Džūdita jauniestudējums Bavārijas Valsts operā Minhenē. Tas būs ļoti moderns, to iestudēs režisors Kristofs Martālers. 

Kovidlaikā nebija jāraizējas par izdzīvošanu?

Kopš pagājušās vasaras esmu brīvmāksliniece, jo tieši pirms pandēmijas  noslēdzās mana pēdējā sezona Maincas Valsts teātra trupā. Es to biju nolēmusi, kad neviens pat nenojauta, ka pasaulei uzbruks kovids, – lēmumu aiziet no teātra un sākt neatkarīgas solomākslinieces karjeru pieņēmu 2019. gada oktobrī. Šis nav piemērotākais brīdis šādām pārmaiņām, taču nenožēloju savu izvēli. 

Vāciski runājošajās zemēs – Vācijā, Austrijā un Šveicē –, kur ekonomiskā situācija ir labāka, teātri daļēji atlīdzināja māksliniekiem par atceltajām izrādēm. Taču visiem tā nepaveicās, jo ir arī teātri, kas neko nevienam nekompensēja. Daudziem dziedātājiem klājās ļoti grūti. Zinu kolēģus, kuri meta dziedāšanu pie malas un sāka strādāt citos darbos, lai pabarotu sevi un ģimeni. Visbiežāk tie ir visvienkāršākie apkalpojošie darbi…

Mums, māksliniekiem, vissāpīgākais ir tas, ka sabiedrība neuzskata mūsu profesiju par nopietnu darbu. Viņiem mēs esam izklaidētāji, publikas iepriecinātāji brīvajā laikā. Neviens neiedziļinās un nezina, cik šis darbs īstenībā ir grūts un ka, lai kļūtu par mūziķi, ir jāmācās ļoti daudz gadu. Attieksme joprojām ir iestrēgusi tajā pašā aizspriedumu līmenī kā XVIII un XIX gadsimtā, kad aktierus uzskatīja par vieglprātīgiem, nenopietniem ļaudīm.

Operteātri plāno savus notikumus un slēdz līgumus vairākus gadus uz priekšu, bet cik nopietni tagad var kaut ko plānot un garantēt?

Mans darbu kalendārs ir diezgan pilns līdz 2023. gadam, taču nav garantiju, ka viss tā arī notiks. Mēs plānojam, bet Dievs augšā par to tikai smejas. Neviens nevar paredzēt, kas mūs sagaida nākotnē, bet tomēr es ceru, ka dzīve normalizēsies, mums būs iespēja sniegt izrādes un publika tās apmeklēs.

Piedalīties Elektrā Zalcburgas festivālā ir liels gods, un es ļoti gaidu gan uzstāšanos, gan mēģinājumus. Kopā ar diriģentu Franci Velzeru-Mestu jau tikāmies un pastrādājām. Tagad ar nepacietību gaidu atkaltikšanos ar Vīnes filharmonijas orķestri, ar kuru kopā muzicējām Salomes iestudējumā Vīnes Valsts operā. Izjūtu ne gluži bailes, bet milzīgu atbildību, jo negribētos likt publikai vilties. Izvirzu sev lielus uzdevumus, un gribētos, lai par rezultātu gandarījums būtu mums visiem – gan publikai, gan izrāžu dalībniekiem.

Elektru Zalcburgā rādīja jau pagājušajā gadā. Tas ir mūsdienīgs, jaudīgs iestudējums, kura režisors ir Kšištofs Varlikovskis. Pirmizrādē jau bija iesaistītas divas lietuviešu dziedātājas – Aušrine Stundīte (Elektra) un Asmika Grigorjana (Hrīsotemīda). Tas, ka festivāla veidotāji šogad uzaicinājuši vēl trešo lietuvieti, ir ļoti interesants lēmums. Šovasar šajā iestudējumā dziedāsim visas trīs. (Festivālā notiks septiņas Elektras izrādes no 27. jūlija līdz 28. augustam, Vida Miknevičūte dziedās pirmās četras – 27. un 31. jūlijā, 8. un 11. augustā – I. L.) Zalcburgā man viss būs pirmo reizi: tā būs gan mana debija šajā festivālā, gan pirmā sadarbība ar Elektras diriģentu un režisoru.

Rīgā jūs vispirms iepazinām kā Vāgnera soprānu – Tanheizerā uz skatuves iznāca tik jauna un trausla Elizabete, bet no kurienes tik iespaidīgs balss spēks? Daudzi Vāgneram tuvojas tikai briedumā…

Jāsaka, es uzreiz nedziedāju Vāgneru. Es attīstīju balsi, pakāpeniski paplašinot repertuāru, un sagatavoju sevi šim solim. Tā kā jau diezgan ilgi dzīvoju Vācijā, brīvi pārvaldu vācu valodu. Šī mūzika ir piemērota manai balsij, es nebaidos ķerties klāt Rihardam Štrausam un Rihardam Vāgneram. Tomēr tieši Latvijas Nacionālā opera man deva iespēju pirmo reizi nodziedāt Elizabeti Tanheizerā, pirmo reizi izmēģināt spēkus vienā no Vāgnera lielajām operlomām.

Man tas sniedza lielu prieku, jo Elizabetes partija izrādījās ērta manai balsij un man ļoti patika to dziedāt. Es iemīlēju šo mūziku. Jūtu, ka turpināšu savu ceļu Vāgnera mūzikā. To dziedāt nav viegli, bet man tā ļoti patīk un tā der manai balsij. Nu jau pamazām esmu uzkrājusi zināmu Vāgnera repertuāra bagāžu.

Redzu, ka jums ir paredzēts Rienci iestudējums Leipcigā 2022. gadā. Vai tas notiks jau bez kovidlaika epidemioloģiskajām prasībām atbilstošas īsināšanas un izpildītāju sastāva optimizēšanas?

Šī opera ilgst gandrīz četras stundas, un šis ir pilnasinīgs iestudējums. Šajā Rienci iestudējumā Leipcigā jau dziedāju 2016. gadā. Vāgnera repertuārā sāku ar mazām lomām: biju Freija un Voglinde Reinas zeltā, Helmviga – viena no valkīrām – Valkīrā. Tikai pēc tam sekoja Irēnes loma operā Rienci un Elizabete Tanheizerā Latvijas Nacionālajā operā, kur Vāgnera repertuārā vēlāk atgriezos Zentas lomā Klīstošajā holandietī Viestura Kairiša režijā.

Pērn decembrī divas nedēļas pirms pirmizrādes Berlīnes Valsts operā ielēcu Loengrīnā Elzas lomā. Kad man to palūdza, es vispār nemācēju šo partiju! Bija plānots, ka pirmizrādē 13. decembrī dziedās Soņa Jončeva, bet es pārņemšu Elzas lomu vēlāk, janvārī. Pēkšņi Soņa Jončeva veselības iemeslu dēļ atteicās dziedāt pirmizrādi decembrī. Man zvana: "Vida, mēs gribētu, lai nodziedi tu!" Teicu, ka vēl neesmu pat sākusi mācīties lomu, domādama, ka man vēl ir laiks. Teātra vadība: "Bet tu iemācīsies!" Kā tad, divās nedēļās? Nedomāju, ka es tik ātri to apgūšu: opera ir gara, un Elzas lomā ir daudz mūzikas. 

Zinu, ka divās nedēļās iemācīties Vāgnera operlomu vienkārši nav iespējams. Tomēr dienām un naktīm mācījos kopā ar pianistiem un kouču… Biju lielā stresā, jo, atbraukusi uz Berlīni, uzreiz trāpīju orķestra mēģinājumā, turklāt iestudējumu veidoja slavenais režisors Kaliksto Bjeito, un tas bija "kovidiestudējums", kurā uz skatuves bija jāievēro distance. Viss darbs bija tik precīzi saplānots, ka trešo cēlienu pirmo reizi nodziedāju tikai ģenerālmēģinājumā. Tā bija vienīgā izdevība. Pilnu operas izrādi no sākuma līdz beigām nodziedāju tikai pirmizrādē. Tā bija neprātīga avantūra, gandrīz vai pašnāvība! Kaut ko tādu var paveikt tikai reizi mūžā.

Vismaz gandarījumu sniedza publikas atsaucība?  

Mēs dziedājām tukšā zālē, jo publiku teātrī nedrīkstēja ielaist. Izrādi rādīja tikai tiešraidē, arī kanālā Arte. Orķestris bija samazināts: spēlēja tikai 45 mūziķi, koris tika novietots tālu skatuves dziļumā, bet distancēšanos ilustrē kaut vai tāds piemērs: Loengrīns sniedz man savu žaketi, bet es, to paņemot, nedrīkstu pieskarties tām vietām, kur nupat bijušas viņa rokas. Visu laiku bija jāskatās, kur kurš ir pieskāries. Skaidrs, ka iestudējums bija diezgan statisks, jo nedrīkstējām stāvēt cits citam blakus un ar skatuves partneriem nebija nekāda kontakta. Plašajā telpā bija ļoti grūti kontrolēt kopskaņu. 

Katru nedēļu un pat divas reizes nedēļā mums visiem bija jāveic kovidtests. Mēģinājumos, pat ieskaitot ģenerālmēģinājumu, bija jāvalkā sejas maska. Tā dziedāt bija ļoti grūti, tās bija īstas šausmas. Kļuva mazliet vieglāk elpot, kad mums iedeva maskas, kas šūtas no auduma, taču arī tas nav risinājums. Loengrīna kovidiestudējums mums visiem bija liels un smags pārbaudījums. Bija liela spriedze, un no visa šī gandarījuma ir maz.

Kad viss jau bija laimīgi beidzies, vaicāju teātra vadībai, kāpēc nenolīga kādu citu slavenu soprānu, kam Elzas loma ir stabilajā repertuārā. Ir taču tik daudz dziedātāju, kuras šo lomu jau ir dziedājušas. Viņi paskaidroja: tā kā Roberto Alanja debitēja Loengrīna lomā, mēs gribējām atrast tādu solisti, kura arī pirmoreiz dziedātu Elzu. Šajā iestudējumā Ortrūdes lomā debitēja krievu mecosoprāns Jekaterina Gubanova. Šajā operā kopumā bija veselas piecas debijas. Es izjutu lielu atbalstu, taču stress, protams, bija milzīgs. Biju laimīga, ka tiku ar to visu galā. 

Kāda bija sajūta pēc neiespējamā, tomēr paveiktā varoņdarba?

Spriedze bija tik liela, ka veselu nedēļu nespēju atslēgties un atslābt. Nespēju gulēt. Vienkārši nevarēju aizmigt: naktī acis bija plaši vaļā un galvā turpināja skanēt operas teksts. Apmierināta ar sevi un paveikto neesmu nekad. Man vienmēr šķiet, ka varētu labāk. Konkrētajā reizē likās, ka vajadzēja šo lomu nodziedāt ar lielāku iekšējo mieru. Jā, es divās nedēļās iemācījos, iznācu uz skatuves, nodziedāju un izglābu izrādi. Bet īstam gandarījumam ar to ir par maz. Tas ir tikai sākums.      

Cik būtiski jums personiski visu maina tas, ka ir jādzied tukšai zālei, televīzijas kamerām un mikrofoniem?

Man tas neko nemaina. Tam nav nozīmes, jo es vienmēr dziedu no sirds un visiem. Es dziedu zālei, bet kameras lai dara savu darbu. Ja top ieraksts, atbildība ir vēl lielāka, jo visas kļūdas un neprecizitātes tiks iemūžinātas. Dabiskā akustikā zālē klātienes izrādē vai koncertā viss skan citādi. To nekas nevar aizstāt.

Kāds līdz šim jums ir bijis 2021. gads? 

Šogad līdz pat vēlam pavasarim bija pilnīgs klusums, jo visi mani projekti tika atcelti. Tikai tagad beidzot sāk atjaunoties koncertdzīve. Tikko Viļņā nodziedājām Džuzepes Verdi Rekviēmu maestro Ģintara Rinkeviča vadībā. Tagad gaidu koncertu Liepājā. Šovasar piedalīšos operetes festivālā Kauņā un drīz došos uz Zalcburgu.

Vai, esot mājās, beidzot vismaz bija iespēja nesteidzīgi apgūt jaunas lomas, individuāli strādāt ar sevi?

Mācījos daudzus jaunus skaņdarbus, beidzot bija laiks klausīties un iepazīt arvien jaunu mūziku. Taču mājās, pilsētiņā netālu no Frankfurtes pie Mainas, dziedāt es nevarēju, jo dzīvoju lielā daudzdzīvokļu namā un mājās sēdēja arī visi kaimiņi… Savukārt teātros ielaida tikai tajos pastāvīgi strādājošos štata māksliniekus, bet svešus brīvmāksliniekus – ne. 

Man tas bija šausmīgi. Man bija ilgs klusuma periods šī vārda vistiešākajā nozīmē. Nācās apgūt mūziku klusumā, tikai klausoties ierakstus un skatoties notis. Labi, ka es varu arī tā iemācīties melodiju no galvas. Bija ļoti grūti. Daudz lasīju. Mājās tīrīju visus kaktiņus. Līdz šim man bija ļoti ērti dzīvot Frankfurtē pie Mainas, kur līdz operteātrim varēju aizbraukt divdesmit minūtēs. Tagad, kopš esmu brīvmāksliniece, domāju – vai nepārcelties atpakaļ uz Lietuvu. Braukāt taču varu arī no Lietuvas. Pašlaik pāris nedēļu atpūšos vasarnīcā pie vecākiem laukos, un te es varu dziedāt, cik vien gribu. Te nav kaimiņu, ir tikai ezers, meži un klusums. Mums te ir liels dārzs, varu tajā darboties un vienlaikus dziedāt pilnā balsī. Beidzot! Naktīs atstāju vaļā durvis un dzirdu varžu un putnu orķestri. Nekur prom vairs negribas braukt. 

Ko jūs īpaši gribētu izcelt savā Liepājas koncerta programmā?

Pirmo reizi dziedāšu Tosku. Tā ir loma, par kuru sapņoju jau ilgi, un nu pamēģināšu Liepājā nodziedāt Toskas slaveno otrā cēliena āriju. 

Vai pie apvāršņa jau redzams sapņa īstenojums?

Ir plāni dziedāt Tosku 2022. un 2023. gadā, bet tie vēl nav apstiprināti, un tāpēc pagaidām nevaru pastāstīt neko vairāk.

Kad atkal dzirdēsim jūs Latvijas Nacionālajā operā?

Nezinu. Kopš ir mainījusies Operas vadība, nekādu uzaicinājumu pagaidām nav bijis. Rīgu es ļoti mīlu. Rīga man deva iespēju izmēģināt sevi Vāgnera Tanheizerā. Spilgti atceros, kā Ilze Sprancmane, kura tolaik bija producente LNO, atbrauca mani noklausīties Rienci iestudējumā Leipcigā 2016. gadā un tūlīt piedāvāja Rīgā izmēģināt sevi Elizabetes lomā Tanheizerā. Pēc tam Latvijas Nacionālajā operā dziedāju arī Margarētu, Zentu un Blānšu.  Diemžēl no Rīgas vairs nav nekādu ziņu.

Un kādas ziņas ir no Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra?

Arī gandrīz nekādu. Šā gada janvārī bija ieplānots Verdi Rekviēma atskaņojums, taču tas nevarēja notikt. Pagaidām arī Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī vēl neesmu dziedājusi. Sadarbība man ir ar Viļņas Pilsētas operu/Vilnius City Opera, kuru vada režisore Daļa Ibelhauptaite un diriģents Ģintars Rinkevičs. Viņi pirmie mani aicināja uz Lietuvu. Mana dziedātājas karjera sākās Vācijā, un tur mani jau pazīst, par mani runā, bet dzimtenē par mani uzzināja tikai tagad. Rīga šajā ziņā pat apsteidza Viļņu. 

Problēmas sakne droši vien slēpjas arī tajā, ka mācījos nevis Viļņā, bet Mūzikas akadēmijas fakultātē Kauņā un slavenie galvaspilsētas pasniedzēji par mani nezināja. Pabeidzu maģistrantūru un aizbraucu – vispirms uz Šveici. Provinciālais uzskats, ka viss būtiskais notiek un ir sasniedzams vienīgi galvaspilsētā, diemžēl ir spēkā vēl šobaltdien. Tagad varu ar prieku teikt, ka man ir izdevies pierādīt, ka nav svarīgi, ka esi piedzimis un mācījies provincē. Ja tev ir mērķis un tu mērķtiecīgi strādā, ej uz priekšu un nepadodies, tu visu sasniegsi. Agrāk vai vēlāk tevi ieraudzīs un novērtēs cilvēki, kuriem tevi bija jāierauga. 

Lietuvā viss nu jau notiek brīvāk un informācija mainās nevis dienām, bet stundām: vispirms paziņoja, ka Rekviēmā ieeja būs tikai ar zaļajām «iespēju pasēm», bet pēc pāris nedēļām tās jau vairs nebija nepieciešamas. Zālē bija daudz klausītāju, orķestris un koris muzicēja pilnā sastāvā, bet mūzika ir tik saviļņojoša, ka brīžiem gribas raudāt. Daži orķestra mūziķi un koristi muzicēja ar aizkustinājuma asarām acīs. Solisti bijām četri lietuvieši, kuri galvenokārt dzied ārzemēs, – arī Justīne Gringīte, Edgars Montvids un Kosts Smorigins. Ģintars Rinkevičs pēc koncerta mums teica: jūs esat mana sapņu komanda. 

Koncerts
Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 3.VII plkst. 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–35

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Lielās cerības

Ik gadu mēs gaidām brīnumu – kādas Latvijā tapušas filmas iekļaušanu oficiālajā Kannu kinofestivāla skatē. Jo kaut kad taču tam ir jānotiek, par spīti visam!

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja