Laika ziņas
Šodien
Sniegs

Es nevaru domāt par cilvēkiem, kuri skatās filmas viedtālrunī. Intervija ar režisoru Benuā Žako

"Tas ir sievietes garīgās ainavas atainojums, tā ir iekšējā revolūcija, ko piedzīvo varone, kura sasniegusi zināmu vecumu un nolemj kardināli mainīt dzīvi," par savu filmu Suzanna Andlere saka ievērojamais franču režisors Benuā Žako. Šī kamerstila drāma ir skatāma Latvijas kinoteātros

Režisors Benuā Žako savu jaunāko kinodarbu Suzanna Andlere/Suzanna Andler (2020) uzskata par mīlestības un pateicības pilnu veltījumu Margeritai Dirasai (1914–1996) – franču rakstniecei, dramaturģei, scenāristei un režisorei, kurai ir bijusi izšķiroša loma viņa karjerā. Jaunībā Benuā Žako strādāja par viņas asistentu. Suzanna Andlere ir Margeritas Dirasas luga, kuru viņa uzrakstīja 1968. gadā vēl pirms maijā notikušajiem studentu nemieriem. Filmas pasaules pirmizrāde notika 2021. gada Roterdamas Starptautiskajā kinofestivālā. Rudenī Suzanna Andlere tika demonstrēta Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā Riga IFF un tagad ir skatāma Latvijas kinoteātros. Par magnētu publikas piesaistīšanai kļuvusi titullomas atveidotāja Šarlote Gensbūra – filmu var uzskatīt par viņas benefici. 

"Esmu visvairāk krāptā sieva Francijas Rivjērā," par sevi saka Suzanna Andlere, skaista sieviete ar skumjām acīs. Miljonāra sieva, kurai mugurā ir Saint Laurent drēbes, izvēlas villu Vidusjūras piekrastē, kur pavadīt vasaru. Māja ir grezna un dārga – 66 000 franku par nakti jeb divi miljoni par visu augustu. Vienīgais, ar ko šajā ģimenē nav problēmu, ir nauda. Suzanna Andlere, kura vienmēr ir bijusi uzticīga vīram, nolemj ļauties mīlas dēkai ar gados jaunāku žurnālistu (lomā Nīlss Šneiders), jo viņas laulība sevi ir izsmēlusi. Lugas struktūra ir teatrāla – tajā ir samērā maz aktīvas darbības. Šī ir kamerstila drāma, kuru virza dialogi par patiesību un meliem, par visu noklusēto un apslēpto, taču izteiksmīgāks par vārdiem ir katrs Šarlotes Gensbūras skatiens un galvas pagrieziens. Savā šķietami atturīgajā spēlē aktrise balansē starp atsvešinātību, jutekliskumu un nolemtību. Viņa ļauj nokļūt sievietes apziņā un atgādina – nav mīlestības bez sāpēm. 

Benuā Žako savu ceļu kino sācis kā režisoru Marsela Karnē un Rožē Vadima asistents. Tagad viņš pats ir režijas klasiķis, kurš kopš 70. gadiem filmē Eiropas slavenākās aktrises – Annu Karinu, Katrīnu Denēvu, Izabellu Ipēru, Žannu Balibaru, Izabellu Adžanī, Kjaru Mastrojāni, Leu Seidū, Viržīniju Leduajēnu, Šarloti Gensbūru, Diānu Krīgeri un daudzas citas. Benuā Žako ir iestudējis Džuzepes Verdi Traviatu Parīzes Bastīlijas operā un Žila Masnē Verteru Bastīlijas operā un Londonas Karaliskajā operā. Džakomo Pučīni Tosku viņš ir pārvērtis kaislīgā operfilmā ar Andželu Georgiu, Roberto Alanju un Rudžēro Raimondi galvenajās lomās. 

5. februārī Benuā Žako svinēs 75 gadu jubileju. Sarunā ar KDi režisors stāsta par filmu Suzanna Andlere un dalās pārdomās par kino nākotni pandēmijas apstākļos. 

Kas piesaistīja jūsu uzmanību Margeritas Dirasas 1968. gada lugai Suzanna Andlere? Kāpēc izvēlējāties to ekranizēt?

70. un 80. gados biju diezgan tuvs ar Margeritu Dirasu. Es viņai palīdzēju filmu veidošanā, biju režisores asistents. Mums bija garas sarunas par viņas grāmatām un lugām. Suzanna Andlere man bija liels noslēpums un enigma. Margerita Dirasa nemīlēja par to runāt. Nav tā, ka negribēja, bet viņai nepatika par to runāt. Pieļauju, ka iemesls ir tas, ka viņa bija uzrakstījusi šo darbu īsi pirms 1968. gada maija notikumiem. Studentu nemieru laikā viņa bija kareivīgi noskaņota. Manuprāt, autore uzskatīja, ka luga neatbilst tā laika politiskajam un sociālajam klimatam, tā konfliktē ar notikumiem, kuros viņa aktīvi iesaistījās. Tāpēc, domājot par Suzannu Andleri, Margerita Dirasa izjuta zināmu politisku diskomfortu, un viņai bija neērti runāt par šo lugu.

Man tas vienmēr ir bijis viens no iecienītākajiem Margeritas Dirasas tekstiem, un darba titulvaroni allaž esmu uzskatījis par vienu no viņas interesantākajiem tēliem. Mēs bieži par to strīdējāmies, un kādu dienu, kad jau biju kļuvis par režisoru, Margerita Dirasa man teica: "Tagad tu pats uzņem filmas un adaptē dažādus tekstus, bet ne manējos. Es tev atdodu šo lugu, kādreiz tu to ekranizēsi un pierādīsi man, ka es kļūdījos un man nevajadzēja justies neērti, runājot par Suzannu Andleri." Es to viņai apsolīju un pēc tam aizmirsu to. Margerita Dirasa nomira. Es tikai nesen atcerējos savu solījumu un nolēmu uzreiz uzņemt filmu, kamēr nav par vēlu. 

Kā jūs domājat, vai viņai patiktu šī filma?

Rakstnieces vairs nav šajā pasaulē, un viņa nevar būt sajūsmā par manu filmu. Nešaubos, ka man izdotos viņu pārliecināt mainīt savu attieksmi pret lugu. Filmas uzņemšanas laikā nepārtraukti domāju par to, ka Margeritai Dirasai mūsu darbs noteikti būtu paticis. Viņa novērtētu to, kā esmu adaptējis lugu. Tas bija mans pienākums pret viņu. Es labi pazinu Margeritu Dirasu un ticu, ka viņa būtu sajūsmināta par Šarlotes Gensbūras sniegumu. Šarlote ir filmas sirds un dvēsele. Es pat domāju, ka viss aizietu tik tālu, ka Margerita Dirasa mēģinātu apgalvot, ka pati ir uzņēmusi šo filmu.

Kāpēc, jūsuprāt, Margerita Dirasa nolēma uzrakstīt Suzannu Andleri? Ko šis stāsts viņai nozīmēja vēl pirms sociāli politiskajām pārmaiņām sabiedrībā?

Tā ir tuvošanās sievietei tajā dzīves brīdī, kad viss var mainīties. Sieviete pēkšņi var pilnībā mainīties, un dzīve var mainīties. Tāds ir Suzannas Andleres stāsts. Tas ir sievietes garīgās ainavas atainojums, tā ir iekšējā revolūcija, ko piedzīvo varone, kura sasniegusi zināmu vecumu un nolemj kardināli mainīt dzīvi. Tieši šīs lugas iezīmes – sievietes garīgā ainava un personiskās revolūcijas loma – konfliktē ar 1968. gada maija notikumiem. Tas ir iemesls, kāpēc Margerita Dirasa nolēma distancēties no šī teksta. 

Nezinu, kā to uztverat jūs un kas tajā laikā notika jūsu valstī, bet 1968. gada maija nemieri Francijā bija vīrišķīga revolūcija, to īstenoja vīrieši. Sievietes bija viņiem līdzās, bet viņas nebija revolūcijas priekšplānā. Sieviešu atbrīvošanās kustība aktivizējās dažus gadus vēlāk. Tāpēc Margerita Dirasa, kura tajā laikā, kā jau teicu, bija kareivīgi noskaņota, distancējās no lugas, ko bija uzrakstījusi par pusmūža sievieti, kura pieder pie augsta sociālā slāņa un piedzīvo radikālas pārmaiņas savā dzīvē, nolemjot pārkāpt laulību. Tas bija tālu no tā, kas viņu personīgi tajā posmā nodarbināja.

Margeritai Dirasai par to bija kauns, bet, izjūtot šīs pretrunas un kaunēdamās par lugu, viņa nodeva sevi un savas patiesās rūpes, kas bija cieši saistītas un saskanēja ar Suzannas Andleres idejām. Kad es viņai uz to norādīju, Margerita Dirasa uz mani dusmojās un mēs diezgan bieži strīdējāmies. 

Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par laiku, ko pavadījāt kopā ar Margeritu Dirasu?

Es par to varētu uzrakstīt grāmatu! Man viņas pietrūkst. Es patiesi izbaudīju kopā pavadīto laiku. Lielākoties mēs daudz smējāmies un uzjautrinājāmies. Mēs analizējām un komentējām notikumus, kas risinājās ap mums. Tas viss bija ļoti vērtīgi, jo es biju jauns. Kad satiku Margeritu Dirasu, man bija nedaudz pāri divdesmit, bet viņa jau bija pusmūža dāma. Īstenībā tas bija īss laiks, ko pavadījām kopā. Viņa bija pēdējā režisore, ar kuru strādāju kā asistents. Es viņai palīdzēju uzņemt trīs filmas, uzreiz pēc tam sāku savas režisora gaitas. 

Lai gan viņa apzināti necentās man kaut ko iemācīt, es no viņas iemācījos ļoti daudz, visvairāk – brīvību, kas man palīdz uzņemt filmas un vispār dzīvot. Šajā ziņā Margeritai Dirasai bija izšķiroša loma manā karjerā – viņa mani iesēdināja seglos, varbūt pati to neapzinādamās. Tas nebija tā, ka viņa man liktu kāpt zirga mugurā, bet viņa pieveda zirgu un ļāva man jāt. Filma Suzanna Andlere ir mans veltījums Margeritai Dirasai.

Šarlote Gensbūra atveido galveno lomu filmā Suzanna Andlere. Publicitātes foto 

Vai uzreiz zinājāt, ka titullomu spēlēs Šarlote Gensbūra, vai bija arī citas pretendentes?

Kad atcerējos Margeritai Dirasai doto solījumu uzņemt filmu, uzreiz iedomājos Šarloti šajā lomā. Viņa spēlēja manā filmā Trīs sirdis/3 coeurs (2014), un mums gribējās atkal strādāt kopā. Ja nebūtu Šarlotes, es būtu aizmirsis savu solījumu ekranizēt Suzannu Andleri. Šarlote padarīja šo projektu iespējamu. 

Teicāt, ka Suzanna Andlere jums bija liels noslēpums un enigma. Šķiet, tādiem pašiem vārdiem var raksturot arī Šarloti Gensbūru. Vai piekrītat, ka viņa ir noslēpumaina, netverama personība?

Nedomāju, ka Šarlote ir enigma. Tiesa, viņai piemīt kautrīgums, viņa ir pazemīga un neizceļ savu personību, nedižojas ar to. Varbūt Šarlotes fascinējošais kautrīgums padara viņu noslēpumainu. Šarlote izvēlas izpaust sevi, kaut ko slēpjot, nevis pārāk atklāti izrādot jūtas, tāpēc rodas iespaids, ka viņā ir noslēpums. Viņa spēlē bez liekiem žestiem, un sanāk izteiksmīgi. Šarlote ir tikpat enigmātiska, kāds var būt ikviens no mums, un tieši tāpēc viņa ir aizkustinoša. Būt neizdibināmai tikai tāpēc, lai tāda būtu, – tam nav nekādas jēgas. 

Jūsu iepriekšējā filma bija vēsturiskā drāma Kazanova, pēdējā mīla/Dernier amour (2019) ar Vensānu Lindonu titullomā. Kāpēc pievērsāties Kazanovas memuāriem? 

Kad septiņpadsmit astoņpadsmit gadu vecumā lasīju Kazanovas memuārus Manas dzīves stāsts, uzreiz sapratu, ka kaut kad varētu uzņemt filmu par vienu vai otru epizodi no Kazanovas dzīves. Mans iedvesmas avots bija šī grāmata. Vēlme radīt filmu nekādā ziņā nebija saistīta ar Kazanovas tēlu, ko esam redzējuši citos kino un mākslas darbos.

Esmu noskatījies gandrīz visas – ja ne visas – filmas, kurās Kazanova ir galvenais vai otrā plāna varonis. Neviena no tām mani nav ietekmējusi. Es apbrīnoju Federiko Fellīni, un man patīk viņa filma Fellīni Kazanova/Il Casanova di Federico Fellini (1976), taču režisora attieksme ir nepārprotama – viņš nicina Kazanovu, un tas ir filmas spēks. Mana pieeja ir pretēja. Es izjūtu simpātijas pret Kazanovu. Es nostājos draudzības pozīcijā.

Kāda ir Kazanovas mīlas dēku aktualitāte mūsdienās? Ko šis stāsts vēsta par mūsu eksistenci?

Kazanova ir vektors, kas parāda virzienu attiecībās starp vīriešiem un sievietēm. Šī tēma ir aktuāla visos laikos. 

Vai, no mūsdienu pozīcijām raugoties, Kazanovas rīcībā nav saskatāmas seksuālas uzmākšanās un vardarbības pazīmes?

Nē, tieši pretēji. Ja lasīsiet Kazanovas memuārus nopietni – cik vien nopietni tos iespējams lasīt –, jūs sapratīsiet, ka viņš daudz vairāk cienīja sievietes nekā vīriešus. Viņu ļoti piesaistīja sieviešu dzimums, viņš nebija feminists kā tāds, viņš bija "feminofils". Viņš sievietes cienīja daudz vairāk nekā savu dzimumu. 

Vai mūsdienu sabiedrībā ir savi kazanovas? 

Ir daži vīrieši, kuri pēc rakstura ir līdzīgi viņam, bet viņi ir diezgan diskrēti, viņi neraksta memuārus. 

Vārds "kazanova" ir kļuvis par vīriešu tipa apzīmējumu, gandrīz kā "donžuāns". Vai šie kolektīvie tēli sevī slēpj arī maldus? 

Kazanova un dons Žuans ir pavisam dažādi! Tie ir pretpoli. Dons Žuans ir plēsoņa, viņš izvaro un apzog sievietes, Kazanova to nekad nedara. Ir kļūdaini jaukt un pat salīdzināt šos varoņus. Mūsdienās daudz runājam par to, ka kāds kādu psiholoģiski un emocionāli ietekmē, izmanto, apspiež un cenšas kontrolēt. Tas nekad nav bijis Kazanovas mērķis – viņš varēja pārņemt ar savu mīlestību un kaisli, bet nebija apsēsts ar vēlmi pilnībā kontrolēt un pakļaut sev sievietes.

Jūsu filmogrāfijā ir gan laikmetīgi stāsti, gan kostīmdrāmas, kas izpelnījušās lielu popularitāti, piemēram, Ardievu, mana karaliene/Les adieux à la reine (2012). Kāpēc jūs interesē vēsturiskās filmas, kuru darbība risinās pagājušajos gadsimtos? 

Kino var būt laika mašīna, un es kā bērns gūstu prieku un gandarījumu, ja varu spēlēties citā laikmetā. Iespēja to darīt un fantazēt ir pievilcīga. Varu atbildēt arī prozaiskāk – filmā pagātne organiski ieplūst tagadnes mirklī, un šajā ziņā ir ļoti svarīgi aktieri, ar kuriem sadarbojos. Viņi man palīdz to panākt. Gribu, lai skatītāji sajustu, ka viss filmā redzamais notiek šeit un tagad, pat ja acu priekšā ir varoņi XVIII gadsimta kostīmos, senā Grieķija vai alu cilvēki. Lai kurā periodā risinātos darbība, mūsdienīguma gaisotni kino rada aktieru darbs. Vēlos, lai pēc filmas noskatīšanās publikai būtu sajūta, ka ekrānā redzētais ir teju reālāks par to, kas mums ir apkārt.

Vensāns Lindons un Steisija Mārtina atveido galvenās lomas filmā Kazanova, pēdējā mīla. Publicitātes foto

Filmā Kazanova, pēdējā mīla par titulvaroņa iekāres objektu Londonā kļūst prostitūta, kuru atveido jaunās paaudzes aktrise Steisija Mārtina. Jūs esat filmējis visas slavenākās franču aktrises. Vai jūtat paaudžu atšķirības? 

Laba aktrise vienmēr ir laba aktrise, no A līdz Z. No sākuma līdz beigām. Cauri laikiem viņas ir līdzīgas. Laikmets un paaudze neko būtiski nemaina. Steisija Mārtina ir tikpat spoža kā Katrīna Denēva, Izabella Ipēra un citas aktrises, ar kurām esmu strādājis.

Kurām īpašībām aktieros pievēršat vislielāko uzmanību? Kas spēj jūs aizraut?

Ceru, ka pēc tik ilgiem gadiem šajā profesijā esmu spējīgs pamanīt talantu. Bez tā visa man ir jāsaprot, vai ar šo cilvēku būs iespējams pavadīt sešus mēnešus, jo filmas uzņemšanas procesā kopā ir jāpavada ilgs laiks. Man ir jābūt sajūtai, ka būs iespējams dzīvot līdzās un strādāt kopā. Nav nozīmes, vai aktieris vai aktrise ir karjeras sākumā vai ar bagātu pieredzi.

Kādas ir jūsu pārdomas par situāciju kino pandēmijas apstākļos? Vai kino, kādu to pazīstam, ir nākotne?

Viens no kino radītājiem brāļiem Limjēriem – Luijs Limjērs – teicis, ka kino ir izgudrojums, kuram īsti nav nākotnes. Varbūt tagad esam sasnieguši punktu, ko kino izgudrotājs bija pareģojis. Protams, tas rada lielu satraukumu, tas vienlaikus ir aizraujoši un liek mums justies nedroši. Valda neskaidrība – to pašreiz jūt absolūti visi. Mēs, kino veidotāji, ejam kopsolī ar pārējo pasauli, mēs jūtamies tieši tāpat. Visi esam vienā laivā. 

Vai jums rūp, ka vairākums skatītāju ir piekalti pie mazajiem ekrāniem – tas pat nav televizora ekrāns, bet viedtālrunis un planšetdators? Vai tas ietekmē jūsu darbību un jūsu radošās, tehniskās un tehnoloģiskās izvēles? 

Nē, es nevaru atļauties par to domāt. Es nemainīšu veidu, kā uzņemu filmas. Es radu kino cilvēkiem, kuri atnāk uz kinoteātri un skatās filmu, vēršot skatienu uz augšu, uz lielo ekrānu, nevis uz leju, uz mazo ekrānu. Manas režijas izvēles ir balstītas uz šo pieņēmumu un orientētas uz to. Tas man ir svarīgs nosacījums. Vēlos būt spējīgs radīt pasauli, kas var aizraut skatītājus, pasauli, kurā viņi var pazust un pilnvērtīgi izjust tagadnes mirkli. Es nevaru domāt par cilvēkiem, kuri skatās filmas viedtālrunī.

Esmu strādājis arī operas un drāmas teātrī. Ja laiks un veselība ļaus, es to darīšu biežāk. Ja reiz pienāks brīdis, kad filmas vairs netiks demonstrētas kinoteātrī, es nodarbošos ar teātra režiju. Ja tā notiks, būs skumji, tas mani iedzīs izmisumā.

Kāpēc jūs joprojām mīlat kino? Kāpēc izjūtat vajadzību uzņemt filmas?

Neprotu darīt neko citu. Kamēr es to varu darīt tā, kā esmu pieradis, un kamēr man to ļauj darīt, es turpināšu. Tas ir gan brīnums, gan nepieciešamība. Man ir paveicies, ka man ir tāda brīvība. Man pašam vēl ir daži gadi priekšā, bet ne tik daudz, cik jau ir aiz muguras. Tagad vairāk uztraucos par jauno paaudzi, kurai novēlu veiksmi un drosmi, jo tā ir vajadzīga. 

Kurš filmas veidošanas procesa posms jums sagādā vislielāko baudu? 

Pats filmēšanas process, kad beidzot sajūtu, dzirdu un redzu to, ko esmu iztēlojies, un tajā mirklī tas kļūst klātesošs – klātesošs ne tikai tagadnē, bet iemūžināts uz visiem laikiem. Varu saprast, kāpēc dažiem kinematogrāfistiem visvairāk patīk montāžas posms, jo viņi var kaut ko mainīt un ietekmēt topošajā filmā, bet es vienmēr esmu uzskatījis – jo mazāk man kaut kas ir jāmaina un jāgriež montāžas procesā, jo labāk jūtos. Džons Fords allaž strādāja ar domu, ka vienīgais, kas montāžā ir jāizņem, ir klakšķis, kas skan katra dubla filmēšanas sākumā.

Top komentāri

nevaru - varu
n
...bet es varu domāt par cilvēkiem, kuri vispār neskatās filmas.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja