Cilvēkam dzīvē ir vajadzīgi kontrasti, lai spētu saprast, kuru krāsu – to gaišāko vai tumšāko – viņam pietrūkst vai ir par daudz. Latvieši paši sev mēdz pārmest pārlieku melanholiju un skumju kultivēšanu, bet tāda nu ir tā mūsu vēsturiski izveidojusies mentalitāte. Tomēr ir pasaulē zemes, kurās vienmēr skumstošais, bēdu nevis padzinušais, bet zem laukakmeņa paslēpušais latvietis no vieniem kapu svētkiem līdz nākamajiem atrod kaut ko sev radniecīgu, un viena no tām ir Portugāle. 20. februārī VEF Kultūras pilī Rīgā un 21. februārī Valmieras Kultūras centrā uzstāsies viena no pasaulē pazīstamākajām fadu dziedātājām – Kuka Roseta.
Vikipēdijas šķirklī fadu raksturots kā Portugālē XIX gadsimta sākumā definēts, bet krietni pirms tam jau veidojies žanrs, kura mūzikas forma tiek raksturota kā skumja gan pēc skanējuma, gan tekstos paustā, nereti tie ir par jūras krastā mītošo nabadzīgo ļaužu skumjo likteni. Kuka Roseta ar savām dziesmām ir apceļojusi visu pasauli, un KDi radās iespēja ar viņu parunāties neilgi pirms viņas ierašanās Latvijā. Desmit minūtes pirms sarunas menedžeris atvainojās, ka nebūs iespējama video, bet tikai audio saruna, jautājot, vai tas derēs. Protams, nē, bet, neko darīt, sievietei, kura darbojusies arī kā fotomodele, ir tiesības uzskatīt, ka viņa šobrīd neizskatās tik labi, kā gribētos, lai par viņu domātu, sapņotu, pielūgtu... Kuka labi atceras, ka reiz Latvijā jau dziedājusi pirms sešiem gadiem: "Tas bija brīnišķīgs un ļoti īpašs koncerts lielā un skaistā, man šķiet, senā pilī, kurā uzstājos (Kultūras pils Ziemeļblāzma – U. R.), bet visvairāk es atceros tieši publiku – varēja just, ka pie jums cilvēkiem ļoti patīk fadu."
Tā laikam ir – latvieši arī brauc uz Portugāli atpūsties ne mazāk kā uz Romu vai Londonu. To pili Rīgā, kur toreiz notika jūsu koncerts, neuzcēla pārāk sen – 1913. gadā. Šoreiz uzstāsieties pusgadsimtu jaunākā pilī, kas celta padomju okupācijas laikā, lai lielas rūpnīcas strādnieki varētu baudīt kultūru, un kas arī ir nesen restaurēta. Ko šoreiz dzirdēsim koncertā?
Pa šiem gadiem man ir iznākuši vēl četri albumi, tātad skanēs jaunas dziesmas. Tas būs dziļi Portugāles tradīcijās balstīts koncerts. Cilvēki varēs gan izdejoties, gan izraudāties, mēs viņus izvedīsim cauri visdažādāko sajūtu un emociju spektram. Apsolu, ka pēc koncerta viņi jutīsies, ja ne gluži kā pavisam citi cilvēki, tad vismaz par kādu kripatiņu labāki nekā pirms tam.
Es teiktu, ka jūsu izpildījumā fadu neliek skumt, bet drīzāk noticēt, ka skaistums glābs pasauli. Visapkārt skan tik apnicīgi daudz mūzikas angliski, ka daudz aizraujošāk ir klausīties dziesmas citās valodās, kurās nesaproti neko un valodu uztver kā instrumentu. Fadu dziesmas varot vēstīt par jebko, bet to skanējumam jāpieturas pie tradicionālās struktūras.
Īstenībā fadu mūzikā vārdiem ir ļoti liela nozīme, jo viss sākas, stāstu apaudzējot ar mūziku, bet tā noskaņa jau paliek un nolasās arī tad, ja vārdus nesaproti. Jā, mūzika ir autentisks fadu, bet vārdi mani.
Latvijā bieži notiek otrādi – folku mīloši mūziķi ņem vecus pantus no dainu krātuves un sacer jaunu mūziku, kas varbūt izklausās, bet tomēr nav sena, jo ir tikai tautasdziesmu iedvesmota.
Katrai tautai ir sava vēsture un attiecības ar senām, autentiskām vērtībām. Pasaulē vislielākā tauta ir ķīnieši, bet cik daudz mēs zinām par viņu tautas mūziku? Nesen otro reizi uzstājāmies Ķīnā, un es redzēju starmešu gaismas kūļus atspīdam viņu aizkustinājuma asarām pilnajās acīs. Es fadu raksturotu kā izdziedātu dzeju par autora dzīves pieredzi, bet, ja tā uzrunā un aizkustina pat tos, kuri nesaprot, tad jau laikam tā ir vislabākā balva šai mūzikai. Esam uzstājušies četrdesmit astoņās valstīs, un nekad nav bijis tā, ka spēlētu tur dzīvojošo tautiešu publikai, kas sanākusi atbalstīt savējos.
Latviešu grupas gan brauc uzstāties Lielbritānijā un ASV tieši tur mītošajiem latviešiem. Kādam brīnumam jānotiek, lai kādas tautas mūzika tiktu pieņemta ar sajūsmu visā pasaulē?
To es nemācēšu izskaidrot, jo neesmu vēsturniece vai muzikoloģe. Kad 1981. gadā piedzimu, fadu bija pazīstams jau otro gadsimtu, un es tam tikai pievienojos kā jau esošai kustībai, un gan jau tā turpināsies arī pēc manis. Sākumā dziedāju baznīcas korī, tīņa gados arī rokgrupā. Deviņpadsmit gadu vecumā pievērsos fadu un sāku dziedāt klubos. Jaunībā gāju uz dažādiem koncertiem un kā apmeklētāja braucu uz festivāliem. Klausījos gan kaut ko pavisam senu – Queen, The Beatles, Maiklu Džeksonu –, gan Brazīlijas un Meksikas mūziku, gan Ninu Simonu. Man patika arī rokenrols – no Pixies līdz System of a Down un Queens of the Stone Age. Mani ļoti iedvesmo arī Kaboverdes skaņas.
Šo Portugālei līdz 1974. gadam piederējušo salu pasaulei dāvātā virziena pārstāve ar sirdi plosošu dzīvesstāstu – Sezārija Evora (1941–2011) – arī pazīstama Latvijā. Viņu šurp veda tas pats koncertu organizators, kas tagad uzaicinājis jūs... Sava debijas albuma noslēgumā lasāt dzejoli, nevis dziedat, un esat izdevusi arī grāmatu.
Nu jau man ir divas grāmatas. Fadu tradicionāli asociējas ar skumjām, un savā otrajā grāmatā es cenšos rast līdzsvaru un izklausīties laimīgāka, stāstot par savu pieredzi ar jogu, ko aktīvi praktizēju, meditāciju, elpošanas tehnikām. Daļu no savās grāmatās iekļautajiem darbiem es mēdzu izmantot arī savās dziesmās vai palasu koncertos, lai tie nebūtu tikai skumjās noskaņās.
Vai pati arī spēlējat kādu instrumentu?
Jā. Bungas, klavieres un ģitāru, bet to visu es parasti daru mājās. Koncertos mazliet uzspēlēju bungas dažu dziesmu vidusdaļā, kas tāda priecīgāka un dinamiskāka. Ir arī kompozīcijas, kurās pavadu sevi ar klavierēm vai ģitāru, ja tas man netraucē dziedāt, tomēr ir daudz arī tādu skaņdarbu, kuros ir īpaši jākoncentrējas uz dziedāšanu. Tad spēlē tikai grupa, un es sērfoju mūziķu saceltajos viļņos.
Kāds ir jūsu pavadošais sastāvs koncertos?
Jāuzsver viens ļoti īpašs instruments – portugāļu ģitāra. Tai ir divpadsmit metāla stīgu, bumbiera formas koka korpuss, un tās skanējums arī diktē noskaņu – tā ir ļoti melanholiska. Es teiktu, ka fadu dziesmu pamatā ir balss un portugāļu ģitāras saspēle. Nevis viens izvirzās kā solists un otrs pavada jeb piespēlē, bet abi kopā stāsta šo stāstu, par ko ir dziesma, un, ja viens negaidīti apklusīs, tas pats būs jādara arī otram – stāsts var turpināties arī klusumā, un tas reizēm pasaka vairāk nekā stundu ilgs monologs. Spēlējot Portugālē – tas gan notiek tikai vasarās –, mēs vienmēr ņemam līdzi arī bundzinieku, bet turnejās visbiežāk braucam ar tradicionālo trio – bass, portugāļu ģitāra un klasiskā ģitāra. Tādā sastāvā uzstāsimies arī Latvijā.
Vai portugāļu ģitāras tiek izgatavotas tikai Portugālē?
Jā, bet ne masveidā jeb rūpnieciski – katrs instruments ir unikāls roku darbs. Šobrīd palikuši vien trīs vecmeistari, kuri tās izgatavo, bet viņi nodod savas prasmes jaunajai paaudzei, citādi kādudien vairs nebūs, kas tās pratīs izgatavot. Ceru, ka šo instrumentu darināšana turpināsies, bet īpaši jāsaudzē saglabātie senie instrumenti, kuru izgatavošanā izmantotas tagad vairs nepiekoptas metodes, un dažreiz instrumentu pētnieki mēģina atminēt mīklas, kā kaut kas ir ticis izdarīts un kāpēc tieši tā.
Un kā veicas – izdodas tikt līdz atbildēm?
Ne vienmēr. Citreiz pieņēmumu līmenī, un arī tā tiek uzskatīta par veiksmi. Līdzīgi kā cilvēku attiecībās, vienmēr ir jāpaliek kādam noslēpumam. Ir prasmes un mākslas, kas mūsdienās ir zudušas, gluži tāpat kā mūsdienās ir jau pierasts pie lietām, kurām neticējām pirms divdesmit gadiem, bet pirms piecdesmit pat nesapņojām. Šodien varam vismaz priecāties par to, ko esam saņēmuši mantojumā no pagātnes meistariem un kolekcionāriem.
Var arī no nulles kaut ko sen aizmirstu sākt, pats visu izdomāt, izrēķināt, meklēt un lēni būvēt. Latvijā, piemēram, ir viens meistars, kurš tagad būvē klavesīnus. Vēl citi – modulāros sintezatorus un ģitāru pedāļus, kurus par labiem atzinuši Džeks Vaits un Braiens Molko.
Cik lieliski, ka ir entuziasma pilni cilvēki, kuri ne vien turpina piekopt senos arodus, no kāda pārņemot prasmes, bet arī reanimē aizmirstos. Tad jau Latvija ir bagāta ar talantiem.
Vai fadu kā Portugāles nacionālais lepnums ir izplatīts un populārs arī jauniešu vidū?
Mūsu skaits pamazām aug. Agrāk ar to vairāk aizrāvās cilvēki gados, bet tagad fadu klubos arī jauni cilvēki sāk dziedāt arvien vairāk. Pašlaik vispazīstamākie fadu dziedātāji ir kādi desmit – vairāk sieviešu nekā vīriešu.
Tas priecē – sieviešu balsis nomierina kā mātes dziedātās šūpuļdziesmas. Covid-19 pandēmijas laikā uzstājāties slimnīcās, atbalstot un uzmundrinot ārstus, kuriem gāja kā karā.
Jā, tā bija neaizmirstama un vērtīga pieredze. Pandēmijas laikā ārstiem bija jāstrādā ilgas stundas, redzot, kā cilvēki viņu acu priekšā katru dienu mirst, un saspringtajā cīņā par viņu dzīvību diemžēl jāpiedzīvo zaudējums, kam var sekot arī tuvinieku pārmetumi un neapmierinātība. Smags psiholoģiskais spiediens, turklāt bez pietiekamām miega stundām, lai atgūtu spēkus, risks ar savu dzīvību, jo neviens taču nezināja, cik stipri – un vai vispār – tas vīruss ķers un kādas sekas izraisīs, cik ilgi tas viss turpināsies un vai vispār kaut kad tiks apturēts.
Es redzēju ārstu acīs ticību, ka izdosies, bet upurus šis vīruss prasīs un tie, visticamāk, nebūs mazi. Ārsti tobrīd bija mūsu varoņi, tāpēc devos viņus morāli stiprināt, ceru, tas izdevās, nodziedot viņiem savas dziesmas.
Jūsu vīrs ir futbola treneris. Pašai futbols iet pie sirds?
Jā, man ļoti patīk futbols. Kad vīrs strādāja Anglijā, mēs četrus gadus dzīvojām tur, un arī uz saviem koncertiem citās valstīs tolaik devos no turienes, nevis no Portugāles, kur atgriezāmies pagājušogad. Kad biju jaunāka, bieži gāju uz futbola spēlēm. Sports man patīk joprojām, un ne tikai to skatīties – pati arī formas uzturēšanai no fiziskām aktivitātēm nebaidos, jo uz skatuves taču jājūtas un jāizskatās labi.
Biogrāfijā minētas trīs jūsu nodarbošanās – esat dziedātāja, aktrise un modele.
Ir profesijas, kurās nevar noturēties visu mūžu. Nez vai mani tagad aicinātu uz Latviju tikai fotografēties vai filmēties, un nez vai arī pašai tas būtu interesanti, bet dziedāšanu koncertos, sagādājot cilvēkiem prieku, es vēl aizvien uzskatu par labāko, ko varu darīt.
2014. gadā jūs ir fotografējis Braiens Adamss, vairāk pazīstams kā kanādiešu dziedātājs, par kura atgriešanos ar koncertu šovasar Latvijā (Arēna Rīga, 8. jūlijs) tapa zināms tieši mūsu sarunas dienā. Kāds viņš ir kā fotogrāfs?
Mūsu tikšanās bija fantastiska! Nekādu stīvu formalitāšu – viss notika nepiespiestā, vieglā un dabiskā gaisotnē. Viņš zina, kā atraisīt modeli, lai panāktu labākos rezultātus. Pirmkārt jau Braiens Adamss man ir liela autoritāte mūzikā, un toreiz iepazinu vēl šādu viņa talanta šķautni. Braiens pēc fotosesijas uzdāvināja ierāmētu lielformāta bildi, to pašu, kas bija uz žurnāla Vogue Portugal vāka. Tā joprojām ir man mājās pie sienas. Bija liels gods atrasties līdzās Braienam arī kā dziesmas Quem Sou līdzautorei – gadu pēc fotografēšanās viņš man piedāvāja nodziedāt savu dziesmu, kurai sarakstīju vārdus portugāļu valodā.
Platformā Spotify jūsu populārākā dziesma É Natal ir visiem zināmā Ziemassvētku hita Jingle Bell Rock versija portugāļu valodā.
2018. gadā man iznāca albums Luz de Natal ar Ziemassvētku dziesmām, un tas kļūst populārs ik gadu tieši ap gadumiju. Tādu uzmanību šis ieraksts izpelnījies tāpēc, ka portugāļu valodā pasaulē zināmas Ziemassvētku dziesmas tikpat kā neviens nedzied.
Latviski tās dzied daudzi, tomēr man labāk patīk klausīties jūsu versijas portugāļu valodā. Noklausījos visu albumu tieši valodas dēļ. Jūsu tautietim Seu Žorži 2005. gadā bija lielisks akustiskais albums ar Deivida Bovija dziesmām portugāļu valodā.
Patiešām? Cik intriģējoši! Neesmu to dzirdējusi. Varat vēlreiz pateikt, kāds ir šī dziedātāja vārds?
Droši vien kā portugāļu valodas nepratējs izrunāju nepareizi – pēc intervijas aizsūtīšu vārdu. Nezinu, kā tas izskaidrojams, jo ģeogrāfiski atrodaties tālu, bet portugāļu valoda izklausās līdzīga mūsu kaimiņu lietuviešu valodai.
Jā, par šo līdzību man jau ir teikuši, un patiešām piekrītu, ka jūtamas paralēles skanējumā, intonācijās, uzsvaros, ir daudz šņāceņu, tomēr nav vārdu, kas abās valodās sakristu, – ne portugālis lietuvieti, ne lietuvietis portugāli pilnībā saprast diez vai spēs, bet abpusēja šo valodu apguve gan jau varētu notikt raitāk. Kad reiz dzirdēju kādu melanholisku lietuviešu dziesmu, mani arī pārsteidza, cik ļoti tie melodiskie frāzējumi ir radniecīgi. Ja cilvēki nevar saprasties runājot, viņi var cits citam dziedāt – mūzikas valodai nav robežu, ja vien mēs tās nenovelkam paši.
Kuka Roseta
VEF Kultūras pilī 20.II plkst. 19, Valmieras Kultūras centrā 21.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18–25