Viņa ir grandiozas ieceres idejas autore un iniciatore. Iecerei oficiālais starts tika dots gada nogalē – pie izdevniecības Dienas grāmata Ziemassvētku eglītes. Līdz 2016. gadam taps 13 vēsturisku romānu cikls Mēs – Latvija. XX gadsimts. To, cik liels spēks ir precīzai metaforai, viņa ir pierādījusi pati pagājušā gadā beidzot īstajā iecerē iznākušajā romānu ciklā Smagais metāls. Saglumējušais pelēkais veļas klucis komunālajā vannas istabā uzrauj uz augšu atmiņas par 70. gadu Brežņeva pelēkbrūno dzīves "dizainu" vairāk, nekā citreiz spēj akadēmiska pētījuma paragrāfi. Kā jums ir sācies jaunais gads? Esat uzrakstījusi ko līdzīgu Raiņa Radāmām domām?
Tas iepriekšējais bija tik intensīvs un kontrastains, dinamisks, ka es laikam vēl nemaz jaunajā neesmu iedzīvojusies. Aizgājušajā rakstīju romānu, dienasgrāmatas, stāstus par dzīvniekiem, strādāju pie projekta Rīgas salas un kā vienmēr kalu plānus. Parasti gan pirmajā janvārī visu kaut ko tradicionāli apņemos.
Un ko jūs citreiz esat apņēmusies, ja nav pārāk privāti?
(Smejas.) Viss jau ir kaut kādā mērā privāti.
Piemēram, ka es kļūšu jauks, laipns cilvēks, kurš vairs neteiks to, ko domā, ja tieši nepaprasīs. Lūk, tādas manierīgas, pašironiskas apņemšanās ērtākai dzīvei šīs pasaules paradumos.
Kā jūtas cilvēks, kurš apsolījis jaunu romānu, turklāt ievilcis šajā drosmīgajā iecerē vēl 12 citu rakstnieku?
Pārliecināta un droša. Domāju, mēs savstarpēji barojam cits citu, uzlādējam caur noticēšanu, ka mēs to varam dabūt gatavu. Ideja jau nemaz nav tik zaļa, tā radās visdziļākās krīzes laikā. Jūlija diena manos laukos zem liepām – tveice, dīķis, oblomovisms, viss notiek. Bula laikā man regulāri nāk pēkšņas idejas, impulsi. Togad televīzijā rādīja kādu vēsturisku igauņu seriālu, kurā es lāgiem iemetu acis un tracinājos, ka viņiem valsts piecēlusies kājās, viņi identificē sevi ar kultūras tautu, skat, kā top filmas, bet mums tik skaita un kaļ kā dzeņi – jostas, jostas, griezt, žņaugt, visu nost, literatūru sabiedrībai nevajag, vajag paēst, vispār mākslu nevajag, ražosim un radīsim komercproduktus un radošās industrijas! Tad – pankš! Atnāca, ka ir kaut kas jādara par spīti vai kā alternatīva varas arvien uzmācīgākai pašiznīcināšanās propagandai, ka rakstnieki it kā nav vajadzīgi. Radās pārliecība, ka jāmēģina un jāliek noticēt arī citiem rakstniekiem, ka mēs vismaz cits citam esam vajadzīgi. Mēs nebraucam prom, mēs uzturam pie dzīvības savu dzimto valodu, to attīstām, bet mierīgi varam uzgriezt muguru kultūrai naidīgai varai. Mēs iztiksim. Kā būs ar pašu varu, vēsture parādīs. Un radām – par spīti nelabvēlīgajiem apstākļiem! Jā, iesākumam stāstu kopojums Mēs. XX gadsimts. Autoru izvēli noteica sadzīviski iemesli, jo bija skaidrs, ka uz sievietēm var paļauties. Ne feministiskais aspekts, kas citā diskursā arī būtu pietiekami interesants latviešu mentalitātes mērcē. Stundas laikā sazvanījāmies, norunājām, sitām saujā, atkritēju nebija. Tas ļoti spārnoja. Jau tobrīd man bija doma, ka varētu rakstīt arī romānus, ka jāatstāj vienā laikā dzīvojošu cilvēku liecības par XX gadsimtu. Bet šķita par traku, arī individuālā iekapsulēšanās savās cellēs bija apogejā, tālab vajadzīgs pilotprojekts, ja izsakos žargonā. Tas īstenojās, un nu romānu sērijai ir uzaicināti arī kungi (un kalpi). (Iesmejas.) Tagad mēs esam tāda līdzsvarota brigāde. Te atkal nospēlēja neapmierinātības vai spītības moments, kas akumulē radošo enerģiju. Man tā īsti nav patikusi latviešu apiešanās ar savu vēsturi literatūrā. Šajā žanrā ļoti bieži tiek izbraukts uz tematiku un saturu. Ļoti reti šādi romāni ir bijuši mākslinieciska novitāte. Lai mēs izbēgtu no tā, kas šobrīd, manuprāt, parādās pārslavētajos un ordeņotajos pamatstraumes romānos ( A. Kļavis un J. Lejiņš, piemēram), kuri labā literārā valodā ilustrē vēsturi krāsainās, tēlainās bildītēs, glaimojot lasītāja priekšstatiem par to, kāda ir mazas tautas cildenā pagātne, augstākajam mērķim jābūt mākslinieciskajam līmenim, formas jautājumam. Reprodukcijas mums nevajag. Piemēram, Daudziņa Vectēvs (Viļa Daudziņa monoizrāde Jaunajā Rīgas teātrī – red.). Par to varēja brīnīties tieši no šī aspekta – kā var sēdēt stundu stundas pārblīvētā telpā, klausoties tēmu, ko tu it kā zini no galvas un kas ir tavs ķēķa inventārs. Tātad, tas ir tikai kreatīvais – mākslinieka ģēnijs un viņa jaunradīšanas moments, kas vispārzināmo padara tik fascinējošu.
Nereti publiskajā telpā izskan viedoklis, ka sabiedrība pārāk daudz reflektē par pagātni, kamēr vajadzētu vairāk enerģijas veltīt, lai izstrādātu dažādas "nākotnes stratēģijas". Ko jūs par to domājat?
Ai, par to tupumu un tuvredzību esmu kliegusi un brēkusi jau gadiem, tagad par to vispār neērti runāt. Tas ir tāds amerikānisms, ko mēs uzcītīgi pārņēmām, – it’s history (tā ir vēsture – no angļu valodas – red.). Viss tikai rītdienai, uz priekšu, uz mundriem sasniegumiem un uzvarām. Tu esi vislabākais! Šī priekšstata kulminācija bija pirms trim gadiem. Tagad izskatās, ka vēsture jau kļūst konjunktūra. Latvieši, kam tik svarīgi, ko par viņiem domā citi, ir pamanījuši, ka citas tautas piedzīvo savu vēsturisko žanru uzplaukumu. Visticamāk, mēs diemžēl ar savu romānu sēriju ietrāpīsim konjunktūras straumē, jo nu būs modē dreijāt nacionālās tēmas. Tālab katra rakstnieka atbildība par savu gara brīvību jo lielāka.
Atklāšanas pasākumā varēja redzēt, ka visi ir pagodināti un ar ideju ļoti aizrāvušies. Sarakstā nav vairāku patlaban redzamu prozaiķu vārdu, piemēram, Ingas Žoludes. Pēc kāda principa notika autoru uzrunāšana?
Protams, vispirms es uzaicināju visas dāmas, kas piedalījās stāstu projektā. Bet katrai ir arī savi plāni. Inga Žolude veido kaut ko savu un nevar iekļauties laika nogrieznī, lai īstenotu kopējo projektu. Bija arī tādi, kas juta, ka viņu būtība neatbilst romāna žanram, lai nav varoņtenoram jāmokās raksturlomā. Gribēju arī kādu neordinārāku salikumu, jo tas, kas vienbrīd izvirzījies kā "redzams", jau nav nekāds nopietns kritērijs. Piemēram, ironiski paradoksālais Pēteris Pūrītis. Viņam uzticēju 1934. gadu, ko, manuprāt, vēlreiz hrestomātiski aprakstīt būtu nejēdzība. Ir nepieciešams kāds cits leņķis – asprātība vai distance. Nezinu, kas viņam ienāks prātā. Bet man liekas, ka tik asprātīgs cilvēks ar to var tikt galā. Tāpat Māris Bērziņš ar savu jocīgumu un "gutenmorgenismu" – ka viņš var paskatīties uz vācu okupāciju, par kuru šobrīd ir pieejams tik daudz vēsturisko materiālu, no savas luktas. Autoru "redzamība" un kaut kāds iegadījies statuss priekš manis nespēlēja nekādu lomu. Tāds tradicionālāks cilvēks jau pirms rakstīšanas var noslāpt no atbildības, lai no vēstures smaguma tiktu pie mākslas ārēji vieglajiem lēcieniem vai lidojumiem. Šie divi autori un viņiem iedalītais laiks ir ļoti intriģējoši. Par pārējiem tad nāktos stāstīt sīkāk, bet vienojošais ir šis uzdevums kā likumsakarīgs viņu daiļrades tālākais izaicinājums (pretīgs vārds). Iespējams, iesaistītie paši sev tik lielu uzdevumu neuzdotu, tāpēc ir labi būt mobilizētiem komandā.
Vai bija kādi īpaši iekārotie vēstures periodi?
Iekārojams patiesībā no vēstures nav pilnīgi nekas. Smaga, urdoša viela līdz gruntsūdeņiem. Pilnīgi visiem dotais laiks ir ar varu uztiepts un ļoti mehāniski sadalīts. Tikai viņu pašu personības izmērs var tikt ar to galā. Nosacījums ir viens – lai skaidrs, ka romāns ir par konkrēto laiku. Bet, ja viņš rakstot par 1914. gadu, grib būt arī XIV gadsimtā, neviens viņam to neaizliedz. Es vienkārši sarakstīju uz lapiņas kā primitīvā CV – tad piedzima, tad apprecējās, tad piedzima bērni, skatījos arī pēc viņu personībām un iepriekš rakstītā. Un, protams, literārā intuīcija. Kaut kādi disputi jau bija. Periods mainījās Norai Ikstenai, kurai man šķita piemērots 1934. gads. Viņa tomēr vēlējās doties uz 60. gadiem, jo viņai tur kāds sens literārs sapnis, kam tagad būtu īstā reize realizēties. Protams, visnepateicīgākais šādā projektā ir sākt. Pirmais ir Osvalds Zebris ar 1905. gada revolūciju un apkārt esošajiem notikumiem. Viņš mēģināja «tirgoties» ar citiem rakstniekiem un iemainīties uz citu gadu, lai dabūtu sev vairāk laika, bet nekādi nesanāca. Tagad viņam pirmajam un īsā laikā tas līmeņrādis jāuzdabū iespējami augstu.
Pērn iznākušajā romānu ciklā Smagais metāls esat ierakstījusi ļoti lielu rakstnieka vientulību. Par jaunu romānu nerunā, it kā rakstnieks būtu aplipis ar kādu retu slimību. Vai jūs arī jūtaties tik vientuļa?
Bet es neesmu vientuļa šajā vientulības izjūtā. Tik vientuļi jūtas vai visi rakstnieki. Vismaz tie, ar kuriem notiek kaut kāda saziņa. Mēs runājam par velns zina ko. Par visu, kas pasaulē iespējams, tikai ne cits par cita darbiem. Tad, kad autors nav klāt, – tad jā, tad prātuļošana, svēršana, salīdzināšana, skumji. Bet šajā projektā es tiešām izjūtu, un arī pārējie, tā es sapratu no līdzdalībnieku sejas izteiksmēm un e-pastiem pēc prezentācijas pasākuma, ir solidāra sajūta. Šī komanda jūtas brālīga. Tas ir kaut kas pārāks par ego dievišķību. Un šī nav konkurences arēna. Tā ir labas un cildenas idejas telpa. Varbūt no šī unikālā projekta attīstīsies arī spēja citam ar citu diskutēt par mākslu, nevis par kleitu un kastroli. Ka tas piespiedīs mūs kopīgi runāt par lietu, jo nu jau atbildīgs tiešām ir viens par visiem un visi par vienu.
Par sērijas nosaukumu Mēs – Latvija. XX gadsimts. Jurim Podniekam ir dokumentālā filma Mēs. Kādu jūs saturu ieliekat vārdā "mēs". Kas ir šie mēs?
Vispirms – mēs, trīspadsmit autoru. Podnieka ambīcijas te nav jāmeklē. Mēs kā līdzīgi domājošie varbūt. Mēs kā liecinieki – es vēlētos akcentēt šo liecinājuma statusu. Jo, ja tev bāž muti ciet, ka par vēsturi tikai tik daudz, cik tā kalpo konkrētā brīža politiskajai konjunktūrai, – nē, draugi, mēs liecināsim gan, kā tas bija un ir mūsu acīm.
Stāstu krājuma rakstnieces jūs nosaucāt par krampīgām un stiprām. Vai rakstnieki vīriešu dzimtē arī ir pakļaujami kādam kopraksturojumam?
Vīrišķīgi dīvaiņi. Viņi ir katrs ar savu āķi, ar savu neikdienišķumu. Viņi nav vidēji aritmētiskie latviešu literāti, ne arī latviešu vīrieši. Viņi ir katrs savs, īpatnējs. Šis projekts, domāju, viņiem ļauj pilnībā atraisīties, ja viņus, specifiski latviskus, sakūda, pabiksta, no viņiem pieprasa. Ne jau velti saka – viņi pēdējās desmitgadēs ir rāmāki un klusāki, un sieviešu straumei nostāk pagājuši. Lai gan tas viss ir debils dalījums. Bet, ja jūs tieši jautājat par vīriešiem – rakstniekiem –, mums viņiem ir jānotic, un tad viņi var radīt brīnumus.
Pagājušā gadā pirmo reizi īstajā iecerē vienos vākos Dienas grāmata izdeva jūsu romānu ciklu Smagais metāls (Alvas kliedziens (2002), Vara rati (2006) un Dzelzs apvārdošana (2011)). Vai pietika drosmes pārlasīt no jauna?
Jūs precīzi pajautājāt. Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es gāju pa diagonāli, jo tam bija vajadzīga drosme. Tajā brīdī man tās nebija pārlieku daudz.
Kam īsti bija vajadzīga drosme?
Parasti nav vajadzīga. Es ļoti ātri atvados no savām grāmatām. Ir viena diena, kad par to nopriecājos – tā ir iznākusi, un viss nu ir pagājis, tāpēc man pat kādreiz ir grūti interpretēt jautājumus par rakstīto. Bet šajā gadījumā tieši tas, ka tā [grāmata] beidzot iznāca tā, kā bija iecerēta, un beidzot parādās visa koncepcija, – tas bija ļoti personīgi un aizkustinoši, ka (klusē kādu laiku)…
Lasot cauri, atgriezos pagātnē, atcerējos, ko katra grāmata tika piedzīvojusi sevis izraisītajās rezonansēs – noliegumos, intrigās, pēlumos un slavinājumos. Tas bija nepatīkami, tieši uz gada nogali, visiem pasaules galiem, tāda sevis ekshumācija. Būtu gribējies justies citādi, bet acīmredzot kaut kas vēl bija dzīvs manī kā indivīdā no tā norautās ādas perioda, kad darbs tika rakstīts. Tālab, lasot korektūras, pirmoreiz dzīvē sahalturēju un tiešām gāju pāri pa diagonāli. Tomēr bija ļoti liels prieks, ka tās sajūtas ir pabeigtas. Cēliens noslēdzies. Palikusi vien literatūra.
Kas ir tas Ariadnes pavediens, ar ko visi trīs romāni ir "sasieti"?
Tiešām ir ļoti neērti sevi interpretēt. Var jau sevi pamanīties prezentēt par nez ko. Jau tagad man liekas citādi nekā tajā brīdī, kad rakstīju…Nu labi – vienā teikumā – tas varētu būt cilvēka nemitīgais un neapklusināmais katras dienas, katra brīža jauntapšanas process. No tās mazās meitenes līdz rafinētajai rakstniecei. Ka tu esi tikpat daudzveidīgs kā pats daiļrades process, un ka tava dzīve notiek tikai tajā radīšanas procesā, kurā tu esi. Tik daudzas profesijas, tik daudzas lomas vienlaikus – no prokuroriem un advokātiem līdz dziedniekiem, dzejniekiem, amatniekiem un slepkavām. Un tas viss iekļaujas radīšanas aktā, kurā rakstnieks ir priviliģēts atrasties. Tikai tad, kad viņš raksta, iespējams apzināties, ka dzīve ir. Viss darbs ņemas ap to, kas tā dzīve īsti ir, ka tu to nevari nevienā brīdī noķert aiz astes, jo tā neiekļauj visu: es dzeru šo kafiju (pievēršas kafijas krūzītei uz galda), bet vai tā esmu visa es? Kur ir viss pārējais no šīs Gundegas vai tās autores, vai viņas kādā brīdī pārklājas? Var teikt – Smagais metāls ir tēlaina daiļrades psiholoģijas drāma. Tagad man tā šķiet. Visās citās izpausmēs ārpus radīšanas cilvēks nevar notvert sevi visu. Īstā mīlestībā tevis nemaz nepaliek pāri – tu atdodies. Dabā – tu arī paliec tikai daļa, jo savā ziņā tā paņem vismaz pusi no tevis. Tās mazās meitenes dzīvības alkas ir milzīgas, bet atrast veidu, kā palikt dzīvam, – viņas gadījumā tas ir rakstīt.
Šķiet, jūs pati pret šīm trim sievietēm, no pusaudzes Rugettas sākot, attiecaties ar idealizējošu attieksmi – kā pret dumpiniecēm un vienīgajām patiesības teicējām, bet var uztvert arī citādi, piemēram, literatūrkritiķis Guntis Berelis savā recenzijā Rozi ir nosaucis par "fanātisku egoisti, patmīlīgu, kompleksainu jaunkundzi".
(Iesmejas.) Nekādā gadījumā es viņu neidealizēju. Nevienā mirklī. Īpaši pirmajā daļā – tur ir tik daudz no manas pieredzes. Nekad neiedomātos, ka meitentiņš varētu būt ideāls. Drīzāk domāju – kāds, jā, interesants cilvēks, tēls ar sarežģītu raksturu. Atšķirībā no Bereļa es egoismu un patmīlību saskatu pavisam citās cilvēciskajās manifestācijās.
Tomēr jūs asi pretstatāt, gandrīz kā Mehāniskajā apelsīnā, ka ir bezkompromisa cilvēks un pārējā mietpilsoņu sabiedrība.
Es piekristu par pirmo daļu. Tas jau tā ir rakstīts – kā vienpadsmitgadīga meitene tver pasauli. Bez kompromisiem. Stiliska, nezinu, vai tas ir nolasāms, arī ir pakļauta viņas uztverei. Tāpēc pirmā daļa ir drastiskos, īstenībā smieklīgos, pretnostatījumos.
Nekad neesmu īpaši slēpusi, ka atradu savas autentiskās dienasgrāmatas, kuras vēlējos sadedzināt, bet sāku lasīt. Izrādījās labs laikmeta špikeris. Jo, tāpat vien atceroties, nākas rēķināties ar atmiņas dīvaino dabu, visādām nobīdēm no īstenības. Nevaru noliegt, ka tās ir bijušas manas dienasgrāmatas, bet tās nav pārrakstītas viens pret vienu. Bet uzsvērt – jā, Rugetta esmu es – sašaurina darba ieceri. Tāpēc es arī purinājos vaļā no dokumentālā piesitiena. Kāda gan tam nozīme!
Kāda jūs pati bijāt pusaudzes vecumā? Vai apzināties savā pieauguša cilvēka dzīvē reālu padomju skolas pieredzes mantojumu – traumu, fobiju vai varbūt vienkārši rakstura iezīmi?
Vistiešākajā veidā. Es skolu uztvēru kā koncentrācijas nometni, kā padomju sistēmas koncentrātu un jutos tur kā ieslodzītais. Traumas? Protams! Tikai nelieši var apgalvot, ka padomju laiks bija tāds jauks piedzīvojums. Piemēram, kā mantojumu baudu tādu tramīgu aizdomīgumu, pat smieklīgu. Arī jau pieminētā spēja akumulēt enerģiju, kolīdz redzu priekšā mūra sienu. Nevis tā draudzīgi žūžojoši – i, mēs te tagad, rokās sadevušies, sparīgi padziedāsim. Nē, nē, nē. Visu laiku ir vajadzīgs kaut kas kontra. Tas ir vienmēr klātesošs sveiciens un paldies skolai. Literatūrā esam vairāki produkti no Rīgas 50. vidusskolas moku kambariem. Mana sola biedrene Liāna Langa, Dace Rukšāne, Kristīne Ulberga. Arī Dagnija Dreika. Par šo varētu uzrakstīt psiholoģisku trilleri.
Vai pusaudža būtībā, viņa dvēseles matricē ir kāda atšķirība, vai viņš dzīvo 2013. gadā vai 1975. gadā, piemēram?
Nē! Braukājot pa skolām, satiekoties ar paziņu un tuvinieku bērniem šajā vecumā, esmu satriekta, ka viņi arī skolu, sistēmu uztver kā ierobežojošu cietumu, no kura ar iespējami mazāk traumām jāizsitas ārā. Tas ir fantastisks vecums, ne velti mākslai tik interesants. Tu esi patiess. Tā ir tava iespēja – kontrapunkta situācija – palikt tam vai samierināties. Vienmēr jau tas samierinājušos procents diemžēl ir lielāks.
Kāds bija jūsu iespaids par Jaunā Rīgas teātra izrādi Smagais metāls ar Gunu Zariņu Rugettas ādā?
Biju pa īstam parauta vaļā, bet ne tālab, ka kaut ko tur identificētu ar savu darbu, kas tomēr ir tipiska proza. Aktrises jau ņēmās uz nervu sabrukuma robežas, biju gandarīta, ka izrādē atklājās padomju režīma šaušalas, nevis tīņu draiskulība un JRT labsirdīgie jociņi vien. Pēc izrādes bija jābēg, parunāt ar aktrisēm nespēju.
Kādus tieši kompromisus jūs pārmetat pieaugušajiem? Šķiet, tā ir jūsu lielā tēma ne tikai šajā ciklā. Ja pieaudzis cilvēks mūžam paliks pusaudža bezādas stāvoklī» viņu sauks vienkārši par traku vai ekscentrisku.
Jā, vai infantilu. Un cilvēkam tik svarīgi, kādu etiķeti uz pierītes uzlīmēs! Negribas iebraukt politikā un čekas maisos, kas ir pēctecīgas konsekvences šīm izvēlēm un vēstures smaržai, bet, runājot par personības struktūru, – katram cilvēkam jau ir pašam savi kodeksi, ko kādu brīdi cilvēks cer ne par kādu naudu nenodot, bet, diendienā redzot, ka par ļoti labu cenu var pašu vellu dabūt gatavu, bezādas stāvoklis transformējas, piemērojas. Sabiedrība tādu indivīdu nekavējoties sauc par nobriedušu personību, nereti – par viedu. Tie lielie grieži jau nav norakstāmi uz XX gadsimtu vien. Tie mīt katrā cilvēkā pašā, kopš vēsture pastāv, – tieksme pēc varas un ietekmes, kādēļ ir iespējams tos ideālus arī mierīgi atmest. Ap to jau grozās visa mūsu esamība – vai mēs piemērojamies vai ejam savus vientuļos, ērkšķainos ceļus.
Pagājušā gada vasarā jūs braucāt līdzi kinorežisores Dzintras Gekas un Sibīrijas bērnu grupai uz Tālajiem Austrumiem. Kāpēc jums personīgi tas bija nepieciešams?
Dzīves laikā to vēlējās mana māte, kura četrpadsmit gadu bija izsūtījumā. Es biju ļoti nikna. Man tas šķita ārprāts – upuris vēlas atgriezties uz ešafota. Tā arī māte aizgāja mūžībā, bet manī palika diskomforts, ka neesmu varējusi ar savu paurīti šo viņas dzīves aspektu saprast. Biju, protams, sekojusi līdzi visām filmām, ko Dzintra Geka veidojusi. Bet atkal – vienā tādā dienā, kādā es jums stāstīju par liepām, bija tāds «pank!» – kāpēc man nemēģināt tur aizkļūt, ja mātei nebija lemts?! Tai pašā mirklī vienkārši aizrakstīju Dzintrai Gekai vēstuli un tās pašas dienas vakarā arī saņēmu atbildi, ka esmu uzņemta grupā. Pateicība par to – uz mūžu.
Otrām kārtām gribēju parevidēt personiskos mītus par krievu brīnišķo dvēseli, kā arī izvēdināt aizspriedumus pret krieviem. Man vajadzēja sajust to gulaga smaku, kuru ostījuši tik daudzi tuvinieki, tostarp Kurts Fridrihsons. Tās bija divas nedēļas pa Tālajiem Austrumiem un Sibīriju, pa cietumiem un gulaga vietām, bijušajām nometnēm un aptuvenajām kapsētām, kur ceļabiedri pirmo reizi varēja saviem vecākiem uzlikt krustu. Tas bija kas tāds, ko es savā galvā saucu par Krusta ceļu. Divdesmit astoņi braucēji, kas kopā dodas ceļā, lai kaut miniatūrā veidā izjustu un aptvertu ceļu, ko izgāja mūsu senči. Protams, simboliskās devās. Deniņos visu laiku klauvēja atgādinājums, ka ceļa grūtības vai ekstrēmas situācijas, vai psiholoģiskās sadursmes, kas neizbēgami ir 28 cilvēku kompānijā, rīvējoties plecu pie pleca Krievijas "neiespējamajos" ceļos putekļainā un karstā autobusā vai diennaktīs Transsibīrijas ekspresī, ka tas viss ir tikai tāds makets, ļaujot mums vairāk iedzīvoties un izprast, kas notika, jā, katram konkrēti, man – ar mammu, jā, vagonos, jā, taigā, jā, badā, jā, pumpās, odu uzlidojumos. Sibīrija bija arī iešūpošanās šī vēsturiskā cikla romānu jutoņai. Arī pārdomām par visas mūsu tautas lāstu vai nolemtību. Bet labāk nejautājiet man par Sibīriju, par to tiešām varu stāstīt stundām, pārvērtīšos Martā Krustiņsonē, kuru vadāja pa skolām (smejas).
Vai kaut kas no tā izdevās, ko vēlējāties saprast sevī pirms Sibīrijas?
Absolūti. Jura Rubeņa vārdiem izsakoties – tā bija sirds zemestrīce. Es pati tik pašapzinīgi nedomāju, bet apkārtējie cilvēki teica, ka viņiem šķiet – es esmu mainījusies. Man tas bija ļoti, ļoti, ļoti nepieciešams. Īstajā brīdī.