Ja es tagad pateiktu, ka mūsu mērķis ir piedāvāt publikai kaut ko svaigu, nebijušu, oriģinālu un ekskluzīvu, tas izklausītos nedaudz iedomīgi. Ja paskatāmies plašākā mērogā, tas nav nekas nepieradināts un es neizgudroju riteni no jauna. Tā ir mūzika, kas šobrīd virmo gaisā un kuru visur citur tver aizgūtnēm, saka Ventspils jaunās akustiskās koncertzāles Latvija mākslinieciskais vadītājs Miks Magone. Viņš nolēmis koncertu piedāvājumu koncentrēt ap augstas kvalitātes laikmetīgo mūziku, kas tapusi XX gadsimta otrajā pusē un rodas mūsu dienās, taču Latvijā ir maz zināma. Koncertzāle vērs durvis ar atklāšanas koncertiem 25. un 26. jūlijā, kuru mākslinieciskais vadītājs ir diriģents Māris Sirmais. Tajos skanēs latviešu komponistu Viļņa Šmīdberga un Raimonda Tigula opusu pirmatskaņojumi.
Vācu arhitekta Deivida Kuka biroja Haascookzemmrich Studio2050 projektētās ēkas lielajā zālē ir 578 skatītāju vietas. Tās īpašais lepnums ir stabuļu ērģeles, kas būvētas firmā Johannes Klais Orgelbau GmbH & Co. Vācijā, un šobrīd pasaulē lielākās 4,7 m augstās vertikālās koncertklavieres, kas izgatavotas latviešu izcelsmes klavierbūves meistara Dāvida Kļaviņa manufaktūrā Ungārijā.
Kādas ir Ventspils koncertzāles ambīcijas? Uz ko cerat, un kā ir ar reālajām iespējām?
Ja atceramies, kā runājuši citu koncertzāļu vadītāji, starts vienmēr ir ar rožainām cerībām un milzu ambīcijām un – kā katram liekas – ar vienreizējām iespējām atšķirībā no citiem. Jaunās koncertzāles priekšrocības ir tās, par kurām daudzi jau zina. Tās ir daudzkārt piesauktās stabuļu ērģeles, unikālās Dāvida Kļaviņa milzīgās vertikālās klavieres un gana labā akustika, kas jau pārbaudīta mērījumos. Samērīgi ir koncertzāles izmēri. 578 sēdvietas zālē un balkonā arī vizuāli un telpiski šķiet saprotama un apgūstama platība atšķirībā no lielākām zālēm, kaut vai kaimiņos esošajā Liepājā un Rēzeknē. Ir arī mazā zāle, kura var uzņemt ap 160 klausītāju.
Ar ikdienas pienākumiem – repertuāra plānošanu u. c. – man ir jānodarbojas jau sen, un tas drusku piezemē slieksni un latiņu, kurai censties par varītēm pārlēkt pāri. Bet te nedomāju domu un ideju lidojumu. Būsim godīgi – ja vietā ārpus centra, kāds joprojām ir Rīga, noliek milzīgu ēku ar tūkstoti vai vairāk klausītāju vietām, kā bijis plānots sākumā, un saka: tagad dari! – tas būtu stipri lielāks un varbūt pat nereāli īstenojams izaicinājums. Ģeogrāfiskais novietojums tomēr ir no svara.
Gribas cerēt, ka piedāvājums, kāds mums jau šogad ir un būs turpmāk, spēs ieinteresēt ne tikai vietējo publiku, bet arī klausītājus no malu malām. Tā gan nav oriģināla cerība. Uz to cer visi pasākumu rīkotāji, arī Rīgā, vienalga, vai tas ir festivāls, repertuāra teātris vai koncertzāle. Būtu brīnišķīgi, ja mēs kļūtu par pašsaprotamu pieturas punktu arī klausītājiem no ārpuses, jo Ventspils rajons joprojām ir vismazāk apdzīvotā teritorija Latvijā.
Uz Liepājas koncertzāli mēdz braukt arī no Lietuvas.
Tā varētu būt pirmā kaimiņvalsts, uz kuru ar cerībām skatāmies arī mēs. Pēdējos gados Jūras vārtos notikušajos, starptautiski nozīmīgākajos koncertos ir bijusi publika arī no Lietuvas, jo citur tuvākajā apkārtnē lietuviešiem neizdotos ko tādu pieredzēt. Tiesa, šis skaits pagaidām bijis niecīgs, tomēr Ventspils ir pieejamāka nekā Rietumu metropoles. Taču šobrīd šī nav ne Jūras vārtu, ne koncertzāles publika. Šis var būt starta šāviens, lai to censtos mainīt. Protams, ne ātri, ne uzreiz.
Es pēdējos četrus gadus strādāju Ventspilī un rīkoju uz Latvijas profesionālajiem kolektīviem balstītus akadēmiskās mūzikas koncertus rekonstruētajos Jūras vārtos: kases izdrukas skaidri parāda, ka vietējā publika ir mērāma aptuveni 160–180 klausītājos, kuri ir gatavi nopirkt biļeti. Ikdienas darbā tā ir diezgan liela bēdu leja, un tas vien liecina, ka koncentrēties tikai uz vietējo publiku un apmierināt viņu gaidas ir sava veida strupceļš.
Kāda daļa no Ventspils iedzīvotājiem vispār interesējas par mūziku?
Deklarēto iedzīvotāju skaits Ventspilī 2019. gada sākumā pēc oficiālajiem datiem bija 38 tūkstoši, taču dzimuši, zvērināti ventiņi saka, ka realitātē ikdienā neesot vairāk par 25 tūkstošiem, jo, tāpat kā visur citur, daudzi ir aizbraukuši prom. Varbūt skaitās deklarējušies, taču lielāko daļu gada nav šeit uz vietas. Ilgstoši viņiem ir piedāvāti visdažādākie nosacīti akadēmiskās mūzikas pasākumi, bet augšupejošā līkne vai nu nav, vai ir ļoti kūtra. Protams, ir arī atsevišķi veiksmes stāsti, kurus varbūt pat nevar racionāli izskaidrot, bet šāda ir "vidējā temperatūra" aptuveni desmit gadu gaitā.
Kā šie cilvēki pavada savu brīvo laiku?
Tāpat kā visur citur, ir bezaizspriedumu mīlestība pret vieglo žanru, bet arī tur tikai pret grupām un solistiem, kas saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Vēl ir arī nekritiska mīlestība pret teātri, kā jau visur Latvijā.
Cerams, jaunu vilkmi dos jaunās koncertzāles lepnums – stabuļu ērģeles, kādu vispār nav nevienā citā Latvijas koncertzālē, un Dāvida Kļaviņa gigantiskās vertikālās klavieres.
Jā, tās ir 80 gadu laikā pirmās no jauna izbūvētās stabuļu ērģeles, turklāt ļoti labas, jo tās būvējis tas pats meistars un firma, kas izbūvēja Hamburgas Elbas filharmonijas ērģeles. Tā ir liela iespēja gan ērģelniekiem, gan mūzikas skolai, kur tagad var apgūt ērģeļspēli. Par kvalitāti šaubu nav, bet to, kā tās iedzīvosies Ventspils mūzikas apritē un ko nozīmēs klausītājiem Latvijā un tālākajā apkārtnē, parādīs laiks. Tieši dzīvojot ar domu par ērģelēm koncertzālē, tika rādīta arī ērģeļu klase mūzikas skolā. Tajā ik gadu mācās aptuveni pieci astoņi audzēkņi. Lai instruments dzīvotu, ir jācenšas gan audzināt jaunos ērģelniekus uz vietas, gan sadarboties ar Latvijas Mūzikas akadēmiju (LMA). Zinu, ka mūzikas skola ir apņēmusies piedāvāt koncertzāli radošām nometnēm LMA studentiem un ērģeļmūzikas studentiem no ārvalstīm. Jau sākta sadarbība ar Ķīnu.
Dāvida Kļaviņa vertikālās klavieres – modelis 470i – ir vislielākās pasaulē. Lai sēstos pie klaviatūras, mūziķim ir jāiet caur balkonu un jāpakāpjas vēl augstāk virs skatuves – piecu metru augstumā. (Pašas klavieres ir 4,70 metru augstas, turklāt ir piepaceltas virs skatuves grīdas – I. L.) Tās ir paredzēts izmantot arī atsevišķos klaviermūzikas koncertos: 4. augustā solokoncertu sniegs Zviedrijā dzīvojošais ukraiņu izcelsmes pianists, t. s. nepārtrauktās klaviermūzikas meistars Ļubomirs Meļņiks. 28. septembrī šīs klavieres savā autorkoncertā izmantos irāņu izcelsmes komponiste un pianiste Šida Šahabi no Zviedrijas.
Milzīgajam "pianīnam" ir pavisam citāda skaņa, nekā esam raduši dzirdēt klaviermūzikas koncertos, turklāt Šida Šahabi gatavojas radīt vēl pārsteidzošākus skaņu efektus, izmantojot t. s. sagatavoto klavieru principu, novietojot uz/starp stīgām dažādus priekšmetus. Ļubomirs Meļņiks ir jau pazīstams ar Dāvidu Kļaviņu un viņa konstruētajām klavierēm, savukārt Šida Šahabi ar interesi piekrita šādu instrumentu spēlēt pirmo reizi mūžā.
Viņa jautāja, vai ir iespēja sagatavot šo instrumentu, un Dāvids Kļaviņš teica, ka jā. Kā tas izvērtīsies un kā tas skanēs, visiem būs pārsteigums. Ir dzirdēti dažādi viedokļi, dažiem nav pieņemams instrumenta neierastais skanējums, bet citi ir jaunām idejām atvērti un labprāt uz tā spēlē pat Bahu. Koncertzālē ir arī lielisks jauns Steinway koncertflīģelis, un mūzikas skolā, kura ir zem viena jumta ar koncertzāli, ir vēl trīs lieliski Steinway flīģeļi. Tas radījis iespēju koncertā 1. augustā piedāvāt amerikāņu minimālista Stīva Reiha skaņdarbu Six Pianos sešu pianistu izpildījumā. Uz skatuves tiešām būs seši Steinway flīģeļi, divus atvedīsim no Jūras vārtiem un Ventspils Kultūras centra.
Mūsu ērģelniekiem ir iemesls priecāties par lielisko Kleisa firmas instrumentu, tomēr ērģeļmūzikas koncertu īpatsvars mūzikas dzīvē nav pats galvenais un lielākais?
Slaveno Rīgas Doma ērģeļkoncertu apmeklējums lielākoties ir tikai forša piedeva piedāvājumam vasaras tūrisma sezonā, turklāt tūristi Rīgā ir stipri atšķirīgi no tiem, kuri brauc uz Ventspili. Ventspilī tūristi pārsvarā ir no Lietuvas. Tie ir cilvēki, kuri atvaļinājumu labprātāk pavada īrētos dzīvokļos un pludmalē, kā arī izmantojot aktīvās atpūtas iespējas. Tie nav kultūras tūristi. Ventspilī diemžēl nav kultūrtūrisma tradīciju. Priekšnoteikumi un iespējas ir, bet droši vien būtu naivi apgalvot, ka būs brīnišķīgi.
Telpas ir fantastiskas, taču ar to nepietiek. Ja ir nauda, var uzbūvēt gan koncertzāli, gan ērģeles. Taču galvenais ir, ko ar tām esi iecerējis iesākt. Viens ir ērģeļu izmantošana skolas mācību procesā, iesaistot arī Rīgas un ārvalstu studentus. Otrs – ieinteresēt klausītājus ar repertuāru. Taču arī ērģelniece Iveta Apkalna mūsu sarunā piekrita, ka, ņemot vērā Ventspils atrašanās vietu un iedzīvotāju daudzumu, trīs vai četri ērģeļmūzikas koncerti gadā ir vairāk nekā pietiekami. Grūti pateikt, cik Ventspilī vispār ir mūzikas mīļotāju, nemaz nerunājot par iespējamiem klausītājiem koncertzālē. Jūras vārtos viņu nebija vairāk par 200. Pēcpusdienā vērojot cilvēkus Berlīnes ielās, šķiet, katrs otrais gatavojas vakarā iet uz koncertu.
Kāda būs cenu politika? Vai biļetes dotēs pašvaldība?
Ir jāatrod samērība. Mūsu, Kurzemes filharmonijas, finanšu avoti ir pašvaldības dotācija, ar Valsts Kultūrkapitāla fonda starpniecību iegūtie līdzekļi, sponsoru finansējums un biļešu ieņēmumi. Pašvaldības dotācijas nav Ventspils unikalitāte, jo nevienā no pilsētām, kurās uzceltas reģionālās koncertzāles, biļešu ieņēmumi nesedz koncertu izmaksas, nemaz nerunājot par ēkas uzturēšanu un uzņēmuma dzīvotspēju. Finansējuma apjoms, kādu gadā var atļauties piešķirt pašvaldība, tiešā veidā ietekmē biļešu cenas. Tas mums ļauj piedāvāt biļetes par labāku cenu, bet tam līdz šim ir bijis abpusgriezoša naža efekts.
Skaidrs, ka cilvēkiem ir patīkami aiziet uz koncertu vai iemīļotā teātra viesizrādi par trīsreiz lētāku samaksu, nekā viņš to varētu Rīgā, kur teātra vai simfoniskā orķestra koncertu biļešu cenas tāpat nenosedz izmaksas. Tas arī izskaidro lielo teātra mīlestību, taču ir reizes, kad dotācija ir mazāka vai kādam pasākumam izpaliek vispār, nemaz nerunājot par situāciju, ja telpu īrē neatkarīgs producents. Viņš pie labākās gribas nevar piedāvāt līdzvērtīgu cenu. Te veidojas t. s. šķēres: dārgākā biļete uz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu maksā, piemēram, 11 eiro, bet uz pareizticīgo vīru kori – krietni vairāk.
Notikumi jaunajā koncertzālē ir saplānoti līdz gada beigām. Runājot par mūsu pašu organizētajiem pasākumiem, ir skaidrs, ka tik ļoti turēt cenas zem tirgus vērtības nevaram atļauties. It sevišķi, ja gribam augt savā mākslinieciskajā piedāvājumā, kas iet roku rokā ar to, ka ir dārgāki projekti. Līdz gada beigām koncertzālē Latvija saplānots jau 40 dažādu mūzikas notikumu.
Uz ko "spiedīsiet" koncertzāles unikālajā piedāvājumā?
Uzskatu, ka lielās zāles mēroga pasākumi var būt dārgi un ekskluzīvi. Vēlos likt uzsvaru uz izcilu laikmetīgo mūziku, kas radusies pēc Otrā pasaules kara. Šis man liekas perspektīvs ceļš kaut vai tāpēc, ka šādu notikumu, piemēram, kvarteta Kronos koncerta izmaksas ir samērojamas ar vietējo kolektīvu – LNSO, lielo koru, Latvijas koncertu piedāvāto koncertu izmaksām. Būsim godīgi – cerēt Ventspilī sagaidīt cilvēkus no lielāka rādiusa uz Sinfonietta Rīga vai LNSO sezonā sagatavoto un jau Rīgā vai citur nospēlēto programmu arī būtu naivi. Koncerts, kas jau ir izskanējis Liepājā, manuprāt, vispār būtu šāviens kājā. Cerēt, ka uz šo pašu koncertu simts kilometru attālumā nākamajā vakarā savāksies publika no tuvākas un tālākas apkārtnes, būtu, maigi sakot, tuvredzīgi.
Jau nākamajā vakarā pēc Stīva Reiha Six Pianos atskaņojuma sekos islandiešu komponista un elektroniskās mūzikas mākslinieka Valgīra Sigurdsona un britu vijolnieka Daniela Pioro audiovizuāla performance 2. augustā. Septembrī īpaši gaidīts viesis būs amerikāņu un kanādiešu saksofonists un komponists Kolins Stetsons kopā ar Henrika Gurecka 3. simfonijas atskaņojumu.
Daudziem māksliniekiem un politiķiem, kuri ikdienā neredz šo ķēķa pusi, joprojām ir ilūzija, ka četru koncertzāļu tīkls būs tā fantastiskā iespēja mūsu profesionālajiem kolektīviem tagad veiksmīgi braukāt un veikt četru piecu koncertu Latvijas turnejas, un tā būs vēlamā sadarbība un tīklošanās. Taču laimīgi un apmierināti pēc tādiem gadījumiem var būt tikai mūziķi vai attiecīgo kolektīvu vadītāji: par koncertu tiek samaksāta nauda, kādas pēc šī vakara ne tuvu nav kasē. Nevar runāt, ka tā ir ļoti tālredzīga stratēģija vai ceļš uz apsolīto zemi. No virtuves puses raugoties, tieši latviešu akadēmiskās mūzikas kolektīvu koncerti Ventspilī, par spīti augstajai mākslinieciskajai kvalitātei, pēdējos astoņos gados bijuši visnerentablākie. Skarbi izklausās, bet skaitļu valoda ir vienkārša… Šķiet, vislabāk veicas Cēsīs, jo neesmu dzirdējis, ka Vidzemes koncertzāle publiski sūdzētos. Pieļauju, ka neviens negrib runāt par savām nedienām.
Vidzemes koncertzālei ir paveicies, jo Cēsis atrodas samērā tuvu Rīgai.
Domāju, ka tad, ja esi ieinteresēts un gatavs kaut kur doties vispār, nepilnu simts kilometru starpība – atšķirībā no attāluma līdz Ventspilij – vairs nav būtisks šķērslis. Mūsdienās ceļošana ir kļuvusi vienkāršāka un daudzi izvēlas braukt kaut kur tālāk. Izvēle ir atkarīga no piedāvājuma. Ja tas ir neinteresants, nevar gaidīt publiku.
Vai Ventspils augstskola un studentiskā gaisotne vietējo kultūras klimatu un pieprasījumu neuzlabo?
Svarīgi, kas tā ir par universitāti. Ventspils augstskolai ir stipri eksakta ievirze: tajā mācās topošie inženieri, IT un citu augsto tehnoloģiju speciālisti. Brīvā laika pavadīšana viņiem nesaistās ar kultūru vai mākslu. Drīzāk ar vieglu izklaidi. Varu salīdzināt, jo pats savulaik studēju Vidzemes augstskolā, kurai ir humanitārs virziens. Kursā bijām vesela domubiedru kopa, kuru izvēli studēt Valmierā motivēja fakts, ka regulāri varēsim iet uz Valmieras teātra izrādēm. Mums bija svarīgi, ka pilsētā ir teātris. Ļoti ceru, ka varēsim ne tikai lepoties ar faktu, ka mums tagad ir uzcelta jauna koncertzāle un Latvijā vislabāk aprīkotā mūzikas skolas ēka. Ceru, ka ar laiku tas radīs ēterisko pievienoto vērtību, kultūras vilkmi. Cilvēki spēs novērtēt to, ka ir ne tikai glaunas un dārgas ērģeles un smuks, tīrs galds tev priekšā, bet uz šī "galda", tēlaini izsakoties, notiek foršas un vērā ņemamas lietas – koncerti, kuros uzstājas mākslinieki, kas rezonē visur pasaulē.
Nevar kaut ko apšaubīt un nievāt tikai savas personīgās nezināšanas dēļ. Skaidrs, ka cilvēkiem daudz vienkāršāk ir uztvert, ko nozīmē Sinfonietta Rīga, nevis, teiksim, Het kolektīvi no Beļģijas. Kad Liepājā uzstājās pasaulslavenā amerikāņu laikmetīgās mūzikas apvienība Bang on a Can, gaidīju, ka koncerts būs stāvgrūdām pilns, taču tā nebija. Pavisam švaks gadu iepriekš bija Bang on a Can programmas apmeklējums Klaipēdas koncertzālē.
Vai koncertzāle ir mūzikas skolas sirds?
Tāds ir ēkas iekārtojums ar klasēm visapkārt zālei. Tas ir pārdomāts un organisks visos trijos stāvos. Nav bijuši pēkšņi kompromisi, katrs kaktiņš ir pārdomāts. Rudenī redzēsim, kā veidosies klausītāju un audzēkņu plūsma. Piemēram, ir vakars īsi pirms septiņiem, gaitenī jau pulcējas dāmas izejamās kurpēs un vīri uzvalkos, viņiem pretī izspurdz skaļš skolēnu bariņš. Taču šis ir tikai tehniskas dabas jautājums. Mūzikas skolēniem koncerti ir pieejami par smiekla naudu vai pat par brīvu. Tādas pašas attiecības mēģinājām veidot arī ar studentiem, bet viņi ir superinerti.
Vai esat gatavi uzrunāt cilvēkus tieši uz ielas?
Vasaras sezonā, piemēram, pilsētas svētkos, kad ielās ir cilvēku plūsma, plānots izmantot āra amfiteātra iespēju, kāda paredzēta mūsu mazajai zālei. Tas ir veids, kā pavērt durvis ikvienam, jo koncertzāle atrodas laukumā pilsētas centrā un šiem koncertiem nevarēs paiet garām. Šovasar to jau izmantos ierastais mūzikas skolas organizētais džeza festivāls Ventspils Groove. Taču pirmais šīs skatuves atvēršanu brīvdabai iemēģinās Ventspils mūzikas vidusskolas džeza bigbends, šis koncerts 28. jūlijā ir pieejams bez maksas.
Diletante
rūgtā patiesība
einars