Kafijas krūzīte Valta Ernštreita pirkstos ar smagajiem gredzeniem izskatās mazāka nekā citkārt. "Braukt ar motociklu un rakstīt dzeju nav lietas, kas viena otru izslēdz," saka izteikti vīrišķīgās dzejas autors Valts Ernštreits. Pret sportu gan viņam esot imunitāte. Sporta spēli viņš skatoties līdzīgi kā pie pārbrauktuves uz garāmbraucošu vilcienu.
Rētas savos dzejoļos viņš neatstāj vaļā, bet tās tur ir. Tikpat reālas kā mākslinieces Zanes Ernštreites iegrieztās sarkanās stīgas/ asinsvadi uz melnā grāmatas vāciņa, pa kurām gribas pārlaist pirkstus. Atkal un atkal. "Valta Ernštreita otrā dzejoļu grāmata piesaista ar daudzpusīgu tematiku – laikmetam raksturīgais kustības un komunikācijas ātrums, tehnoloģiju klātbūtne un dažādu ideoloģiju cīņu ainas šeit sadzīvo ar emocionāla patvēruma meklēšanu, smalku attiecību liriku un tumšu, futūristisku mistiku," grāmatu Dark Energy raksturo tās redaktors Kārlis Vērdiņš.
Portālā Kulturasdiena.lv ziņai, ka Valtam Ernštreitam iznācis otrais dzejas krājums Dark Energy, īsā laikā bija ap 200 skatījumu un neviena riebīga komentāra. Kā jums šķiet, kāpēc cilvēki interesējas par jums?
Man ir grūti pateikt. It kā jau publiskajā telpā esmu skrējis pa dažādām jomām. Man bija arī viens liels pārsteigums, kas parāda tieši pretējo. Pirms kāda laika biju uzaicināts uz Dombura šovu, drusku parunāju. Pēc tam kāda žurnāliste bija ielikusi manu citātu tviterī. Pie mana citāta viņa bija pierakstījusi klāt – es nekad neesmu dzirdējusi tādu vārdu. Pirmajā brīdī – OK, jo cilvēku pasaulē ir daudz. Taču tad, kad paskatījos, kur viņa strādā, likās – varbūt arī nevajadzētu ar to lepoties. Kaut kur jau tas mans vārds staigā. Neesmu sekojis, cik man seko līdzi.
Jums ir diezgan sazarota profesionālā identitāte, vismaz trīs līnijas izdalāmas – tulks, dzejnieks, uzņēmējs.
Vairāk. Man ļoti patīk, kā Jānis Oga teica grāmatas atklāšanā. Paldies, ka beidzot esi ļāvis cilvēkiem sevi iepazīt vienkārši kā dzejnieku. Radošā puse ir tieši tas, kas man ļoti patīk. Cita lieta, ka iespēju to darīt nav tik daudz, kā gribētos.
Vai jūs vēlētos, lai intervija būtu tikai par jūsu dzejas grāmatu, neskarot jūsu lībisko patību un aktīvo darbību lībiešu kultūras laukā? Vai tas vispār ir nodalāms?
No vienas puses, it kā nav atdalāms, jo visas tās daudzās personības manī dzīvo iekšā. No otras – esmu centies turēt nedaudz šķirti lībiešu pamatni no pārējām radošajām darbībām. Klubā Nabaklab bija dzejas lasījums, un es lasīju tieši kaut ko no šī krājuma. Herta no Bronhīta (literārā raidījuma vadītāja – U. A.) drusku izbrīnīti vaicāja, kāpēc nebija lībiski. Man radās sajūta – vai tik nav tā, ka vispirms vērtē lībisko un neieklausās pašā tekstā.
Negribat justies kā rezervātā?
Jā. Man vienmēr ir gribējies, lai tas, ko es daru, būtu interesants ar padarīto, nevis darītāju vai fonu.
Izdodas to atšķirt?
Es cenšos. Savā ziņā tās ir divas dažādas pasaules. Dzeja, kas ir latviski, nav tā pati forma, kas ir lībiski. Dzeja, ko esmu rakstījis lībiski, piemēram, krājumā Kā iznirst lībieši (2011, krājuma sastādītājs – U. A.), vairāk seko lībiešu dzejas tradīcijām. Es pats vispār palēnām eju prom no lībiešu tēmām, ciktāl tas nav saistīts ar tiešo darbu Tartu Universitātē. Man bija būtiski strādāt ar tiem cilvēkiem, kuriem lībiešu valoda bija dzimtā, ar kuriem vienkārši varētu lībiski pļāpāt. Man pēdējā bija Grizelda (Kristiņa – aizgāja mūžībā Kanādā 103 gadu vecumā 2013. gadā – U. A.). Pēdējo reizi biju Kanādā it kā ekspedīcijā, taču patiesībā mēs vienkārši piecas dienas sēdējām un lībiski pļāpājām. Protams, runāto ierakstījām. Tagad Grizelda jau gadu ir prom, un man trūkst motivācijas. Lībiešu jomā es jūtos izdarījis absolūti visu un vēl vairāk. Savā ziņā šī dzejas grāmata man ir ļoti būtiska. Gribētos domāt, ka es atgriežos pie tā, ar ko es visu laiku esmu gribējis nodarboties.
Pagājis desmit gadu kopš pirmā dzejas krājuma Inter/rational. Kas tajā ar šodienas skatu liekas naivs vai nemākulīgs?
Pirmais aptvēra gandrīz 15 gadu. No brīža, kad man bija piecpadsmit gadu, līdz brīdim, kad krājums iznāca. Līdz ar to tas ir daudzšķautņains. Šis krājums ir ļoti koncentrēts, viengabalaināks. Rakstītsdaudz īsākā laika sprīdī. Tajā ir daži dzejoļi, kas tapuši 2011. gadā, lielākā daļa sarakstīta 2013.–2014. gadā, pēdējais – šī gada martā. Pirmais krājums vērpjas ap laika asi, šis – ap tēmas. Tā ir principiāla atšķirība. Cilvēks laika gaitā mainās, un šobrīd man ļoti patīk šis. Tas, protams, uzliek pamatīgu atbildību, jo pirmajam krājumam daudz ko var piedot.
Termoelektrostacija, lokatori, atomi, enerģētika, tankeri. Tie nav biežāk lietotie vārdi latviešu dzejā. Kas jūs fascinē tehnikas pasaulē? Lai gan Dark Energy to ne tik daudz apdziedat, bet izmantojat kā kontrastu trausliem, neaizsargātiem cilvēka dvēseles stāvokļiem.
Man patīk tehnika. Patīk vazāties apkārt, pētīt kaut kādas lietas. Man patīk automašīnas un motocikli, kas ir veci, kuros nav elektronikas un kontakts ar motoriem un dzinējiem ir vistiešākais. Man ir viena 1973. gada mašīna, ar kuru man šausmīgi patīk braukt, kurā nav radioaparāta un nekad nebūs. Man vienkārši patīk, kā skan motors. Ļoti ilgus gadus strādājot par tulku, jāapgūst ļoti daudz terminoloģijas. Patlaban es strādāju pie igauņu–latviešu vārdnīcas. Man patīk vai nu tulkot tehniski juridiskos tekstus, kas ir gana īsi un konkrēti, vai nu sinhroni, vai dzeju. Man nepatīk starpposms – tulkot prozu. Patīk specifiski vārdi, kuriem ir dziļš, metālisks skanējums. Tas ir kā vecas fabrikas ēkas.
No Latvijas fabrikām man savulaik ļoti patika pastaiga pa Līgatnes papīrfabriku, kur arī bija šis kontrasts. Žēl, ka tā tagad ir uz grunti. Blakus papīra dzirnavām un ražošanas iekārtām turpat galvenajā korpusā bija eļļas gleznas trīs reiz četri metri ar Latvijas un Līgatnes ainavām. Tieši šis kontrasts mani uzrunāja. Māksla, milzīgas gleznas, turpat, kur lejā strādnieki lej papīru. Man vispār patīk braukt industriālos virzienos, uz vietām, kas atrodas pārejas periodā, kas ir beigušas savu industriālo mūžu un pamazām kļūst par mežu, kalnu, pļavu. Esmu izbraucis trīs bijušos dzelzceļus. Tā ir savdabīga sajūta, kad brauc pa vietu, kur kādreiz ir bijušas dzelzceļa sliedes. Jūtos kā vilciens. Daudz kas ir saglabājies. Ir uzbērums, ir peroni, kas ieauguši zālēs un knapi pamanāmi, ir staciju ēkas, dažās kāds dzīvo, dažas ir pilnīgi sabrukušas. Tāds civilizācijas noriets. Tajā, ka tas viss pamazām pazūd un izgaist, ir savs pamatīgs valdzinājums.
Iznākot jūsu debijas krājumam Inter/rational, kāds jūsu manieri bija salīdzinājis ar Borisu Grebenščikovu. Vai jums šī asociācija ir tīkama vai raisāties vaļā?
Bija brīdis, kad es tiešām ļoti aktīvi strādāju pie Grebenščikova. Mēs ar Valdi Pūķi bijām vieni no pirmajiem, kuri viņu vispār sāka importēt Latvijā vēl 1987.–1988. gadā, kad pusei Rīgas bija ieraksti no mūsu importētajām kasetēm. Pirmajā krājumā patiešām bija samanāma Grebenščikova ietekme. Manā uztverē Grebenščikovs ir profesionāls simbolu virknējums. Viņš skaisti savirknē, tas iesēžas atmiņā. Manā pirmajā krājumā var just, ka ir vietas, kurās ir šis simbolu virknējums ar reālākām vai nereālākām atsaucēm.
Šajā dzīves posmā jums simboli mazāk tuvi, cik saprotu.
Jā. Grebenščikova gadījumā vairāk ir tieši tekstuālā simbolisma. Mēs ar Andri Breži savulaik spriedām, ka ir divu veidu dzejnieki. Tā ir neklasiska interpretācija. Ir dzejnieki, kuri strādā ar vārdiem, skanējumu, un tādi, kuri cenšas caur tekstu nodot kaut kādu vizuālu ainavu, tēlu, emociju. Vienojāmies, ka nākam no vizuālās pasaules un esam otrie.
Kādu jēgu ieliekat nosaukumā Dark Energy? Vai latviešu valoda neizteiktu vajadzīgo niansi?
Sākšu ar to, kas ir tā tumšā enerģija. Doma ir tāda – katram cilvēkam ir kaut kādas lietas, kuras viņš redz un kuras negrib redzēt. Ja mums ir astoņi slēdži, tad pieci ir pastāvīgi ieslēgti un trīs – pastāvīgi izslēgti. Jautājums, vai mēs spējam ieslēgt visus astoņus. Vai spējam tos ieslēgt pretējā secībā. Līdzīgi kā, ja skatās uz mēnesi. Ja raugāmies tikai no vienas, gaišās, puses, nezinām, ka tam ir lodes forma. Man ir būtiski redzēt visas daļas. Parasti tās ir tieši tumšās, neredzamās daļas, tās, par kurām cilvēks negrib domāt, runāt un ielaist savā dzīvē. Taču tās ir.
Šaubos, vai cilvēks spētu pat dienu nodzīvot ar visiem astoņiem ieslēgtiem slēdžiem.
Jā, tā ir aizsargreakcija. Kad mēs skatāmies uz citiem cilvēkiem, redzam, cik viņi ir priecīgi un forši, taču neredzam to, ka varbūt viņi aiziet mājās un viņiem gribas nošauties. Vai – viņi ir tik noguruši pēc darba, ka vispār neko vairs nespēj padarīt. Tas ir kā ar puzli. Lielajās puzlēs ir kaut kādi gabali, kurus ir vienkārši salikt. Tad ir kaut kādas jūras vai debesis, kas ir vienkārši plankumi un ko šausmīgi negribas likt, un tos mēs parasti atliekam uz beigām. Puzle nekad nebūs pilnīga, ja visi gabaliņi nebūs iekšā. Tumšā enerģija ir tā otra puse, kas ir aiz ikdienas. Dark Energy ir mēģinājums uzbūvēt veselu puzli, iedot pilnu bildi. Ir ļoti labi, ka mums ir energoresursi, internets: varam rakstīt ar datoru, nevis rakstāmmašīnu, mums ir ledusskapji, varam gludināt, vārīt ūdeni. Šie ir tie pieci slēdži, kas ir vajadzīgi un padara mūsu dzīvi labāku. Un ir trīs slēdži, par kuriem mēs patiesībā nedomājam, – cik daudz mēs strādājam, lai to visu varētu darīt. Cik daudz no tā, ko mēs ikdienā maksājam, aiziet tieši enerģijas izmaksām, ērtību uzturēšanai. Savā ziņā – tā ir mūsdienu adata. Īre, hipotēka – tas ir kaut kas ļoti skaidrs, konkrēts, bet atkarību no energoresursiem mēs neredzam.
Ja grib pilnībā mainīt dzīvi, labākais, ko var izdarīt, ir nesamaksāt divus elektrības rēķinus, sagaidīt divus brīdinājumus un to cilvēku, kurš atnāk un pārgriež nabas saiti ar dzīvi. Pateicoties visām labajām lietām, varam sarakstīt šādu dzejas krājumu, taču jautājums ir, vai mēs nesamaksājam piecu neuzrakstītu dzejas krājumu cenu.
Cik lielā mērā jūs pats esat gatavs nokāpt no šīs adatas un iziet no komforta zonas? Ir zināmi mēģinājumi atteikties no civilizācijas un dzīvot mežā.
Viss jau ir caurvīts. Pat mežā gribas, lai ir telefons.
Tādā gadījumā iznāk atteikties arī no draugiem, jo visi jau dzīvo līdzīgu dzīvi ar vadiņiem un dažādiem lādētājiem somā. Lai "nokāptu no adatas", iznāk izvēlēties asociālu dzīvi, kas diez vai kādu darīs laimīgu.
Tieši tā, nevar aiziet projām. Liela daļa izvēlas vienkārši par to neaizdomāties. Labs piemērs par Statoil. Dabūju zelta karti – ekstra līmeni. Būs vēl pamatīgākas atlaides, viss šausmīgi skaisti. Tad pēkšņi sāku domāt – par ko tad dod šādu karti? Sanāk, ka es tērēju tik daudz benzīnam, cik es patiesībā nemaz nevarētu atļauties. Patiesībā tas ir vajadzīgs, jo kas tad atliek – aiziet mežā, aizvērt slēģus un nekomunicēt ar pasauli. Ir arī ļoti daudz bonusu – varam sazināties ar draugiem Amerikā un Āzijā. Dark Energy mazliet sasaucas ar manu pirmo grāmatu Inter/rational. Man patika arī drusku mulsinošais moments. Zinu vairākus, kas domājuši, ka grāmata ir angliski. Nav! It kā tu gaidi vienu, bet iekšā ir kaut kas cits. Angliskais nosaukums lielā mērā saistīts arī ar mūziku. Albumu nosaukumi pārsvarā ir angliski. Vēl viens iemesls, kāpēc man patika formulējums dark energy/ tumšā enerģija, – ja pārceltu latviski, tā ir frāze, bet dark energy Latvijas kontekstā tikpat labi varētu būt arī uzņēmuma nosaukums. Kaut kāds abstrakts un liels sazvērestību teoriju izperināts uzņēmums, kuram patiesībā viss pieder.
Kāpēc cilvēki dzejā galvenokārt raksta par vientulību, pat tie, kuriem šķietami dzīvē viss ir labi? Kas tā ir par metafizisko vientulību? Arī Dark Energy jums ir daži skaudri un "nosaluši" dzejoļi.
Man šķiet, ka lielākajai daļai cilvēku vientulības elements ir ļoti spēcīgs. Domāju, visi ir saskārušies ar brīdi, kad gribas ar kādu parunāties, bet parunāties nav jēgas, jo tu tikpat nevarēsi visu izstāstīt tā, kā saproti, un otrs cilvēks nekad nevarēs līdz galam saprast. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk viņam tā sāk šķist. Tu pats nespēj formulēt precīzi un izstāstīt līdz galam, un nav neviena, kurš spētu simtprocentīgi saprast. Tāpēc, ka cilvēki ir dažādi.
Kāda ir izeja?
Ar to var sadzīvot. Izeja ir tāda: pieci slēdži ieslēgti, un pārējie trīs – lai tie tur stāv.