Teātrī, kuram Latvijas Nacionālā baleta primabalerīna Jūlija Gurviča atdevusi vairāk nekā pusi sava mūža – 22 gadus –, viņas jubileju atzīmēs ar Ludviga Minkusa baleta Bajadēra izrādi. Tajā viņa atkal izdejos tempļa dejotājas Nikijas traģēdiju.
Jums patīk jubilejas svinēt uz skatuves?
Jubilejas izrāde sekos pāris dienu pēc dzimšanas dienas, kas ir 13. septembrī. Varbūt tā pat ir labāk. Atklāti sakot, man šoreiz nav nekāda svētku noskaņojuma. Šī sezona mums iesākās ļoti skumji – ar kolēģa, baleta premjera Alekseja Avečkina pāragro nāvi. Tagad ir milzīga tukšuma izjūta. Ceru, tas ar laiku pāries, bet šobrīd vēl ir ļoti smagi. Mēs zinājām, ka viņš slimoja, taču viss notika tik strauji. Ir grūti samierināties, ja mūžībā aiziet jauns cilvēks pašā spēku plaukumā.
Bijāt ļoti tuvi draugi?
Vēl vairāk. Mēs visus šos gadus bijām vienā saitē, jo viņš bija mans skatuves partneris. Kā Siāmas dvīņi dalījām atbildību un stresu visās izrādēs, kā arī ārzemju braucienos. Tur kopā staigājām pa pilsētiņām, pusdienojām, vakaros pie kāda numuriņā dzērām tēju. Liels gabals dzīves ir izrauts ar visu miesu. Es ļoti cienu visus savus partnerus, katrā ir kaut kas labs, tomēr tās nav tās rokas, tās acis, tā enerģija… Kad tik ilgi dejots kopā, pat sviedri šķiet kopīgi. Teātrī viss atgādina par viņu. No rītiem, kad ienācu baletzālē, viņš parasti jau iesildījās, uzsmaidīja. Mums bija tādi slepeni joki un skatieni, kurus sapratām tikai mēs paši. Saprotu, ka mums viņš ir jālaiž vaļā, lai viņam tur, citā pasaulē, būtu viegli un labi. Bet mēs esam egoisti, vispirms domājam – kā mēs bez viņa dzīvosim tālāk. Sev saku: Ļoša ir vienkārši aizbraucis kaut kur tālu un nav atstājis kontaktus.
Jubilejas Bajadēra bija jūsu pašas izvēle?
Piedāvāja galvenais baletmeistars Aivars Leimanis. Nemaz negrasījos īpaši atzīmēt, jo četrdesmit gadu ir tikai daudzpunkts, nevis punkts. Bajadēra ir ļoti grūta un atbildīga izrāde. Tāpēc īstajā dzimšanas dienā nevarēšu sēdēt restorānā kopā ar tuvākajiem cilvēkiem. Jau nākamajā rītā ir mēģinājums, jābūt formā.
Bet jums patiktu nosvinēt jautri?
Ziniet, visbrīnišķīgākais būtu vienkārši nedarīt pilnīgi neko. Tikai atpūsties, izbaudīt brīvību un nedomāt par darbu. Šovasar man bija neparasti garš atvaļinājums. Izrādes beidzās jau aprīlī, un tikai augustā atsākām darbu. Kaut ko tādu – triju mēnešu brīvlaiku – vēl nekad nebiju piedzīvojusi. Turklāt vasara bija silta un saulaina. Beidzot varēju atļauties pilnībā atslēgties no darba un izbaudīt atpūtu. Parasti galvu nepamet doma, ka tūlīt būs jāatsāk trenēties, lai atgrieztos formā. Bet šoreiz atmetu visam ar roku: nav un nevajag!
Ko sadarījāt tik garā atpūtā? Negarlaikojāties?
Man bija absolūta rīcības brīvība. Daudz laika pavadīju savu vecāku vasarnīcā Babītē. Tur ir priežu mežs un svaigs gaiss. Mums tur ir liels, skaists rododendru krūms, tieši blakus – Lielupe un smilšu pludmale. Ar izdevīgu ceļojuma piedāvājumu paspēju arī četras dienas pabūt Turcijā – vienkārši atpūsties pludmalē, nomainīt apstākļus. Beidzot īstenoju seno sapni aizbraukt uz slaveno Pihtitsas klosteri ar dziedinošo avotu Igaunijā. Vasarnīcā agrāk tikai ieskrēju un vakaros atgriezos Rīgā. Tagad man patīk palikt pa nakti un rītos pamosties, skanot putnu dziesmām. Turp velk. Ar dēlu spēlējam badmintonu. Ah, svētlaime! Vasarnīcā mums nav luksusa ērtību: nav siltā ūdens, traukus mazgājam bļodā, tualete ir sirsniņmājiņa ārā. Mamma gan to iekārtojusi tik skaisti kā buduāru – ar bildēm un spoguli. Vienu brīdi vecāki runāja, ka vajadzētu izveidot akmens celiņus un zālienu. Priekš kam? Mums taču ir mežs! Kādreiz vecmāmiņai bija pāris dobīšu – zaļie lociņi, dillītes, rabarbers, ķirsītis. Taču dārzs prasītu pārāk lielu darbu, jo augsne ir smilšaina un visur koku saknes. Kāpēc mocīties, liekt muguru? Labāk tāpat paelpot svaigu gaisu. Uzcept šašliku un iemalkot vīnu. Tur burtiski atjaunojos. Atgriezties primabalerīnas darba formā gan ir ļoti grūts un sāpīgs periods.
Bajadēra ir jūsu iemīļotāko izrāžu, lomu vidū?
Nē, lai gan tā ir ļoti skaista tīrā klasiska. Vienīgais, ko tajā mīlu dejot, ir Nikijas variācija ar ziedu groziņu, ko viņa izpilda sava mīļotā prinča Solora un Gamzati kāzās, līdz viņai iekož groziņā noslēptā indīgā čūska. Bajadēras deja ir tik dvēseliska, aizkustinoša. Viņai jātēlo prieks, taču tas ir izmisīgs "prieks". Man patīk, ka tā nav princeses loma, ka tajā ir patiesas cilvēciskas emocijas, sievietes pārdzīvojumi: īsta mīlestība, cerības, sāpes par nodevību, visbeidzot – piedošana. Mani nevilina tukšs skaistums. Man patīk saturīgas izrādes, kurās ir patiesi, spēcīgi pārdzīvojumi, kurās varu uz skatuves izdzīvot sevi kā sievieti: Anna Kareņina, Karmena, Žizele. Izejot no klasikas rāmjiem, ir daudz vairāk brīvības emocijām, radošā potenciāla īstenošanai. Patika arī paspēlēties komiskajā Spītnieces savaldīšanā – vajadzēja daudz humora un aktiermeistarības. Silfīda savulaik man atklāja skrupuloza un precīza izpildījuma pasauli un vērtību. Pedagoģe no Pēterburgas mums izskaidroja katru vissīkāko niansi, kustību, pozu, katra pirkstiņa stāvokli. Tā iemācījos perfekti izpildīt un arī vēlāk nepazaudēt tieši to, ko prasījis iestudētājs. Tikai tā un nekā citādi!
Mēdz teikt, ka 40 gadu ir skaists laiks sievietes mūžā. Vai kā sieviete jūtaties laimīga, piepildīta?
Laime ir kaut kas nenotverams. Šovasar izjutu dziļu prieku vienkārši tāpēc, ka elpoju, ka blakus nolaidies taurenis un šalc upe, ka man tuvie cilvēki ir sveiki un veseli. Es kultivēju sevī laimes sajūtu un mācos nepadoties ikdienas dzīves provokācijām, kuras to neļauj izbaudīt. Sliktās emocijas, stress, nepatikšanas, kāds kaut ko nepatīkamu pateicis… tas viss ļoti ātri izrauj no laimes stāvokļa. Mēs, mākslinieki, ļoti jūtīgi reaģējam gan uz pozitīvo, gan negatīvo. Es gribu iemācīties pēc iespējas ilgāk sevī saglabāt laimes un prieka sajūtu. Neļaut, lai negatīvais aizskar, sāpina un atstāj nosēdumus uz ilgu laiku.
Izdodas?
Es cenšos. Laimei jau daudz nevajag. Cilvēki tikai pieraduši uzskatīt, ka pilnai laimei vajag pārmērības un nekad nav gana – kādam vajag superdārgu auto, zeltu un briljantus, statusu, stāvokli sabiedrībā, augstu amatu. Citam pietiek ar to, kas nepieciešams vienkāršai, normālai dzīvei. Ka blakus ir tuvi cilvēki, kuri nenovērsīsies pat tad, ja "norausies" un kaut ko agresīvu pateiksi. Man ir brīnišķīgs dēls, Ņikitam jau ir piecpadsmit gadu – vai tad sievietei tā nav laime? Es pazīstu daudzas, kurām dažādu iemeslu dēļ nav un diez vai būs bērni. Manuprāt, sievietei galvenais ir bērni un ģimene, tikai pēc tam viss pārējais. Sieviete šajā pasaulē ir radīta dot dzīvību, turpinājumu no mīļotā cilvēka. Viņas misija ir radīt komfortu un palīdzēt savam vīrietim sasniegt virsotnes, uz kurām viņš tiecas. Nevis karjera, darbs, liela alga, sakari, pazīšanās. Ņikita tikko sāka iet devītajā klasē, viņam pirmo reizi būs valsts eksāmeni.
Baletskolā?
Par laimi, nē, lai gan Ņikita ir kustīgs – aizrāvās ar breikdānsu, pēc tam ar parkūru (šķēršļu pārvarēšanas ielu sports) un joprojām šad tad trenējas Olimpiskajā centrā. Tikko kursos skaņu ierakstu studijā apguva mūzikas miksēšanu un nu caurām dienām ar to nodarbojas pie datora. Vienlaikus viņš vēlas kļūt par kuģa pavāru, tagad lūkojam, kur to varētu mācīties. Dēls, mani vecāki, brālis un brāļadēls ir mana vistuvākā ģimene.
Bet mīlestība?
Domāju, ka visam ir savs laiks un vieta. Ja man būs lemts savu atlikušo dzīvi nodzīvot bez cienīga vīrieša blakus, es to pieņemšu. Nesēžu jau rokas klēpī salikusi, bet no augšas labāk redzams – varbūt savu limitu šajā jomā esmu jau izsmēlusi? Man nepieciešams cilvēks, ar kuru būtu garīga dvēseļu tuvība. Daudzas ir gatavas ielaist savā dzīvē jebkuru vīrieti vienkārši tāpēc, ka baidās palikt vienas, lai tikai būtu. Attiecībā uz mani tas nestrādā. Vienalga kādu man nevajag. Man vajag sajust, ka šis cilvēks var dot manam dēlam vīrišķīgu saskarsmi un paraugu. Protams, pati cenšos Ņikitam būt gan kā māte, gan tēvs. Varu arī triekt galdā dūri, pateikt stingrāku vārdu, taču nevaru aizstāt tēva un dēla, vīriešu saskarsmi. Tāpēc man, pirmkārt, ir svarīgi, lai mans vīrietis kļūtu manam dēlam par labu draugu un skolotāju, kurš spēj viņam iemācīt ko labu un gudru. Otrkārt, man nepieciešama dvēseļu tuvība, lai tikai paskatoties viņš intuitīvi sajustu, kā es jūtos, ko man pateikt, pajautāt, kā atbalstīt. Tās ir neredzamas, intuitīvi sajūtamas lietas, kas nosaka, vai šis ir tavs cilvēks vai ne.
Netveramā, neizskaidrojamā jūtu ķīmija?
Nē, "ķīmija" ir tikai seksuālā, fizioloģiskā vilkme. Tās apmāti, cilvēki sākumā viens otru uzlūko caur rozā brillēm, bet pēc tam pēkšņi ierauga viens otra trūkumus – kā tos agrāk neredzēju? Tāds nelietis, riebeklis, bet es viņu tā mīlēju! Tā ir jaunības kļūda. Cilvēki, kuriem jau ir dzīves un attiecību pieredze, pat ja neveiksmīga, vairs tā nemetīsies uz miesas vilinājumu. Protams, kā jebkura sieviete, vēlos, lai būtu stiprs plecs, uz ko paļauties, lai man būtu aizstāvis, balsts, domubiedrs un draugs vienā personā. Mūsu laikos tas ir ļoti sarežģīti, ne katrs to "pavilks". Man ir ļoti svarīgi, lai varu savu vīrieti cienīt. Nav svarīgi, kādu amatu viņš ieņem, cik viņš bagāts. Svarīgi, lai viņam būtu stabilitāte – stingrs pamats, uz kura balstoties viņš būtu īstenojies pats un spētu parūpēties arī par sievieti un bērnu. Ja tāda nav un viņš garīgi neattīstās, bet tikai mētājas no vienas sievietes pie otras, ko tāds var dot otram cilvēkam? Neko! Tikai problēmas un nervu bendēšanu.
Sajūtat, ka vīrieši sajūsminās, vērojot jūs uz skatuves?
Ziniet, vīrieši tagad ir bailīgi un pat neriskē izrādīt uzmanību. Iespējams, domā – viņai noteikti ir vīrs un daudz pielūdzēju, visa dzīve kā šokolāde.
Tā ir bieži piesauktā Latvijas vīriešu bēda?
Rietumos ir vēl sliktāk. Tur arī sievietes jau kļuvušas līdzīgas vīriešiem, viņām svarīga tikai karjera, bizness. Viņas vairs neprot mājās radīt ap sevi pavarda siltumu, sievišķīgu dvēseliskumu. Tāpēc tāds pieprasījums ir pēc Krievijas un Austrumeiropas "mājas" sievietēm. Grozies, kā gribi, vīrietim vajadzīga maiga, mīloša, uzticīga sieviete, pavarda sargātāja. Savukārt sievietei vajadzīgs stiprs, uzticams, mīlošs vīrietis. Vari no tā bēgt visu dzīvi un izlikties laimīgs savā vientulībā. Taču tikai līdz brīdim, kad atjēgsies – kam tas viss, ja nav ne ģimenes, ne bērnu? Atjēgušies steigā dibina ģimeni ar pirmo pretimnācēju, un jau drīz sākas skandāli un vilšanās – paskatieties, cik daudzi tagad šķiras! Es nesaku, ka sievietei jākļūst par mājsaimnieci, boršča vārītāju. Tā ir galējība. Jāmeklē zelta vidusceļš. Pasaulē ir liels juceklis tieši tāpēc, ka ne vīrieši, ne sievietes nepilda savu pamatuzdevumu. Vīrietis ir prasīgs un sev blakus vēlas redzēt sievieti – karalieni vai princesi, bet kāds ir viņš pats? Karalienes cienīgs vai tukšgalvis un tukšsirdis, kas viņu tikai vilks uz leju?
Divdesmit divi spoži gadi baletā – to spēj tikai retais. Kā redzat nākotni?
Es skatos uz to mierīgi. Arvien biežāk domāju, ka esmu gatava arī aiziet un skatuves lomku man nebūs. Dejot simts gadu nav reāli, un neesmu ne Pļisecka, ne Alonso, man ir citas prioritātes. Cita lieta, ka vēl varu kādu brīdi iepriecināt savus skatītājus, vēl spert kādu soli uz priekšu. Taču darba stāžs man ļautu jebkurā brīdī aiziet pensijā. Divdesmit divas sezonas aizlidoja tik ātri kā viens mirklis. Mēdz teikt – kaut jaunība zinātu, un kaut vecums spētu. Ak, ja mana šodienas pieredze man būtu karjeras sākumā! Tagad ir interesenti apdomāt, kā mana sievietes dzīves pieredze veidojusi manu mākslinieces redzējumu un sniegumu, kā tā ietekmējusi manus skatuves tēlus – Annu Kareņinu, Karmenu, Žizeli, Silfīdu. Es ātri kļuvu par primabalerīnu, bet daudz grūtāk bija šajā līmenī noturēties. Nokrist zemē var divās sekundēs. Tiklīdz atslābtu un sāktu priecāties, cik esmu izcila un kruta, – uzreiz būtu lejā. Baleta līmenis ir jūtami audzis. Ierakstos paskatoties, kā dejoju senāk, man liekas – šodien es tādu sevi nelaistu uz skatuves.
Redzat sevi kā nākamo pedagoģi, baleta repetitori?
Es gribētu pamēģināt, jo man ir ko dot. Var apgūt pedagoga profesiju un strādāt, pat nepaostot skatuvi, tomēr pavisam kas cits – smalkumi, par kuriem var izstāstīt tikai cilvēks ar skatuves pieredzi. Taču pie mums diemžēl nevar studēt repetitora, baleta pedagoga profesiju. Latvijas Mūzikas akadēmijā gatavo tikai horeogrāfus, taču es sevī nejūtu baleta iestudētājas ambīcijas un talantu.
Un kā ar četrdesmitgadnieku krīzi?
Nav nekādas četrdesmitgadnieku krīzes. Tas, ka manī notiek iekšējas pārmaiņas, gan ir fakts. Tās ir uz labu, to varētu saukt par pozitīvo krīzi manā personības attīstībā. Salīdzinot, kāda, khm, biju 80. gadu beigās un tagad, – tie ir divi dažādi cilvēki. Esmu pateicīga liktenim, ka vajadzīgajos brīžos vienmēr sastapu cilvēkus, dzīves skolotājus, kuri mani izvilka no dziļas bedres vai vienkārši izskaidroja situāciju. Protams, kā visas sievietes šajā vecumā, arī es mazliet pieņemos svarā, un man patīk, ka beidzot izskatos sievišķīgi pikanta. Man paralēli rit divas dzīves. Viena – uz skatuves, otra – vienkārši dzīve. Balets ir māksla, kurai nākas upurēties. Taču dzīve tikmēr paiet garām. Kad piedzima Ņikita, jau pēc trim mēnešiem atgriezos uz skatuves, vēl pēc pāris mēnešiem jau braucām viesizrādēs uz Ķīnu. Kamēr strādāju, dēlu pieskatīja vecmāmiņa vai auklīte. Tā daudz palaidu garām. Tagad sapņoju par otru bērnu un, ja Dievs to dos, gribu katru dienu būt ar viņu kopā un redzēt, kā viņš aug. Pēdējos gados mana prioritāte ir vienkārši dzīve. Pie tās tikai drusku jāpiestrādā.
Izrāde
Ludviga Minkusa balets Bajadēra
Jūlijas Gurvičas jubilejas izrāde 15.IX plkst. 19
mara
solaris
Goddess