13. novembrī Latvijas Nacionālajā operā (LNO) notika šīs sezonas Latvijas Nacionālā baleta vienīgā jauniestudējuma pirmizrāde. To veido divi viencēlieni – XX gadsimta amerikāņu klasiķa Džeroma Robinsa Koncerts (jeb Briesmas ikvienam) (1956) un XXI gadsimta laikmetīgā baleta zvaigznes zviedru horeogrāfa Aleksandra Ekmana Kaktusi (2010). Šo autoru darbi Latvijas Nacionālā baleta repertuārā ir iekļauti pirmo reizi. Koncertam un Kaktusiem šķietami nav nekā kopīga, izņemot to, ka abi baleti ir aizraujoši un uzmundrinoši. Iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents ir Farhads Stade.
Džeroma Robinsa baleta sagatavošanas procesu Rīgā vadīja inscenētājs Kiplings Hjūstons, kuru KDi aicināja uz sarunu par šo darbu. Amerikānis Kiplings Hjūstons ir baleta Koncerts (jeb Briesmas ikvienam) vienaudzis – mākslinieks arī ir dzimis 1956. gadā. Viņš ir pieredzes bagāts, daudzpusīgs dejotājs, kurš baletu ir apguvis Bostonā, Losandželosā un Ņujorkā. No 1975. gada līdz 2003. gadam viņš dejoja Ņujorkas Pilsētas baletā/New York City Ballet, savu dejotāja karjeru slavenajā trupā viņš noslēdza četrdesmit sešu gadu vecumā.
"Lai gan Kiplings Hjūstons nekad nav bijis zvaigzne, publikai pietrūks viņa uzticamās klātbūtnes un vieglās elegances. Tikai daži dejotāji kļūst par slavenībām. Baleta skatītāji novērtē tādus māksliniekus kā Kiplings Hjūstons, kurš ir uzticams, bet ne garlaicīgs. Viņš ir sasniedzis savu augstāko rangu solista statusā, bet viņš ir piedzīvojis kaut ko tādu, kas daudziem Ņujorkas Pilsētas baleta galvenajiem solistiem dotu iemeslu labprāt atkāpties uz kordebaletu, – iespēju strādāt ar kompānijas novatoriskajiem dibinātājiem horeogrāfiem Džordžu Balančinu un Džeromu Robinsu," teikts 2003. gada februārī laikrakstā The New York Times publicētajā portretrakstā, kas veltīts Kiplinga Hjūstona dejotāja karjeras noslēgumam. Viņš ir piedalījies daudzās Džordža Balančina (1904–1983) un Džeroma Robinsa (1918–1998) izrādēs, kas tika iestudētas Ņujorkas Pilsētas baletā. Kiplings Hjūstons ir viens no pēdējiem māksliniekiem, kurš savieno mūsdienas ar amerikāņu dižāko horeogrāfu Balančina un Robinsa laikmetu.
Intensīvajās baleta Koncerts (jeb Briesmas ikvienam) mēģinājumu nedēļās Kiplings Hjūstons ir ievedis Latvijas Nacionālā baleta māksliniekus Džeroma Robinsa komēdijas visumā. Izrādes darbība risinās Friderika Šopēna klaviermūzikas koncertā. Galvenās lomas atveido Jolanta Lubēja, Jūlija Brauere, Amirs Dodarhodžajevs, Dariuss Florians Katana, Elza Leimane, Sabīne Strokša un citi. Klavieres uz skatuves spēlē Natālija Dirvuka vai Edgars Tomševics.
Intervijā KDi Kiplings Hjūstons stāsta gan par Džeroma Robinsa mākslu, gan par savām gaitām baleta pasaulē.
Kas skatītājiem ir jāzina par Džeroma Robinsa baletu Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)?
Koncerts (jeb Briesmas ikvienam) ir Džeroma Robinsa balets, kas tika iestudēts un pirmizrādīts 1956. gadā. Šķiet, ka tā ir tāla pagātne, un dažkārt, ja darbs ir tik sens un vairs neatbilst vairāku skatītāju paaudžu prasībām un interesēm, tas tiek uztverts kā neizbēgami novecojis. Piemēram, Gulbju ezers un Silfīda ir klasika. Tie ir mūžīgi, tajos nav nekā tāda, kas liktu mums tos uzskatīt par novecojušiem, un Koncerts ir tāds pats.
Koncerts ir komiskais balets, tā ir īsta komēdija, kurā spilgti izpaužas Džeroma Robinsa skatuves mākslas izpratne un pieredze. Viņš agrā vecumā sāka mūzikas un deju nodarbības, viņa tēvočiem piederēja teātri. Džeroms Robinss uzauga teātrī, iepazina vodeviļas kultūru, pats uzstājās Ņujorkas Jidiša teātrī. Viņš dejoja Brodvejas izrādēs un iestudēja komiskus skečus revijām, kas tika spēlētas atpūtas vietās ārpus Ņujorkas. 40. gadu sākumā Džeroms Robinss pievienojās Amerikas Baleta teātrim/American Ballet Theatre, viņš gan dejoja, gan veidoja horeogrāfiju. Viņa karjera Brodvejā turpinājās paralēli darbībai baletā. Daudzas Brodvejas izrādes kļuva par hitiem, tās pārsvarā bija komēdijas. Kopš 40. gadu beigām Džeroms Robinss bija Ņujorkas Pilsētas baleta dejotājs un horeogrāfs. 1956. gadā, kad horeogrāfs radīja Koncertu, viņam bija uzkrāta liela pieredze Brodvejā. Šis konteksts ļauj izprast Koncerta būtību.
Džerijs (Džeromu Robinsu sarunā Kiplings Hjūstons bieži dēvē par Džeriju – J. J.) bija meistarīgs imitators un raksturlomu tēlotājs. Viņš spēja atveidot jebkuru baleta tēlu un imitēt visdažādākās cilvēku īpašības, kustības un uzvedības nianses. Viņam bija lieliska humora izjūta. Džerijs perfekti saprata, ko vēlas redzēt skatītāji. Viņš zināja, ko publika mīl un novērtē. Viens no baleta Koncerts veiksmes noslēpumiem, kas ieceļ to klasikas kārtā, ir tas, ka visas komiskās ainas uzrunā ikvienu skatītāju neatkarīgi no vecuma. Tas pierāda, ka visi esam vienādi. Mani vecāki smejas par to pašu, par ko smejos es. Attīstās tehnoloģijas, kuras izmantojam, taču humors savā būtībā paliek nemainīgs. Džeroma Robinsa humora saknes ir meklējamas mēmajā kino, slapstick komēdijās un vodeviļā. Turklāt Koncertā skan Šopēna mūzika, kas veicina tēlainību.
Džerija prasības ir ļoti specifiskas, un šajā baletā nekas nav mainījies kopš pirmizrādes. Horeogrāfs vēlējās, lai viss būtu tieši tā, kā viņš to ir iestudējis. Rīgā mans uzdevums ir izpildīt viņa prasības pēc iespējas precīzāk. Izspēlēt joku uz skatuves nav vienkārši. Dejotājiem viss ir jāizdara tā, lai skatītāji būtu spējīgi izsekot tam līdzi. Kad mākslinieki izpilda komisko baletu, nereti viņi cenšas būt smieklīgi, bet ir jāsaprot, ka smieklīgs ir nevis cilvēks uz skatuves, bet situācija. Koncertā izpildītāji drīzāk ir aktieri, nevis dejotāji. Aktieri parasti neveic liriski horeogrāfiskas kustības, vai ne? Drāmas teātra izrādē aktieri kustas tāpat kā mēs ikdienas dzīvē. Tieši to Džerijs prasa no dejotājiem Koncertā – viņiem ir jābūt cilvēkiem un jākustas kā cilvēkiem. To ir sarežģīti izdarīt baleta māksliniekiem, kuri divdesmit gadu ir trenējušies, lai izskaustu jebkādu ikdienišķību no savas skatuves dzīves un kustībām. Aizmirst to vairākumam ir neērti un neierasti. Dejotājam ir ļoti sarežģīti neveikt uz skatuves skaistas, liriskas kustības.
Latvijas Nacionālā baleta vadošie solisti Jolanta Lubēja un Amirs Dodarhodžajevs horeogrāfa Džeroma Robinsa baletā Koncerts (jeb Briesmas ikvienam). Foto – Jānis Ķeris
Jūs pats esat dejojis daudzos Džeroma Robinsa baletos, vai ne?
Jā, gandrīz visos, kas tika izrādīti tajā laikā, kad dejoju Ņujorkas Pilsētas baletā. Tur pavadītajos gadu desmitos dzirdēju to, ko Džerijs mēģinājumos atkārtoja atkal un atkal. Viņš bija ļoti konkrēts. No manis viņš pieprasīja to pašu, ko pirms tam bija pieprasījis no citiem konkrēto lomu atveidotājiem. Nevienas lomas zīmējumā nekas nemainījās. Piemēram, mēģinot Koncertu, Džerijs allaž atkārtoja – neskatieties uz publiku, nedariet neko smieklīgu, neveiciet jocīgas kustības, esiet nopietni! Ir atļautas tikai ierastas ikdienas kustības. Dejotājiem to ir grūti panākt.
Ir daži cilvēki, kuri ir iemācījušies labi stāstīt anekdotes, – nezinu, vai tas viņiem sanāk dabiski vai ir noslīpēta prasme. Vieni stāsta anekdotes, un tās ir smieklīgas, bet citiem, stāstot tās pašas anekdotes, nekas neizdodas. Viss ir atkarīgs no tā, kā anekdote tiek izstāstīta. Izrāde Koncerts ir joka pasniegšana publikai. Dejotāji ir līdzeklis, ar kura palīdzību joks tiek izstāstīts.
Vai šo joku sapratīs arī tie, kam nav humora izjūtas?
Māksla – tāpat kā skaistums – vienmēr ir skatītāja acīs. Muzejā skatāmies uz vieniem un tiem pašiem darbiem, jūs aizkustina viena glezna, mani – pavisam cita. Katram ir savi priekšstati par to, kas viņam patīk. Ar publikas uztveri teātrī ir līdzīgi. Latvijas Nacionālās operas un baleta apmeklētāji ir redzējuši daudz humora pilnu baletu. Es šeit nesen noskatījos baletu Pie zilās Donavas, kurā ir daudz humora. Skatītāji ir pieraduši pie šādiem darbiem.
Baleta Koncerts sākumā pianists šķērso skatuvi un apsēžas pie klavierēm. Viņš aicina skatītājus atvērties un pasmaidīt. Daži dodas uz teātri, nenojaušot, ko viņi redzēs. Kāds varbūt nezina, ka Koncerts ir komēdija. Citi domā, ka skaļi smieties teātrī nav pieņemts. Pianists izrādes sākumā dod signālu, ka atmosfēra būs labvēlīga un uzjautrinoša. Koncerta humors ir universāls, tāpēc šis balets kopš pirmizrādes nav zaudējis savu spožumu.
Vai ir daudz tādu XX gadsimta baletu, kurus iestudējuši prominenti horeogrāfi un kuri nav tik labi izturējuši laika pārbaudi?
Ir daži baleti, kas ir novecojuši, jo tajos izmantota sava laika un noteikta stila mūzika. Tāpēc tagad tos uzskata par vēsturiskiem darbiem, kas liecina par kādu konkrētu periodu dejas mākslā. Jūs šos baletus neizceltu no nebūtības, ja vien nevēlētos parādīt kā savu laiku raksturojošus darbus. Tādi baleti ir gan Džeromam Robinsam, gan Džordžam Balančinam. Tie ir gandrīz visiem lielajiem horeogrāfiem, kuri no klasiskās mūzikas ir pārorientējušies uz moderno mūziku. Tieši šī mūzika uzliek darbam laika zīmogu un ievieto to noteiktā desmitgadē. Paiet desmit gadu, mūzika ir attīstījusies, un neviens vairs neklausās tos modernos skaņdarbus, kurus horeogrāfs ir izmantojis baletā. To vairs nerāda uz skatuves, jo tas nav aktuāls. Vēl pēc trīsdesmit gadiem kāds veido noteikta perioda retrospekciju, balets tiek atjaunots un cilvēki konstatē: "Ak to viņš ir darījis pirms vairākām desmitgadēm!"
Par Koncertu gan neviens nesaka: "Ak tā Džerijs strādāja teju pirms septiņdesmit gadiem!" Skatītāji šo darbu pieņem tādu, kāds tas ir. Nezinu, kādas īpašības padara baletu par klasiku, bet Koncerts noteikti ir klasisks, pārlaicīgs darbs. Tas nav novecojis.
Kā vērtējat mūsu dejotājus?
Latvijas Nacionālā opera un balets ir repertuāra teātris. Šāda veida trupās ir dejotāji, kuri mācās ļoti ātri, jo viņi sezonā izpilda padsmit pilnmetrāžas baletu un dažus īsākus baletus, tas nozīmē, ka viņiem viss ir jāapgūst straujā tempā. Viņi ir gatavi mācīties un darīt to, ko horeogrāfi no viņiem prasa. Dejotājiem ir grūti atbrīvoties no tā, ko viņi ilgos studiju un darba gados ir apguvuši, ja rodas nepieciešamība kāda horeogrāfa darbā to visu aizmirst. Koncerta mēģinājumos Rīgā es visu laiku veltu tam, lai izskaustu šos ieradumus – lai dejotāji nedarītu to, ko viņi ir pieraduši darīt. Balančins to sauca par "prezentāciju" – dejotāji vienmēr prezentē sevi publikai un kaut ko demonstrē. Šajā Džeroma Robinsa baletā to nevar darīt.
Vai jūs joprojām uztverat sevi kā dejotāju?
Nekādā ziņā.
Vai tā ir liela daļa no jūsu identitātes?
Nē. Es skatos uz Latvijas Nacionālā baleta dejotājiem, un man šķiet tik sveši, ka es arī kādreiz esmu darījis to, ko dara viņi.
Tiešām sveši?
Jā. Dejotājs karjeras pilnbriedā ir līdzīgs sportistam. Atšķirība ir tāda, ka atlētiem ir sacensību kalendārs – Eiropas čempionāts, pasaules čempionāts, olimpiskās spēles. Sportistiem ir savs ritms – svarīgas sacensības, kurām viņi mērķtiecīgi gatavojas, notiek divas reizes vai reizi gadā, olimpiskās spēles notiek reizi četros gados. Dejotājiem sevi jāpierāda katru vakaru, kad viņi uznāk uz skatuves. Viņi nepārtraukti gatavojas izrādēm, trenējas, cenšas uzturēt sevi labā fiziskajā un garīgajā formā, kā arī uzlabot savu radošo sniegumu. Tas notiek īpaši intensīvi, ja dejotāji strādā repertuāra teātrī.
Kad dejoju Ņujorkas Pilsētas baletā, mums bija deviņu un četrpadsmit nedēļu sezona, un šajā laikā tika uzvesti 42–47 baleti. Katrs tika parādīts ne biežāk kā divas piecas reizes. Uz skatuves mēģinājām to, ko izpildījām tajā pašā vakarā, un vēl dienas laikā tika mēģinātas izrādes, kas tika spēlētas nākamajā dienā. Repertuārs visu laiku mainījās. Arī Latvijas Nacionālajā baletā darbs notiek nepārtraukti, jo repertuārs ir liels.
Jums arī ir bijusi ļoti aktīva karjera, kas no jums pieprasīja vairākas desmitgades ik dienu būt savā vislabākajā fiziskajā formā.
Tas viss ir pagātnē. Muskuļi sāk atrofēties divu nedēļu laikā – ja jūs pastāvīgi neuzturat formu, tas, kas jums ir bijis, ātri pazūd. Ja divu nedēļu atvaļinājumu pavadīsiet gultā, uzreiz pēc tam nevarēsiet atgriezties tajā līmenī, kurā bijāt pirms brīvdienām, jo būsiet pamatīgi zaudējis savu fizisko formu. Tas ir liels atkritiens, un būs nepieciešams laiks, lai atkal atgrieztos formā. Tas nav neiespējami, es tikai uzsveru, ka pēc divām gultā pavadītām nedēļām jūsu ķermenis vairs nav tik stiprs un izturīgs kā pirms tam. Kustība un treniņi ir nepieciešami visu laiku.
Pēc dejotāja karjeras beigām apmēram gadu notiek pielāgošanās jaunajam dzīves ritmam. Vismaz man tā bija. Pēc tam ir sajūta, it kā neko tādu savā dzīvē es nebūtu darījis, it kā es nekad nebūtu bijis baleta klasē, – tas, kas ir bijis, vienkārši ir pazudis. No vienas puses, tu zini, ko darīt, tu zini, ko vēlies ieraudzīt spogulī, tu daudz ko zini, bet... tu vairs nespēj. Tu vairs nespēj to izdarīt. Tad, kad noslēdzu dejotāja karjeru un mentāli to pieņēmu, es nolēmu, ka speciāli nemeklēšu darbu. Vēl kādu laiku turpināju baleta vingrinājumus, taču drīz vien nodomāju: "Man drīz būs piecdesmit gadu, un es joprojām to darīšu?!" Kādā brīdī ir jāapstājas – un es apstājos. Es nolēmu – vairs nekādu baleta nodarbību. Ir pienācis laiks apstāties, jo nevar turpināt mūžīgi.
"Es cenšos panākt, lai dejotāji uz skatuves kustētos tā, lai skatītāji izbaudītu to, ko redz. Tas ir šo mākslinieku brīdis. Tas pieder viņiem, un viņi to nesīs nākotnē, nevis es," uzsver Kiplings Hjūstons. Attēlā – skats no baleta Koncerts (jeb Briesmas ikvienam) mēģinājuma. Foto – Jānis Ķeris
Kuri ir jūsu visu laiku iecienītākie dejotāji?
Grūti pateikt. Savā mūžā esmu sadarbojies ar simtiem kolēģu. Dejotāji ir labi imitatori. Mēs mācāmies, skatoties, ko un kā dara citi. Skatāmies – un darām tāpat. Ieraugām iedvesmojošu piemēru un atdarinām to. Dejotājs nozog visu, kas viņam patīk, un iekļauj to savā sniegumā, cenšas to pielaikot sev. Baleta vēsturē ir iegājuši Rūdolfs Nurejevs, Mihails Barišņikovs un vēl daži, kuri ir sasnieguši nesalīdzināmi augstāku līmeni nekā pārējie. Uz viņiem ir patīkami skatīties. Apzinoties, ka tu nespēj dejot tā, kā dejo viņi, tu vari tikai nozagt no viņiem kādu mazu māksliniecisko elementu vai niansi. Man nav iemīļotāko dejotāju. Ir daži, kurus man patīk vērot noteiktos baletos. Man arī nav iemīļotākā baleta, ko skatīties, un nav iemīļotākā baleta, kurā pats esmu dejojis. Es mīlu teātri kopumā, mīlu skatuvi un aizkulises. Mani fascinē teātra gaisotne.
Šajā vidē joprojām jūtaties ērti?
Jā. Teātris ir vieta, kurā notiek maģija. Katras izrādes norisē skatītājiem ir ārkārtīgi liela nozīme. Bieži vien viņi to nemaz nenojauš. Publika neapzinās, ka tai ir tik liela ietekme uz izpildītāju. Brīdī, kad paceļas priekškars, mākslinieks jūt, kas viņu gaida, – vai šovakar ir smaga vai viegla publika. Es saku dejotājiem: kad iznākat uz skatuves, jums ir tikai dažas sekundes, lai piesaistītu publikas uzmanību, un tas ir jūsu mērķis. Mērķis ir apburt skatītājus un radīt tēlu. Ja tas nenotiks un publika nenolasīs tēlu, balets izskatīsies plakans un banāls.
Džerija Robinsa balets Koncerts ir interesants ar to, ka tajā šķietami nav horeogrāfijas, – tas ir teātris. Tas ir īsts teātris, un, lai to spēlētu, jūs tikpat labi varētu uzaicināt uz skatuves aktieru grupu. Dejotāji ne vienmēr saprot, ka viņi ir daļa no kopuma, daļa no lielas bildes. Kad mākslinieki iznāk uz skatuves, skatītājiem ir jāspēj saprast, ko viņi spēlē, un sekot līdzi stāstam.
Manuprāt, Džerijam piemita zināma neapmierinātība, kas bija saistīta ar to, ka viņš vienmēr jutās ierobežots vai nu dejas "vārdu krājumā", vai spējā uz skatuves pilnībā iemiesot visu to, kas bija piedzimis viņa iztēlē. Tas, ko viņš bija iztēlojies, nesaskanēja ar to, ko viņš redzēja uz skatuves. Horeogrāfam rūpēja, lai viņa baletos nekas netiktu mainīts. Mums ir jāievēro viņa prasības, jo tikai šādā gadījumā viņa baletu var uzskatīt par izdevušos. Ja autora norādes netiek ievērotas, viņa baleti vienkārši izgaist, tie kļūst plakani un neatstāj nekādu iespaidu. Piemēram, Koncerts var būt pavisam nesmieklīgs, to ir viegli sabojāt. Skatītāji brīnīsies – kas tas vispār ir?
Džeriju ļoti uztrauca, ka viņa baleti var zaudēt savu iedarbības spēku, ja netiks izpildīti pienācīgā līmenī. Viņš pārdzīvoja, ka nekvalitatīva un nepilnīga izpildījuma dēļ tie netiks pieņemti, izgaisīs un netiks uzskatīti par gana labiem.
Viss, ko zinu par teātri, nāk no Džeroma Robinsa. Esmu redzējis, kā viņš veido horeogrāfiju, un reizēm man šķita, ka top kaut kas briesmīgs... Tad, kad balets tika izgaismots uz skatuves, notika neticamas pārvērtības – pēkšņi balets kļuva apburošs. Parastā apgaismojumā izrāde var likties viduvēja. Es vēroju, kā balets tiek iestudēts, kā tas tiek izgaismots, kādi kostīmi tiek radīti, – visu teātra izteiksmes līdzekļu kopums palīdz sasniegt vēlamo rezultātu. Katra detaļa ir precīzi izstrādāta. Esmu sēdējis un gadiem ilgi skatījies, kā norit šis darbs. Džordžs Balančins strādāja līdzīgi, taču starp Robinsa un Balančina baletiem ir pamatīga atšķirība. Balančina baletus izpilda dažāda līmeņa trupas – gan topošie dejotāji, gan pasaulē labākie profesionāļi. Šie baleti iedarbojas uz publiku, jo dejotājs tajos nav galvenais. Noteicošais ir horeogrāfijas veselums savienojumā ar mūziku. Džerija darbi ir atšķirīgi, tajos ir daudz specifisku kustību un nianšu, kuru ievērošana ir obligāta, lai balets patiesi atstātu iespaidu uz skatītājiem.
Vai dažreiz jūtat nostalģiju, domājot par savu pagātni šajā profesijā?
Nē, es neatskatos pagātnē. Par to, kas ir bijis, es nedomāju. Ir jāiet tālāk. Iestudējot baletu Koncerts Rīgā, mēs būvējam šo dejotāju pieredzi. Tā veidojas viņu profesionālā dzīve. Viņi ir tie, kas kāps uz skatuves, nevis es. Ziniet, tā taču nav mana horeogrāfija. Es nespēlēju mūzikas instrumentu. Es te vienkārši atnāku, iemācu izpildītājiem kustības un deju soļus. Cenšos panākt, lai viņi kustētos uz skatuves tā, lai skatītāji izbaudītu to, ko redz. Tas ir šo mākslinieku brīdis. Tas pieder viņiem, un viņi to nesīs nākotnē, nevis es.
Esmu diezgan švaks pedagogs un inscenētājs. Tas, kas man patiešām labi padodas un kas man vienmēr ir padevies, ir dejotāju trenēšana. Es varu labot tehniskas kļūdas. Varu pielabot viņu kustības, lai tās izskatītos baletiskākas. Es varu analizēt baletu Koncerts un strādāt ar katras lomas atveidotāju, lai viņa vai viņas sniegums atbilstu tam stingrajam tēlam, kādu iecerējis Džerijs.
Kas jums pašam dejotāja karjerā sniedza vislielāko gandarījumu?
Man kopš bērnības patika būt uz skatuves. Tas nebija saistīts ar to, ka gribēju izrādīties vai alku pēc apbrīnas. Tas ir tas pats, kas mani saista teātrī arī šodien, – teātra burvība. Man vienkārši patika būt uz skatuves. Tagad vairs neesmu uz skatuves. Dažreiz man jautā: "Nu, kā tu jūties? Vai ilgojies pēc skatuves?" Ir brīži, kad apsveru domu, ka varētu pievienoties kādai vietējai teātra trupai, varētu spēlēt nelielas lomas, veidot horeogrāfiju... Es varētu nedaudz režisēt. Manai sievai bija bizness – viņa rīkoja izrādes. Es tur mazliet palīdzēju, veidoju grimu un stilu, kaut ko nedaudz mācīju, iestudēju dejas. Tas bija jautri, bet neesmu pārliecināts, ka es to vēlos darīt.
Jaunībā vēlējos kļūt par mākslinieku – gleznotāju vai tēlnieku. Tagad es ar to nodarbojos. Kad biju jauns, par savu profesiju tomēr izvēlējos skatuves mākslu un par to nesūdzos. Es izbaudīju ikkatru mirkli. Par laimi, mana karjera pagāja bez nopietnām traumām.
Vai baleta pasaule ir daudz mainījusies, salīdzinot ar laiku, kad jūs dejojāt?
Jā, tā ir ļoti mainījusies. Tagad ir daudz vairāk talantu. Dejotāji, kurus pašlaik sastopu, ir daudz talantīgāki nekā tie, ar kuriem kopā uzaugu. Dejas trupām ir pieejami mākslinieki, kuri var izpausties klasiskajā un laikmetīgajā dejā un kuriem ir liels potenciāls. Protams, ar viņiem vajag strādāt, taču viņi ir talantīgāki, daudzpusīgāki un fiziski spēcīgāki nekā viņu priekšgājēji. Visos parametros viņi ir daudz labāki par dejotājiem, kuri ir bijuši agrāk. Skaidrs, ka visos laikos ir bijuši skaisti baleta mākslinieki ar ideālu figūru, dotībām un tehniku. Taču kopumā dejotāji, kurus tagad var piesaistīt horeogrāfi, režisori un teātri, ir daudz labāki nekā jebkad agrāk.
Vai šodien ir mākslinieki, kuri spēj sasniegt tādu līmeni kā jau minētie Nurejevs un Barišņikovs?
Esmu pārliecināts, ka daži to spēj... Ja jūs noskatītos Latvijas Nacionālā baleta nodarbību, jūs redzētu, ka gandrīz visi puiši dara to pašu, ko savulaik baleta klasē ir darījis Miša. Es neapgalvoju, ka viņi to dara tādā līmenī kā viņš, bet viņi dara to pašu. Protams, kad skatījāmies uz Mišu, mēs visi bijām pārsteigti – kā viņam tas izdodas?!
Kas tad atšķir ļoti labu dejotāju no baleta ikonas?
Kaislība. Sirds. Tā ir enerģija, pārliecība un spēks, kam ir jānāk no iekšienes. Ja tas kādam ir, viņam ir jāspēj to izpaust. Dažiem tas ir, bet viņi neprot to izpaust. Citiem tā vispār nav. Viņi vienkārši ir ļoti labi «tehniķi». Viņi uznāk uz skatuves, visu izdara skaisti un precīzi – sanāk brīnišķīgi, ne vairāk. Taču ir mākslinieki, kuros pulsē kaislība, un viņi spēj to parādīt, un tas aizrauj publiku. Lielākajai daļai leģendu tas bija raksturīgi. Kāds domā, ka ar šo talantu piedzimst. Es domāju, ka to arī var iemācīties un attīstīt. Es tiešām domāju, ka to var apgūt.
Neviens baleta mākslinieks neizvēlētos šo profesiju, ja viņam nebūtu kaislības dejot. Tā ir pārāk grūta profesija, un tā nenes daudz naudas. Jebkurā citā jomā cilvēki varētu ieguldīt tikpat daudz laika un pūļu, cik savam darbam velta dejotāji, un viņi būtu ļoti veiksmīgi un turīgi. Taču dejotāji izvēlas tieši šo profesiju, kas prasa no viņiem visu – emocionālo, garīgo un fizisko spēku. Paskatieties uz balerīnām, kuras dejo uz puantēm! Vai varat iedomāties, cik tas ir sāpīgi? Dejotājas to neuzskata par sāpēm. Tā ir daļa no profesijas. Es tiešām nezinu, kā viņas to dara. Es vairs nesaprotu, kā vispār kāds var to darīt. Man tas ir tik senā pagātnē.
Kiplings Hjūstons baleta Koncerts (jeb Briesmas ikvienam) mēģinājumā. Foto – Jānis Ķeris
Ar kuru horeogrāfu jūs saistīja tuvākas radošās attiecības – ar Džeromu Robinsu vai Džordžu Balančinu?
Balančins izcēla mani no kordebaleta un iedeva man galveno lomu, savukārt Džerijs bija tas, kurš gadiem ilgi veicināja manu attīstību. Balančins skatījās, ko dara Džerijs. Savos baletos Džerijs iekļāva daudz jaunu dejotāju. Balančins gāja uz viņa izrādēm un vēroja dejotājus ar nolūku iesaistīt dažus arī savos baletos. Abiem ir vienlīdz svarīga loma manā dzīvē, es daudz uzstājos gan viena, gan otra izrādēs. Es teiktu, ka Džerijs pavirzīja mani tālāk. Es biju tehniski labi sagatavots dejotājs, manī bija daudz kaislības, ko vēlējos nodot skatītājiem, taču nebiju ārēji tik izskatīgs kā daži citi mākslinieki. Objektīvi sevi vērtējot, domāju, ka biju viduvējs dejotājs, taču skatītāji juta, ka mani vada sirds un man ir, ko izpaust uz skatuves.
Balančina darbi iedvesmoja mani izvēlēties neoklasisko repertuāru, nevis tradicionālo klasisko baletu. Laikā, kad sāku profesionāli dejot, Amerikas Baleta teātrī galvenokārt izpildīja klasiskos darbus un pilnmetrāžas baletus. Savukārt Ņujorkas Pilsētas baleta repertuārā bija neoklasika, viencēlieni un darbi, kurus var raksturot kā modernās dejas paraugus. Džerijs pārstāvēja moderno virzienu, un viņš mani pamudināja doties šajā virzienā. Es iemīlēju viņa darbus. Kad 1975. gadā pievienojos Ņujorkas Pilsētas baletam, es nemaz nezināju, kas ir Džerijs Robinss! Kā jau teicu, mūsu sadarbības gados Džerijs man iemācīja visu, kas ir saistīts ar teātri. Vai jūs, piemēram, zināt, ka, ja jums izrādē nepatīk kāds izpildītājs, visticamāk, viņš tiek apgaismots no kreisās puses, savukārt tas, kurš jums patīk, tiek apgaismots no labās puses?
Pēdējos gados baleta pasauli globālā mērogā ir satricinājuši daudzi #MeToo skandāli, kuros atklājas toksiska darba vide, fiziskas un seksuālas vardarbības gadījumi, ļaunprātīga varas izmantošana un citas problēmas. Kā var padarīt baleta pasauli par drošu telpu visām iesaistītajām pusēm?
Teikšu godīgi – es dodu priekšroku darbam Eiropā, nevis ASV, kur tagad valda neprāts. Man ir kolēģi, kuri strādā par pedagogiem, repetitoriem un treneriem baleta kompānijās ASV un Brodvejā. Satiekoties mēs apspriežam situāciju, kas tur ir izveidojusies pēdējos gados, – nevienam vairs nedrīkst pieskarties. Nevienam vairs neko nedrīkst pateikt. Pretējā gadījumā jūs varat zaudēt darbu un jūs var iesūdzēt tiesā. Ja situācija nemainīsies, skatuves māksla – deja un teātris – nonāks ļoti dziļā krīzē. Ne uz vienu gandrīz vairs nedrīkst skatīties, jo cilvēks to var uztvert kā pazemojumu un skatienā nolasīt negatīvi vērtējošu attieksmi pret savu ķermeni. Tas viss mani ļoti kaitina, jo traucē strādāt.
Ievērojot noteikumus, kas tagad ir izstrādāti ASV, nevienu vairs nevar iemācīt dejot. Kāda jēga ir nodarbībām baleta klasē, ja pedagogs nedrīkst pieskarties audzēknim, lai izlabotu kļūdas un parādītu, kā ir jādara pareizi? Bieži vien to nevar noformulēt vārdos. Norādot uz kļūdām, pedagogs arī nedrīkst nevienu atdarināt, jo audzēknis var uzskatīt, ka tiek izsmiets. Tas ir absurds! Mani kolēģi ASV nevar īsti darīt savu darbu tā, kā vajadzētu, lai tam būtu rezultāts, jo baidās, ka viņus kāds iesūdzēs tiesā.
Eiropā situācija ir normāla, Latvijā tā ir normāla. ASV tā ir ārpus kontroles. Pirms dažiem gadiem Vīnē es gatavoju Džerija baletu Četri gadalaiki, un viss noritēja veiksmīgi. Pēc tam devos uz ASV, kur man piedāvāja nelielu darbu Ņujorkas Valsts universitātē SUNY. Pirms ķēros pie darba, man bija jāizlasa četrdesmit lappušu pamflets, kurā tika doti norādījumi: nevienam nedrīkst pieskarties, ne uz vienu nedrīkst skatīties un tā tālāk. Es teicu – tas droši vien ir joks! Tagad ASV ir vēl trakāk.
Turpmāk teātri un trupas, kas rīkojas adekvāti, piedzīvos uzplaukumu, jo mākslinieki tajos varēs attīstīties un saņemt nepieciešamo apmācību. Savukārt institūcijās, kurās ir daudz ierobežojumu, mākslinieki nevarēs attīstīties, un tās stagnēs šo jauno prasību dēļ. Visur ir neticami talantīgi dejotāji, bet viņiem ir jāstrādā, lai īstenotu savu potenciālu. Ja ārējie faktori viņus ierobežos, viņi nespēs pienācīgi pilnveidoties un nekad nepacelsies virs sava sākotnējā līmeņa. Viņi apstāsies savā attīstībā. Savukārt citas kompānijas veicinās savu mākslinieku izaugsmi. Šī plaisa būs milzīga.
Balets
Koncerts (jeb Briesmas ikvienam) un Kaktusi
LNO 14., 26.XI, 4.XII, 14.I, 19., 25.II plkst. 19, 7.VI plkst. 18
Biļetes Opera.lv EUR 18–100