Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +1 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 25. janvāris
Sigurds, Zigurds, Sigvards

Kā lode skar kaulu. Intervija ar atdzejotāju Olgu Pētersoni

"Tur šī grāmata ir vajadzīga visvairāk," saka atdzejotāja Olga Pētersone, kura Pēterburgā izdevusi Aleksandra Čaka poēmu Mūžības skartie.

Mēģinu kaut ko teikt pretī tiem, kam patīk nosaukums Осененные вечностью. Tas ir pavisam cits noskaņojums un cita jēga. Kaut kas ļoti augsts un cēls. Kā mācītāja svētība. Bet darbības vārds "skart" ir tik reāls. Kā lode skar kaulu. Tā mūžība nemaz nav tāda svēta. Mūžība iet viņam visu laiku līdzās. Čakam "skart" atkārtojas visādās variācijās – atdzejotāja un muzikoloģe Olga Pētersone pirmoreiz vēsturē pilnībā krievu valodā ir atdzejojusi Latvijas kultūras kanonā iekļauto Aleksandra Čaka poēmu ciklu Mūžības skartie (1937–1939). Oponējot tradīcijai, viņas versijā Mūžības skartie krievu valodā skan tuvāk oriģinālajai jēgai – Задетые вечностью.

"Mēģinu samierināt krievisko un latvisko, vismaz sevī," – intervijā LSM.lv (08.04.2018.) žurnālistei Natālijai Morozovai sacījusi Olga Pētersone. Viņa ir dzimusi un pirmos dzīves mēnešus pavadījusi Petrozavodskā, bet vēlāk augusi un dzīvojusi Latvijā. Ar atdzejošanu aizrāvusies jau bērnībā. Profesionāli ieguvusi muzikoloģes izglītību, bet nopietnāk atdzejošanai pievērsusies Latvijas Radio, atdzejojot klasiķu tekstus Raimonda Paula dziesmām. Olga Pētersone atzīst, ka reizēm sevi pieķer domājam latviski.

Satiekamies ar Olgu Pētersoni pēdējā brīdī, pirms vēl ir iespējams satikties aci pret aci kafejnīcā. Atdzejotāja neņem vērā manu aizbildināšanos, ka neesmu vēl īsti sagatavojusies – tēma tik sarežģīta. "Nekas, domāsim kopā!" iedrošinošā cilvēcībā uzmundrina Olga Pētersone, vienā mirklī sazvana kafejnīcu un piesaka galdiņu. Lūk, tā ir enerģija, kas viņai ļāvusi pašai novadīt Mūžības skarto nonākšanu Pēterburgas grāmatveikalu plauktos. Apmēram pusotru stundu garā saruna ar Čaka poēmas atdzejotāju atgādina, kas ir patiesa inteliģence. Ja man būtu jāraksta portrets par Olgu Pētersoni, es laikam aizķertos aiz mazās, bet tik zīmīgās detaļas – sudraba kokles piespraudes pie viņas žaketes atloka.

Atdzejotājai Olgai Pētersonei par Mūžības skarto atdzejojumu šogad ir piešķirta Aleksandra Čaka balva.

Lai negrēkotu pret autentisko sarunas plūdumu, piebildīšu, ka intervijas brīdī vēl šo faktu nezināju un pirmo jautājumu lūdzu Čaka balvas laureātei pierakstīt jau Post scriptum.

Ko jums nozīmē šis apbalvojums?

Man ir patiess prieks. Jūtos ļoti pateicīga žūrijai, ka mans darbs ir guvis tik augstu novērtējumu.

Pirms nedēļas teicāt, ka negribat runāt, kamēr grāmata nav šķērsojusi robežu un neesat to turējusi rokās. Vai tagad izdevums ir jūs sasniedzis?

Grāmata kopš 19. oktobra stāv izdevniecībā Pēterburgā. Lasītāji jau prasa, kad būs veikalos. Izdevējs saka – var cerēt, ka būs no piektdienas (22. oktobra).

Tad mēs runājam īstajā brīdī.

Protams! Uz Čaka dzimšanas dienu.

Pastāstiet, lūdzu, par Pēterburgas izdevniecību, kura piekrita izdot Aleksandra Čaka Mūžības skartos. Kā jūs to atradāt, un kā izdevās ieinteresēt?

Mums nebija atsevišķa projekta vadītāja, varu teikt, ka projekta vadītāja esmu es pati.

Pati uzņēmos un novedu līdz galam no paša sākuma. Protams, tas ir komandas darbs. Paldies Dievam, esmu sameklējusi īstos cilvēkus, vai – viņi paši nāca man pretim.

Varbūt tā bija intuitīva rīcība, bet visi cilvēki bija īstie, savā vietā. Visgrūtāk bija ar izdevniecību. Sāku to meklēt, kad man jau bija skaidrs, ka viss būs labi. Pirmais piegājiens tekstam tad jau bija pabeigts. Sāku meklēt izdevniecību, lai parādītu jau gatavu tekstu. Krieviem pat nebija, ar ko salīdzināt Mūžības skartos. Sapratu, ka Latvijā neizdošu, jo cilvēki baidās, ka nepārdos krievu auditorijai, un es to saprotu. Manas iepriekšējās grāmatas vairs nevar atrast nekur.

Pēdējo gadu atdzejojumi – Rainis, Aspazija, Skujenieks – ir izdoti Latvijā?

Jā, bet tagad sapratu – ja izdošu šeit, tas būs tikai tāds artefakts. Ja es gribētu pēc tam to visu pārvest pāri robežai? Tas nav iespējams. Tagad zinu, ka tas ir nenormāli grūti. Jābūt lielai gribēšanai un naudai, lai to īstenotu. Gāju aprunāties Kultūras ministrijā pie Daces Vilsones jau 2018. gadā. Viņa teica, ka jāmeklē Krievijā. Tas bija pirmais reālais padoms. Tur šī grāmata ir vajadzīga visvairāk. Krievu lasītājiem šī tēma ir sveša, tur valda nepareizi uzskati, dezinformācija, nezināšana, kas tie strēlnieki ir. Nezina un jauc pat inteliģenti cilvēki – baltie, sarkanie, sarkanbaltsarkanie… Kas tie tādi? Tur ir tikai viena krāsa. Viss iekš sarkanā. Valda absolūta neziņa. Pēc grāmatas iznākšanas runāju ar vienu ļoti gudru, kulturālu cilvēku, un viņš man lūdza paskaidrot, kāda ir starpība – vecie un sarkanie strēlnieki.

Rakstīju uz vienu, uz otru izdevniecību. Man bija sagatavota t. s. prezentācija. Rakstīju visvisādus paskaidrojumus un skaistus vārdus. Vai nu neatbildēja, vai atbildēja, ka neinteresē, jo nejūtot iznākumu un diez vai Krievijā tas būtu interesanti. Tad es atradu vienu izdevniecību, kas piekrita. Mērķēju uz Maskavu. Tā bija maza izdevniecība Maskavā, kas no sākuma bija par, bet pēc tam pazuda un neatbildēja. Pēc tam pamanīju, ka feisbukā ir kāds kungs, kurš nemitīgi, nenormāli un stūrgalvīgi prezentē savas izdotās grāmatas. Mēģināju atrast īstos vārdus, un pēkšņi viņš atbildēja – jā, mani tas interesē.

Viņš bija izdevējs?

Jā. Tā ir jauna, maza izdevniecība, kas pastāv kādus trīs gadus, – Jaromir Hladik Press. Izdevējs Igors Bulatovskis pats ir dzejnieks, tulkotājs, ļoti inteliģents un gudrs cilvēks. Viņš izdod smalkas, intelektuālas grāmatas. Tas viss man ļoti patika. Visiem rakstīju, ka nauda būs no Latvijas. Šeit mums ir iespēja dabūt, jo mums ir tāda platforma, kas atbalsta tieši ārzemju izdevējus.

Latvian Literature Platform?

Jā, tā ir platforma Kultūras ministrijas paspārnē, kas popularizē latviešu literatūru ārzemēs. No sākuma meklēju arī privātus sponsorus un bagātus cilvēkus, bet viņus tas neinteresēja.

Tas bija 2019. gads. Paralēli iepazinos ar Kirilu Kobrinu. Mūs sapazīstināja Artūrs Punte no Orbītas. Kirils mēģināja man kaut kādā veidā palīdzēt. Pašās beigās sanāca tā, ka viņš man palīdzēja ar to, ka uzrakstīja grāmatai eseju. Manuprāt, ļoti interesantu.

Eseja tiešām ir ļoti savdabīga un interesanta.

Ļoti savdabīga un ļoti mūsdienīga. Viņš ir vēsturnieks. Sākumā runāju ar Ilgoni Bērsonu. Viņš man solīja, solīja, bet pēc tam atklāti teica, ka nav spēka ķerties klāt šai tēmai. Cilvēks nevar mainīt uzskatus, tas ir ļoti grūti, un arī nevajag. Sāku domāt, kurš ir tuvākais cilvēks Čakam, kurš zina un prot uzrakstīt. Atradu Antru Medni (Aleksandra Čaka muzeja direktore – U. A.). Kāds man ierosināja uzrunāt arī vēsturnieku Jāni Šiliņu. Palasīju, ko viņš raksta, viņam ir viegla spalva. Šiliņam galvā ir arhīvs, un strēlnieki ir viņa tēma. Visi uzrunātie cilvēki uzreiz piekrita. Paralēli domāju, kurš varētu uztaisīt vizuālo pusi. Kam es uzticos? Tikai Zanei Ernštreitei. Šī mums kopā ir jau trešā grāmata. Kopā taisījām arī Raiņa un Aspazijas izdevumus. Zane atbildēja – goda lieta! Taisīšu. Bez vārdiem. Viņai bija darbu pāri galvai, bet viņa piekrita.

Atgriežoties pie Pēterburgas izdevēja. Vai viņam bija dziļākas zināšanas un izpratne par strēlniekiem, vai viņš vienkārši uzticējās jūsu idejai?

To es nezinu. Neesam tik pazīstami. Mums bija tikai darba attiecības. Viņš piekrita, un man ar to bija gana. Varbūt tā ir intuīcija. Kobrins man teica, ka ar viņu var sadarboties. Un Kobrina rekomendācija ir kaut kas. Dzirdēju arī no krievu rakstniekiem un dzejniekiem, ka šo izdevēju respektē. Viņš ir tāds, kurš nelien priekšā, neizdod nekādu dzelteno bulvārliteratūru, viņam ir smalkas grāmatas un autori. Katra grāmata ir lolota, pārdomāta, un uz viņu var paļauties. Arī naudas lietas viņš kārtoja atbildīgi. Man prieks, ka viņš paņēma rokās grāmatu un redzēja, ka tas ir poligrāfijas meistardarbs. Tās asās, apgrieztās malas! No grāmatas radītajām taktilajām sajūtām saproti, ka tas nav nekāds dāmu romāns vai Forsaitu sāga. Tas ir karš. Tās ir asins. Tas ir kaut kas ļoti, ļoti skarbs, raupjš.

Cik lielā tirāžā grāmata iznāca?

Īsti pat nezinu, ap 500 eksemplāru. Cik mums bija naudas, tik bija. Drukāt Latvijā bija izdevēja ideja. Zane Ernštreite drukas procesā varēja visu laiku būt klāt. Visas krāsas sanāca tā, kā viņa gribēja. Mīnuss ir tāds, ka pazaudējām daudz naudas. Piegāde no Rīgas uz Pēterburgu, muitas nodokļi, nezinu, par ko vēl tur ir jāmaksā, bet tā ir ļoti dārga lieta.

Kura tipogrāfija grāmatu iespieda?

Dardedze hologrāfija.

Vai Kirila Kobrina esejas skatpunkti jums kaut kādā ziņā palīdzēja atdzejošanas procesā?

Nemaz, jo viņš to uzrakstīja pēc tam, kad es jau savu darbu biju pabeigusi. Pārējos cilvēkus sāku meklēt pēc tam, tas nebija paralēli. Bet dīvaini, ka visi šie cilvēki izdarīja tā, kā es gribēju. Es vēlējos kaut ko tādu, un viņi kaut ko tādu arī radīja. Kobrins man bija pārsteigums, jo es nezināju, kā viņš rakstīs. Viņš taču arī ir mākslinieks. Eseja – tā ir māksla, domas lidojums. Pēkšņi viņš man saka – es rakstīšu par latviešu Anabāzi. Domāju – ak Dievs, ak Dievs, esmu tik liels nezinītis, katru dienu nedzirdu vārdu "anabāze". Uztaisīju gudru seju un pēc tam uzreiz, kā atskrēju mājās, skatījos, kas tas ir (smejas). Sapratu, ka šī ideja ir vienkārši grandioza.

Kobrina minētā paralēle ar Hašeka Šveiku, čehu leģionāru un Imantas strēlnieku pulka reālo satikšanos Vladivostokā arī iedod negaidītu, oriģinālu skatpunktu.

Jā. Tas ir ļoti mūsdienīgs. Priekšvārdam, manuprāt, jābūt tādam, lai tu to izlasītu un tev gribētos lasīt tālāk.

Kobrins raksta, ka Čaka Mūžības skartie atgādina grieķu materiālu, bet "poētika ir pavisam citāda". Kā jūs kā atdzejotāja raksturotu Čaka poētiku?

Oi, es taču neesmu nekāda literatūrzinātniece! Esmu muzikoloģe. Šaubos, vai pateikšu kaut ko vērtīgu. Varu teikt kā diletante. Piekrītu Kobrinam tādā ziņā – kad lasi Čaka Mūžības skartos, vārda arhaiskums, poētikas izvēlētais ritms uzreiz atgādina visus senos rakstus – Odiseju, manu iemīļoto Kalevalu, kuru mīlu kopš bērnības. Tie paši varoņi, tikai, protams, mūsdienu, XX gadsimta, cilvēka redzējumā. Nāk prātā arī Vecā Edda. No mūzikas man vistuvākais salīdzinājums ir ar Vāgnera Nībelunga gredzenu un varoņu debesu pili Valhallu. Tas ir gan arhaiskais, gan mūžīgais. Tas, kas nepazūd un vienmēr ir mūsos. Mēs to pat nevaram apjēgt. Kad satiekamies ar to reālajā dzīvē, piemēram, lasām grāmatu, izrādās, tas uzrunā.

Vai Čaka valoda jūsu muzikoloģes izpratnē ir muzikāla?

Satriecoši! Tāpēc man bija ļoti viegli viņu atdzejot. Ir tādi literāti, kas nepadodas, bet Čaks padodas. Varbūt tāpēc, ka Čakam ļoti tuva bija krievu dzeja. Viņš savā dzejā izmantojis tos pašus ritmiskos un muzikālos principus. Vienīgās grūtības rada tas, ka Čaks raksta konkrēti. Jo konkrētāka ir valoda, jo grūtāk tulkot. Tu nevari, piemēram, sarkanu nosaukt par kādu citu krāsu. Viss ir saistīts ar pantmēru, ar atskaņām. Uzreiz ir jālavierē. Noslēpums tulkošanā ir jautājums par tās atkarību vai patstāvību. Tas ir līdzīgi kā labam aktierim vai mūziķim interpretam.

Vai savu atdzejojumu izjūtat kā autonoma mākslas darba radīšanu?

Nē. Es vienmēr saku, ka atdzejojums, vispār tulkojums ir tehnisks darbs. Tas nozīmē – savā valodā atrast īstos vārdus un salikt īstajā kārtībā. Tik daudz kas tajā ierobežo! Es tā esmu pieradusi pie ierobežojumiem (smejas). Es strādāju pēc vecajiem kanoniem. Mēģinu pat saglabāt ritmu viens pret vienu. Emocija, doma un mūzika – trīs vaļi. Ja tu proti to izdarīt, tev sanāk.

Kā jūs raksturotu krievu valodu, kādā skan Čaka Mūžības skartie?

Tā noteikti nav sadzīves valoda, kādu dzirdam Rīgas transportā. Mēģinu pielāgoties laikam, kurā ir rakstīts tulkojamais darbs. Lai tas nebūtu absolūti no citas operas. Doma, emocija un mūzika – tas ir autora stils. Ir jāatrod sevī spēja valodā atdarināt šo stilu. Tāpēc valoda var būt absolūti citāda. Kad es atdzejoju Uldi Bērziņu, es esmu Bērziņš. Kad Čaku – esmu Čaks. Kad Aspaziju – esmu Aspazija. Un, kad es atdzejoju Skujenieku, es esmu absolūts Skujenieks, lai gan Skujenieks teica: "Ну ты меня переврала, но как хорошо!" (Nu gan tu mani esi pārtaisījusi, bet cik labi!" – no krievu val.) Knuts Skujenieks, starp citu, ir vienīgais cilvēks, kurš izlasīja un salīdzināja Mūžības skarto tekstus. Uzdāvināju Knutam jubilejā savu signāleksemplāru, jo viņš ļoti gribēja. Viņa vārdus neatkārtošu, jūs varat viņam piezvanīt. To viņš jums pateiks pats, bet vārdi bija ļoti glaimojoši. Viņš slavēja Zani un mani.

Lūdzu, pasakiet tomēr pati. Kas Skujeniekam patika jūsu darbā?

Viņš teica – tas ir Čaks. Negribu teikt, ka tā ir pārvēršanās, lai gan mazliet tomēr ir, jo tev ir jādomā, kā domā šis cilvēks. Ir jālieto precīzi vārdi, kuri ir raksturīgi šim dzejniekam, prozaiķim. Kad atdzejoju Čaku, man bija absolūta sajūta, ka esmu atgriezusies no kara. Mans vectēvs Pēteris Pētersons no Smiltenes 1914. gadā kā ļoti, ļoti daudzi devās no Latvijas uz Krievijas ziemeļiem. Viņš bija ļoti jauns. Vectēvs bija vienkārši bēglis. Sākumā viņš dzīvoja Pēterburgā, pēc tam – tālāk uz ziemeļiem. Viņam piedzima trīs dēli, viens no viņiem – mans tēvs Artūrs Pētersons. Viņš ir no "nepareizajiem" latviešiem, atgriezās šeit tēvzemē 1949. gadā.

Mans vectēvs nav karojis. Viņš negribēja karot, tāpēc aizbēga. Bija vienkāršs drēbnieks, klusi sēdēja un kaut ko šuva. Es to nevarēju pārdzīvot – domāju, ka viņam bija jāiet strēlniekos, bet viņš neaizgāja… Cilvēkam, protams, gribas dzīvot. Viens ir strēlnieks, bet otrs – bēglis. Katram ir sava izvēle. Tad man ienāca prātā doma, ka man kaut kas ir jādara. Pēc tam es domāju – ja vectēvs būtu aizgājis strēlniekos, viņš noteikti būtu kritis kaujā. Tad nebūtu ne mana tēva, ne manis. Un tad es sapratu – man jāiet karā vectēva vietā, un es aizgāju karā. Es izgāju to kopā ar Čaku. Tas ir ļoti personiski, bet es nemeloju, tā arī ir.

Pirms diviem gadiem, kad viss bija gatavs, apciemoju savus vecākus, kuri atdusas Pleskodāles kapos. Arī man tur ir vietiņa. Ļoti smuki kapiņi. Gandrīz pašā centrā, Pārdaugavā, bet kā lauku kapi. Es par to jau esmu rakstījusi feisbukā un draugiem, jo biju pārsteigta. Tur ir tāda forša vadītāja, kuru saucu par saimnieci. Kad satiekamies, papļāpājam. Ļoti laba kundze. Viņa man jatā – ko jūs tagad darāt? Saku – tulkoju Čaka Mūžības skartos. Saimniece vaicā – vai jūs zināt, ka šeit ir apglabāti strēlnieki? Pie manu vecāku kapa! 33 vecie strēlnieki, kuri aizstāvēja Rīgu. Tādos brīžos tu zini, ka visu dari pareizi un ka dzīvē vispār nav nekādu nejaušību.

Stāstījāt par savu vectēvu. Kā XX gadsimta kari ir skāruši citus jūsu dzimtas vīriešus?

No mammas puses ir krituši visi vīrieši. Visi. Tikai mammas brālis, pavisam jauns, pārnāca mājās bez rokas. Tēvs bija karā. Bērnībā viņam kaut ko vaicāju, bet viņš teica – pēc tam, pēc tam, mana lellīte. Tēvam nepatika par to runāt, viņam tas bija ļoti sāpīgi. No vecākiem zinu šos faktus, bet emocionāli – neko vairāk. Tēvs pēc kara slimoja. Mamma arī negribēja neko atcerēties. Es domāju, ka cilvēki negrib atcerēties ļoti smagas lietas. Cita lieta, ja dzejnieks to stāsta pavisam savādākā formā.

Par saviem Aspazijas un Raiņa atdzejojumiem esat teikusi, ka jūsu draugi Krievijā tos ir uztvēruši ar lielu sajūsmu un Aspazijā atklājuši Cvetajevas un Ahmatovas mēroga dzejnieci.

Raini ne, tikai Aspaziju. Raini slavēja, bet pieklājības robežās. Man pašai liekas, ka Aspazija man sanāca labāk. Rainis bija tik noslēpumains. Aspazija man ir tuvāka. Manuprāt, kā dzejniece viņa ir pārāka. Ne tikai Maskavā, arī Latvijā man cilvēki teica, ka, dzirdot manu atdzejojumu, beidzot ir sapratuši, par ko ir runa (smejas).

Kā jūs domājat, vai arī Čaks varētu būt šāds atklājums?

Par to es neko nevaru pateikt. Zinu, ka interese ir. Čaka vārds ir pazīstams, jo ir satriecoši atdzejojumi. Antra Medne man nesen izstāstīja, ka tulkotājs Vladimirs Ņevskis, kuram bija saikne ar Latviju, padomju laikos iemīlējies Čaka dzejas mūzikā, viņam sagribējies to atdzejot un viņš speciāli iemācījies latviešu valodu. To es saprotu! Viņš te pazina daudzus latviešu rakstniekus un iemācījās. Krievijā vairāk pazīst Čaka liriku. Mūžības skartie krievu valodā ir pirmo reizi vēsturē. Tas mani ļoti priecē. Labāk vai sliktāk tulkots, bet tas ir.

Vai konsultējāties ar latviešu kolēģiem?

Kad izlasīju Knutam Skujeniekam priekšā pirmos variantus, viņš pārmeta man pāri krustu, nobučoja uz pieres un teica – tā arī strādā. Inesi Pakloni tulkošanas mākslā uzskatu par vienu no savām skolotājām. Viņai ir tāds teiciens – dotības jums ir, strādājiet, strādājiet. Paklone ir ļoti stingra, gudra, un viņai mājās ir ļoti labas vārdnīcas. Kad man vajag, es viņai vienmēr zvanu, un viņa man vienmēr pasaka. Bet, atdzejojot Čaku, es viņai ļoti maz ko vaicāju.

Man bija interese par visādiem nosaukumiem un terminiem, kas attiecas uz kara laika leksiku. Meklēju visādās grāmatās, arī gūglē un atradu. Ļoti lielu paldies gribu pateikt Roaldam Dobrovenskim. Parādīju viņam jau puslīdz gatavu materiālu. Roalds arī ir mans skolotājs, viņš bija mans pirmais redaktors, kad biju pavisam iesācēja – strādāju radio, un Inese Paklone kaut ko manī pamanīja. Kopā ar Dobrovenski veidojām Oktāvu un Latviešu dzejas antoloģiju. Roalds rediģēja, un viņš man likās ļoti stingrs. Arī tagad, kad atdzejoju Raini un viņam parādīju, Roalds bija ļoti stingrs. No saviem skolotājiem es varu paciest absolūti visu! Ja tev atklāti pasaka – ir slikti, tad meklē citu variantu. Savos skolotājos cienu kādu ļoti labu īpašību. Viņi nepiedāvā savus variantus. Vai arī piedāvā piecus uzreiz. Kad Dobrovenskis izlasīja manu Mūžības skarto variantu, viņš bija skarbs un uzrādīja vājās vietas. Esmu viņam ārkārtīgi pateicīga, jo viņa gaumei absolūti uzticos.

Skaisti, ka jūs cienījamos gados ar savu pieredzi tik pazemīgi runājat par skolotājiem.

Jā. Es joprojām mācos. Katram ir cilvēki, kam viņš uzticas un kas var palīdzēt profesionālajā izaugsmē vēl un vēl. Man prieks, ka man ir tādi skolotāji.

Vai Mūžības skarto atdzejošana paņēma visu laiku un enerģiju? Varbūt top vēl kāds darbs?

Kad gandrīz viss jau bija izdarīts, strādāja izdevējs un māksliniece, pārtulkoju 33 Skalbes pasakas. Viss ir gatavs, gaida pirmo rediģēšanu. Tagad ir jāmeklē izdevējs. Nezinu, kur izdot – Krievijā vai Latvijā. Skalbe arī ir tik muzikāls. Man kā mūziķei viņa valoda ir kā balzams sirdij. Es Skalbes pasakas uztveru kā dzeju prozā. Viņa pasakās uzbūves principi ir līdzīgi kā skaņdarbā.

Latviešiem nav vienprātības – vai baltā kaķīša piedošana saviem pāridarītājiem Skalbes Kaķīša dzirnavās ir spēks vai vājums? Kādas ir jūsu domas?

Protams, tas ir spēks un vīrišķība. Pirms 50–60 gadiem Kaķīša dzirnavas iznāca krievu valodā. Lasīju bērnībā, bet neko īpaši neatceros. Laikam tulkojums mani neuzrunāja. Tagad no jauna izlasīju vecos Skalbes tulkojumus. Protams, tie ir vecmodīgi, bet tas nav skumjākais. Skumjākais ir tas, ka tur ir ļoti daudz nepareizību un paviršību. Piemēram, kaķītis ir кошка – sieviešu dzimtē. Tas absolūti maina jēgu. Man liekas, kaķītis varētu būt tikai vīrietis un karalis Līrs, nekas cits. Tikai Kordēlija ir Ilzīte, un viss beidzas labi. Atšķirībā no Karaļa Līra. Visas mokas ir tās pašas, un arī pamācība ir ļoti līdzīga.

Kāda?

Per aspera ad astra. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Caur sāpēm uz prieku.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Lai nerastos priekšstats, ka esmu kaut kāds supermenis

Lai arī teātra un kino aktiera Arņa Līcīša radošais mūžs izvērtās tā, ka viņš vairāk bija pazīstams ar savām lomām citvalstu filmās un seriālos, viņa devums nešaubīgi ir pieminams arī Latvijas ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja