Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +31 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 26. jūlijs
Ance, Anna, Annija

Kupols kvadrātā. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāta Ievas Epneres izstāde

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē ir atklāta Ievas Epneres izstāde Cirks zem kupola. Tajā nav nedz sviedru smakas, nedz cukurvates – eksponētajos darbos māksliniece ir pētījusi cirka vēsturiskās liecības un samērojusi tās ar muzeja kupola parametriem.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – jaunums! Skatītāju uzmanībai tiek piedāvāta 2019. gada Purvīša balvas ieguvējas Ievas Epneres izstāde Cirks zem kupola. Kuratore Līna Birzaka-Priekule anotācijā raksta, ka tās kodolu veido Rīgas cirka fotogrāfijas, kas tapušas no 2004. līdz 2008. gadam. Leģendām apvītais Rīgas cirks 2016. gadā tika slēgts, un Ievas Epneres fotogrāfijas pēkšņi kļuva par "iekapsulētu laikmeta liecību".

Specifiskais konteksts ir šāds: Rīgas cirka (nosaukums nostiprinājās 1955. gada nogalē) sākums ir Alberta Salamonska 1888. gadā pēc arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa celtā cirka ēka Merķeļa ielā 4. 1940. gada 29. oktobrī ar pavēli nr. 26 Salamonska cirks tika nacionalizēts un kļuva par LPSR Valsts cirku. Šis statuss saglabājās līdz 1990. gadam. Pēc neatkarības atgūšanas tiesvedības process ar iespējamiem mantiniekiem ievilkās apmēram divdesmit gadu garumā. Rezultātā Rīgas cirks paturēja valsts īpašuma statusu. Par nekustamo īpašumu politiskajās aprindās radās dzīva interese. Pieslēdzās zaļie, kas pieprasīja aizliegt cirkā izmantot dzīvniekus. Kultūras ministre Dace Melbārde 2016. gada 11. februāra preses konferencē, paužot bažas par ēku, kurai ir nepieciešama renovācija, teica: "Tā būs liela stratēģiska saruna, vai vispār Latvijā būs cirks kā kultūras institūcija." Šis teikums no vēlākiem atreferējumiem tika izdzēsts. Kopā ar nekustamo īpašumu Kultūras ministrija saglabāja arī zīmolu Rīgas cirks, bet ne cirka māksliniekus. Latvijas māksliniekiem piederošie suņi, kaķi un žurkas ir katra īpašnieka personīgā problēma. Mākslinieks ar zirgiem aizbrauca uz Baltkrieviju, mākslinieks ar putniem pārcēlās uz Nīderlandi un izrādes sniedz Anglijā.

LNMM baltajā kupolā nav nedz sviedru smakas, nedz cukurvates. Ieva Epnere pētījusi cirka vēsturiskās liecības un samērojusi tās ar muzeja kupola parametriem. Par izstādes atslēgu kļuvusi viņas grāmata Rīgas cirks, kura izdota Berlīnē 2020. gadā, bet par kulmināciju – jaunais videodarbs Šarlote. Ekspozīcija būs skatāma līdz 1. augustam.

Ievas Epneres karjerai tramplīnu iedeva pēcdiploma studijas Gentes Tēlotājmākslas institūtā (2012). Viņas videodarbu Zenta pamanīja un iekļāva izstādē Salon der Angst Vīnes Kunsthallē (2013), kur tas tika eksponēts līdzās Volfganga Tillmansa, Fransisa Pikabias, Hāruna Faroki un citu mākslinieku darbiem. Pēc tam sekoja dalība Oberhauzenes īsfilmu festivālā, kurā režisores Ievas Epneres filmas tika demonstrētas trīs reizes.

2018. gadā viņa saņēma DAAD (Deutscher Akademischer Austauschdienst) Artistin-Berlin programmas stipendiju, kas deva iespēju gadu dzīvot un strādāt Berlīnē (2019/2020). Šāda stipendija līdz šim bijusi piešķirta tikai diviem latviešu autoriem – gleznotājai Maijai Tabakai un arhitektam Hardijam Lediņam.

Anita Vanaga. Kā tu ieguvi DAAD stipendiju?

Ieva Epnere. Šai programmai mākslinieka kandidatūru izvirza, un starptautiska žūrija to izvērtē, pats nevari pieteikties. Mani bija nominējis vācu kurators Nikolauss Šafhauzens, kurš 2011. gadā bija vieslektors Gentē, vēlāk kūrēja mūsu studiju noslēguma izstādi un arī pēc studijām sekoja līdzi vairāku manu kursabiedru, kā arī manai radošajai darbībai.

2018. gada pavasarī no DAAD atnāca vēstule ar apsveikumu un paziņojumu, ka žūrija ir izraudzījusies mani kā vienu no sešiem māksliniekiem dalībai programmā Mākslinieki Berlīnē 2019. Eiforija nenormāla, bet reizē jādomā par praktisko būšanu. Līdzīgi lielai daļai mākslinieku, kas ir karjeras vidusposmā, esmu pasniedzēja. Strādāju Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, turklāt man ir ģimene, bērni, viss tiek pakārtots skolai un bērnudārzam.

Domājām kopā – ko darīt? Sākās saskaņošanas fāze, skolas un bērnudārza meklējumi. DAAD to palīdzēja organizēt. Vispirms kopā ar vecāko meitu Lūciju aizbraucām februārī uz Berlīni, lai saprastu, vai viņai patiks pati pilsēta, un apmeklētu iespējamo mācību iestādi. Pēc trim Berlīnē pavadītajām dienām viņa teica – darām! Pārcēlāmies uz Berlīni 2019. gada jūnijā. Vēl daļa no māksliniekiem arī ieradās vasarā, jo negribēja izņemt bērnus no skolas mācību gada vidū.

A. V. Vai tev bija kāds skaidrs nodoms, kam pievērsties Berlīnē? Uz ko tu cerēji?

I. E. Ar gatavu plānu nebraucu. Esmu bijusi daudzās rezidencēs, un tas, ko pirms tam izdomā, dzīvē nekad nenotiek. Apstākļi ir citādi, nekā tu iztēlojies. Berlīnes DAAD mākslinieku programmas pluss ir tāds, ka netiek izvirzīta prasība noslēgt rezidenci ar pabeigtu darbu. Mākslinieks nomaina ierasto vidi un veselu gadu var nedomāt par praktisko dzīves pusi, bet strādāt radoši. Laiku var veltīt pārdomām par paveikto un varbūt atšķirt jaunu lappusi savā radošajā darbā. Tā lielākoties arī notiek. Piemēram, režisori tur strādā ar scenārijiem, viņiem gan ir tikai pusgads. Rakstnieki raksta grāmatas. Var studēt bibliotēkās un tikt pie materiāliem, pie kuriem savā valstī netiec, apmeklēt izstādes, izrādes, koncertus. Katliņš vārās. Tu vāc materiālu, krāj idejas un impulsus. Es piedalījos arī divās izstādēs.

Melānijai Rumigjērai, DAAD vizuālās mākslas vadītājai, ar katru mākslinieku bija iepazīšanās studiju vizītes. Viņa vēlējās saprast, kurā posmā mēs esam, ko mēs gribētu Berlīnes gada laikā paveikt. Stāstīju par saviem plāniem. Manā dienaskārtībā bija Pestalozzi-Fröbel-Haus, kas ir dibināta 1882. gadā kā viena no pirmajām iestādēm Vācijā, kurā sāka apmācīt pirmsskolas skolotājus, tā ir arī viena no pirmajām, kurā sievietes varēja iegūt profesionālu izglītību Berlīnē. Tur ir mācījusies mūsu Marta Rinka, Augusta Dombrovska Zaļās skolas dibinātāja Ziemeļblāzmā. Melānija palīdzēja uzrakstīt vēstuli, lai es varētu iekļūt Pestalozzi-Fröbel-Haus arhīvā. Saskāros ar "Kafku", vācu birokrātijas specifiku. Ar savu temperamentu – kā var nenotikt šeit un tagad! – es mācījos pacietīgi gaidīt, un tad pēkšņi vajadzīgie materiāli radās. Arhivāre atvēra pūralādi.

Melānijas studijas vizītes laikā nolēmu parādīt savas cirka fotogrāfijas. Tā ir tēma, kas man gadiem nelika mieru, jo nebija pielikts punkts, vienmēr bija bijusi ideja par grāmatu, bet nebija ne naudas, ne laika, nekā. Melānija teica – taisām!

A. V. Vai vēl kādam māksliniekam šajā programmā tika izdota grāmata?

I. E. Nē. Manā gadā ne.

 

Rīgas cirks

A. V. Vai tevi bērnībā vecāki veda uz cirku?

I. E. Nē, uz Rīgas cirku neveda, jo dzīvojām Liepājā. Taču vienu reizi mamma mani aizveda uz ceļojošo cirku, kas bija piestājis Liepājā. Fotografējos ar pērtiķi, un pērtiķis man iekoda pirkstā. Citu neko neatceros.

A. V. Pastāsti par grāmatas Rīgas cirks starptautisko komandu.

I. E. Grāmatu izdeva DAAD, bet vajadzēja vēl līdzizdevēju, kas nodarbotos ar grāmatas izplatīšanu. Izskatījām vairākas iespējas. Neformālās vakariņās iepazinos ar dizaineru un izdevēju Manuelu Rēderu, vārds pa vārdam, līdz nonācām pie sadarbības ar viņa izdevniecību, jo viņš nodarbojās tieši ar mākslinieku un dizaineru grāmatu izdošanu. Tad vēl bija jāatrod grāmatas dizainers. Melānijas asistents Malte Rolofs atsūtīja sarakstu ar Berlīnes dizaina studijām. Viena – Büro Otto Sauhaus – lēca ārā. Pēc nosaukuma likās kaut kas ļoti oficiāls un pastīvs, bet paši darbi – tieši otrādi. Mājaslapā nekādu portretu, tikai darbi. Izrādījās, ka Büro Otto Sauhaus ir divas meitenes – Nastja Procenko no Rostovas, kura jau ilgu laiku strādā Berlīnē, un Sāra Lampartere, studējusi Svētā Mārtina koledžā Londonā. Tā bija ideāla pieredze! Temps visus turēja tonusā.

Grāmatas prezentācija notika Tīrgartenē laikā, kad bija ierobežojumi. Izdevniecības Bom Dia Boa Tarde Boa Noite veikaliņš ir mazs, bija skaidrs, ka tur nevarēs uzaicināt daudz cilvēku. Tika nolemts rīkot grāmatu pikniku parkā. Saveda paklājus, galdiņus, bija mūzika, performances, lasījumi. Toms Makārtijs, viens no teksta autoriem, lasīja savu eseju. Tas bija brīnišķīgi. Ar Rīgas cirku kopā saderēja Rīgas balzams.

A. V. Atgriežoties Rīgā, tev kā Purvīša balvas laureātei vajadzēja sagatavot izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. Kāpēc izvēlējies turpināt cirka tēmu?

I. E. Kad dažus mēnešus pēc balvas iegūšanas kuratore Daiga Rudzāte aicināja veidot izstādi, piedāvājums likās pilnīgs apgrūtinājums. Vai nevar vēlāk? Nē, nevar, jābūt pirms nākamās Purvīša balvas ceremonijas. Sapīku. Par maz laika. Berlīnē sapratu, ka pabeigšu cirka tēmu.

 

Šarlote

A. V. Kā tu atradi jaunu gājienu?

I. E. Nervozi, staigāju saīgusi, neapmierināta, nu – nav! Pamēģinu šo un to – nepatīk. Atgriezusies no Berlīnes, karantīnas dēļ palaidu garām festivālu Homo Novus. Šausmīgi! Paguvu uz Dzejas dienu noslēgumu. Beidzot cilvēkos! Ironiskā kārtā tikām tikai uz pēdējo dzejoli, jo bijām sajaukuši sākuma laiku. Uz Noasa aktieri Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš lasīja Jura Kronberga dzeju, vakarā pasēdējām. Tad manam vīram Kristapam Epneram Liepājas koncertzālē Lielais dzintars bija darbs izstādē Nenorunātās tikšanās, kuru rīkoja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Atklāšanas dienā notika dzejnieku diskotēka. Tā ieilga līdz pusnaktij. Jaunie dzejnieki Raimonds Ķirķis, Kirils Ēcis, Marija Luīze Meļķe un citi lasīja dzejoļus un lika savu mūziku. Biju tik ļoti iedvesmota. Kirils Ēcis atšķīrās ar veidu, kā uzstājās, kā saviļņoja publiku. Esmu viņu bildējusi pirms desmit gadiem kopā ar Gunu Zariņu Mammu sērijai. Grāmatā Rīgas cirks tekstus ir rakstījuši Anita Vanaga, Toms Makārtijs un Zane Onckule. Tavs teksts sākas ar fragmentu no Čehova lugas Ķiršu dārzs, ar Šarlotes tēlu. Visi, kas jau ir lasījuši grāmatu, pamanījuši, ka tava teksta ievads liek uz cirku paskatīties plašāk.

A. V. Par Ķiršu dārzu režisors Vsevolods Meierholds rakstīja Čehovam: "Jūsu luga ir abstrakta kā Čaikovska simfonija, un režisoram tā ir jāuztver pirmkārt ar dzirdi. Trešajā cēlienā muļķīgas "stampāšanās" fonā – lūk, šo "stampāšanos" vajag sadzirdēt – nevienam nemanot, ienāk Šausmas. Ķiršu dārzs pārdots. Dejo. Pārdots. Dejo. Un tā līdz beigām. (..) Jautrība, kurā dzirdamas nāves skaņas. Šajā cēlienā ir kaut kas no Meterlinka, baiss."

Kā tu ieraudzīji savu Šarloti?

I. E. Sapnī redzēju Gunu un Kirilu, tik dzīvi un emocionāli.

A. V. Tu nebiji Matīsa tirgū, kad Guna Zariņa festivālā Homo Novus lietū un vējā spēlēja ceļojošo komedianti, kas pēc publikas pasūtījuma atkārto dažādas lomas. Visvairāk tika pieprasīti trīs nāves veidi.

I. E. Vēl biju Berlīnē. Guna vēlāk man stāstīja par savu performanci.

Bija vēl viens izšķirīgs impulss. Gāju uz Latvijas Universitātes akadēmiskās bibliotēkas retumiem skatīties cirka afišas. Dr. philol. Aija Taimiņa piedāvāja materiālu – jūs noteikti interesētu šis! Manās rokās nonāca materiāls par latviešu burvju mākslinieku Johanu Štrausu (1842– 1919), un tur ir saikne ar Šarloti. Izrādās, Johans Štrauss, kurš reiz uzstājās Parīzē, Vīnē, Berlīnē, Varšavā, Rīgā, Sanktpēterburgā, Maskavā, Odesā, Konstantinopolē, Bombejā, Vladivostokā, Tokijā, Sanfrancisko, Ņujorkā un Londonā, bijis Šarlotes tēla prototips. Čehovs bija redzējis viņu Irkutskā, kā liecina kurzemnieks Ivans – varbūt Johans? – Šmits savās atmiņās No tālās senatnes. Pastāv viedoklis, ka poručiks Šmits ir pirmtēls štābkapteinim Soļonijam lugā Trīs māsas.

Beidzot visi pikseļi sagāja kopā un izveidojās fokuss. Ja piesauc mistiku un maģiju – tad, kad skatījos Štrausa fotogrāfiju albumu, pa bibliotēkas atvērto logu  pēkšņi ielidoja putniņš. Tu arī to redzēji. Tajā mirklī radās apjausma, ka kaut kas ar Štrausu un Šarloti jādara. Sanāca kopā, ka Kirils ar Gunu var nospēlēt vēderrunātāju Šarloti.

A. V. Vēdera balss ir Kirils?

I. E. Vai otrādi.

A. V. Izstādē ir afišas, kas intriģē ar priekšnesumu aprakstiem un vizuāliem tēliem. Te redzam arī zvērnīcu eksotiku. No "pasaules ceļotāja", "prestidižitatora", "karaļa brīnumdarītāja" Johana Štrausa tu izvēlējies afišu izrādei, kas 1901. gada 21. janvārī notika Irkutskas sabiedrības sapulču zālē. Toreiz Štrauss auditorijai solīja "sniegt tiešām patiesu baudu". Irkutskā viņš bija uzstājies ar panākumiem vairākas reizes. Arī 1890. gadā.

Antons Čehovs savam brālim Aleksandram 1890. gada 5. jūnijā no Irkutskas rakstīja: "Tādas sajūtas, kādas Maskavā pat par miljonu nevar piedzīvot. Tev vajadzētu tikt uz Sibīriju! Paprasi prokuroram, lai tevi šurp izsūta. No visām Sibīrijas pilsētām vislabākā ir Irkutska. (..) Kopumā ar savu ceļojumu esmu apmierināts un nenožēloju, ka aizbraucu. Grūti braukt, bet toties atpūta ir brīnišķīga. Atpūšos ar baudu." Čehovs brauca cauri Sibīrijai uz Sahalīnu laikraksta Novoje vremja uzdevumā, lai aprakstītu katordznieku dzīvi. Vai izpētīji, ko nozīmē vārds "Šarlote"?

I. E. Šarlote nozīmē – brīvs cilvēks, neatkarīgs cilvēks.

A. V. Sietspiedes uz gaismu atstarojošiem, krāsās vibrējošiem audumiem tev ļāva atgriezties pie tekstilmākslas, kuru studēji gan Liepājā, gan Rīgā. Es ļāvos mazai sajūsmai, kad ieraudzīju, ka Šarlotes tērps atsaucas uz Vaclava Ņižinska princi Albertu no Ādolfa Adāna romantiskā baleta Žizele. Deviņu minūšu video, kurā ir tikai daži rekvizīti, tu iekļāvi skaistu zīda lakatu. Kur tu šos audumus ņēmi?

I. E. Audumus nopirku ISCP rezidences laikā Ņujorkā, bet zaļais zīda pleds ir no manas bērnības. Tēvs uzdāvināja. Sešdesmito gadu beigās viņš to bija nopircis pie Ķīnas robežas. Es to glabāju, roka necēlās pārklāt gultu, likās pārāk smalks, tāda īpaša lieta. Visur, kur pārvācos, pleds bija līdzi, un dzīvesvietas esmu daudzreiz mainījusi. Ļoti patīk tam pieskarties, patīk taktilās lietas, audumi. Video ir epizode – Eins, zwei, drei, un izlec pārsteigums. Skaidrs, kāds gan cits pleds, ja ne šis. Beidzot tam ir vieta un pielietojums. Saslēdzas Johana Štrausa Austrumi: "Ļoti labs pleds, vai kāds nevēlas pirkt?"

 

Kupols

A. V. Runājot par izstādes telpu – arhitekta Vilhelma Neimaņa kupols ir piepildīts pats no sevis. Tam neko nevajag. Kā tev izdevās ar to sadzīvot?

I. E. Telpa, kuru zinu piecus gadus, vienmēr ir pievilkusi. Bet tur ir sijas, kurās ieskrien gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Tās atgādina – tu esi tur, un es esmu šeit. Neskaitāmas reizes gāju uz kupolu un domāju, kā atrast īsto piegājienu. Negribēju telpas specifisko arhitektūru aizklāt ar milzīgiem palagiem, bet tieši otrādi – to izcelt un iesaistīt pašā darbā. Kupola zāle ir īpaša, ar vairākiem līmeņiem, kāpnēm, sijām, platformām. Drošības apsvērumu dēļ apmeklētājiem nav atļauts izmantot mazās kāpnes, kas ved uz kupola spici, bet, domājot par jauno darbu, ļoti vēlējos izmantot visu telpu. Saņēmu atļauju, ka varam kāpt augšā un filmēt. Jautāju Gunai, vai viņai nav bail no augstuma. Nē, nē. Viņas mamma arī kāpusi kalnos.

A. V. Pārnestā nozīmē kupols jau arī ir ēkas Himalaji, kurā tavi tēli pārtop par "ascenzionistiem". Izstādē redzam telpu telpā. Vienmēr ar apbrīnu esmu skatījusies uz gaisa akrobātiem. Vai tev pašai nav bail no augstuma?

I. E. Nē. Bija testa filmēšana ar operatori Baibu Kļavu, pati visur kāpu, izmēģinājām dažādus rakursus, filmējām, skatījāmies, kā kadrs varētu izskatīties, kur strādā, kur nestrādā.

A. V. Kad tika slēgts Rīgas cirks, mākslinieki zaudēja savas mājas, pamatu zem kājām. Rīgas cirka bijusī direktore Lolita Lipinska saka: "Cirka pasaule dzīvo sevī, cirka mākslinieki ne ar vienu īpaši nekomunicē. Viņi var iebraukt svešā pilsētā, kur ir cirka māja vai telts, pieklauvēt un teikt – es esmu no cirka." Tu reiz ieminējies, ka identificējies ar cirka māksliniekiem. Kā ir ceļot pa pasauli kopā ar ģimeni?

I. E. Mākslinieki visos laikos ir migrējuši. Tas nav nekas jauns. Biogrāfijās bieži ir lasāms – dzimis emigrantu ģimenē vai emigrējis. Kopš 2006. gada, kad nokļuvu pirmajā rezidencē, dzīvoju uz koferiem. Tas pats ir cirka māksliniekiem. Viņi arī ceļo ar bērniem, ne jau visiem ir vecvecāki, kuri var iesaistīties un palīdzēt. Jā, ir sarežģīti, bet ir azarts, un vairs nevar bez tā. Lokdauna pirmie mēneši Rīgā likās vājprātīgi, rokas, kājas sasietas. Man tik ļoti patīk jaunu vietu atklāšana un pielāgošanās process. Reiz esi sācis, nevari apstāties. Gribas skatīties, kas ir aiz horizonta.

Kad filmēju video Šarlote, nevarēju paskaidrot, par ko tas ir. Kamēr esmu darba radīšanas procesa sākumposmā, sirds pa muti kāpj laukā. Pašai līdz galam nav īsti saprotams, jocīgs stāvoklis. Patīk. Tagad, samontējot izstādi, saprotu, par ko īsti viss ir.

Ieva Epnere
Izstāde Cirks zem kupola
LNMM Kupola zālē līdz 1.VIII

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

FOTO: Elīna Garanča saņem Lielo mūzikas balvu 2020(1)

Pagājušajā nedēļas nogalē, 23. un 24. jūlijā, Latvijas Nacionālajā teātrī noritēja divi komponista Raimonda Paula un pasaulslavenā latviešu mecosoprāna Elīnas Garančas koncerti. Pēc otrā notika pi...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja