Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Mani mierina apziņa, ka mūzika paliek, tā nepazūd. Intervija ar pianistu Kirilu Geršteinu

Mūziķim ir jābūt gudram, daudzpusīgam un aizrautīgam – tieši tāds ir pianists Kirils Geršteins. Tuvākajā laikā viņu varēs dzirdēt koncertu pārraidē no Londonas un Parīzes

Svētdien, 28. martā, no plkst. 21 Londonas simfoniskā orķestra kanālā vietnē YouTube būs skatāms ievērojamā britu komponista Tomasa Adesa 50 gadu jubilejas koncerts (ieraksts būs pieejams 90 dienu). Pie diriģenta pults stāsies pats jubilārs. Skanēs Pirmās Mozus grāmatas iedvesmotais Tomasa Adesa darbs Septiņās dienās klavierēm un orķestrim (solists Kirils Geršteins) un Žana Sibēliusa Sestā simfonija. Koncerts iemūžināts 6. martā Londonas Svētā Lūkas baznīcā. 

Tas, kas sirdij tuvs

Jau ilgus gadus pianistu Kirilu Geršteinu un komponistu Tomasu Adesu saista cieša sadarbība un draudzība. Speciāli Kirilam Geršteinam Tomass Adess sacerējis koncertu klavierēm un orķestrim. Paša autora diriģētais pasaules pirmatskaņojums notika 2019. gada martā Bostonā kopā ar Bostonas simfonisko orķestri. Pēc tam darbs ir skanējis Ņujorkā, Klīvlendā, Leipcigā, Kopenhāgenā, Londonā, Helsinkos un Minhenē. 

Bostonā iemūžināto klavierkoncertu albumā Adès Conducts Adès pērn izdeva kompānija Deutsche Grammophon (līdzās klavierkoncertam tajā ir dzirdams Adesa opuss Nāves deja). Disks tika izvirzīts trim balvām Grammy, bet nevienu neieguva. Toties tas saņēma britu žurnāla Gramophone balvu kā 2020. gada labākais laikmetīgās mūzikas ieraksts un iekļuva gada labāko albumu topos. Pagājušajā gadā kompānijas Myrios Classics paspārnē laists klajā vēl viens albums, kurā Kirils Geršteins izpilda Tomasa Adesa mūziku, – diskā In Seven Days Tomass Adess ir ne tikai diriģents, bet arī Kirila Geršteina partneris pie klavierēm.    

Pianistam ir iespaidīga diskogrāfija. Myrios Classics izdoto Kirila Geršteina albumu vidū ir Ferručo Buzoni monumentālā klavierkoncerta ieraksts kopā ar Bostonas simfonisko orķestri un diriģentu Sakari Oramo un Džordža Gēršvina mūzikas albums, kas tapis kopā ar Sentluisas simfonisko orķestri, diriģentu Deividu Robertsonu, vibrofonistu Gēriju Bērtonu un vokālisti Stormu Lārdžu. Kopā ar leģendāro aktieri Bruno Gancu (1941–2019) Kirils Geršteins ir iemūžinājis Riharda Štrausa melodrāmu Enohs Ardens (Alfreda Tenisona poēma) balsij un klavierēm. 

Kirils Geršteins ir daudzpusīgs mākslinieks domātājs. Savā mājaslapā viņš dalās pārdomās par sirdij tuvākajiem projektiem un mūziķiem – par Čaikovska Pirmo klavierkoncertu (Kirils Geršteins ir ierakstījis un atskaņojis šo opusu Čaikovska otrajā, pēdējā 1879. gada redakcijā, kurā pats autors to ir spēlējis sava mūža pēdējā koncertā nedēļu pirms nāves), Buzoni un Gēršvinu, par pianistu Radu Lupu un sadarbību ar Bruno Gancu. 

Vārds intelektuāļiem 

Kopš pagājušā gada aprīļa Kirils Geršteins turpina izglītojošu semināru ciklu tiešsaistē – digitālajā platformā Zoom viņš sarunājas ar mūziķiem, komponistiem, vēsturniekiem, muzikologiem, rakstniekiem un filosofiem. Diskusiju sērija ir iecerēta kā intelektuāls forums, kuram var pieslēgties pianista kolēģi, draugi, studenti un visi interesenti. Kirila Geršteina viesu vidū ir bijuši komponisti Tomass Adess, Metjū Okoins un Breds Mēldavs, diriģents Ivans Fišers, dziedātājs Īans Bostridžs, čellists Stīvens Iserliss, režisors Kirils Serebreņņikovs, diriģents, vijolnieks un senās mūzikas speciālists Reinhards Gēbels, horeogrāfe Saša Valca, aktieris, režisors un publicists Saimons Kelovs (ieraksti ir pieejami Kirila Geršteina YouTube kanālā). 

Kirils Geršteins dzīvo Berlīnē, viņš ir ASV pilsonis. Mūziķis velta uzmanību ne tikai koncertdarbībai, bet arī pedagoģiskajam darbam – viņš ir klavieru katedras profesors Berlīnes Hansa Eislera Mūzikas augstskolā un pasniedz klavierspēli Kronbergas Akadēmijā. Kirils Geršteins dzimis 1979. gadā Krievijas pilsētā Voroņežā, četrpadsmit gadu vecumā devies studēt džezu uz Bērklija Mūzikas koledžu Bostonā – viņš ir gados jaunākais students, kurš ticis uzņemts šajā izglītības iestādē. Turpinājis studijas pie Solomona Mikovska Ņujorkā, Dmitrija Baškirova Madridē un Ferenca Radoša Budapeštā. 2001. gadā ieguvis pirmo vietu Artura Rubinšteina konkursā Telavivā, 2002. gadā – Gilmora Jaunā mūziķa balvu, 2010. gadā – Everija Fišera stipendiju un Gilmora balvu (300 000 ASV dolāru, no kuriem 250 000 ir jāiegulda karjeras attīstībā). Prēmija ir ļāvusi Kirilam Geršteinam pasūtīt jaundarbus komponistiem Timo Andresam, Čikam Koream, Aleksandram Gēram, Oliveram Nasenam un Bredam Mēldavam. Kopš 2000. gada viņš uzstājas ar labākajiem Eiropas un ASV orķestriem, piedalās prestižākajos festivālos visā pasaulē.

Līdz 2. jūnijam Londonas Vigmora zāles digitālajā arhīvā būs pieejams 4. martā notikušā Kirila Geršteina solokoncerta ieraksts (programmā – Haidns, Bēthovens, Šopēns, Šūberts un Adess). Līdz 23. septembrim Parīzes filharmonijas mājaslapā būs skatāms 23. martā iemūžinātais koncerts, kurā Kirils Geršteins kopā ar Parīzes orķestri diriģenta Klausa Mekeles vadībā izpildīja Bēlas Bartoka Trešo klavierkoncertu (vēl programmā – Morisa Ravela Pavana mirušās infantes piemiņai un Antona Bruknera Devītā simfonija).  

Svētdien, 28. martā, tiks atzīmēta Pasaules klaviermūzikas diena. Tai par godu ierakstu kompānija Deutsche Grammophon rīkos 160 minūšu klaviermūzikas maratonu savā kanālā YouTube. Tas sāksies 28. martā plkst. 16 pēc Latvijas laikā, un tajā piedalīsies septiņpadsmit pianistu, kuru vidū līdzās Kirilam Geršteinam būs Marija Žuanu Pireša, Janiks Nezē-Segēns, Alise Sāra Ota, Jans Ļiseckis, Lans Lans, Rūdolfs Būhbinders, Kits Ārmstrongs, Daniils Trifonovs, Sondžins Čo, Katja un Mariella Labekas, Jūps Bevings, Čeds Losons, Robs Lovs, Rui Masena un Jiruma. Kirils Geršteins spēlēs Tomasa Adesa, Čika Koreas un Šikinjas Gonsagas opusus. Koncertmaratona ieraksts būs pieejams 72 stundas.

Plānots, ka 29. aprīlī tiešraidē no Prāgas tiks demonstrēts Čehijas filharmonijas orķestra koncerts, kurā diriģenta Semjona Bičkova vadībā notiks austriešu komponista Tomasa Larhera klavierkoncerta pasaules pirmatskaņojums. Darbs sacerēts Kirilam Geršteinam. 

Sarunā ar KDi pianists Kirils Geršteins stāsta par to, kas notiek viņa radošajā dzīvē, un izsaka viedokli par pandēmijas ietekmi uz kultūras pasauli. 

Jau gadu esam pandēmijas apstākļos. Kā jums visvairāk pietrūkst šajā laikā? 

Es koncentrējos uz to, kas man ir un ko ir iespējams izdarīt pašreizējos apstākļos, nevis domāju par to, kā man nav. Mani apgrūtina pārvietošanās ierobežojumi, jo visa mana dzīve vienmēr tikusi plānota, balstoties ātru un vienkāršu pārbraucienu un pārlidojumu iespējamībā. Varbūt tas izklausās gandrīz zaimojoši, jo no mūziķa daudzi droši vien cer dzirdēt, cik ļoti viņš ir noilgojies pēc klausītājiem. Protams, esmu noilgojies. 

Par spīti visām grūtībām, es negaidīti daudz ceļoju. Šā gada janvārī klausītāju priekšā sniedzu desmit koncertu Japānā – astoņus kopā ar vijolnieku Daisinu Kasimoto un divus solokoncertus. Lai to paveiktu, Ziemassvētkus un Jauno gadu sagaidīju karantīnā. Pēc tam uzstājos Ķelnē kopā ar Gircenihes orķestri un diriģentu Fransuā Ksavjē Rotu – tukšā zālē atskaņojām Brāmsa Pirmo klavierkoncertu. Janvāra beigās devos uz Sinsinati ASV – trīs vakarus spēlēju Šostakoviča Otro klavierkoncertu kopā ar Sinsinati simfonisko orķestri Luija Langrē vadībā. Tie bija orķestra pirmie koncerti, kuri kopš pandēmijas sākuma bija atvērti apmeklētājiem. 

Man pietrūkst mūzikas klausīšanās kā kolektīvas, vienojošas pieredzes. Pietrūkst kopīgā cilvēciskā pārdzīvojuma. Šā līdzpārdzīvojuma trūkums ir traumatisks un bīstams mūsu humānisma izjūtai. 

Vēlos pajautāt par jūsu sadarbību ar komponistu Tomasu Adesu. Cik sen jau esat pazīstami? 

Pirmo reizi satikāmies 2006. gadā Birmingemā, kur Tomasa Adesa vadībā piedalījos Stravinska darba Kāziņas atskaņojumā. Tuvāk sadraudzējāmies, kad 2012. gadā Bostonā izpildījām Tomasa opusu Septiņās dienās. Toreiz dzima ideja par klavierkoncertu, kura pirmatskaņojums notika Bostonā 2019. gadā. 

Pirms es teikšu, ka Tomass sacer lielisku mūziku, uzsvēršu, ka viņš ir neiedomājami oriģināls cilvēks. Mūzika ir tikai viens no viņa neordinārās personības izpausmes veidiem. Gan mūzikā, gan ārpus tās Tomass spēj uzlūkot kādu fenomenu vai problēmu no neparasta rakursa, tāpēc viņa reakcija mēdz būt atsvaidzinoši negaidīta. Var daudz runāt par to, ka viņš patiešām ir liels komponists. Viens no nozīmīgākajiem aspektiem ir tas, ka savus priekšgājējus mūzikas vēsturē Tomass uzskata par kolēģiem, kurus labi saprot. Viņš var izskaidrot, ko un kāpēc savā mūzikā ir izdarījis Ravels, kādus risinājumus ir meklējis Bēthovens. Tomasa kompozīcijās ir dzirdams, ka viņam nav kompleksu attiecībā uz mūzikas vēsturi un šo vēsturi viņš uztver kā dzīvu organismu. 

Mani iedvesmo šāda attieksme, jo arī mēs, izpildītāji, ik dienu pieskaramies vēsturei un prātojam, ko ar katru mazo zīmi ir domājis Bartoks un Šūmanis. Šāda saskarsme ar pagātni ir būtiska nākotnei. Tomass iemieso aktīvo, dzīvo attieksmi pret mūzikas substanci. Viņš ir teicams diriģents un pianists – universāls mūziķis, par kādiem esam pieraduši lasīt grāmatās, bet realitātē tādi ir sastopami reti, sevišķi specializācijas laikmetā, kad viens pianists apgalvo, ka spēlē tikai Mocartu un Rahmaņinovs viņu neinteresē, bet otrs spēlē tikai Prokofjevu un nepievērš uzmanību Debisī... Tomass Adess pierāda, ka mūzikā var izpausties daudzpusīgi. 

Pērn izdotajā Tomasa Adesa mūzikas albumā In Seven Days ir iekļauts skaņdarbs divām klavierēm – koncertparafrāze par tēmām no viņa operas Piepūderē viņai seju –, ko spēlējat kopā ar autoru. Kādi ir jūsu iespaidi par uzstāšanos duetā? 

Uz albuma vāka mēs ar Tomasu izskatāmies pēc briesmoņa ar divām galvām! Lieliski jūtos, spēlējot ar viņu duetā. Esam atskaņojuši daudz programmu divām klavierēm. Tas ir paraugžanrs, kurā izpildītājiem ir smalki jājūt vienam otrs, lai mūzika plūstu brīvi. Jau sākotnēji ir jābūt kopīgai mirkļa izjūtai, savstarpējai sapratnei un sinhronitātei, jo to ir ļoti grūti noregulēt un izmēģināt. Ja spēlē kopā ar komponistu, nav tādu šaubu un minējumu, kādi var rasties, ja interpretē Rahmaņinovu vai Debisī. Var uzreiz pajautāt autoram, ko viņš ar to ir domājis, un tas atvieglo uzdevumu. Kad Tomass izpilda savu mūziku, viņš izstaro autoritāti. Taču bija amizanti redzēt, kā ieraksta procesa starplaikā viņš mēģina dažas pasāžas, kas viņam padodas grūtāk nekā man kā pianistam, kurš spēlē regulāri.      

Vai varētu teikt, ka pats autors ir vislabākais savu skaņdarbu interprets? 

Kā jebkurš mēģinājums noteikt vislabāko kādā jomā, tā būtu vispārināta un vienkāršota atbilde. Tomasa Adesa mūzika ir bagātīga, un ir iespējami dažādi izpildījuma un interpretācijas vektori. Protams, spēlējot savus klavierdarbus, Tomass saprot, ko dara, un viņš labi pārvalda instrumentu. Taču ir lietas, ko viņa mūzikā var ienest citi izpildītāji, kuri instrumentu spēlē katru dienu. Pašam Tomasam klavierspēle tomēr ir mazāk regulāra nodarbe. 

Kādu vietu jūsu repertuārā ieņem Tomasa Adesa klavierkoncerts, kurš sacerēts speciāli jums?

Mani priecē, ka šim koncertam ir ļoti intensīva, veiksmīga dzīve. Pirmajos divos gados ir plānots to atskaņot vairāk nekā piecdesmit reižu. Jebkuram laikmetīgam opusam, turklāt instrumentālam koncertam, tas ir liels rādītājs. Tas ātri ir iekļāvies regulārajā apritē un kļuvis par pastāvīgu repertuāra vienību. Ir orķestri, kuri jau ir atskaņojuši šo koncertu un vēlētos to atkārtot pēc diviem gadiem. Arī manā repertuārā tas ieņem stabilu vietu. Man patīk, ka varu to izpildīt ar dažādiem orķestriem un diriģentiem dažādos akustiskajos apstākļos, attiecīgi mainās manas attiecības ar šo darbu – tas aug, attīstās, dažas nianses tiek pārskatītas, citas mainās pašas par sevi. 

Manas attiecības ar Tomasa opusu ir tādas pašas kā ar jebkuru citu koncertžanra darbu, vai tas būtu Bēthovens, Brāmss, Rahmaņinovs vai Ravels. Tas ir milzu sasniegums, ka Tomasa koncerts ir iekarojis šādu vietu mūzikas dzīvē. 

Ko jums nozīmē mūsdienu klavierkoncerta žanrs? Ko jūs no tā gaidāt? 

Nekas nav mainījies – es to uztveru kā lielās formas kamermūziku. Tā ir tāda izklaide, kurā ir iesaistīts vērienīgs mūziķu skaits, taču orķestra skanējums nav tapetes, uz kuru fona solists var izcelties ar saviem fokusiem un izlēcieniem. Tam ir jābūt interaktīvam notikumam, kurā viss notiek mijiedarbībā, – tādi ir labākie dažādu laikmetu koncertžanra paraugi.

Mūzika ir neaptverama. Prieku var sniegt muskuļots klavieru skanējums, interesantas harmonijas, intriģējošs nošu sadalījums laiktelpā, klavieru un orķestra instrumentu saspēle – muzikālā substance veidojas no dažādiem elementiem. Katrs komponists no tiem saliek kaut ko savu, un tajā slēpjas darba atklāšanas bauda. Šajā sakarā gribas piepacelt vārda "izklaide" nozīmi – skaņdarbam ir jābūt izklaidējošam objektam. Tam ir jāizklaidē ne jau tā, kā to dara televīzija, bet visaugstākajā pakāpē. Ja mūzika sniedz šādas sajūtas, nemaz nav svarīgi, vai tā ir sacerēta 1853. vai 2021. gadā. 

Aprīļa beigās Prāgā jūs pirmatskaņosiet Tomasa Larhera klavierkoncertu. 

Salīdzinājumā ar Tomasa Adesa darbu tas būs cita rakstura koncerts. Tomass Larhers arī ir labs pianists. Agrāk viņš koncertēja un dažreiz joprojām spēlē. Viņš pārzina klavieru specifiku un nekomponē abstrakti. Līdz pirmajam mēģinājumam ar orķestri un līdz pirmajam koncertam katrs jauns darbs eksistē kā ļoti vājš signāls Visumā, pēc tam tas iegūst jaudu, arvien pastiprinās un tālāk jau dzīvo un raida neatkarīgi no izpildītājiem.  

Atceros laiku, kad Tomass Adess man sūtīja topošā koncerta pirmās daļas fragmentus. Es tos spēlēju, ierakstīju ar telefonu un sūtīju Tomasam atpakaļ. Viņš man aizkustinoši atbildēja: tas ir tāds prieks, ka vairs nejūtos vientuļš ceļā uz klavierkoncertu! Lieldarba komponēšana var aizņemt divus trīs gadus, un līdz brīdim, kad izpildītājs saņem notis, autors strādā vientulībā.

Vai pašlaik ir sarežģītāk būt interpretam vai radītājam? 

Vispār būt cilvēkam un dzīvot godprātīgi ir diezgan sarežģīti. No otras puses, nevajag pārspīlēt – polārlāčiem arī neklājas viegli. Es teiktu, ka būt komponistam ir sarežģītāk nekā izpildītājam, jo komponēšana ir pārvērtusies par tādu... "Klasiskā mūzika" ir neciešams termins, bet jēdziens "akadēmiskā mūzika" arī uzdzen garlaicību. Ja runājam par mūziku, kas tiek pierakstīta notīs, tā ir sasniegusi tādu attīstības pakāpi, ka ikreiz, kad autors sacer lielās formas darbu, viņam ir jārada jauna pasaule, tāpēc strādāt ir grūti. Pieļauju, ka Mocarts un Šūberts ar visu savu ģenialitāti un iztēles spēku varēja rakstīt noteiktu kompozīciju skaitu noteiktā gultnē – tonālajā sistēmā. XVIII–XIX gadsimtā varēja daudz vieglāk "štancēt" – sonāte fa mažorā, sonāte sol mažorā, sonāte la minorā... 

Jūs veltāt daudz laika un pūļu pedagoga darbam. Kāpēc tas jums ir svarīgi? 

Tas saskan ar to, ko es teicu par specializāciju un to, ka tā ir kļuvusi šaura. Ir cilvēki, kuri saka: ja es diriģēju, es nespēlēju instrumentu. Ja es spēlēju, es nestrādāju ar studentiem. Ja skatāmies uz spilgtākajiem paraugiem – Listu, Šopēnu, Lešeticki, Buzoni, Zverevu un citiem –, tie visi ir bijuši ne tikai izcili izpildītāji, bet arī pedagogi. Šis darbs vēl no citas puses ļauj pieskarties mūzikai, domāt un dzīvot mūzikā. Neredzu iemeslus, kāpēc man būtu no tā jānorobežojas un jārūpējas tikai pašam par sevi. Pedagoģija man pašam ļauj daudz ko iemācīties un saprast. Ceru, ka ieguvēji ir arī mani studenti. Es pats noteikti esmu ieguvējs. 

Apzinos, ka tie īpašie cilvēki, pie kuriem esmu mācījies, ir veltījuši man ļoti daudz sava laika, cenšoties nodot svarīgu informāciju, zināšanas un pieredzi. Cilvēciskā ziņā ir pareizi, ka es turpinu to darīt, strādājot ar jaunāko paaudzi, – ar prieku un baudu veltu savu laiku tiem, kurus tas interesē un kuri vēlas dzīvot mūzikā. Mani saista ideja, kas pastāv Austrumu cīņas mākslā, – māceklis savā izaugsmē nedrīkst šķērsot noteiktu punktu, ja nekļūst par skolotāju. Tā ir pareiza doma – būt māceklim un skolotājam vienlaikus ir veselīga kombinācija.

Esat dzīvojis un studējis Krievijā, ASV un Eiropā. Par kuras klavierskolas pārstāvi jūs sevi uzskatāt?

Atceros pianista Grigorija Sokolova pārdomas. Viņam tika uzdots jautājums par krievu klavierskolu. Sokolovs teica: Krievija ir milzīga valsts, un, pat ja vērtēsiet tā sauktās krievu vai padomju skolas pārstāvjus Rihteru un Gilelsu, sapratīsiet, ka viņi ir spēlējuši absolūti atšķirīgi. Sokolovs piebilda: muzejā var ieraudzīt gleznu, kuras autors ir "Rembranta darbnīcas gleznotājs", un tai blakus ir glezna, kuras autors ir "nezināms XVIII gadsimta meistars". Sokolova rezumējums: viņš drīzāk gribētu būt nezināms meistars nekā mākslinieks no kāda cita darbnīcas. Es viņam piekrītu. 

Vairāk nekā simt pēdējos gados skolas ir sajaukušās un ietekmējušas cita citu. Pašlaik visi klausās ierakstus, ceļo un studē dažādās vietās. Eklektiskums ir svarīgs un produktīvs. Es sevī jūtu gan Krievijā, gan Rietumos, gan Centrālajā Eiropā gūtās izglītības pazīmes. ASV esmu studējis arī džezu... Katrs veido pats savu kokteili. Vai smūtiju. 

Kādu iespaidu Covid-19 pandēmija atstās uz mūzikas un mākslas pasauli? Kādas būs sekas, un kas notiks tālāk?

Mums, cilvēkiem no Austrumeiropas, kā aizsargreakcija ir raksturīgs zināms pesimisms un fatālisms. No vienas puses, var teikt, ka kultūra un mūsu humānā eksistence ir piedzīvojusi smagu triecienu. Kultūra vieno cilvēkus, tā paredz kopā būšanu un izpauž nepieciešamību pēc kopīgiem pārdzīvojumiem, kuru pašlaik mums pietrūkst. No otras puses, pēc kāda laika var izrādīties – iespējams, tas būs mazliet nepatīkami –, ka viss turpinās, it kā nekas nebūtu noticis. Cilvēkiem ir vēlme turpināt dzīvot, kā viņi ir pieraduši dzīvot līdz šim. Īstenība, kā vienmēr, būs kaut kur pa vidu. 

Dažas lietas noteikti mainīsies, to redzam jau tagad – programmas kļūst īsākas, lai būtu iespēja sniegt divus koncertus vienā vakarā, nevis vienu koncertu divās daļās. Koncerta formāts tiek un tiks pārskatīts. Ir organizācijas, kuras beigs pastāvēt, daži mazie orķestri ASV jau ir slēgti. Domāju, ka kaut kādā ziņā mēs pārvērtējam pandēmijas ietekmi, bet nevar noliegt, ka mūs gaida nopietnas pārmaiņas, kuras vēl ir grūti paredzēt.

Visuztraucošākais un visbēdīgākais ir tas, ka šī situācija ir izgaismojusi faktu, ka daudzās valstīs kultūra prioritāšu sarakstā ieņem ļoti zemu vietu. To varēja nojaust arī agrāk, bet tagad vairs nav ilūziju – pārtikas lielveikali ir atvērti, var lidot pārpildītā lidmašīnā, bet koncertzāles, muzeji un teātri ir slēgti. Izrādās, apmeklēt Berlīnes filharmoniju, ievērojot distancēšanās un drošības prasības, ir kaitīgāk veselībai nekā lidot pasažieru pilnā konservu bundžā no Berlīnes uz Frankfurti. Tas pierāda, ka nedrīkstam zaudēt optimismu un enerģiju un mums mērķtiecīgi ir jāturpina atbalstīt un aizstāvēt kultūru, cik tas ir mūsu spēkos.

(19. martā Berlīnē sākts pilotprojekts, kas turpināsies līdz 31. martam, – savas durvis apmeklētājiem, kuri dzīvo Berlīnē un Brandenburgā, atver teātri Berliner Ensemble un Volksbühne, Berlīnes filharmonija, Berlīnes koncertzāle, Berlīnes Valsts opera Unter den Linden un Berlīnes Vācu opera; pasākuma dienā biļešu īpašniekiem bez maksas ir jāveic Covid-19 tests; tas ir pirmais izmēģinājuma solis, kas ļautu atsākt publisko pasākumu rīkošanu un izpētīt ar to saistītos riskus, – J. J.)

Vai var secināt, ka krīzes apstākļos brīvmākslinieki un radošās personas ir izrādījušies viena no vismazāk aizsargātajām grupām?

Nenoliedzami, bet visu laiku to atkārtot būtu bīstami un problemātiski, galu galā pasaulē ir ļoti daudz problēmu, Āfrikā bērni mirst no bada, un mums būtu nepieklājīgi žēloties – ak, cik neaizsargāti ir mūziķi! Taču Rietumu sabiedrībā kārtējo reizi esam pārliecinājušies, ka prioritāte ir lielais bizness. Mākslinieki, apkalpojošais personāls, teātru, koncertzāļu un kultūras institūciju administratīvie un tehniskie darbinieki ir mazāk aizsargāti nekā citi darbaspēka tirgus dalībnieki. Biznesa un juridiskā pasaule, birokrātiskās struktūras nav cietušas tik smagi kā kultūras industrija, es nemaz nerunāju par jauno tehnoloģiju korporācijām. Redzam, ka humānisms nav prioritāte. 

Vai šī situācija liek jums vairāk aizdomāties par savām radošajām izvēlēm? Ja zināt, ka koncertu būs mazāk, varbūt vēlaties pārskatīt repertuāru un atteikties no kaut kādiem skaņdarbiem par labu citiem, kuri jums šķiet interesantāki un vērtīgāki? Kādu mūziku pieprasa šis laiks? 

Iemesls repertuāra pārskatīšanai nav tas, ka koncertu ir kļuvis mazāk. Daži skaņdarbi ir aizgājuši dabiski – solisti savā koncertdarbībā bija pieraduši uzstāties ar orķestri, tagad iespējas uzstāties ar lielu ansambli ir ierobežotas. Pagājušā gada 13. martā bija pēdējā reize, kad spēlēju Rahmaņinova Otro klavierkoncertu. Tas notika Mineapolisā kopā ar Minesotas simfonisko orķestri. Kopš tā laika Rahmaņinovu neesmu atskaņojis, bet viņš vienmēr ir bijis manā aktīvajā repertuārā. 

Mani mierina apziņa, ka mūzika paliek, tā nepazūd. Mūzika ir pārdzīvojusi daudz sliktākus laikus un ir saglabājusies. Rahmaņinova koncerti, Debisī etīdes un Bēthovena klaviersonātes nekļūst sliktākas, to vērtība nemainās tikai tāpēc, ka pandēmijas dēļ nav iespējas tos nospēlēt koncertzālē. Manus mūzikas vingrinājumus krīze nav padarījusi mazāk interesantus un aizraujošus. Tas viss dod cerību. 

Bez kuriem skaņdarbiem jūs nevarat iedomāties savu dzīvi?

To ir daudz, pat negribas izvēlēties. Vairākums Baha, Bēthovena, Šūmaņa, Brāmsa, Debisī un Rahmaņinova darbu, tā ir Ligeti un Adesa mūzika. Ir ļoti daudz kompozīciju, bez kurām negribas dzīvot, un tikpat grūti man ir nosaukt opusus, no kuriem es varētu viegli atteikties.  

Jums ir apjomīga diskogrāfija, tajā ir daudz vērā ņemamu albumu. Vai esat sapratis, kādiem faktoriem ir jāsakrīt, lai rastos ieraksts, kuram būtu paliekoša vērtība?

Kaut kādā ziņā to var salīdzināt ar fotografēšanu – ir svarīga klātbūtnes sajūta un mirkļa iemūžināšana. Gadās tā, ka pēc tam skaties un saproti – jā, šoreiz patiešām ir izdevies. Taču fotogrāfijā tas var notikt spontāni, bet mūzikā ierakstam tomēr ir jāgatavojas. Jo dziļāk un aizrautīgāk izpildītājs ieiet repertuārā, ko iemūžina, jo lielāka ir varbūtība, ka ieraksts būs labs, bet tas nav garantēts. Mēdz būt tā, ka vislabvēlīgākajos apstākļos netiek sasniegts vēlamais rezultāts un sanāk viduvēji. Citreiz var kaut ko ierakstīt, pat nedomājot, ka tas tiks izdots, un rezultāts ir pārsteidzošs – rodas veiksmīgs albums.  

Mana atbilde uz jautājumu – nē, es to neesmu sapratis. Neesmu pārliecināts, ka ir šāda recepte. Repertuārs un apstākļi katru reizi ir atšķirīgi. Taču noteikti ir jābūt aizrautībai un materiāla izpratnei, kas ir aizrautības izpausme. Ierakstā gandrīz nav iespējams nodot to kopīgo emocionālo uzrāvienu, kas ir jūtams klātienē koncertzālē, kur mūziķis spēj paraut klausītājus sev līdzi un visi izjūt adrenalīna pieplūdumu. Turklāt ierakstā daudz labāk nekā koncertzālē ir dzirdams ideju trūkums – koncertsituācijā ideju trūkumu var daļēji kompensēt, izmantojot citus paņēmienus, bet ierakstā gan ne. 

Vai tas nozīmē, ka, klausoties ierakstu, var vieglāk noteikt, ko vērts ir mūziķis? 

Ieraksts visu parāda ļoti skaidri – tas ir kā aukstasinīgs skatiens. Protams, arī ierakstā var aizmiglot acis un ausis. Taču, ja cilvēks zina, ko un kā klausīties, to var saprast gan ierakstā, gan koncertā. 

Kādu padomu jūs varētu sniegt publikai: kā saprast, kurš pianists ir labs un kurš – ne pārāk?

Ak, es nezinu... "Publika" ir bezpersonisks apzīmējums, un es pat neatļautos to izmantot. Mūziķa sniegumam ir jāsagādā bauda. Ja gūstat baudu, klausoties kādu mākslinieku, – kas es esmu, lai sludinātu, kas ir un kas nav labi? Ir svarīgs klausītāju pašizglītošanās un izglītošanas process. Izglītošanu veicina gan mūziķi, gan cilvēki, kuri raksta par mūziku. Mūzika ir tik brīnišķīga, ka pat slikts Mēnesnīcas sonātes izpildījums var saviļņot, bet, ja jūs zināt labākos šīs sonātes interpretācijas paraugus, jums būs augstākas prasības. Tas ir tāpat kā ar vīna baudīšanu. Vieniem patīk piedzerties, savukārt  citi vēlas ne tikai nogaršot vīnu, bet arī kaut ko uzzināt par vīnogu šķirni, vīndari un viņa vēsturi. Tā veidojas stāsts, kas ļauj citādi uzlūkot savu pieredzi. Jūs pavisam citādi uztverat gan vīnu, gan savas attiecības ar to.

Cik tālu solists drīkst aiziet skaņdarba interpretācijā? 

Šis ir pārāk abstrakts jautājums. Viens aiziet par tālu, cits vispār nekur neaiziet. Uzdevums ir spēlēt tā, lai būtu skaidrs, kas tajā opusā notiek, un darīt to aizraujoši un interesanti, pārāk neaizdomājoties, cik ļoti tas atšķiras vai neatšķiras no citu mūziķu lasījuma.

Jau gadu mūziķi un izpildītājmākslas organizācijas aktīvi darbojas virtuālajā pasaulē, katru dienu tiek piedāvāti neskaitāmi pasākumi tiešsaistē. Vai mūzikas un jauno tehnoloģiju mijiedarbības rezultātā var rasties kaut kas principiāli jauns un oriģināls? Vai, pieslēdzoties šīm pārraidēm, mēs vienkārši aizpildām laiku? 

Pagaidām mēs vienkārši aizpildām laiku. Tehnoloģijas vēl nav attīstījušās tik tālu, lai rastos kaut kādas principiāli jaunas formas, kas virtuāliem pasākumiem nodrošinātu hiperrealitātes sajūtu. Pašlaik visi kaut ko pārraida un veido ierakstus. Šis fakts varētu veicināt mūziķu snieguma kvalitātes uzlabošanu – gada laikā visi sevi ir daudz ierakstījuši un klausījušies savus ierakstus. Ieraksts ir labs palīgs un skolotājs, no tā var mācīties. 

Konkurence digitālajā telpā ir milzīga. Var pieslēgties kāda koncerta tiešraidei, bet tikpat labi meklētājā var ierakstīt "Vladimirs Horovics Vīnes Mūzikas biedrības Zelta zālē" un noskatīties viņa leģendāro uzstāšanos. Internetā vienlaikus ir pieejams viss, ko vien var vēlēties, un tas nozīmē, ka konkurences latiņa ir pacelta ļoti augstu.

Vai esat zinātkārs? 

Interešu man ir daudz. Ceru, ka esmu zinātkārs. Mani interesē grāmatas, māksla, cilvēki. Mani fascinē dažādas cilvēciskās izpausmes, meistarība – tā varētu būt pankūku cepšana, metālapstrāde, taidzji prakse, vijoles un balalaikas spēlēšana. Ja tas tiek darīts ar aizrautību un dziļu izpratni, jūtos aizkustināts. Mani iedvesmo mūziķi, pie kuriem esmu mācījies. Maijā kompānija Myrios Classics izdos albumu, ko esmu ierakstījis kopā ar savu pedagogu izcilo ungāru mūziķi Ferencu Radošu. Četrrocīgi esam ieskaņojuši Mocarta klaviersonāti do mažorā un fa mažorā. Daudz kas no tā, ko Ferencs Radošs ir darījis un dara, mani sajūsmina. Mani iedvesmo daudzi pazīstami un nepazīstami cilvēki. Man patīk iedvesmoties un iespaidoties. 

Jau gadu platformā Zoom turpināt virtuālo sarunu ciklu ar spožām mūsdienu kultūras personībām. Kuras no tām jūs pašu visvairāk ir pārsteigušas? 

Lepojos, ka visi šie cilvēki ir piekrituši ar mani sarunāties tiešsaistē. Man patīk tas, ko teica režisors Saimons Makbērnijs. Manā kanālā YouTube var atsevišķi noklausīties viņa sacīto par mākslas svarīgumu – šis monologs ir augsti kulturāls, bet tajā pašā laikā dzīvelīgs un iedvesmojošs.

Neaizmirstama ir saruna ar pianistu Robertu Levinu, kurš beigās desmit minūšu improvizēja par Mocarta tēmām, un ar rakstnieci Elizabeti Vilsoni, kura stāsta par pianistes Marijas Judinas dzīvi un mantojumu. Iespaidu atstājis dialogs ar pianistu un klavesīnistu Andreasu Štaieru – cilvēku ar enciklopēdiskām zināšanām. Šī sarunu sērija apliecina, ka man patīk cilvēki un vienmēr esmu gatavs iedvesmoties. 

Kādu mūziku jūs spēlējat pats sev? 

Es vienmēr spēlēju pats sev! 

Gribas uzzināt, ko spēlējat privāti – tad, kad mēs jūs nedzirdam.

Gandrīz to pašu, ko spēlēju tad, kad jūs mani dzirdat. Man nav tāda sadalījuma: šo es spēlēju sev, šo – kādam citam. 

Jūsu repertuārā ir Džordža Gēršvina mūzika. Ko vēl spēlējat no džeza? 

Esmu spēlējis Breda Mēldava un Čika Koreas opusus, ko viņi man ir sacerējuši. Kad jaunībā ASV studēju džezu, atskaņoju plašu džeza repertuāru. 

Pastāstiet nedaudz vairāk par jums veltīto Čika Koreas (1941–2021) kompozīciju. 

Es palūdzu Čikam Koream sacerēt man darbu, un viņš radīja opusu Viesi/The Visitors vibrofonam un klavierēm. Vibrofona partija komponēta Gērijam Bērtonam – Čika Koreas domubiedram un manam pasniedzējam Bērklija Mūzikas koledžā. Skaņdarbs ir neparasts ar to, ka Čiks Korea tajā pilnā spektrā eksperimentē ar mūziku, kas pierakstīta notīs, un improvizāciju. Ir daļas, kurās abi instrumenti spēlē komponēto mūziku, un ir daļas, kurās viens instruments spēlē komponēto mūziku un otrs improvizē. Ceru, ka nākamgad izdošu Viesu ierakstu. Čiks Korea nomira šā gada februārī, un viņa nāve ir milzīgs zaudējums mūzikas pasaulei. 

Vai jums gribētos uzstāties džeza klubā? 

Ne tik ļoti, lai es to darītu. Sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā man bija jāizšķiras, vai es došos džeza vai klasiskā repertuāra virzienā. Nolēmu, ka mani vairāk vilina komponistu pasaule – vai tas būtu Bahs, Bēthovens vai Adess. Es ērtāk jūtos koncertzālē. Kādā projektā es varu spēlēt džezu un improvizēt, taču darīt to tādā līmenī kā, piemēram, Breds Mēldavs, – tā ir cita profesionālā ievirze.     

Informācija: kirillgerstein.com

Top komentāri

Itamars Toledano
Tāda IEROBEŽOTA apziņa, jo paliek it viss un nepazūd: labie darbi pie Dieva nonāk, ļaunie - ellē. Arī mūziķiem.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja