Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Skanēja līdz pašai pamalei. Intervija ar grupas Saucējas vadītāju Ivetu Tāli

"Gribētos, lai tautasdziesmu dziedāšana vasarā vairāk izietu dabā," uzsver tradicionālās dziedāšanas grupas Saucējas vadītāja Iveta Tāle. Ansamblis ir izdevis unikālu albumu Dabā, kas tapis četrus gadus.

Pirmo reizi Latvijā ir veikti un albumā apkopoti tautasdziesmu ieraksti dabā – vidē, kurā tās reiz ir tradicionāli skanējušas. Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) tradicionālās dziedāšanas grupa Saucējas ir laidusi klajā izdevumu Dabā, kurā apkopota ansambļa pieredze projektā Tradicionālā dziedāšana dabas akustiskajā telpā. Četros gados Saucēju paveiktais ir ietverts divos kompaktdiskos ar 60 ieskaņojumiem. Albumam pievienotajā grāmatā ir atrodami raksti par projekta gaitā uzkrāto pieredzi un Saucēju vadītājas Ivetas Tāles pētījums par dziedāšanas dabā tradīciju atspoguļojumu tautasdziesmās.

Albuma ieskaņojumos grupas dalībnieces klausītājiem uzbur skanisko ainavu, kurai līdzīgu kādreiz varēja baudīt Latvijas pakalnos, mežos, pļavās un upmalās, kad līdztekus dabas radītajām skaņām bija ierasti dzirdēt rotāšanu, ganu gavilēšanu, garos saucienus, leišus un dažādus citus balsus. "Projekta ideja nobrieda pakāpeniski, iztaujājot teicējus par viņu dziedāšanas pieredzi, iepazīstoties ar tautasdziesmām par dziedāšanu, kā arī praktizējot dziedāšanu dabā," stāsta Iveta Tāle. Uzkrātās zināšanas un pieredze viņai ļāvušas secināt, ka patiesais priekšstats par latviešu dziedāšanas tradīcijas skanisko veidolu iegūstams tikai komunikācijā starp dziedātāju un dabas ainavu. Šīs komunikācijas daudzveidības fiksējumā, izmantojot mūsdienu skaņu ierakstu tehnoloģiju iespējas, arī izpaužas Saucēju projekta unikalitāte.

Albumu Dabā ir izdevis Kultūras menedžmenta centrs Lauska ar Valsts kultūrkapitāla fonda un LKA atbalstu. Albuma ieskandināšana paredzēta jūnijā un jūlijā ar trim akustiskiem koncertiem dabā – Rīgai tuvajā Kubeseles dabas takā pie Krimuldas baznīcas, Vārnavas Vīna kalnā, no kura paveras plaša Sēlpils ainava, Sāvienas pilskalnā netālu no Ļaudonas.

Grupa Saucējas kopš 2003. gada apgūst un popularizē latviešu tradicionālās dziedāšanas stilus un tehnikas, it īpaši – latviešu tradicionālās polifonijas veidus. Cita prioritāte repertuāra izvēlē rodas no iespējām izmantot arhīvos uzkrātos tradicionālo dziedājumu skaņu ierakstus un tiešus kontaktus ar dziedātājiem – tradīcijas nesējiem. Saucējas ir sagatavojušas vairākas programmas un līdz šim izdevušas četrus albumus: Saucējas (2007), Dziediet, meitas, vokorā. Sēlpils un Vārnavas folklora (2012; novērtēts ar Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu kā gada labākais tautas mūzikas albums), Saucējas. En concert á Paris (2014) un Trīci, munu ustabeni (2016; saņēmis Latgaliešu kultūras gada balvu Boņuks).

Par grupas darbību un jauno albumu intervijā KDi stāsta Saucēju vadītāja Iveta Tāle.

Kad un kāpēc vispār sākāt dziedāt dabā?

Tas veidojās likumsakarīgi, jo latviešu krāšņākie tradicionālie dziedājumi kādreiz tika dziedāti dabā, nevis istabās. Sēlijā XIX gadsimtā komponists un folkloras pētnieks Andrejs Jurjāns pierakstīja īpatnēju un krāšņu daudzbalsības veidu – rotāšanu (pēc piedziedājuma "rotā"), kam ir raksturīgs burdons un sekundu intervāli balsu saskaņā. Jurjāns raksturoja rotāšanu kā "skaistākās dziesmas, kas latviešiem jebkad bijušas, un tieši rotāšana bija viens no pirmajiem daudzbalsības veidiem, ko Saucējas rekonstruēja pēc nošu pierakstiem un nu jau daudzus pavasarus iedzīvina tam dabiskajā akustiskajā vidē – Sēlijas pakalnos un mežu ielokos, kas rada savu īpašo atbalsu rakstu un citus skaņas efektus. 2017. gadā ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Latvijas Kultūras akadēmijas atbalstu sākām projektu Tradicionālā dziedāšana dabas akustiskajā telpā. Pirmās 2018. gadā Sāvienas pilskalnā ierakstījām tieši rotāšanas dziesmas.

Ar šādu dziedāšanu ir saistīts vesels komplekss. Tas, ka dziesmas ir tapušas, dziedot dabā, ir atstājis iespaidu uz to formu un pieprasa dziedāšanas stilistiku, manieri, kas mūsdienu cilvēkam vairs nav loģiski saprotama, ja dziedāšana vairs nenotiek dabā. Kad šādi dziedam telpās, mazi bērni pat bāž ausis ciet, jo skaņa ir tik intensīva, ka telpā to vienkārši nevar izturēt.

Kā apguvāt šo manieri, ja Andrejs Jurjāns un citi šīs dziesmas savulaik pierakstījuši tikai uz papīra?

Liela daļa mūsu repertuāra ir tikai pierakstīta notīs vai arī ieskaņota no vecajām teicējām, sēžot istabā, tad, kad viņa varbūt nav dziedājusi jau gadiem un tagad kāds ir atnācis un lūdz nodziedāt. Ko tu tā vari spriest par šo materiālu? Mana pirmā saskare ar seno tautasdziesmu slāni, kurš vairs netiek dziedāts, bija, kad vēl biju jauna meitene, pēc vidusskolas, un sākās folkloras kustība. Pēkšņi manās rokās nonāca Jurjānu Andreja pierakstītās Sēlijas rotāšanas. Toreiz jutos diezgan bezpalīdzīga, jo sapratu, ka šo nevar dziedāt tā kā korī. Bet – kā tad?!

Man vēl nebija nekādas nojēgas par tradicionālo dziedāšanu. Izmisīgs, intuitīvs, bet pareizs solis bija aizbraukt no Jēkabpils, kur dzīvoju, pār Daugavu uz Sēlpili un Vārnavu, kur šīs dziesmas ir pierakstītas, un tajos pakalnos padziedāt. Tā bija ļoti laba doma, jo sāku saprast, ko tas īstenībā nozīmē. Uzreiz atklājās, kādā augstumā ir jādzied un kādā intensitātē ir jālaiž skaņa, lai daba tiktu iedarbināta – lai tā atsauktos un piedalītos, jo būtībā tā ir komunikācija. Tas maina visu dziedājumu. Ierakstos to var ļoti labi dzirdēt.

Mūzikas vēsturnieks un folklorists Jēkabs Vītoliņš ļoti skaisti rakstīja par Dienvidkurzemes gavilēšanu: par stieptajām skaņām, kuru rezultātā forma kļūst izplūdusi. Viņš gan nepiemin dziedāšanu ārā, bet es saprotu, kā tas ir noticis – kā radušies tipiskie rotāšanas dziesmu nobeigumi, ganu gavilēšana, visi tie piegavilējieni un izsaucieni, visi šie "ja", "i" un "jai" dabā kļūst funkcionāli. Kļūst skaidrs, ka pauzes starp pantiem veidojas, gaidot atbalsis. Doma par ieskaņošanu radās, jo gribējās parādīt plašākai sabiedrībai, kas īsti ir mūsu tradicionālā dziedāšana un kā mūsu tautasdziesmas skan dabā. Šī doma brieda vismaz desmit gadu.

Jau kopš Saucēju pastāvēšanas sākuma?

Darbojamies nu jau vairāk nekā 15 gadu, taču dziedāt dabā sāku astoņdesmitajos gados ar savu pirmo ansambli Klinči, kas man bija Jēkabpilī no 1983. gada līdz 1991. gadam. Sākām dziedāt Andreja Jurjāna pierakstītās rotāšanas, un gribējās piekļūt tuvāk tam, kā toreiz varēja skanēt. Bija apraksti: pavasarī, kad kalngali nokusa, meitas un sievas kāpa pakalnos un dziedāja, rotāja. Jurjāns aprakstījis, kā to izdzied ar lielu crescendo un gari velk, taču istabā vienkārši nevar iedomāties, kā tas ir. Tad braucām uz tām sakrālajām vietām, uz Sperjāņu kalnu, kur dzīvojis Andreja Jurjāna sastaptais teicējs.

Cik krāšņs un spēcīgs nosaukums – Sperjāņu kalns!

Sēlpils un Vārnavas pusē vispār ir ļoti skaisti vietu nosaukumi. Piemēram, Sunākste. Kāpām laukā autobusa pieturā Zibšņi. Aklais Sperjāņa tēvs, kurš acīmredzot dzīvojis pie Sperjāņa kalna, savulaik dziedājis Jurjānam ļoti daudz dziesmu, arī mitoloģiska satura – Sen dzirdēju, nu redzēju Dievam greznu kumeliņ’. Vietējais skolotājs Slikšāns savācis lielu dziedātāju grupu, un viņi varējuši četrbalsīgi nodziedāt – sekundās, un ar visu sīkrotātāju! Pie harmoniskās dziedāšanas pieradušais Jurjāns sākumā domājis, ka dziedātājas nav pratējas, un tikai pamazām viņam izkristalizējies priekšstats, ka dziedāšana sekundās tiešām ir tradīcija. Pierobežā ir attīstīta arī sutartīņu dziedāšana, ko Jurjāns tur pierakstījis 1891. gadā.

Sēlpilietis Kārlis Blaubergs Jurjānam sūtījis aprakstus par dziedātājām un to, kas, kā un kad ticis dziedāts. Arī no pašiem dziesmu tekstiem var spriest, ko tās nozīmē.

Vai mērķtiecīgi apceļojāt Jurjāna dziesmu vākšanas takas?

Jā. Tas notika, kad sākām darboties ar Saucējām un tapa albums Dziediet, meitas, vokorā. Sēlpils un Vārnavas folklora. Toreiz aizbraucu vēlreiz un atradu vairāku teicēju radiniekus, piemēram, Artūra Slikšāna mazmazdēlu, kurš joprojām dzīvo mājās, kurās dzīvojuši viņa senči. Tas ir netālu no Sunākstes vecās baznīcas un kapsētas, kur apglabāts Vecais Stenders – pirmais, kurš rakstīja, ka dziedāšana un t. s. vilkšana "skanēja līdz pašai pamalei".

Meitas sauca tik skanīgi, lai puiši no tālienes dzird?

Tas ir otrs līmenis līdzās komunikācijai ar dabu. Par komunikācijas veidiem un līmeņiem varam diezgan labi uzzināt no dziesmām par dziesmām un dziedāšanu, kuras apkopotas Krišjāņa Barona Latvju dainu pirmajā sējumā un tagad jaunajā izdevumā vēl plašāk. Šis brīnišķīgais materiāls mums ļoti palīdzēja izvēlēties, kurās vietās un kad dziedāt. Pamats ir komunikācija ar dabu – starpnieci, kas nes, atstaro un vada dziedāto skaņu. Tādējādi dziedātājas komunicē gan ar dabu, gan savā starpā, gan ar puišiem. Tās ir tādas rotaļas! Izbaudīt un padziedāt tās dabā ir aizraujoši. Ja runājam par gavilēšanas dziesmām (ar piegavilējumiem un izsaucieniem), tās ir domātas dabas akustiskajai videi un nav pilnīgi uztveramas iekštelpās.

Bet arī ārā visur neskan vienādi?

Vide ir ļoti atšķirīga. Sekojām tradīciju aprakstiem, dziesmu tekstiem un vienkārši eksperimentējām. Man kā folkloristei tas nebija liels pārsteigums, tomēr biju domājusi, ka šajās dziesmās ir vairāk dzejas. Agrāk domāju, ka tie ir pārspīlējumi un tēlainas metaforas dzejas valodā, bet, dziedot dabā, sapratu, ka tas nav pārspīlējums. Tas, ka, cilvēkiem dziedot, "līgojas mežu gali", ir tieši tas iespaids, kā notiek. Ir būtiski, vai dziedam pakalnos, pie ūdeņiem vai mežmalā. Svarīgs ir laiks: vakars vai rīts. Pavasaris vai rudens. Tas ir diezgan smalki aprakstīts pašās dziesmās. Ir pat tādas tautasdziesmas, kurās tiek runāts par to, kā skaņa mainās, pārvietojoties caur dažādi strukturētām vidēm: kā tā iet cauri mežam, kā tek pa bērzu lapiņām birztalā, kā purvā sāk "tušli skanēt", jo purvs slāpē skaņu.

Ejam cauri visai vasarai no pavasara līdz rudenim, kad dziedam egļu balsi ar kāzu tematiku. Repertuāra aploce ir plaša: CD visvairāk pārstāvēta ir Kurzeme, Latgale un Sēlija, mazliet arī suitu ganu un burdona dziesmas, kā arī Vidzemes ganu saucieni, Jāņu dziesmas, sīna, sēņu un ogu balsi. Nav gan viegli savākties kopā, visu noorganizēt, izpētīt gaidāmos laikapstākļus.

Turklāt ne mežā, ne purvā, ne upes krastā nav ierakstu studijas.

Ierakstīšana bija liels izaicinājums. Tas bija sarežģīti, jo sākumā tehnika vēl nebija tik ļoti attīstīta un piemērota lauka ierakstiem. Kad uzrunāju Gati Gaujenieku, kurš mūs vienmēr ir ierakstījis studijā, viņš sākumā bija diezgan neatsaucīgs. Lai pieslēgtu elektrības vadus, bija nepieciešams māju tuvums, bet tas mūs ļoti piesēja civilizācijai un cilvēku radītajām skaņām. 

Piemēram, vilcienu vai lidmašīnu skaņas, mašīnu, traktoru vai motorzāģa trokšņošana. Mikrofoni to diemžēl padara par vadošo skaņu, jo tie "dzird" citādi nekā cilvēks. Tāds ieraksts nav derīgs.

Ja pēkšņi parādās lidmašīnas troksnis, dziedāšanu var uzreiz pārtraukt. Šo iemeslu dēļ ierakstīšana bija darbietilpīga. Esam ļoti agri cēlušās, iedziedājušās un aizbraukušas uz mežu, cerot, ka svētdienas rītā visi vēl gulēs. Bet nē, kaut kur tuvējās mājās kāds ir nolēmis sazāģēt malku! Viss, mūsu sesija beidzas. Varam braukt mājās. Dziedāšanu ierakstījām vienlaikus ar divu dažādu veidu mikrofoniem: ar vieniem ierakstītas mūsu balsis, bet citi vērsti prom no mums, uz vides fonu. Pēc tam studijā ieraksti tika sinhronizēti.

Vismaz pandēmijas laikā lidmašīnu kļuva mazāk.

Par lidmašīnām varu runāt stundām. Ir ļoti skaidri ceļi, pa kuriem tās lido, un reisi seko lieliem orientieriem uz zemes, piemēram, lidmašīnas lido gar Daugavu. Reisu grafiku skatījāmies lidojumu kartēs, taču, dziedot Rožu purvā, izrādījās, ka lidmašīnas visvairāk lido tieši sestdienās un svētdienās. Tad nu ierakstītājs kliedz: "Tagad ir laiks trīs minūtes!" Ātri rakstām, pirms lidmašīna kļūst dzirdama.

Kovida laikā mums bija tikai viens ieraksts pagājušā gada agrā pavasarī, kad sapratām, ka mums trūkst ierakstu pie upēm. Gar lielajām upēm parasti ved autoceļi, šosejas. Ja tuvumā ir šoseja, ieraksta fonā visu laiku būs dunoņa. Glāba tikai laimīga sagadīšanās – tas, ka folklorists un valodnieks Austris Grasis ar sievu vēlējās padziedāt vienā no manām dziedāšanas mācību grupām. Viņš uzaicināja uz veļu vakaru pie Skaņā kalna. Aizbraukusi pēkšņi konstatēju, ka tur, pie Salacas, nav lielo ceļu. Ir tikai lauku ceļš, pa kuru reti kāds brauc, un tas ir patālu. Lieliski, bet tas nenozīmē, ka nav citu traucēkļu. Tieši tad, kad sākām ierakstu, parādījās makšķernieki. Lai kā Gatis Gaujenieks viņus lūdza uzvesties klusu, nepļāpāt un neskandināt kanniņas, cilvēki nesaprot, cik mikrofons ir jutīgs. Viņiem liekas, ka netraucēs, ja sačukstēsies… Vēlāk ieradās makšķernieku draugi ar mašīnām, tad Gatis jau bija riktīgi izbesījies. Tikko sākam dziedāt, viņš jau kliedz: "Stop, stop! Brauc mašīna!" Mēs to pat nedzirdam, bet viņš austiņās dzird.

Process bija darbietilpīgs, jo dziesma ir jāieraksta vienā gabalā. To nevar pēc tam graizīt un montēt studijā. Tiklīdz ir kāds troksnis vai defekts, tā ir jādzied un jāieraksta no jauna. Ne tikai dziedāšana dabā, bet arī pati ierakstīšana ir vesela pasaule. Tajā ir tik daudz nosacījumu, ko pat nevarējām iedomāties. Piemēram, nedrīkst ģērbties švīkstošās drēbēs, neilona jakās. Nedrīkst kustēties, mīņāties pa zariem un čaukstošu, sausu zāli. Visu var izjaukt arī kukainis – muša vai ods, kas pielido pie mikrofona. Ja vējš pūš koku lapotnē, skaņas dzidrums pazūd un izklausās, ka atrodies vētrā, jūras malā.

Kā sadzīvojāt un sadziedājāt ar putniem? Vai tie atsaucās?

Putni reaģē ļoti aktīvi. Latvju dainās teiktais: "Es varēju sadziedāt/ar ābeļu lakstīgalu" ir realitāte. Putni reaģēja uz mūsu dziedāšanu, tikai nevaru pateikt, vai tiem tā patika vai traucēja. Visdrīzāk gan traucēja. Iespējams, putni uztvēra mūs kā konkurentus.

Pavasaros vienreiz gadā braucam rotāt un gavilēt Sēlpils pagasta Boļānu mājās, kur mūs uzņem Maija Daina Paegle. Pirmā reize, kad to izbaudījām pilnā mērā, bija, kad ieradāmies diezgan sliktā, lietainā laikā, tomēr izgājām dziedāt. Te pēkšņi mums "piesējās" lakstīgala. Tā mums visu laiku sekoja un vienkārši mūs pārdziedāja. Droši vien tas arī bija lakstīgalas mērķis, lai tā mums pateiktu, ka šī ir viņas teritorija. Mazs putniņš, bet tik varens!

Mūsu ierakstos ir dzirdamas arī dzērves, dzeguzes un citi putni. Ar mums kopā bieži bija ornitologs un dabas skaņu ierakstītājs Edmunds Račinskis. Pat viņš bija pārsteigts, lai gan, protams, pazina visus putnus un viņu ieradumus. Reiz, kad ļoti skanīgā vakarā dziedājām Sāvienas pilskalnā, pēkšņi ar mums kopā sāka dziedāt vakarlēpis. Edmunds teica, ka šo diezgan reti sastopamo putnu divas nedēļas velti centies sagaidīt un ierakstīt Ādažu poligonā. Tā arī nav izdevies, lai cik klusi ornitologs uzvestos, bet te pēkšņi vakarlēpis Sāvienā dzied kopā ar mums un nevar rimties! Putnu balsis skan daudzos mūsu ierakstos, un Edmunds Račinskis ir aprakstījis katru no tiem. Diemžēl šī informācija neietilpa mūsu diska grāmatiņā. Taču to ievietosim savā mājaslapā. Būs arī mūsu ierakstu saite ornitologu lapās.

Diska grāmatiņā ir precīzi atzīmēts, kad un kur dziesmas ierakstītas, un aprakstīta arī skaņu vide. Klausoties var arī dzirdēt, kā akustiskā vide mainās gadalaiku kontekstā. Putni pavasarī ir ļoti aktīvi, savukārt vasaras vidū un beigās visas pļavas skan un san no sienāžu un citu taisnspārņu sisināšanas. Atceros vienu ierakstu Sēlpils pagasta Rožu purvā uz pussalas, ko dēvē par Pasaules galu. Bija karsta vasaras diena, kad nonācām pussalā, bija šausmīgs pērkona negaiss. Ak, kā pēc negaisa sienāži deva vaļā! Tas bija vienreizēji. Protams, odi koda un dunduri arī… Dabas fons ir svarīgs. Tāpēc mūsu albumā ir arī daudz individuālo dziedājumu un dziedājumu mazās grupās (pa diviem) – tie ļauj pilnībā izbaudīt dziedātāja komunikāciju ar dabas telpu un dabas skaņu fonu. Grupas dziedājums šo fonu aizsedz un vienkārši noēd.

Vai pašas arī esat iemācījušās un mēdzat atdarināt dabas trokšņus?

Mēs tā darījām, tikai uzstājoties telpās, starptautiskā foruma Womex koncertā, sajūtas radīšanai iesaistot arī publiku. Ierakstā to nekad nedarījām, izņemot reizi, kad dziedājām dzeguzes balsi. Zinām, ka dzeguze tur ir, taču tajā brīdī viņas nekūko. Nu tad mēģinājām viņu pasaukt, atdarinot dzeguzes kūkošanu, un viņa drīz vien arī atsaucās. Viņas atsaucas arī uz dziedāšanu. Kad pirmoreiz aizbraucām uz Pasaules galu, tur kūkoja dzeguze. Joka pēc sākām viņu atdarināt, un putns sāka kūkot intensīvāk. Ornitologs mūs aicināja turpināt. Mēs tiktāl turpinājām, ka pēkšņi šī dzeguze ieradās. Precīzāk, dzeguzis, jo kūko tēviņi. Viņš sāka enerģiski, draudīgi lidot mums virs galvas, meklēdams, kur ir tas konkurents, ar kuru cīnīties, aizstāvot teritoriju.

Vai jums nebija bail?

Kaut ko tādu piedzīvoju pirmo reizi. Bija pārošanās laiks, un tas bija iespaidīga lieluma putns – tāds riktīgs dzeguzis.

Mums Saucējās ir viena jauna meitene Elīna Ellere, kura spēj ļoti skanīgi augstā tesitūrā dziedāt izteiksmīgo Ziemeļvidzemes ganu saucienu – t. s. ēlošanu, ko dzied galvas reģistrā. Mums nemaz neienāca prātā, ka tuvumā ir dzērves, te pēkšņi viņas atsaucās un sāka klaigāt. Gandrīz jau beidzām rakstīt: vairs nebija ne spēka, ne balss, bet dzērves kliedz. Tad uzdziedāju viņām virsū Aulejas sīna bolsu. Brīnišķīgi izdevās ar dzērvēm fonā. Agrāk man nebija lielas saprašanas par putniem, bet tagad esmu atklājusi, cik interesanta ir viņu uzvedība. Liepā pie manām mājām Krustpilī strazds ilgi dziedāja pašā galotnē. Kādu stundu viņš tur ņēmās. Viņam patīk izpausties, un viņš to dara ne sliktāk par lakstīgalu. Tātad tautasdziesmās minētais strazdiņš, kas dzied liepas galiņā, ir precīzs novērojums. Nesen izlasīju, ka gēni, uz kuru pamata veidojas valoda un dziedāšana, putniem un cilvēkiem esot ļoti līdzīgi.

Mums ir arī smieklīgi ieraksti. Ierakstījām ne tikai tās dziesmas, kuras būtu dziedamas īstā dabā, bet arī vienkārši ārā, piemēram, ar dažādiem darbiem saistītās talkas dziesmas, kuras tika dziedātas uz lauka vai pagalmā. Tāpēc meklējām mājas, kur vēl būtu sastopamas tradicionālās skaņas – lai ierakstā varētu dzirdēt govis, aitas, zirgus, mājputnu saimi ar vistām un gaiļiem. Tas izrādījās diezgan sarežģīti, jo mājlopus un mājputnus vairs netur tādā daudzveidībā. Par laimi, šāda saimniecība ir kaimiņos mūsu izdevējiem Dainai un Jurim Zalāniem Amatas novadā. Līdz ar visiem citiem putniem bija arī tītars, kura buldurēšana mūsu ieskaņojumus ir padarījusi diezgan komiskus. Kad dzied mūsu Janta, acīmredzot kaut kādas skaņas frekvences tītaru īpaši uzrunā. Ir smieklīgi klausīties, kā tītars piebiedrojas atkal tajā pašā vietā. Man vaicāja, vai tiešām es gribu šo skaņu mūsu ierakstā. Bet ko lai dara? Nomierinājos, izlasot, ka tītari Latvijā turēti jau XVII un XVIII gadsimtā.

Vai arī pirmie mūsu tautasdziesmu vācēji un pētnieki savulaik atzīmējuši putnu klātbūtni?

Folkloras krātuvē ir ļoti daudz pierakstu, kuros mēģināts dažādi apzīmēt to, kā mūsu senči atdarinājuši putnu balsis. Bet ko gan var ar burtiem uzrakstīt? Bez ieraksta nevar saprast ne skaņas intensitāti, ne augstumu. Lai tuvotos tam, ko mūsu senči ir teikuši, viss ir jāņem kopā: jāklausās putns, izmantojot arī ar burtiem pierakstītās skaņas.

Kā Saucējas pārlaida pandēmijas gadu?

Līdz pēdējam mēģinājām noturēties, strādājot Kultūras akadēmijas zālē. Vasarā izdevās viens koncerts Ruķeļos. Diezgan regulāri tikāmies platformā Zoom, bet kāda tur dziedāšana… Vingrojām, jo divas no Saucējām varēja parādīt vingrojumus. Kalām nākotnes plānus, esam sarakstījušas projektus un iesniegušas visādos konkursos. Gatavojām šo izdevumu un savu mājaslapu. Tagad jau esam sadziedājušas diezgan lielu pūru ar katoļu garīgajām dziesmām. Vasarā esam ieplānojušas nelielu turneju ar gruzīnu sieviešu grupu, kas izpilda savas zemes garīgos dziedājumus. Viens koncerts ir paredzēts Krustpils baznīcā.

Albuma Dabā prezentācijas koncertus raidīsiet tiešsaistē?

Tiešsaistē tam nebūtu jēgas. Ceram, ka varēsim mierīgi tos rīkot dabā nesteidzīguma kultūras ietvaros. Tie būs akustiskie koncerti bez milzīgas festivālu publikas. Klausītāji nesēdēs solos un pārvietosies. Arī mēs pašas mainīsim atrašanās vietu, lai cilvēki varētu izbaudīt skanējuma atšķirību. Kā viņi pārvietosies, to viņi arī dzirdēs.

Ar to dziedāšanai dabā tiks pielikts punkts, lai sāktu ko jaunu?

Dziedāšana dabā mums visu laiku būs aktuāla. Gribam kopt un turpināt popularizēt šo tradīciju. Gribētos, lai tautasdziesmu dziedāšana vasarā vairāk izietu dabā. Domāju, ka rīkosim arī meistarklases un sadziedāšanās pasākumus un koncertus. Līdz kovidam mums nebija ienācis prātā, ka mēs varētu rīkot koncertus vienkārši dabā. Brīvdabas estrādē gan tādu kontaktu ar dabu nebūtu iespējams panākt.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja