Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -1 °C
Apmācies
Pirmdiena, 28. novembris
Rita, Olita, Vita

Vai tiešām Mirdza dziedās? Intervija ar dziedātāju Mirdzu Zīveri

Gribēju koncertu mājīgā gaisotnē. Nekāda šova! Dziedātāja Mirdza Zīvere atgriežas uz skatuves kopīgā programmā ar komponistu Zigmaru Liepiņu

Mirdzas Zīveres un Zigmara Liepiņa koncertprogramma Par svarīgo ir mākslinieces ilgi gaidītā atgriešanās uz skatuves. Mirdza Zīvere – savulaik ļoti populārā, vokāli un emocionāli jaudīgā dziedātāja ar neatkārtojamo balss tembru, grupu Modo un Opus soliste, kura četras reizes plūkusi laurus Mikrofona aptaujā, – intensīvo koncertdarbību pārtrauca 1989. gadā. Turpmāk viņas balss no skatuves skanējusi vien retumis, toties kopš 90. gadiem viņa nu jau kā diplomēta režisore veiksmīgi veidojusi dažāda mēroga pasākumus – līdz pat Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku un divu Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētku koncertu režisēšanai un producēšanai.

Ne reizi vien Mirdza Zīvere nosolījusies, ka dziedāšanai uz visiem laikiem pielikts punkts, bet nu, pēc desmit gadu pauzes, viņa dzied sava dzīvesbiedra komponista Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejai veltītajos koncertos Par svarīgo. Koncertu sērija Mūzikas namā Daile sākās pašas dziedātājas dzimšanas dienā 20. septembrī. Koncerti notiks līdz 9. oktobrim. Mirdza Zīvere un Zigmars Liepiņš muzicēs kopā ar instrumentālo grupu Lupa.

Vai svarīgais jums ar Zigmaru sakrīt?

Tas mums ir sakritis visus šos četrdesmit divus gadus, kopš esam kopā. Mans vērtību salikums ir – ģimene, Latvija un pēc tam mūzika. Mēs domājam līdzīgi.

Mūsu intervijā 2012. gadā pirms atgriešanās uz skatuves Zigmara Liepiņa sešdesmitgadē ir lasāms: "Biju stingri noteikusi, ka vairs nedziedāšu." Nekad nesaki nekad?

Toreiz tā bija tikai mana piedalīšanās, iznāciens uz piecpadsmit divdesmit minūtēm, bet šajā gadījumā es visu programmu dziedu viena pati. Protams, vajadzēja pārbaudīt, vai vispār to spēju – izdziedāt konkrēto koncerta repertuāru, visas šīs melodiskās dziesmas sulīgajos, ļoti pārdomātajos aranžējumos. Vajadzēja saprast, kā būs ar izturību dziedāt pilnu koncertu četrus vakarus pēc kārtas. Tāpēc mājās šo situāciju izmēģinājām. Koncerti būs bez starpbrīža: pēc pirmā dziesmu bloka būs instrumentāls skaņdarbs, kura laikā es acīmredzot nomainīšu kleitu. Tad otrs un pēdējais dziesmu bloks. Viss kopā – deviņdesmit minūšu, esam jau izmērījuši. Nebiju dziedājusi teju desmit gadu, un man bija stingra pārliecība, ka pietiek, es vairs to nedarīšu.

Kā Zigmaram izdevās pierunāt tomēr dziedāt?

Viņam nevajadzēja mani pierunāt. Sākās ar to, ka Liepāja jau pagājušajā gadā bija mūs uzrunājusi, jo gribētu veidot koncertu Zigmara 70 gadu jubilejā. Domājot, kas tur, Zigmara dzimtajā pilsētā, kur viņš arī ir beidzis vidusskolu, varētu skanēt, radās ideja atskaņot Kapteiņa stāstus. Šis cikls ir uzrakstīts jau sen, taču tikai vienreiz atskaņots Latvijas deviņdesmitgadē 2008. gadā, kad koncertuzvedumā Liepājā to dziedāja dažādi solisti (viņu vidū – Igo, Ginta Krievkalna, Aivars Brīze, Andris Ērglis, Edijs Šnipke, Ivars Cinkuss, Artūrs Šingirejs, Niks Matvejevs un Ivo Fomins – I. L.). Manuprāt, no muzikālā un saturiskā viedokļa tas ir ļoti vērtīgs darbs – brīnišķīga mūzika ar Liepājas autoru tekstiem par Latvijas rašanos.

Kad pavīdēja šī doma, braucām uz Liepāju. Zigmars kopā ar potenciālo producentu, senu draugu Ēriku Naļivaiko, noliktajā laikā ieradās uz tikšanos Liepājas domē. Taču sēdes laikā jau bija skaidrs, ka nekā nebūs. Trūka naudas, un bija arī jocīgi, ka lemšana par Kapteiņa stāstiem notika vienlaikus ar lemšanu par Imanta Kalniņa operas Matīss, kausu bajārs koncertiestudējuma veidošanu, pieaicinot abu uzvedumu pārstāvjus. Līdzekļus piešķīra tikai Imanta Kalniņa operai. Pastumts malā, Zigmars apvainojās, un abi ar Ēriku aizgāja no sēdes.

Tad Zigmars iedomājās par Mesu 2020, kas bija pabeigta jau pirms gada un varētu brīnišķīgi izskanēt Liepājas koncertzālē Lielais dzintars. Zigmars tikās ar koncertzāles direktoru Timuru Tomsonu, taču koncertzāles kalendārā neatradās neviens brīvs logs, kurā varētu ieplānot Mesas atskaņošanu ar orķestri, kori, solistiem un ērģelēm. Braucot mašīnā garo ceļu atpakaļ uz Rīgu, jutu, ka noskaņojums ir nospiedošs. Zigmaram bija kreņķīgs prāts. To redzot, nezinu, kas mani raustīja aiz mēles pateikt: "Zigi, es nodziedāšu tev koncertā!" Zigmara garastāvoklis strauji uzlabojās. Tas gan vēl bija tikai mans pirmais teikums. Vēl nebija skaidrs, vai dziedāšu nedaudz vai vairāk. Vienkārši šķita, ka man tas ir jādara. Tāpēc arī būs šie koncerti Mūzikas namā Daile.

Bija skaidrs, ka es savā vecumā par odiem un "Kas dārzā, kas dārzā, bitīt rožu dārziņā" nedziedāšu. Sākās domāšana sajūtu līmenī – ko es varētu paust. Gribēju koncertu mājīgā gaisotnē. Nekāda šova! Sākumā bija doma par vienu koncertu 20. septembrī, kad man ir 69. dzimšanas diena. Lai gan vēl pat nebija nekādas reklāmas, biļetes tika strauji izpirktas, un producente Anda Zadovska pielika vēl vienu, pēc tam vēl. Cilvēki brīnās: vai tiešām Mirdza dziedās? Anda stāstīja, ka kāda sieviete gados no citas pilsētas pat atbraukusi ar autobusu uz Rīgu un devusies tieši uz Mūzikas namu Daile, lai nopirktu biļeti. Tas ir tik aizkustinoši.

Vai būs arī jaunas dziesmas?

Jauna dziesma ir tikai viena, to Zigmars uzrakstīja kovida laikā ar senu Māras Zālītes dzejoli Visa pasaule ir ciet. Tā ļoti iederējās pandēmijas laikā, kad pasaule bija ciet un katrs sēdēja savā kaktiņā.

Zinot, ka tava pirmā profesija bija apģērbu modelētāja konstruktore, nojaušu, ka tevi apģērbt koncertiem nav viegli?

Es zinu, kā tiek piegriezts un darināts tērps. Jaunībā, kad veikalos neko nevarēja nopirkt, man uz katru balli bija kaut kas jauns, pašas šūts. Jau gadiem man ir brīnišķīga tērpu māksliniece, nu jau draudzene Baiba Cihovska. Viņa jūt mani, es – viņu. Viņa man ir darinājusi ne tikai skatuves kleitas, bet arī pucējusi pirmizrādēm laikā, kad biju Operas direktora sieva. Pats galvenais – viņas apģērbos jūtos ļoti ērti. Man ir jājūtas ērti, un man ir jābūt pārliecinātai par sevi.

Vai kopš aiziešanas no skatuves esi vismaz dziedājusi savā nodabā?

Nekad. Šad tad tikai mašīnā, braucot no laukiem uz Rīgu, esmu pataustījusi, vai balss saites vēl strādā. Bet tikai tad, ja braucu viena. Mājās mēs nedziedam, pat Jāņos ne, lai gan bērnībā un jaunībā dziedājām daudz. Drusciņ pievakarē klusiņām padziedu mazmeitām, kad viņas apsēžas blakus.

Kad jūsu bērni bija mazi, vai dziedāji viņiem šūpuļdziesmas?

Jā, protams. Tā emocionalitāte ir ļoti svarīga, taču muzikalitāte gan ir Dieva dota.

Viens mūsu brīvības dziesminieks jau gadiem slavē Putinu un Lukašenko, daži populāri Latvijas mākslinieki pārsteidz ar dīvainiem vēstījumiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā. Vai ir nācies vilties cilvēkos, kurus pazīsti?

Diemžēl ir nācies. Nespēju izskaidrot šādu rīcību, it sevišķi mūzikā, mākslā. Varbūt viņi vēl cer uz Krievijas mūzikas tirgu? Es trauksmaini sekoju līdzi notikumiem Ukrainā, ļoti jūtu ukraiņiem līdzi un izjūtu lielu pacilātību pēdējā laikā, kad pienāk ziņas par Ukrainas armijas labajiem rezultātiem karā. Priecājos, ka Rīgā nogrāva Pārdaugavas pieminekli.

Nesaprotu, kā laikā, kad tiek nežēlīgi nopostītas pilsētas un nogalināti mierīgie iedzīvotāji, propagandisti Krievijas televīzijā slavina agresiju un sagroza faktus. Viņu meli ir apbrīnojami: nu kā var apgalvot kaut ko tik absurdu, ka ukraiņi paši šaujot uz saviem iedzīvotājiem?! Tas ir ārprāts. Murgs. Arī Latvijā diemžēl ir daudz prokremliski noskaņotu iedzīvotāju. Nezinu, vai viņi varētu mainīties. Nevienu nevar pārtaisīt. Ko gan dotu diskusijas ar šādiem cilvēkiem, piemēram, iepērkoties tirgū? Ko es ar to panākšu? Domāju, ka viņi pieklusīs tikai tad, ja Krievija būs sakauta.

Vai tu seko līdzi mūzikas dzīvei?

Protams, bet samērā attālināti. Sākoties kovidam, mēs, visa ģimene, pārcēlāmies uz laukiem. Arī koncerti nenotika. Tagad par popmūzikas un roka koncertiem tiešām vairs īpaši neinteresējos. Mūsu ģimenei kultūras dzīve ir pieklususi arī tāpēc, ka vasarā ir daudz dārza darbu. Manā ziņā ir ražas pārstrāde, konservēšana, jo tas, kas ar pūlēm ir izaudzēts, ir arī jāsaliek pa burkām. Mūsu dārzs nav plašs, bet darba netrūkst. Zigis jau trešo gadu audzē pat kartupeļus jūrmalas kāpā! Tie viņam izdodas meistarīgi.

Šovasar tomēr atbraucām uz Rīgas ritmiem, kad festivālā apvienības Modern Standards Supergroup sastāvā Rīgas Doma baznīcas dārzā uzstājās amerikāņu džeza leģendas: bundzinieks Billijs Kobems, trompetists Rendijs Brekers un saksofonists Bills Evanss. Tā bija tāda veldze, tīra manta!

Aizbraucām uz Londonu noskatīties koncertšovu ABBA Voyage. Mums šķita, ka noteikti ir jāredz mūsdienu pārsteidzošās jaunās tehnoloģijas. Visi četri ABBA galvenie varoņi uz skatuves ir jauni un skaisti, spilgtos kostīmos, taču ne jau viņi paši tur uzstājas. Tās ir projekcijas, bet – kādas! Virtuālie solisti dzied, mainās vietām, kustas, pieskaras cits citam, dejo. Ir redzamas pat ēnas un tas, kā krīt matu cirta. Spēlē īsti pavadošā sastāva mūziķi. Milzīgos ekrānos ir skatāmi "abbatāru" tuvplāni. Vienīgais, kā nav, – nav sviedru koncerta beigās. Pusotru stundu dziedot vai dejojot, jebkurš būtu nosvīdis, jo tā taču ir fiziska piepūle. Šovs ir izcilā kvalitātē. Baudot to, cik meistarīgi ar tehnoloģiju palīdzību tiekam piemānīti, skatītāji – gan jaunieši, gan cilvēki ar sirmu galvu – ir priecīgi un laimīgi. Publika dzied līdzi. Bija lieliska pieredze tur pabūt. Šovs notiek tam speciāli uzbūvētā zālē (koncertizrāde ABBA Voyage Londonā būs skatāma vismaz līdz 2023. gada maija beigām – I. L.).

Pašlaik pirmsvēlēšanu solījumi birst kā no pārpilnības raga. Ko, tavuprāt, Latvijā vajadzētu sakārtot vispirms?

Diezgan traks haoss ir izglītībā. Tur nepārtraukti kaut kas mainās, ir arvien jaunas reformas, arvien jauni noteikumi. Es nezinu, kas šo haosu rada. Tas, ka nav laika un steigā tiek pieņemti līdz galam nepārdomāti lēmumi? Strādājot tādos ap stākļos, pedagogi gurst, izdeg, un pēc tam tiek teikts, ka mums trūkst skolotāju. To, cik skolā ir mokoši, teikušas arī vairākas man pazīstamas skolotājas, kuras ir sākušas strādāt ar atvērtu sirdi, nevis tikai lai būtu darbs. Taču šaubos, ka šīs problēmas būs iespējams tā uzreiz beidzot atrisināt.

Kaut kas nav kārtībā ar komunikāciju. Tikko valdība nolēma Skultē būvēt gāzes termināli, savukārt iedzīvotāji pretojas, apgalvojot, ka tur nekas nav līdz galam pārdomāts. Kāpēc viņi nav informēti, kāpēc ar viņiem tas nav izdiskutēts? Tā dzīvot un strādāt nevar.

Varbūt vēl postošāka par pārsteidzību ir neproduktīva strīdēšanās un neizlēmīga muļļāšanās?

Lielajā ģildē jau agrā pavasarī bija pēdējais koncerts pirms slēgšanas, lai sāktu rekonstrukciju, bet tagad tur tomēr turpināsies jaunā sezona. Kā būtu, ja par valsts īpašumiem atbildīgajiem ierēdņiem pašiem būtu jāstrādā tādos apstākļos, kādi patlaban ir Valmieras teātrī? Kurš to sakārtos? Tā nu viens uz otru tagad gaidīs? Arī politiķi pēc vēlēšanām izčākst… Kaut kādus teikumus runā, tomēr klausoties reti varu nopriecāties: jā, tas man kā Latvijas iedzīvotājai labi der. Diemžēl politiķu publiskās diskusijas mēdz būt tirgus līmenī – viņi haotiski un nervozi sacenšas, kurš ir skaļāks. Nesen redzētā svētdienas vakara diskusija televīzijā izskatījās kā vistu kūtī. Uz šī fona sakarīgi izklausījās vienīgi Nauris Puntulis. Varbūt palīdz skatuves pieredze?

Kāpēc vairs neturpini darboties režijā un pasākumu producēšanā?

Laikam noguru. Tas prasa milzu enerģiju un veselību. It sevišķi tas attiecas uz lielajiem notikumiem. Tu esi visu līdz sīkumiem izplānojis, paredzējis un sagatavojis, bet kaut kādu apstākļu dēļ, varbūt vienkārši aiz nevērības gadās, ka kāds komandā savu darbu nav izdarījis perfekti. Kaut kas nav ieslēgts vai palaists tieši tad, kad tas bija vajadzīgs, un tāpēc rezultātā pārdzīvojums nav tāds, kāds bija iecerēts. Taču es esmu pēdējā instance un tātad vainīga. Jo sevišķi tādā žanrā kā skatuve nozīme ir pat milisekundēm: kaut kam (gaismai u. c.) ir jāmainās konkrētā zilbē vai taktī.

Pēdējais mans režijas darbs bija astoņas stundas ilgais Latvijas simtgades notikums Lauki ienāk pilsētā. Tur, Daugavas krastmalā, bija viss kaut kas: traktori, govis, kazas, cūkas, vistas, zivis… Bija divas skatuves, un es piedalījos programmas veidošanā. Tur skanēja folkmūzika. Nekā sensacionāla, bet ir svarīgi nodrošināt, lai pie skatuves valdītu prieks, lai cilvēki dancotu. Skaidrs, ka tas viss ir jāsaorganizē.

Diemžēl vienmēr ir jāatduras pret naudu. Kad tieku uzrunāta, pirmajās sarunās vienmēr dzirdu, ka vajag kaut ko skaistu, efektīgu, nebijušu. Taču ar katru nākamo sēdi kļūst skaidrs, ko tomēr nevarēs īstenot. Visbeidzot spārni tiek apgriezti un ir jātiek galā ar to, kas ir. Zināmā dzīves posmā tas bija aizraujoši un interesanti: es biju tuvu skatuvei un kā režisore varēju kaut ko radīt, sniegt un pateikt.

Par ko pašai kā režisorei ir bijis vislielākais gandarījums?

Par spīti visām peripetijām un grūtībām, tā bija ielēkšana Skolas somas atklāšanas notikumā Arēnā Rīga. Brīnišķīgā horeogrāfe un dejotāja Liene Grava gan mazliet par ātru tika palaista "lidojumā" virs skatītāju galvām. Vajadzēja nedaudz vēlāk, tad būtu vēl skaistāk un emocionālāk. Koncerta mēģinājumā šis drosmīgais numurs izdevās perfekti.

Kas ir īpaši saviļņojis dziedātājas gaitās?

Visemocionālākais, saviļņojošākais brīdis bija 7. septembrī, kad Zigmara Liepiņa grāmatas Mūzaīka atklāšanā Mūzikas namā Daile pēc desmit gadu pārtraukuma atkal iznācu publikas priekšā. Zāle nebija cilvēku pilna, bet kā viņi mani sagaidīja! Pasākumā nodziedāju divas dziesmiņas – Raibās podziņas (2002) no Zigmara albuma ar maniem tekstiem un pašu pirmo man komponēto Zigmara dziesmu Krīt lapa (1975) ar Imanta Ziedoņa tekstu. Tas ir sulīgs blūzs, un blūzu var dziedāt vienalga kādā vecumā. Jau toreiz man bija svarīgi, par ko es dziedu. Man vajadzēja sajust un saprast, ko tieši es varu paust.

Par ko bija svarīgi pašai rakstīt dziesmu tekstus?

Katrā dziesmā ir pilnīgi kaut kas cits, izejot no mana tā brīža skatījuma uz dzīvi un cilvēku attiecībām. Gan mīlestība, gan vienaldzība. Ir arī stāsts par sunīti. Droši vien mani iespaidoja glezna, kurā ir redzams peļķē guļošs sunītis. Varbūt sabraukts? Es tā iedomājos pēc piedzīvotā mūsu iepriekšējos laukos Pitragā, kur dzīvojām zemā zvejnieku mājiņā. Tolaik Jānis (šodien pazīstamais diriģents Jānis Liepiņš – I. L.) bija nesen piedzimis. Mūsu kucītei bija pienākušas meklēšanās dienas, un to kaut kādā veidā bija sajutis Džeris – milzīgs, melns "bāskervilu" suns, kuru turēja pie ķēdes. Sajutis, ka ciema pretējā galā dzīvo suņu meitene, ar kuru varētu mīlēties, viņš norāvās no saites, naktī atskrēja pie mūsu loga, uzlēca ar ķepām uz palodzes un pārbiedēja mūs ar skaļu mīlas kaucienu. Tas bija satriecoši. Būdams traks uz kucīti, suns neko citu apkārt neredzēja.

Vai pašā būtībā esi optimiste?

Noteikti, taču nelidinos rozā mākoņos. Vienkārši zinu, ka visās situācijās, pat visdrūmākajās, ir arī gaišā puse. Arī man uznāk melnie, bet tad es aizeju pastaigāt pa mežu. Daba brīnišķīgi uzlādē.

Kas ir vajadzīgs, lai tu justos labi?

Lai justos labi, man vajag, lai bērni un Zigmars justos labi.

Koncerts
Mirdza Zīvere un Zigmars Liepiņš Par svarīgo

Mūzikas namā Daile 6., 7.X plkst. 19, 9.X plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 40–50

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja