Pēc divām stundām viņai atkal būs jāatgriežas kameras priekšā, un darbadiena ievilksies krietni naktī. Ditai gribas kaut ko sāļāku – ne tikai dzīvē, bet arī teātrī, kas viņai jaunās sezonas sākumā piedāvā šādu iespēju – drāmu Zeme un mīlestība, kuras pirmizrāde notika 25. oktobrī. Galvenajās lomās – Dita Lūriņa un Uldis Anže. Izrādi Latvijas Nacionālajā teātrī iestudē igauņu režisors Elmo Niganens, kurš latviešu skatītājiem piedāvā savas valsts lepnuma, iespējams, populārākā igauņu literatūras daiļdarba – Antona Hansena Tammsāres romāna Zeme un mīlestība – ceturtās daļas iestudējumu, kura uzmanības centrā ir Kārenas un Indreka mīlestības drāma. "Neko līdzīgu latviešu valodā es nevarētu nosaukt, tas ir kaut kas krasi atšķirīgs," par Tammsāres darbu saka galvenās lomas atveidotāja Dita Lūriņa, kura ir ļoti aizrāvusies ar šī igauņu autora daiļradi un gatava dibināt viņa fanu pulciņu Latvijā. Tammsāre pārsteidz, un tu nevari prognozēt, kas tevi sagaida katrā nākamajā lapaspusē. Viņa romāns kā jebkurš izcili uzrakstīts darbs trāpa mērķi – tas vienmēr ir par mums un mūsu laiku, lai arī kas, kur, kad to lasītu. Ir XX gadsimta 30. gadi, bankas dāsnu roku izsniedz kredītus, igauņu elite līksmo uz vella paraušanu, Kārenas un Indreka attiecībās ielaužas... nauda.Vai jūs varētu raksturot savu varoni Kārenu? Ak, Dievs, cik grūtu uzdevumu jūs man dodat! Šoreiz tas ir sarežģītāk nekā citreiz. Viņa ir kaut kas pilnīgi netverams, viņa ir tāda būtne, kura neļaujas, ka viņu formulē. Kārenu var sasmaržot, viņu var sajust, viņai var pietuvoties, bet viņu nevar ielikt rāmī. Esmu mēģinājusi to darīt, taču, tiklīdz es kaut ko pasaku, es saprotu, ka tas nav tas un es viņai kaut ko atņemu. Pēc kā viņa smaržo? Viņa smaržo... Viņa ļoti garšīgi smaržo.Pērn pirms Ziemassvētkiem kādā intervijā jūs teicāt: "Es sāku gribēt dramatiskas lomas." Vai Kārenu var uzskatīt par tādu novēlotu Ziemassvētku dāvanu? Jā, tas ir visprecīzākais formulējums: šāds materiāls, šāds režisors, šāda loma, šāds partneris (Uldis Anže – I.A.) ir milzīga dāvana, bet es domāju un ceru, ka tā nav novēlota, bet ir dāvana īstajā laikā. Kāda bija jūsu sadarbība ar igauņu režisoru Elmo Niganenu? Sajūta, kas man radās pirmajos mēģinājumos un nav mainījusies, ir tā, ka viņam ir dots īpašs talants strādāt ar aktieri – viņu skolot, bīdīt, bakstīt, mīlēt. Tas ir Elmo īpašais talants, ko tu uzreiz pamani starp daudziem citiem viņa talantiem. Tas ir nevis iemācīts un iegūts ar pieredzi, bet ir Dieva dots, un sastapšanās ar šādu režisoru ir liela laime.
Viņš pats kāpjot uz skatuves un rādot priekšā.
Jā, bet ne jau tas viņu atšķir no citiem režisoriem, no citiem viņu atšķir "galda periods": kad tiek sākts jauns darbs, visi aktieri paņem savu eksemplāru, sēž, lasa pa lomām, analizē – tik jēgpilnu lasīšanas periodu kā pie Elmo es neatceros, mūsdienās ir tendence to aizvien saīsināt, jo, kā mēs sakām savā sarunvalodā, patiesība ir kājās, un te pēkšņi patiesība bija pie galda – mans eksemplārs ir norakstīts no vienas vietas ar to, ko viņš ir teicis un ko es esmu gribējusi piefiksēt ne tikai par savu lomu, bet arī par citām lomām, par teātri.
Ko nozīmē "patiesība ir kājās"?
Tas ir tad, kad tu sāc spēlēt. Tad arī saproti, kas reāli no izdomātā un iecerētā der un kas ne.
Varbūt varat atklāt kādu uz eksemplāra pierakstītu piezīmi?
Tas, ar ko es galvenokārt esmu saskārusies, ir tendence, uz kuru virzās teātris un ko saka režisori: runā tā, kā tu runātu dzīvē, dari tā, kā tu darītu dzīvē. Pirmais, ko teica Elmo, bija tas, ka te nav dzīve, te ir teātris, teātrī ir jādomā ātrāk, te ir teātris, tu nevari aizmirst skatītāju, te ir teātris, tev ir jāgriežas ar šo plecu, nevis ar otru, te ir teātris, tev ar partneri ir jāspēlē tā, nevis šitā. Tas ir pilnīgi pretēji.
Nebūs grūti pārorientēties uz darbu ar citiem režisoriem, kas visu prasa darīt kā dzīvē?
Tā ir aktiera daba – viņam ir jāspēj ātri pārslēgties. Nākamā izrāde man ir pie tēva, tāpēc es nebaidos no tā, kas mani gaida. Pēc tam es strādāšu ar Indru Rogu, kura izrādē Zeme un mīlestība ir mana partnere kā aktrise. Tas būs Oskara Vailda darba iestudējums Sieviete, kas nav uzmanības vērta.
Ko iestudēs jūsu tēvs Valdis Lūriņš?
Tā ir Ērika Kestnera komēdija Trīs vīri kūrortā, par kuru es turu īkšķus, jo pirms daudziem gadiem tā tika iestudēta Liepājas teātrī un atmiņā man palikusi kā ārkārtīgi labsirdīga un smieklīga izrāde. Šogad mēs beidzot pabeigsim savu jau iesākto darbu ar Gundaru Grasbergu. Tas ir Birutas Skujenieces un Jāņa Sudrabkalna mīlas stāsts ar Jāņa Petera vārdiem un Raimonda Paula mūziku.
Kā ir strādāt ar tēvu kā režisoru?
Parasti mēs protam nodalīt, kur tēvs, kur režisors, kur aktrise, kur meita. Kaut kādā brīdī, protams, mēs ar to varam pakoķetēt: kad gaismoja koncertuzvedumu Tikai tā!, tēvs teica gaismotājam – gaismu uz centru, jo te stāv Dita un viņa ir mana meita, tāpēc izgaismo viņu labi!
Varbūt Zeme un mīlestība ir izgaismojusi jums kaut kādas iepriekš slēptas lietas par mūsdienu sabiedrību?
Šajā izrādē ir daudz citu tēlu, kuri noteikti par to ir prātojuši. Uldim Anžem, kurš spēlē Indreku un nepārtraukti domā par sabiedrībā notiekošajiem procesiem, būtu daudz vairāk formulētu lietu šajā jautājumā, savukārt mana Kārena visu redz un jūt citādi, līdz ar to arī es.
Vienmēr uz visu skatāties tikai sava tēla kontekstā?
Aktieris vienmēr skatās caur sava tēla prizmu, piemēram, romāna piekto daļu es lasīju ar pilnīgi citām sajūtām un citām acīm, ar Kārenas acīm un nevarēju nodalīt, kur ir Ditas emocijas un kur ir manas varones emocijas.
Jūs esat pabijusi arī Tammsāres memoriālajā dzīvoklī...
Es iegāju virtuvītē un sastingu – ieraudzīju lielu māla krūzi ar rudens lapām, man mājās ir tieši tāda pati, un es to vēl joprojām lietoju! Tā ir mantota no vecātēva māsas. Tu esi Igaunijā, tev stāsta par Tammsāri, un tu skaties, kur ir viņa rakstāmgalds un kur – bērnu gultiņas, un pēkšņi šī krūze. Paga, paga, tas tepat vien ir, lai arī mums šķiet, ka tas viss ir bijis tik sen.
Arī Alvis Hermanis kopā ar aktieriem, gatavojoties izrādei Šukšina stāsti, devās uz rakstnieka dzimto ciemu Altaja novadā. Interesanti, šie apmeklējumi palīdz lomas radīšanā?
Jo vairāk tu zini, jo vairāk tev ir ko smelt, jo vairāk tu saproti. Protams, es nevaru pateikt, kas tieši palīdz. Tās ir kaut kādas sajūtas. Ir versija, ka Tammsāre Kārenu rakstījis par savu sievu un attiecībām ar viņu. Tur tu redzi, kā viņa ir saimniekojusi, kāda ir bijusi kārtība mājās, pēc kādiem principiem viņi dzīvojuši. Tas uzsūcas porās, nogulsnējas zemapziņā.
Kādi bija šie principi?
Piemēram, kā viņa ar viņu apprecējusies – viņš bija vecpuisis un absolūti nebija domājis, ka viņam savos četrdesmit gados pēkšņi vajadzētu ģimeni, viņa bija jauna meitene. Vienu ziemu abi kopā bija staigājuši uz teātriem, pavasarī viņš atvadījies no viņas un braucis uz laukiem. Pa ceļam vilcienā izlasījis avīzē, ka, izrādās, viņi ir saderinājušies – viņa bija ielikusi šādu sludinājumu. Viņi apprecējās, un viņiem piedzima divi bērni.
Populārākais priekšstats par igauņiem ir tāds, ka viņi ir lēnīgi. Vai viņi tādi ir arī literatūrā?
Man jautāja, vai es varu izstāstīt Zemes un mīlestības notikumus, un es sāku stāstīt: tas krāpj, tas šauj un tā tālāk. Pēc pauzes man saka: ā, tas ir par tiem igauņiem, klusajiem, mierīgajiem ziemeļniekiem?! Tur ir tādas kaislības, ka uh! Tā ir veca patiesība: ja tiem, kuri neskaitās temperamentīgi un karstasinīgi, plīst vaļā emocijas, pēc tam zāle tur ilgi vēl neaug. Kad nāk vaļā, tad nāk, un šis ir tas variants.
Kā jums liekas, ar ko igauņi atšķiras no latviešiem?
Domāšanas veids ir atšķirīgs – cits skatpunkts uz lietām. Viņi sevi izjūt citādi nekā mēs sevi. Man šķiet, ka viņiem spīts ir lielāks nekā latviešiem. Mēs vēl joprojām nesam sev līdzi to bāreņu tautas 700 gadu jūgu. Viņi noteikti ir daudz pašironiskāki – mums tā trūkst –, un tajā ir viņu spēks, ka viņi par sevi daudz vairāk var pasmieties.
Pašapziņa lielāka.
Lielāka pašapziņa, un viņi ir pašpietiekamāki nekā mēs.
Mēģinājumos esot skanējušas trīs valodas. Režisors ar jums runāja igauniski, kad emocijas plīsa vaļā? Kaut ko varat pateikt igauniski?
Elmo ar komponistu Jāku savā starpā runāja igauniski un darīja to ļoti harmoniski. Viņu valodā ir ļoti daudz "o" un "u" un ļoti maz līdzskaņu. Nav ne jausmas, kā lai to visu izrunā. Tā ir absolūti cita valoda. Es zinu, ka tramvajs ir "tramm".
Varbūt jūs arī zināt, kā igauņu valodā būs darba nosaukums Zeme un mīlestība?
Man teica, bet... turklāt Zeme un mīlestība ir Elīnas Zālītes pārveidojums, tiešais tulkojums ir Taisnība un patiesība, un būtībā par to arī ir šis darbs. Savs zemes stūrītis, savs kaktiņš – tā ir mūsu tēma, bet Tammsāres darbā tā nav, viņš spēlē uz absolūti citām stīgām, lai arī stāsts ir par zemniekiem, kā mēģināt iekopt purvu un kur dzīvot, bet tajā ir citi akcenti nekā latviešu literatūrā. Tajā cilvēki risina attiecības ar Dievu, taisnību un tiesībām. Es silti iesaku katram latvietim to izlasīt, un nevajag baidīties no šīm divām biezajām grāmatām. Tās lasās viegli, aizraujoši, fantastiski, brīnišķīgi. Ļoti labi pateica Uldis Anže: žēl beigt lasīt piekto daļu, jo ir sajūta, it kā tev būtu jāatstāj tuvs draugs.
Lasīt pirms vai pēc izrādes noskatīšanās?
Sāciet ātrāk – kamēr tiksiet līdz ceturtajai daļai, izrāde jau būs gatava! Tammsāre savā darbā ievelk ātri, un pirmais emocionālais brīdis man bija romāna pirmās daļas 50. lapaspusē – epizode par ganu zēnu rauj sirdi ārā. Es varētu dibināt Tammsāres fanu klubiņu Latvijā, braukt pa skolām un stāstīt par viņu.
Pirms tam nebijāt lasījusi?
Kauns atzīties – es neko par to nezināju. Lai arī saka, ja tu par kaut ko gribi atsist interesi, ieliec to obligātajā literatūrā, man šķiet, šī grāmata tajā būtu jāieliek, lai mēs zinātu, ka tāds darbs vispār ir. Ja skolas laikā nav cerību, ka to baigi lasītu un saprastu, pēc tam noteikti paņemtu un izlasītu. Kāds krievu režisors prasīja par manām lomām, un es teicu – jūs to noteikti nezināt, Baibas loma Raiņa lugā Vej, veterok!. Viņa seja pārvērtās, un viņš teica: "Atceries uz visu mūžu – Padomju Savienībā visi zināja Raini un Pūt, vējiņi!." Redz, Raini zina vēl joprojām, un man šķiet, ka tieši tāpat ir jāzina Tammsāre un viņa Zeme un mīlestība, kas ir absolūti ģeniāls darbs.