Jānostājas aiz muguras. Jāpalaiž pa priekšu. Jāmēģina nostāties viņa līmenī – tādi ir mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes iekšējie baušļi, rakstot par māksliniekiem.
Izdevniecībā Zinātne iznākusi grāmata Mīlu tevi – gleznotāja Jāņa Pauļuka vēstules māksliniecei Felicitai Pauļukai, kas pārliecinoši izsaka šos principus. Ingrīdas Burānes un mākslinieces Daigas Brinkmanes smalkjūtīgais darbs ir droša lāde, kurā stāvēt šīm vēstulēm, pat ja tā tagad ir atslēgta un visiem pieejama. Precējušies viņi bija desmit gadus. Saistīti mīlestībā, lai cik sarežģītā un citu acīm nesaprotamā, – visu mūžu.
Grāmatā apkopots unikāls materiāls – gleznotāja Jāņa Pauļuka (1906–1984) vēstules savai sievai māksliniecei Felicitai Pauļukai (1925–2014), kuras viņa ir glabājusi un hronoloģiski kārtojusi atsevišķā mapē. Izdevums līdz šim nezināmā gaismā atklāj Jāņa Pauļuka attieksmi pret nākamo dzīvesbiedri, sievu un attiecībām pēc šķiršanās: no pirmās vēstules 1941. gada 4. novembrī līdz pēdējai zīmītei 1956. gadā. Tās ir mīlestības vēstules, kuras tēlaini un skaudri atklāj laikmetu, divu radošu personību domāšanas veidu, ieskatu mākslinieka radošā procesa daudzveidībā, vīrieša un sievietes attiecībās. Latvijas literatūra nav sevišķi bagāta ar epistulārām drāmām. Šādā nozīmē Jāņa Pauļuka rakstītās vēstules sniedz līdz šim neapzinātas iespējas ne tikai laikmeta izpētē, bet arī valodniecības, literārās izteiksmes, žanra studijām un jaunām atziņām. Tās atklāj arī sava laika mākslas dzīves notikumus, Latvijas Mākslas akadēmijas mācību procesa detaļas un citus Latvijas mākslas vēsturei nozīmīgus faktus.
Grāmatu veido trīs daļas. Pirmajā daļā Jāņa Pauļuka vēstules nākamajai sievai kopdzīves laikā un arī pēc šķiršanās. Otrajā daļā – rakstu darbi, kuriem trūkst datējuma, bet kuri palīdz izsekot radošas personības neizskaidrojamai dabai, raksturam, temperamentam un nezūdošām atziņām par mākslas principiem un uzdevumiem. Trešajā daļā ievietotas preses publikācijas, kas paliekošāk un profesionālāk izsaka Jāņa Pauļuka ceļu mākslā un var dot lasītājam plašāku priekšstatu par vēstuļu rakstītāju.
Izdevumu papildina Jāņa Pauļuka vēstuļu faksimildrukas un dokumentālas fotogrāfijas, kā arī mākslinieka zīmējumi.
Ievadā rakstāt, ka pirmoreiz ar vēstulēm saskārāties 70./80. gadu mijā. Kāpēc tieši tagad bija pienācis laiks tās izdot grāmatā? Kāds bija idejas apaugļošanās ceļš?
Kamēr bija dzīva Felicita Pauļuka, tas vispār nebūtu iespējams. Tāpēc ideja brieda tik ilgi. Nedomāju, ka tas būtu bijis vajadzīgs agrāk. Šādus materiālus publicējot, ir jāpaiet kādam laikam, lai tie iegūtu distanci, lai cilvēki nebūtu mums par tuvu klāt. Tāpēc tādas lietas nekad nevajag sasteigt. Tieši tāpat kā dzīvē vispār neko nevajag sasteigt. Nedrīkst arī nokavēt, lai distance nebūtu pārāk liela. Ir ļoti jājūt laiks. Lai būtu vēl cilvēki, kuriem ir atmiņas un tas ar kaut ko saistās, un, pavulgāri pasmejoties, – lai nelabvēļi un skauģi jau būtu nomiruši.
Kur jūs velkat robežu starp nokavēšanu un nenokavēšanu, lai pieskartos tik personīgām lietām?
Es esmu par to, ka nedrīkst nevienu aizskart. Pirmkārt, radiniekus, bērnus. Šajā gadījumā tikai Jānim ir meita. Nevienā gadījumā nedrīkst. Savas profesijas sakarā esmu ļoti daudz lasījusi memuārliteratūru, vēstules un dienasgrāmatas. Protams, visās jomās ir lieliskas virsotnes, tomēr jāsaka – samērā reti. Tieši ētiskajā ziņā.
Vai ģimenes un pēcteču spriedumi vienmēr ir izšķirīgi? Ir jau arī gadījumi, kad pati ģimene savu radinieku mākslinieku dzīves laikā nav ne novērtējusi, ne izpratusi, varbūt pat radījusi viņam šķēršļus. Tad varbūt labāk, lai mākslas zinātnieks rīkojas, kā uzskata par pareizu, ar viņiem nemaz nekonsultējoties?
Protams, radinieki vispār ir jāizslēdz. Jābūt ar viņiem pieklājīgā un uzmanīgā kontaktā, bet profesijas lietā ir jādara tikai tas, ko tu dari. Ir jābūt savai pārliecībai, savam uzdevumam un pienākumam. Man pirmais ir pienākums. To esmu ievērojusi visās savās grāmatās un katalogos, kuru nu jau būs ap trīsdesmit. Kā vienmēr smejos, dzīve un māksla piedāvā laiku pavadīt tik krāšņi, ka man nav nekādas nepieciešamības apliecināties šādā veidā, bet bija pienākums pret Jāni un Felicitu Pauļukiem, kuri man tik daudz ir devuši profesijas ziņā. Tas uzliek citu rāmi.
Kā jūs ierosinātu paraudzīties uz šīm vēstulēm? Tajās ārkārtīgi cieši ir savijusies gan divu cilvēku mīlas pinekļu šķetināšana, gan Jāņa Pauļuka uzskati par mākslu. Viņa rakstītie mīlas dzejoļi ir vienā lapā ar pārspriedumiem par metodi.
Tas ir samērā vienkārši. Ja tās būtu tikai mīlestības vēstules, es neliktos zinis. Tā nu tad tiešām būtu viņu lieta vien. Šajās vēstulēs ārkārtīgi interesanti atklājas mākslinieka domāšana, ka viss ir viens. Ceļš, kas tev ir nolikts cauri mākslai. Redzam apkārt kolēģos un zinām no vēstures un citas monogrāfiskās literatūras, ka iemīlēšanās process māksliniekiem ir ļoti būtisks. Tam, protams, nav nekāda sakara ar gultu. Bet tam ir jābūt. Ja vēl laimīgi sakrīt, ka tā ir tava īstā personība, kas tev ir savā dzīvē jāsatiek, – vienīgā lielā, īstā mīlestība, tad, protams, ieguvums ir dubults. Jāņem vērā Jāņa īpatnība, aizraušanās ar ļoti jaunām meitenēm. Vai tā ir kāda tīrības meklēšana? Pilnības meklēšana? Jānis vienmēr ar savu raksturu un aizrautību ir gājis uz maksimālo rezultātu. Attiecībā uz glezniecību, mākslu, kārtību, tīrību. To var izlasīt arī vēstulēs. Kad pirmo reizi biju viņa pēdējā darbnīcā Antonijas ielā, kur viņš dzīvoja pie Garās ēnas – Ņinas Robiņas, kurai pateicoties viņa mūža pēdējais cēliens nebija tik dramatisks, kāds tas varēja būt, jau zināju visus stāstus, ka, ieejot darbnīcā, jānovelk apavi. Visvairāk no tikšanās ar Jāni mani fascinēja palodze. Tā bija lielā platā palodze, kā jau jūgendstila mājās, pie loga molberts, pie kura viņš strādāja, un uz palodzes pa pāriem bija sadzītas mazas nagliņas, milimetrs uz milimetru, un tajās mazajās starpiņās pēc lieluma bija saliktas otas. Grūti pat iedomāties, ka kāda sieviete ar tādu precizitāti un rūpību glabātu savas rotaslietas. To es nevaru aizmirst. Tā ir attieksme pret profesiju, amatu. Nevienam īstam, labam māksliniekam nav sīkumu.
Vēlākajā periodā, jau pēc šķiršanās ar Felicitu Pauļuku, kādā intervijā ir fiksēts, ka darbnīca, gluži pretēji, ir bijusi ļoti nekārtīga un pats – nolaidies. Acīmredzot tas tikai liecina, cik ļoti viņu satrieca nespēja būt kopā ar Felicitu, ka atteicās no savas būtības?
Jā. Viņš ļoti interesanti realizēja tēzi, ko es vienmēr saku, domājot par māksliniekiem, – ir ārkārtīgi liela kļūda kādu mākslinieku par agru norakstīt.
Un vispār jau cilvēku, ne?
Jā, bet ar parastiem cilvēkiem ir drusku savādāk. Ja viņiem nav mākslas dzinuļa, viņi ļoti ātri izplēksnē un izšķīst. Viņi iekšēji neattīstās. Mākslinieki caur to ir tik apbrīnojami un mīlami, ka viņiem vienmēr ir iekšējais dzinulis. Vai tas ir stiprāks vai vājāks, kā kuram, vai viņš ir tendēts uz sevis parādīšanu. Arī tad tu vari pasmaidīt un pasmieties, cik komisks viņš izskatās. Jānis Mākslas akadēmijā iegriezās diezgan bieži. Kad viņš bija drusku par siltu, viņš vienmēr nāca jaunajiem māksliniekiem izstāstīt, kādi visi profesori ir muļķi. To viņš darīja vērienīgi un skaisti. Reizēm viņu vajadzēja nomierināt.
Kad Indulis Zariņš bija rektors un mums akadēmijā bija sēdēšanas un svinēšanas, jubilejas vai izstāžu atklāšanas, kā jau vienmēr, pienāca brīdis, kad tā kā pietrūkst, tad vienmēr kāds teica – izvelc to Pauļuka pudeli. Visi zināja, ka Zariņam rakstāmgalda labās puses zemākajā atvilktnē ir konjaks gadījumam, ja Pauļuks atnāks parunāties. Vienalga, cik viņš bija palaidies vai neuzpucējis drēbes, bija brīži, kad redzēju pa logu – Jānis nāk sapucējies, noģērbies, spāņu cepure galvā. Nāk izslējies, nevis kaut kā pļundurēdams un ar vienu aci skatās uz akadēmiju, vai visi redz, kāds viņš šodien ir. Aizkustinoši un ļoti simptomātiski mākslinieka pašdisciplīnas un pašuzturēšanas ziņā.
Vai jūs piekrītat uzskatam, ka Felicitas periodā Pauļuks kā mākslinieks bija zenītā? Viņš tomēr pēc šķiršanās glezno vēl 30 gadu. Vai tas viss ir tikai atblāzma?
Es varētu piekrist. Labs mākslinieks vienmēr ir labs. Protams, tas neizslēdz neveiksmes, bet principā viņš vienmēr ir labs. Tad, kad Jānis satiekas ar Felicitu, viņam ir 35 gadi. Patiesībā spēka gadi. Ja tu zini profesiju, tad tu dari un ej uz visu. Un, ja vēl tev tajā brīdī ir tāda mīlestība, vilnis tevi vienkārši nes. Vajag ņemt vērā arī to, ka laiks ar Felicitu ir pēdējais brīvestības laiks. Karš, un pēc tam sākas visi sociālistiskie reālismi un viss pārējais. Tīri objektīvi ļoti daudzi faktori darbojas viņam par labu tieši tajā laikā. Viņš viscaur ir skaists. Arī vēlāk. 1952.–1954. gads. Brīnišķīgas ainavas. Tas spēks pašportretos, kad nomirst Olivers. Viņam iekšā ir milzīga meistarība un atļaušanās. Paskaties, kaut vai šo darbu (atšķir reprodukciju albumu), visu fonu, kurā Felicita guļ. Kas te par ornamentiem, pārejām un faktūrām! Bet tas nenoēd aktu. Vai tas nav fantastiski – dabūt miesas maigumu, neizcelt figūru nekādā veidā, bet tu redzi meitenes portretā maigumu un it kā neaizsargātību. Tajā pašā laikā – brīvību un vēlēšanos atdoties. Un tas viss šajā raibajā jūklī, vulgāri izsakoties. Ja palūkojamies sižetiski uz šo darbu – Olivers ir tikko miris – dēliņš, kurš nodzīvoja vienu nedēļu. Tas ir viens no visšausmīgākajiem pārdzīvojumiem Pauļuka dzīvē, ko viņš nekad neaizmirsa. Paiet 15–20 gadi, un viņš vēl Felicitai raksta – uzdedzini, lūdzu, svecīti Olivera aiziešanas dienā. Tas visu laiku ir klātesošs. Šajā pašportretā – tas ir viņa melnums, koncentrētība un neziņa, ko darīt. Reprodukcijā to tā nejūt, bet oriģinālā var redzēt, ka viņš patiesībā pasaulē raugās vairs tikai ar vienu aci. Pusi viņš ir zaudējis. Felicita jau patiesībā ir otrā plānā. Bez acīm. Lūpas ir. Gaiša viņa ir. Viņš viņai neko nepārmet. Tik daudz labu portretu tik īsā laikā – man ir grūti citu mākslinieku latviešu mākslā iedomāties. Varbūt Rozentālam, bet tur vairāk ir pasūtījuma darbu. Vienā posmā vēl Indulis Zariņš. Tad, kad 70. gados viņš glezno Padegu un Pauļuku, un El Greko, un vairākos pašportretos arī sevi. Mākslā nekas nav viegls. Savs grūtums ir ainavai un savs – figurālai kompozīcijai, un savs – portretam. Tomēr portrets no tevis prasa vairāk. Bez fiziskās realitātes un līdzības, pie kuras ir ļoti daudz jāstrādā, visām tehniskajām lietām – gaisma, ritms, kompozīcija –, tev pa īstam ir jādabū cilvēka dvēsele. Ar smagām eļļas krāsām to uzlikt uz audekla nav tik viegli. Mīlestība ir tik klātesoša un vajadzīga visās attiecībās. Tāpēc cilvēkiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem gan ar vārdu, gan ar to, ko tu savā dzīvē ielaid. Vai tev tur paliek vieta mīlestībai, kas var pārvērsties vērtībā citiem, vai tas ir tikai tavs iekšējais baudas mirklis, ko tu nolaizi kā saldējumu, vai tas izkūst tavās kārajās rokās.
Absolūti piekrītu jūsu ievadā paustajam uzstādījumam, ka būtu "pārdroši un nevietā komentēt" divu, ļoti sarežģītu māksliniecisku personību "intīmo attiecību samezglojumu blīvumu, kurā tik daudz kāpinātu emociju un nezināmā". Tomēr viens mulss komentārs man izlaužas. Lasot Pauļuka sakāpinātās vēstules, brīžam rodas aizdomas, ka tā ir pašsacerēta apsēstība, kurā tās ierosinātājs nav vairs pat īsti vajadzīgs. Cik var nojaust un izlasīt viņa paša tiešajos tekstos, reālo Felicitu ikdienā viņš nav pratis tik karsti un skaisti mīlēt kā vēstulēs. Bijis pat emocionāli un fiziski vardarbīgs.
Nē. Es zinu gan. Man pat negribētos lietot vārdu "zinu". Mums ir bijis pāris sarunu ar Jāni, kurās es redzēju, kā viņš, jau ar sirmu galvu un jau drusku izšķīdis alkoholā, uzreiz nospriegojās, pieminot Felicitu. To var tikai sarunā just. Par Felicitu nemaz nerunājot. Kura sieviete krātu un glabātu šo visu, ja tas būtu ārā no viņas dzīves (rāda izgriezumu mapi). Tur paliek tas, kas viņus šajā melnbaltajā simfonijā satur kopā. Tā ir tā māksla. Ka ne viens, ne otrs nenošļūk. Tas vienam vīrietim ir arī kaitinoši, ka sieviete iet pati savus ceļus. Felicitai arī bija ārprātstingrs raksturs visās lietās. To, ko viņa bija nodomājusi, – neviens no tā nespēja novirzīt. Tas izpaudās jau ļoti agri. Viņu kopdzīves laikā Felicita atkal kaut ko nebija izdarījusi pa prātam, un Jānis pārskaities. Bet tad paskatījies uz Felicitu un teicis – viens un nulle ir desmit, un tas ir baigais spēks, bet es tā skatos, ka tu tā nulle nebūsi (smejas). Jāatceras arī, kāds bija laiks – sievietei bija jāupurējas. Te saduras divi līdzvērtīgi cilvēki gan pēc spēka noturības, gan pēc profesionālās mērķtiecības un upurēšanās mākslai. Tādas otras portretistes pastelī mums latviešu mākslā nav. Viņas jūtīgums un jutekliskums. Viņa turklāt vienmēr izvēlējās ļoti grūtus uzdevumus. Kas ir vēl grūtāk kā parādīt radošu personību tās iekšējā temperamentā un radošajā rokrakstā. Kad paskaties uz Regīnas Ezeras portretu, tu taču skaidri redzi viņas iekšējo aku. Augstāk par visu es vērtēju aktrises Lilitas Bērziņas portretu. Tas ir fantastisks. Ar savu pašizglītošanos un mēģinājumiem saprast profesiju un amatu esmu šo to sapratusi, bet šajā portretā ir vietas, ko nekādi nevar saprast. Tas ir ārkārtīgi slikts nodrukājums, un te no tā visa nekā nav, bet, ja šeit ieskatās, redzi, ka matiņi ir sacirtoti un katrs vijums krīt tā, kā tam ir jākrīt. Bet, kā jau tas vecākām sievietēm mēdz būt, matiņi šeit ir plāni, un cauri tiem sirmajiem matiņiem spīd ādas rozīgā faktūriņa. Kāda tur ir jūtīguma pakāpe!
Izteiksme arī absolūti nesajaucama. Bērziņas.
Nesajaucama! Un tā taisnā mugura, ko viņa ir turējusi taisnu visos laikos. Vienalga, ko viņa dara vācu vai krievu laikā. Apbrīnojama māksliniece. Interesanti, ka mums Teātra dienā iznāk par to tik daudz runāt.
Vai Felicitai ir arī Jāņa portreti?
Nē. Varbūt viņa kādreiz ir Jāni zīmējusi. Runājot vēl par mīlestību, ja viens vīrietis visus kara gadus savus pārtikas talonus faktiski atdod viņai, tad kā lai to sauc, ja ne par mīlestību? Felicitai jau nekā nebija. Pie mammas nevarēja dzīvot, viņa bija izslēgta no akadēmijas sakarā ar to, ka viņa bija ierauta kaut kādās komjauniešu būšanās 40. un 41. gadā. Tas bija sabiedrisks darbs, par kuru nāca kādi taloni vai kas tāds. Viņas dzīve bija izpostīta, jo tēvs 1939. gadā bija repatriējies. Felicita man reiz teica – es pēkšņi paliku pilnīgi viena, vairs nevienas draudzenes, nekā. Visi vācieši aizbraukuši. Viņa gāja ģimnāzijā, un bērnība bija ar zīda bantēm. Sešpadsmit gadu vecumā, kad veidojies kā sieviete un personība, tu tiec pilnīgi izrauta ārā no fabrikas Maikapar galvenā grāmatveža idilles. Pēkšņi esi praktiski uz ielas. Vācu laikā viņa slapstījās gan pie mammas, gan Jāņa. Viņai nebija nekādu uztura kartīšu. Tajā laikā viņa lielākoties dzīvoja no Jāņa labvēlības.
Tik un tā viņi esot izsitušies ar bada bumbuļiem.
Jā. Felicita pēc tam teica – es biju tik nelaimīga, jo tas bija tik neglīti.
Par to sišanu… Ikdienišķa cilvēka prātam ir grūti saprast, bet mēs taču tādus ekscesus mākslinieku jūtīgumā zinām. Tāpat van Gogs nogriež ausi, un tāpat Jānis paķer siksnu un uzšauj Felicitai. Un nākamajā dienā viņš sēž virtuvē pie galda un ar nazi, ko viņš augstu vērtēja, jo viņam bija labs nazis, raud, tiešām raud un klusēdams griež siksnu mazos gabaliņos. Tāds ir Felicitas stāsts par nākamo dienu.
Ir ļoti grūti lasītājiem šai sakarā kaut ko ieteikt, jo tās ir tik trauslas lietas. To var izteikt tikai kaut kādas paša sajūtas, paša ētiskais saturs pret māksliniekiem un cilvēkiem vispār. Tu vari lasīt tikai kā absolūtu salīdzinājumu ar savu dzīvi, savu pieredzi, tur ir tā jēga. Plus – vai tu vari vēl paņemt klāt to, ko viņš tev saka kā mākslinieks par amata lietām.
Vēstulēs Pauļuks bieži raksta, ka Felicita nevēlas "garīgi augt". Viņš vēlējās būt arī viņas skolotājs?
Man šobrīd vispieņemamāk būtu palikt pie tā paša vārda – mīlestība. Tāds, kāds viņš bija, ar savu attieksmi pret pasauli – visu darīt perfekti, viņš bija uzņēmies par viņu atbildību. Vienā no pēdējām mūsu tikšanās reizēm Jānis teica – es viņu audzināju sev, bet dabūja visi citi. Tas ļoti daudz ko pasaka.
Kurš kuram iemācīja zīmēt? Tā viņiem laikam bijusi zināma koķetērija, katrs uzstāj, ka tieši viņš tas bijis.
Jā, tā savā ziņā ir koķetērija. Es domāju, ka Jānis mazliet pārspīlēja savu lomu. Pēc kara Džemma Skulme un Felicita bija vienā kursā un kā talantīgas meitenes arī labi sapratās. Džemma atcerējās, ka pie tēva nākuši draugi, sēdējuši un runājuši un Tone arī vienmēr teicis – tā mazā meitene, tā zīmētāja. Džemma teica – es tīri ar skaudību klausījos. Kas tā par mazo meiteni, ko piemin viņas autoritātes un brīnās par viņas varēšanu? Dzīve ir ļoti interesanta, ja tu skaties uz to plašāk. Teorija tur neko nepalīdz.