Pašapziņa, empātija, sirsnība un emocionālais intelekts kopumā pagaidām ir tas bastions, ko tehnoloģijas, manuprāt, vēl kādu laiku nespēs ieņemt, – ir pārliecināta Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) rektore Rūta Muktupāvela.
Šīs īpašības piemīt neskaitāmiem LKA studentiem, bez kuriem Latvijas kultūrtelpa, kas sniedzas krietni pāri ģeogrāfiskajām robežām, nebūtu iedomājama un kurus rektore pazīstot jau pa gabalu. Savējie.
KDi aicināja rektori uz nozīmīgo trīsdesmitgades jubilejas interviju.
Kāda atmosfēra šobrīd valda Kultūras akadēmijā? Vai sāk atgriezties dzīvība?
Šobrīd akadēmijā ir neierasti vēss un kluss, visa darbība ir pārcēlusies uz digitālo vidi. Akadēmijas dārzā sparīgi zied ievas un ābeles, diemžēl nav kam to novērtēt un izbaudīt šīs brīnišķīgās smaržas.
Kāda ir jūsu pieredze ar tiešsaistes lekcijām? Kādi ieguvumi, kādi – zaudējumi?
Pasaulē tiešsaistes jeb virtuālās universitātes attīstījušās pakāpeniski, jau kopš 80. gadiem, savukārt Latvijas augstākās izglītības telpai nedēļas laikā bija jāpielāgojas darbam digitālajā vidē. Nu pirmais šoks jau ir aiz muguras, esam apguvuši jaunas metodes un platformas, studiju process, runājot par teorētisko nodarbību daļu, norit saskaņā ar plānu. Tomēr mūsu akadēmijas specifika attiecībā uz māksliniecisko jaunradi, proti, skatuves un audiovizuālās mākslas jomā, pamatīgi cieš. Pat visaugstākās kvalitātes digitālie risinājumi nekad nespēs aizvietot klātbūtnes pieredzi, apgūstot laikmetīgo deju vai aktiermeistarību, veidojot inscenējumus filmām. Šajā ziņā ir ļoti grūti, jo dzīvojam neziņā, netiek izmantotas telpas un tehnika, zūd profesionālās iemaņas. Ārkārtējās situācijas sākumā studenti vēl varēja priecāties, ka var ilgāk pagulēt, bet tagad jau arī viņus sāk nomākt šī neziņas atmosfēra, ko pavada motivācijas trūkums, stress un nespēja saplānot laiku, tikt galā ar slodzi, kas ir palielinājusies, turklāt mājas apstākļos ne visiem ir pilnvērtīgam darbam piemērota vide. Pirms nedēļas veicām LKA studentu aptauju, kuras rezultāti skaidri parādīja, ka viņi sāk nogurt no "runājošajām galvām", – gandrīz sešdesmit procentu aptaujāto norādīja, ka nejūtas psiholoģiski un emocionāli labi un, lai mājās apgūtu mācību vielu, tas prasa apmēram trīsreiz vairāk laika nekā noklausīties lekciju! Nemaz nerunājot par maģistra līmeņa studentiem, kas bieži vien jau ir ģimenes cilvēki un kam bez studijām vēl jāveic arī "mājskolotāja" funkcija savām atvasēm. Protams, par ieguvumiem un zaudējumiem vēl pāragri spriest, tomēr, manuprāt, kultūrizglītība visnotaļ nebūs tā, kas pilnībā aizmigrēs uz digitālo telpu. Es pati esmu ļoti noilgojusies pēc studentu smaidiem un spīdošajām acīm, pēc viņu čalošanas gaiteņos un akadēmijas vārtrūmē.
Kā notiks iestājeksāmeni?
Baidos, ka uz šo jautājumu šobrīd skaidras atbildes nav. Esam lielā mērā atkarīgi no IZM lēmumiem par vidusskolas beigšanas procesu un termiņiem. Turklāt mūsu augstskolas specifika ir tāda, ka mums nepietiek ar centralizēto eksāmenu rezultātiem, jo īpaši attiecībā uz radošajām specialitātēm, – LKA tiek rīkoti iestājeksāmeni aktiermeistarībā un audiovizuālajās mākslās pat vairākās kārtās. Protams, meklēsim un atradīsim optimālus – arī digitālus – risinājumus, bet svarīga ziņa ir tā, ka iestājpārbaudījumu latiņa kvalitātes ziņā netiks pazemināta, par to gan esmu droša.
Daudzi šajā laikā rakstījuši Pandēmijas laika piezīmes. Nezinu, vai jūs tādas esat rakstījusi burtiski, bet, ja vaicātu jums tagad, – kāds varētu būtu galvenais secinājums vai atziņas? Ko jums kā kultūrantropoloģei šis laiks atklājis par cilvēka dabu?
Pandēmijas laika piezīmes rakstījusi gan neesmu, kaut arī ļoti labi apzinos, cik neparasts un cilvēcei dīvains ir šis laiks. Šī krīze atšķirībā no citām ir situsi pa vienu no visjūtīgākajiem cilvēciskuma aspektiem, proti, socializāciju. Cilvēks ir dziļi sociāla būtne, un būt kopā ir nepieciešamība, kas mums ir nostiprinājusies instinktu līmenī. Tieši spēcīga iekšējā socializācija kopā ar tās rezultātu – valodu, gramatiku, reliģiskajiem priekšstatiem un mākslu – Homo sapiens ļāva uzvarēt sīvā hominīdu sugu cīņā un pirms 40 tūkstošiem gadu uzveikt pēdējo – Homo neanderthalensis – māsassugu, izplatīties visā pasaulē un sasniegt nu jau gandrīz astoņu miljardu indivīdu populācijas apmēru. Pat latviešiem, kas sev ļoti bieži piedēvē introvertu, viensētas mentalitāti, ir vitāli nepieciešams sanākt kopā. Tajā pašā laikā tieši šādos krīzes apstākļos atklājas neiedomājama cilvēku adaptivitāte. Tas, cik ātri mēs spējām pieņemt situāciju un pakļauties tai, liecina par ļoti spēcīgu, tūkstošgadēm attīstītu pielāgošanās prasmi. Un atkal redzam, cik nozīmīgs ir radošums. Ne velti pētnieki jau runā un iezīmē līdz šim nepieredzētas kultūras formas, piemēram, tā dēvēto "karantīnkultūru", kas radusies Covid-19 ierobežojumu ietekmē: mediji ik pa brīdim ziņo, kas dzied un spēlē vijoli vai saksofonu uz balkona, kas dejo, dzejo, zīmē un liek bildes logos vai kā citādi mākslinieciski darbojas.
Visspilgtākā tendence šobrīd ir tā, ka kultūra un māksla masveidā migrē uz virtuālo vidi. No vienas puses, tas veicina finansiālo, sociālo un arī telpisko kultūras pieejamību – nav nepieciešams braukt uz Rīgu vai uz kādu citu kultūras centru, lai varētu baudīt kultūras produktu. Neiedomājami ātrā tempā nozares izveidotais digitālais saturs pārsvarā ir ļoti informatīvs, tas papildina zināšanas par kultūras fenomeniem, par to tapšanas procesiem, par mākslinieciskās jaunrades virtuvi, ļaujot apgūt lietas, par kurām "normālā režīmā" nebija intereses, elementāras izpratnes vai vienkārši pietrūka laika. No otras puses, pat visaugstākās kvalitātes digitālie risinājumi nekad nespēs aizstāt oriģinālus izstādēs vai klātbūtnes pieredzi performatīvajā skatuves mākslā un koncertos.
Nedēļa sākās ar LKA tradicionālo studējošo konferenci ZinātMāksla, kas šogad notiek virtuāli. Kā jūs interpretētu šo nosaukumu? Kas XXI gadsimtā vispār ir zināšanas? Cik vērtīgs ir klasiskais pasaules kultūras mantojums, ko visu laiku nododam nākamajām paaudzēm kā vērtību, laikā, kad arvien pārliecinošāk sevi piesaka mākslīgais intelekts?
LKA studējošo ikgadējās konferences nosaukums ZinātMāksla man ienāca prātā, ja nemaldos, vēl 2012. gadā, jo tad biju viena no tās rīkotājiem. Tas, manuprāt, lieliski atspoguļo tieši mūsu augstskolas īpatnību – mūsu studenti ne tikai rada augstas kvalitātes mākslinieciskās jaunrades darbus teātra, laikmetīgās dejas un kino jomā, bet arī prot mākslu pētīt, tas nozīmē – radīt jaunas zināšanas par Latvijas, Eiropas un pasaules radošajiem procesiem, starpkultūru komunikāciju un kultūras mantojumu. Tā šajā nosaukumā apvienojas zinātne ar mākslu, un galu galā – zināt arī ir māksla! Šogad, apstākļu spiesti, konferenci rīkojam digitālajā vidē, tomēr satura kvalitāte no tā necietīs – programma ir ļoti bagātīga un interesanta, tā ietver gan šī laika aktualitātes, gan izcilāko akadēmijas darbu retrospekciju.
Par mākslīgā intelekta lomu kultūrā un mākslā pagaidām nav ko satraukties. Nodarbībās ar studentiem diskutējam gan par fraktāļu mākslu, gan par incepcionismu un datora radītiem literārajiem tekstiem, gleznām un mūziku. Tomēr esmu ar viņiem vienisprātis – mākslīgais intelekts varbūt spēj būt lielisks, precīzs izpildītājs, tomēr uzdevumu radītājs tik un tā ir un būs cilvēks. Interesanti, protams, ka mākslīgā intelekta laikmetā kļūdas un nepilnības, ko sadzirdam instrumentu spēlē, "trokšņi" vizuālās mākslas darbos, neloģiskumi valodā iegūst vērtību, jo tas liecina par cilvēciskās dabas autentiskumu un unikalitāti, par cilvēka klātbūtni. Pašapziņa, empātija, sirsnība un emocionālais intelekts kopumā pagaidām ir tas bastions, ko tehnoloģijas, manuprāt, vēl kādu laiku nespēs ieņemt.
LKA 30 gadu jubilejas svinīgo sēdi 15. maijā atklās prezidents Egils Levits ar lekciju Kāpēc kultūra? Vai jums bieži nākas piedalīties diskusijās par šo tēmu un pierādīt skeptiķiem kultūras lietderību? Vai jūs vispār ielaižaties tādās sarunās? (Krīzes brīžos arvien saasinās šādas tuvredzīgas un tumsonīgas aizdomas, ka kultūra jau nu var pagaidīt visu vajadzību rindā.)
Trīsdesmit gadu, no vienas puses, it kā nav ļoti ilgs laika sprīdis, tomēr Latvijai tas ir ļoti nozīmīgs. Esam dzimuši kopā ar valsts neatkarības atjaunošanu, kopā ar barikādēm – Raimonds Pauls rīkojumu par LKA dibināšanu parakstīja 1990. gada 29. decembrī. Valsts prezidents Egils Levits ir akadēmijas dibinātāja profesora Pētera Laķa domubiedrs un līdzgaitnieks un arī LKA goda profesors. Viņš ir aktīvi piedalījies atjaunotās nacionālās valsts pārvaldes, izglītības un kultūras institūciju, arī Latvijas Kultūras akadēmijas, dibināšanā, definējot kultūras un izglītības lomu un nozīmi valsts pašnoteikšanās ideju īstenošanā. Vēl pagājušogad savā uzrunā Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades svinībās prezidents uzsvēra, ka pirms valstsgribas Latvijā iezīmējās kultūrgriba – fakts, ko ļoti bieži mēdzam aizmirst patērētāju sabiedrības vērtību laikmetā.
Mūsu valsts prezidents bieži vien publiskajā telpā atzīmē kultūras un mākslas vērtību nācijas pilnvērtīgai attīstībai, kā arī pauž atbalstu kultūras un mākslas augstskolām, tām cīnoties par īpašu, universitātes statusam atbilstošu kategoriju jauna Latvijas augstākās izglītības normatīvā regulējuma izstrādē. Par to viņam esam pateicīgi.
Attiecībā uz kultūras lietderību pilnīgi piekrītu, ka vispārējās ekonomiskās lejupslīdes, dīkstāves un masveida bezdarba apstākļos kultūras nozare tiek sista pirmā, turklāt tai pazemīgi jāklusē brīžos, kad tiek piesauktas labi zināmās skudru un sienāžu attiecības. Haosa un neziņas laikā ir grūti argumentēt, ka profesionālā kultūra nav pats par sevi pastāvošs fenomens. Vēl vairāk – tā ir trausla, prasa nepārtrauktu, nenormālu fizisko un garīgo piepūli, dziļas kultūrvēsturiskās un profesionālās zināšanas, cieņu pret tradīcijām. Tas viss kopumā bez šaubām prasa lielus finansiālos, infrastruktūras un cilvēku resursus. Taču saskaņā ar ekonomikas valodu un skaitļu liecībām kultūra bija un ir pilnvērtīga tautsaimniecības nozare ar ievērojamu (vismaz pieci procenti) pienesumu nacionālajā ekonomikā. Turklāt kultūras nozarē nodarbinātie, neskatoties uz pašnodarbināto un mazo uzņēmumu dominanti, arī ir nodokļu maksātāji. Vēl vairāk – nozare piesaista finansējumu, arī starptautisko. Tāpēc nav vis skudras un sienāži – ir skudras un skudras! Mākslinieki un kultūras darbinieki ir darītāji, nevis runātāji, un tieši šī iemesla dēļ nozare samērā kūtri veido nacionālās kultūras lietderības diskursu. Manuprāt, kultūras cilvēkiem pašiem vēl mērķtiecīgāk un neatlaidīgāk jāattīsta kultūras lietošanas paradumi vispirms jau ar pirmsskolas un vispārējās izglītības sistēmas palīdzību, pašiem jāpiedāvā un jāveicina kultūras satura dažādība un pieejamība visos vecuma vai sociālajos segmentos.
Jūs citās intervijās par savu studiju laiku LKA runājat kā par baseinu, kurā varēja ielēkt, svaigu gaisa malku, ka neesat varējusi iedomāties, ka ir tāda vieta, kur var studēt filozofiju, strukturālismu, kultūras vēsturi u. c., intelektuālā vidē sarunāties un diskutēt ar pasniedzējiem. Kā esat novērojusi, ko LKA nozīmē šodienas studentiem? Vai viņiem iespēja studēt Kultūras akadēmijā sagādā līdzīgu eiforisku izredzētības sajūtu? Vai, jūsuprāt, studēt LKA ir prestiži?
Protams, salīdzināt mūsdienu studentus ar to laiku, kad studēju es, nebūtu visai korekti, jo vismaz bakalaura līmenī es biju tipisks padomju ideoloģizētās izglītības produkts faktiski bez izvēles iespējām. Tomēr arī tad kopētavās pavairotie Freida, Bulgakova, Orvela darbi, tantes no ASV sūtītie Science un National Geographic žurnāli, Tarkovska, Bunjuela, Fasbindera filmas, kāri ķertā mūzika Luksemburgas radio viļņos un tamlīdzīgas lietas liecināja, ka kaut kur tur pastāv arī citāda, brīva, krāšņa un spilgta kultūras pasaule. Kad uzzināju, ka mums pašiem tikko radīta augstskola, kurā visi šie aizliegtie augļi ir iegūstami, nekavējoties iestājos maģistrantūrā. Šodienas studenti pat nespēj iedomāties, ko nozīmē ierobežota intelektuālā telpa, – visādos veidos viņi tiek motivēti apgūt pēc iespējas plašāku kultūras lauku gan nacionālajā, gan pasaules līmenī. Un varam tikai priecāties, ka mūsdienu studenti salīdzinājumā ar mums pašiem ir daudz prasīgāki un pragmatiskāki. LKA studenti lieliski apvieno šo pragmatiskumu ar vēlmi un spēju attīstīties garīgā, mākslas un kultūras ziņā – liela reflektantu daļa ir tādi, kas savus dokumentus iesniedz tikai LKA, tas nozīmē, ka viņu izvēle ir pārdomāta un mērķtiecīga. Viņi ļoti labi zina, ko vēlas un kas viņus šeit sagaida. Protams, ir arī vilšanās un atbirums, bez tā jau nevar. Man patīk salīdzinājums par mūsdienu jauniešiem: pret augstskolām viņi mēdz izturēties tieši tāpat, kā sērfojot internetā, – "atveru kādu mājaslapu, nepatīk, aizveru un meklēju nākamo". Tā ir mūsdienu realitāte. Turklāt esam spiesti konkurēt ar citām Eiropas un pasaules augstskolām, kas izglītību vismaz bakalaura līmenī lielākoties piedāvā par budžeta līdzekļiem. Mēs pat vispieprasītākajās specialitātēs varam piedāvāt tikai ap 10 budžeta vietu, pārējās – par personiskajiem līdzekļiem. Tas nekādā ziņā neveicina augstākās izglītības pieejamību, par to aktīvāk būtu jācīnās pašiem studējošajiem.
Kā veicas pirms pāris gadiem izveidotajai jaunajai studiju programmai Radošās industrijas, kas tika nodrošināta sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti? Vai varat minēt dažus piemērus, kur un kā saredzat potenciālo absolventu darbību? Iespējams, tās profesijas un nozares vēl nemaz nav radušās, kur viņi nākotnē strādās.
Šī kopīgi ar RTU veidotā studiju programma ir viena no pieprasītākajām, pagājušajā gadā bija 14 pieteikumu uz vienu budžeta vietu, aizpagājušajā – septiņpadsmit. Šogad būs pirmais šīs programmas izlaidums. Šīs programmas beidzējus jau gaida radošo industriju nozarēs un darbības jomās: poligrāfijā, reklāmas industrijā (radošie direktori, projektu ideju komunikatori u. c.), pasākumu menedžmentā un producēšanā, digitālajā mārketingā (influenceru profesionalizācija), audiovizuālo pakalpojumu jomā u. c. Turklāt šī programma tiek attīstīta nākamajā studiju līmenī, un jau 2020. gadā tiek plānota uzņemšana jaunā starptautiskā starpdisciplinārā maģistra studiju programmā Radošās industrijas un izaugsmes menedžments, kuras saturs tiek vērsts uz radošo industriju sektora izpratni ne tikai globālā, bet arī personīgā līmenī. Šī programma tika izstrādāta ar aktīvu Olborgas Universitātes (Dānija) partneru līdzdalību, un arī nākotnē to attīstīsim kā starptautisku. Jāpiebilst, ka šī jaunā programma jau ir iesniegta licencēšanai.
Jaudīga ekonomika, plaukstoša kultūra, spēcīga nācija un valsts mūsdienās nav iedomājama bez attīstītas zinātnes un kvalitatīvas augstākās izglītības. Latvija neizceļas ar dabas dāvāto resursu bagātību, mūsu resurss – cilvēkkapitāls, tāpēc īpaši svarīgi ir veidot tādus speciālistus, kas būtu spējīgi nodrošināt tautsaimniecības transformāciju no resursu ekonomikas uz inovatīvo tehnoloģiju un investīciju ekonomiku. Esam pieraduši, ka svarīgākā izglītības, arī augstākās, funkcija ir apkalpot darba tirgu. Tomēr, runājot par augstākās izglītības lomu, ir svarīgi to nesašaurināt līdz darba tirgus apkalpošanas līmenim, jo tās funkcija ir daudz, daudz plašāka un, galvenais, vērsta uz nākotni. Laikā, kad arvien grūtāk vai pat neiespējami noteikt, kādas zināšanas un tehnoloģijas būs nepieciešamas nākotnes darba tirgum, augstākās izglītības uzdevums būtu ne tikai to apkalpot, bet arī aktīvi piedalīties tā veidošanā. Universitātēm un akadēmijām kā zināšanu radīšanas un izplatīšanas centriem visā savā daudzveidībā jāturpina būt par ietekmīgiem un sociāli aktīviem analītiskās un kritiskās domāšanas, radošuma un vieduma inkubatoriem, kas sagatavo nākotnes profesionāļus, izcilas, harismātiskas personības, kas spēj stāties pretī mūsdienu informācijas haosa un vērtību tirdzniecības laikmeta neprognozējamībai un izaicinājumiem, lai celtu Latvijas valsts labklājību.
Vai Mūzikas akadēmiju un Mākslas akadēmiju izjūtat kā sāncenšus vai domubiedrus, kas stiprina vienu ideju un kopīgi atbild uz jautājumu "kāpēc kultūra"?
JVLMA un LMA ir mūsu mīļās vecākās māsas, mēs visas trīs atrodamies Kultūras ministrijas paspārnē un esam izveidojušas Mākslas augstskolu asociāciju. Es varu tikai priecāties par to, ka ar saviem kolēģiem profesoru Kristapu Zariņu un profesoru Guntaru Prāni esam uz viena viļņa – mūs vieno kopējas vērtības un nostāja attiecībā uz nācijas pašapziņu un kultūras lomu tās ilgtspējas nodrošināšanā, kopējs skats uz augstskolu autonomiju un pārvaldes sistēmu, brīvības izpratne un atbildība pret saviem studentiem un darbiniekiem. Zinu, ka jebkurā brīdī varu vērsties pēc padoma un tikt uzklausīta. Runājot par mūsu kopīgajām akadēmiskajām aktivitātēm – esam sākuši jaunas kopīgas profesionālās doktora studiju programmas mākslā izstrādi, tādējādi stiprinot mākslas augstskolu resursu koplietošanu un mazinot studiju programmu fragmentāciju. Zinātnes līmenī – gatavojamies kopā piedalīties izsludinātajā valsts pētījumu programmā Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai. Tā ka tiešām, manuprāt, mums ir izveidojusies tāda jaudīga domubiedru komanda, ko novērtē arī mūsu dibinātājs, proti, Kultūras ministrija.
Jūs kā rektore 2014. gadā par mērķi izvirzījāt veicināt izcilību četrās jomās: akadēmiskajā, mākslinieciskajā, jaunrades un pētnieciskajā. Kuru no šīm jomām jūs izceltu kā īpaši spēcīgu, kura savukārt būtu attīstāma un stiprināma?
Esmu centusies, un, pateicoties manai lieliskajai komandai un visiem mūsu docētājiem un LKA zinātniekiem kopumā, domāju, ka esam līdzsvarā. Mūsu studenti plūc laurus starptautiskajos audiovizuālās un skatuves mākslas konkursos, plaukst LKA skatuves mākslas festivāls Patriarha rudens, esam piedalījušies starptautiskajā teātra akadēmiju platformā PLETA, esam īstenojuši valsts pētījumu programmu Habitus un Eiropas Komisijas finansēto Horizon 2020 projektu CoHERE. Pašlaik mūsu zinātnieki īsteno fundamentālo un lietišķo LZP finansēto projektu, piedalās Compendium apvienībā, kas ir internetā bāzēta informācijas sistēma par Eiropas valstu kultūrpolitiku, tiek veikti lietišķie pētījumi. Noteikti var teikt, ka LKA ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem kultūras nozares pētījumu veicējiem, tā ir stabils partneris Kultūras ministrijai, LNKC un citiem kultūras politikas veidotājiem. Esam arī labs partneris pašvaldībām (dalība pašvaldību kultūrvides stratēģiju izstrādē, kultūras patēriņa pētījumi par konkrēto pašvaldību) un kultūras organizācijām (auditorijas pētījumi Dailes teātrim, LNSO u. c.). Šobrīd sadarbībā ar Latvijas Radošo savienību padomi, Kultūras ministriju un Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociāciju veicam aptauju par Covid-19 krīzes ietekmi uz kultūru.
Vārdu sakot, viss notiek kā saskaņotā organismā, un ir milzīga pateicība katram, kas sevi identificē ar akadēmijas vērtībām, kas ciena un lolo pirms 30 gadiem mūsu līderu Pētera Laķa, Raita Vilciņa, Jāņa Siliņa, Gunāra Bībera, Jura Goldmaņa, Anša Epnera un citu kultūras un mākslas personību sākto ceļu uz izcilību. Ļoti ceru, ka kopā mums ir izdevies uzbūvēt slaveno, profesora Vilciņa kādreiz definēto "skaisto Ķīnas mūri, kas palīdz dzīvot un kas tiek uzcelts apkārt katram akadēmijas beidzējam". Šajā svinību un visa jubilejas gada laikā gribas novēlēt Latvijas Kultūras akadēmijai katru dienu būt un radīt kultūru un mākslu, jo tas ir vienīgais veids, kā nepilnīgo fizisko realitāti pārvērst par ideālu, jo bez ideāliem nav iedomājama ne tikai akadēmija un Latvija kā valsts, bet arī katrs no mums kā cilvēks un personība.
Jūsu Lelde Spēlēju, dancoju dzied: "Atkal asins dzīslās plūst." Kā jūs uzturat un atjaunojat savu spēku?
Esmu aktīva pēc savas dabas un personības uzbūves, reizēm varbūt pat par daudz. Uzlādes avots ir ļoti tradicionāls – man ir bezgala mīļš vīrs Valdis un nu jau visai kupla ģimenīte, mani lieliskie intelektuāļi – kolēģi, superīgie studenti un, protams, protams, māksla visos iespējamos veidos un izpausmēs. Ir tik daudz skaistuma un labestības apkārt – citreiz elpa aizraujas no vienkāršas skaņas, negaidīta vārdu salikuma dzejas rindās vai krāsu niansēm gleznā. Jā, sajūtas un emocijas, ko sniedz kultūra un māksla, ir vienlaikus mans patvērums, mans svaigais gaiss un mana dienišķā maize.
Rūta Muktupāvela
- Profesore Rūta Muktupāvela, Dr. art. kultūras teorijā, Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētāja, Latvijas Zinātnes padomes locekle, Latvijas Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja, Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas priekšsēdētāja, Latvijas pārstāve UNESCO Starpvaldību komitejā kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzībai un veicināšanai, vairāk nekā 50 zinātnisko publikāciju kultūras teorijas, etnoloģijas un folkloristikas jomā autore.
- Eiropas Savienības pētniecības un inovāciju programmas Horizon 2020 projekta Critical heritages: performing and representing identities in Europe. CoHERE (2016–2019) Latvijas sekcijas vadītāja.
- Latvijas Zinātnes padomes projekta Kopienu līdzdalība kultūras mantojuma pārvaldībā: prakses, attīstība un izaicinājumi (2018–2020) vadītāja. Valsts pētījumu programmas Latvijas kultūras tradīciju ilgtspēja inovatīvā vidē. Habitus (2014–2017) vadītāja.
- Starptautisko pētniecības organizāciju un zinātnisko žurnālu redkolēģiju locekle.
- Soliste tradicionālajā mūzikā balstītos muzikālajos projektos; kopā ar grupu Iļģi un Valdi Muktupāvelu ir uzstājusies Latvijā un ārzemēs – Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, Lietuvā, Igaunijā, Beļģijā, Japānā, Baltkrievijā, Indijā, ASV un citur.
ZINĀT ir zināt,
Itamars Toledano
Tāmnieks/luterānis