Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Diskusija. Atklāta vietne Digitālā bibliotēka. Digitālie vārti vērušies vai tikai pavērušies

Pēc septiņu gadu kolektīva darba atklāta vietne Digitālā bibliotēka, kas piedāvā 3,8 miljonus vienību drošticamas informācijas par dažādām kultūras mantojuma tēmām

Pamēģināsim meklētājā ievadīt Jāzepa Vītola vārdu – uz nelielu ekskursiju jaunajā platformā digitalabiblioteka.lv aicina Digitālās bibliotēkas projekta vadītāja Karīna Bandere. «Esam atraduši vairāk nekā 3000 rezultātu – dažādus materiālus, kas uzreiz ir sakārtoti pa kategorijām: teksta materiāli, video, audio un muzeja priekšmeti,» Karīna Bandere vēl labu brīdi instruē par tālākajiem ceļiem, kur Digitālajā bibliotēkā var doties cilvēks, kurš ieinteresējies par Jāzepu Vītolu.

Digitālās bibliotēkas saturu veido vērtības no vairāk nekā 500 partneru krājumiem un kolekcijām no visas Latvijas un pasaules. Digitālās bibliotēkas galvenie partneri ir Latvijas Nacionālais arhīvs, Kultūras informācijas sistēmu centrs, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde un Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Digitālā bibliotēka nozīmē pieeju Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju, kopienu un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, muzeju priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem. Vietne tapusi septiņu gadu laikā, bet Latvijas Nacionālās bibliotēkas izpilddirektore Dzintra Mukāne atklāj, ka pilotprojekti Mantojums 1 un Mantojums 2 iesākti jau pagājušā gadsimta 90. gados. «Vēsturiski bija izveidojusies nepieciešamība ar to nodarboties, jo īpaši vēsturiskie periodiskie izdevumi ir ļoti trausli. Papīrs bija kļuvis tik trausls, ka tas vairs nebija dodams rokās zinātniekiem, studentiem un interesentiem. Nolēmām, ka ar steigu vajag digitalizēt,» pašu sākumu atceras Dzintra Mukāne. Tie, kas ir sēdējuši Jēkaba ielas periodikas lasītavā un mēģinājuši izcilāt milzīgos iesietos avīžu komplektus, tagad ir kvēlākie vietnes periodika.lv atbalstītāji un lietotāji. Noteikti daudzi žurnālisti ir gatavi līdzdalīt sajūsmu un pateicību, ko paudusi rakstniece Laima Kota, kura intervijā KDi piesauca periodika.lv palīdzību romāna Cilvēks ar zilo putnu tapšanā: «Dzīvojot Stambulā, varēju ieiet bibliotēku vietnē un izmantot visu periodiku, visu, kas vien ir iespējams, no 1945. līdz 1950. gadam. Visa latviešu prese Vācijā! Tur ir jāklanās, jānes rozes un jārīko īpašas dienas Latvijas bibliotekāriem par darbu, kas ir ieguldīts, kopējot katru lapiņu un tekstiņu. Uzsitu tik «Anšlavs Eglītis un Veronika Janelsiņa», un man iznāca kādi 57 000 darbu.»

Rozes bibliotekāriem, visticamāk, negribēs nest tie, kuri šobrīd Digitālajā bibliotēkā vēl neatradīs to, ko ir atraduši kādā citā vietnē un kam teorētiski vajadzētu būt arī šeit. Digitālās bibliotēkas veidotāji nenoliedz, ka, lai arī ir izdarīts milzīgs darbs, tam tikpat cītīgi ir jāturpinās un jāmeklē risinājumi dažādiem vēl neatrisinātiem un, iespējams, pat neapzinātiem jautājumiem. Piemēram, vai un kā krāt digitālo mākslu. Un vai tā ir mazāk vērtīga?

Tomēr vēsturiskais lūzums domāšanā un attieksmē ir noticis – dažādas institūcijas ir spējušas sadarboties. Digitālajā bibliotēkā vienā punktā satek vairākas jau zināmas un populāras kolekcijas, kā Zudusī Latvija, Redzi, dzirdi Latviju!, Filmas. lv, Diva.lv, Dziesmusvetki.lv u. c.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Gatis Ozols Digitālo bibliotēku salīdzina ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas «digitālo dvīni»: «Septiņu gadu laikā tapušais rezultāts ir apvienots vienā, fokusējoties uz gala lietotāju, uz saturu. Daudzi simti organizāciju paliek aizkulisēs, bet lietotājam ir pieejama vienota pieredze. Tāpat kā mēs laikmetu piedzīvojam kā vienotu pieredzi gan arhitektūrā, gan mākslā, gan kultūrā, tā šī vide – digitālā bibliotēka – piedāvā vienotu pieredzi.» Gatis Ozols atklāj, ka pats esot aktīvs Zudušās Latvijas karšu lietotā.

 

Diskusija. Digitālie vārti vērušies vai tikai pavērušies 

Diskusijas vadītājs – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Gatis Ozols.

Diskusijas dalībnieki: Latvijas Nacionālās bibliotēkas informācijas sistēmu analītiķe Jana Ķikāne, Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža, Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece un Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Elīna Vikmane, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis, Kultūras informācijas sistēmu centra direktors Armands Magone, kultūras ministres ārštata padomnieks kultūras jautājumos Toms Ķencis.

Gatis Ozols. Ir paveikts liels darbs, redzam ārējo izpausmi ar milzum daudz organizācijām, kas apvienojušās. Kā sadarbība ar šīm organizācijām tālāk palīdzēs attīstīt un pilnveidot šo jomu? Kā digitālā transformācija ietekmē kultūras nozares attīstību, mantojuma organizāciju attīstību?

Jana Ķikāne. Laikam sākšu ar poētiku. Kad man apmēram pirms septiņiem gadiem bija lemts sākt ar šo visu strādāt, likās, ka mūsu galvenais uzdevums ir graut robežas starp institūcijām, jo digitālajā pasaulē robežām īsti nav vietas, un veidot kopēju digitālā mantojuma telpu. Tagad jau skatos citādi – nevis kā uz graušanu, bet tiltu veidošanu – starp institūcijām, dažādiem resursiem, sistēmām. Beigās tas viss nostrādā un veidojas platforma. Šobrīd es nekādā ziņā negribu teikt, ka sistēma ir gatava. Gribu teikt, ka tā ir dzimusi, līdz ar to mums ir ļoti lielas iespējas strādāt tālāk un izmantot iespējas, ko šis darbs ir devis. Ja ir kopēja infrastruktūra, it sevišķi mazie spēlētāji to var izmantot. Mēs zinām, cik dārgi ir pašiem to radīt. Viņiem pašiem nav jātaisa, nav jāuztraucas, ka kāds uzbruks utt. Savukārt sabiedrībai jau ir izveidojušies konkrēti paradumi – mēs gribam meklēt ar «gugli». Šajā brīdī mēs nākam mazliet pretī un sakām – jūs meklēsit nevis tā, kā bibliotekārs vai muzeja darbinieks teiks, bet tā, kā jūs to gribat darīt. Šajā kopējā pieejas punktā ir izveidota savā ziņā guglveida meklēšana.

Vakar runāju ar dēlu un stāstīju, uz kurieni iešu. Viņš jautāja – vai «guglē» nevarēja vienkārši atrast? Es viņam stāstīju: lai kaut ko atrastu «guglē», tur vispirms kaut kas ir jāieliek. Varbūt vienalga, pa kuriem vārtiņiem ieejam, galvenais, lai šis saturs būtu veidots un pieejams.

Jautājums Tomam Ķencim: kā jūs redzat no kultūrpolitikas viedokļa, cik svarīgi ir nodrošināt kultūras digitālo pieejamību? Cik tas ir svarīgi Latvijas atpazīšanas veicināšanai un dažādu nozaru attīstībai?

Toms Ķencis. Divos vārdos – tas ir kritiski nepieciešams. Domāju, ka šis ir ļoti liels solis visai kopējai Latvijas digitālajai transformācijai un arī nozīmīgs pakāpiens, kā mēs kopā veidojam sabiedrību, kura strādā ar zināšanām un arvien vairāk efektīvi patērē datus, un rada aizvien jaunas zināšanas un kultūras vērtības. No iepriekšminētā izriet, ka ļoti svarīgs ir platformas efekts, kas nonāk pie ļoti daudziem lietotājiem. Pirmie nāk prātā diasporas tautieši un citi interesenti, arī pētnieki un studenti citās zemēs, cilvēki, kam nav laika resursu un iespēju doties uz kultūras mantojuma vietām. Kaut vai tepat Rīgā, lai būtu pieejamas visas tās bagātības, kas atrodas reģionos, un reģioniem – tas, kas atrodas Rīgā un kaut vai šajā ēkā [Nacionālajā bibliotēkā]. Efektivitātes ziņā mums kā nozarei ir ļoti svarīgi, ka šāda mēroga projekts veido sadarbību institūciju ietvaros, ka šie resursi atvieglo katra atsevišķā spēlētāja veiktspēju. Arī jau minētais darbs pie kopējiem standartiem, kas tikai turpinās un palielina katras kultūras institūcijas efektivitāti un spēju sabiedrībai dot vairāk no tā, kas mums ir uzkrāts un šobrīd tiek radīts.

Mūsdienās varam runāt par kultūras komercializēšanu un pārvēršanu citās formās un pieejamībā. Kā jūs redzat, vai šobrīd ir pieprasījums pēc kultūras satura, materiālu izmantojuma citu industriju izaugsmē?

T. Ķ. Manā burbulī tas ir ļoti liels. Man pašam kā pētniekam bieži vaicā: kur es varu paskatīties senāku laiku Dziesmu svētku emblēmas, kur varētu būt raksts par vienu vai otru resursu. Kultūra ir dzīvs process, kas visu laiku pati sevi rada un pārrada, tāpēc ir jābūt apzinātam pamatam, kas līdz tam ir izveidojies.

Kā šis darbs ietekmē pārmaiņas muzeju vidē? Kā šāda veida projekti var palīdzēt muzeju izaicinājumiem?

Elīna Vikmane. Vispirms es gribu izteikt komplimentu. No lietotāju viedokļa viena no svarīgākajām sastāvdaļām ir labs meklētājs. Vakar izmēģināju vienu no problēmzonām – meklēt konkrētā laika periodā. Tas daudziem meklētājiem sagādā grūtības. Ievadīju «19. gs.» un ar prieku konstatēju, ka meklētājs atrada ar punktu, bez punkta, ar romiešu cipariem. Tas ir milzīgs prieks. Šādi platforma tiešām var funkcionēt. Otrs, ko gribu pateikt: tomēr ir liela atšķirība starp digitizāciju un digitalizāciju. Lielā mērā vēl aizvien esam digitizācijas procesā, kurā mantojums tiek pārvērsts digitālā formā un nav īpaši pieejams. Biju raidījumā pie Zigfrīda Muktupāvela [Kultūras rondo], kurā bibliotēkas darbinieki aicināja viņu ievadīt savu vārdu. Es pēc tam ievadīju arī savējo. Atradu interviju, kas nebija izlasāma, mani aizsūtīja uz kādas bibliotēkas atsevišķiem datoriem, kur es varētu interviju izlasīt, lai gan tā ir izlasāma tiešsaistē. Tas XXI gadsimtā man liekas komiski. Jūsu dēla jautājums par «gugli» lielai daļai sabiedrības jau šķiet normāls, ka viss tiešām varētu būtu pieejams. Muzeju nozarē ir milzīga plaisa starp tiem, kam dāvina NFT mākslu, un muzejiem, kuros strādā viens cilvēks, kurš ir direktors un apkopējs, un tuvākais dators ir blakus esošajā skolā. Ļoti ceru, ka šī iniciatīva varētu dot zināšanas un cilvēku resursus, lai šo plaisu izdotos samazināt. Šī problēma ar lielo plaisu jau nav tikai muzejiem. Zinām, ka sabiedrības, valstis, reģioni un kontinenti cenšas samazināt nevienlīdzību, jo tas palīdz visiem kopā attīstīties.

Digitālais mantojums droši vien pieprasa jauna veida vadlīnijas. Fiziskā māksla ir pieejama cauri gadsimtiem, bet kā būs ar digitālo mākslu?

E. V. Šobrīd par digitizēšanu mums ir diezgan daudz kas skaidrs. Ļoti maz ir skaidrs par digitalizēšanu. Ir milzīgas problēmas ar autortiesībām. Kāpēc, meklējot pēc vārda «krūze», neviens no šiem darbiem nav apskatāms. Ir jāizbrauc visa Latvija, lai katrā muzejā šo darbu apskatītu. Nevaram saprasties ar autortiesībām. NFT mākslu neviens muzejs nevar kolekcionēt. Nav naratīvo aktu, kā vispār saglabāt digitālo mantojumu, netiek uzskaitīti digitālie apmeklētāji. Muzeji tērē milzīgus laika un naudas resursus, lai radītu digitālus pakalpojumus, kas pēc tam netiek uzskaitīti. Un tie nav digitizācijas jautājumi. Tie ir visas digitālās transformācijas jautājumi. Man šķiet, ka ātrākie skrējēji skrien pa priekšu, bet sistēma tomēr ir iepalikusi. Es raugos mazliet atturīgi. Šīs būs ārkārtīgi lielas pārmaiņas. Tās mainīs muzeju lomu, varas attiecības. Ir diezgan daudz nezināmā un risku.

Kuģim ir jānostabilizējas, lai mēs kaut ko regulētu, bet vai ir kādi drosmīgie, kas šobrīd mēģina ar to eksperimentēt?

E. V. Baidoties kanibalizēt šo diskusiju, gribu teikt, ka savā disertācijā veicu reprezentatīvu pētījumu par visu muzeju nozari un tajā diezgan skaidri iezīmējas, ka viena trešdaļa digitāli ir diezgan lielā briedumā, no tiem arī nāk inovatori – spēlētāji – līdz pieciem procentiem. Tad ir viedokļu līderi – lielie, kas var nostiprināt šīs idejas, pārbaudīt, ka tās nav pilnīgi trakas. Ir liela daļa vidējā termiņa ieviesēju. Un ir aptuveni 15–20 procentu, kas ieviesīs ļoti lēni vai neieviesīs nekad. Tā ir arī muzeju nozarē. Protams, ir arī čempioni, kas skrien pa priekšu, uzskaita digitālos apmeklētājus, bet valsts līmenī šie resursi netiek uzskaitīti.

Ne tik sarežģīti, kā glabāt NFT, bet pietiekami sarežģīti ir nodrošināt mantojumu, kas ir saistīts ar arhitektūru. Jauki, ja mums būtu virtuālā realitāte, kurā mēs varētu skatīties 3D objektus pilsētvidē un pēc tam baudīt saglabātos. Dambja kungs, ko jūsu nozarē ietekmē digitalizācija? Kāds ir neizmantotais potenciāls?

Juris Dambis. Vispirms par pašu projektu: man liekas ļoti svarīgi, lai mēs saprastu, ka šis projekts šādā stadijā, kāds tas ir, ir tikai labs sākums. Salīdzinot arhitektūras kategorijās, tas nozīmē, ka mums ir ielikti pamati, bet tālāk jāuzbūvē visa ēka un tā pēc tam jālieto. Tātad tas ir tikai sākums, bet ļoti labs sākums. Labi šajā projektā ir tas, ka kopā ir saslēgušās vairākas institūcijas un apvienojušas informāciju, kas ir noderīga visiem. Nevis būt klāt tāpēc, ka to kāds liek darīt, bet tāpēc, ka mēs paši esam gribējuši piedalīties šajā projektā un ievietot informāciju. Ja skatāmies uz pieminekļu aizsardzību, ir izdarīts diezgan liels darbs informācijas ievadīšanā. No sava arhīva esam digitalizējuši 49 000 vienību, no tiem – 38 000 fotoattēlu. Kultūras pieminekļu aizsardzības sistēma šajā gadā svin savu simtgadi, tas nozīmē, ka 100 gadu laikā daudz kas ir kļuvis pieejamāks visai sabiedrībai. Ja salīdzinām pieminekļu aizsardzību ar muzeju sistēmu, pirmā ir daudz sarežģītāka. Muzejā parasti ir jomas speciālisti, taču noapaļojot Latvijā ir 9000 pieminekļu un katram piemineklim ir kāds saimnieks, kurš noteikti nebūs tas labākais eksperts. Mūsu ikdienas darbs ir būvēt sadarbību ar saimnieku un atklāt arī viņam vērtības, lai viņš zinātu, kas šajā piemineklī ir interesantākais. Labākais, ko katra paaudze spēj radīt, kļūst par kultūras mantojumu. Svarīgi ir to nosargāt un nodot nākamajām paaudzēm ne tikai mantojuma sargāšanas pēc, bet cilvēku dzīves kvalitātei. Modernās tehnoloģijas sniedz iespēju ar pavisam citu precizitāti un lielāku informācijas apjomu sargāt šo mantojumu. Esmu paņēmis līdzi uzmērījumu bloknotu, kurā ir redzams, kādā veidā ar roku tika mērīts un dokumentēts, – tas ir ļoti nepieciešams, lai sargātu, mērītu un attīstītu kultūras pieminekli. Šodien jau to var darīt ar 3D lāzera skenēšanu, ar daudz precīzākām metodēm. Tā mēs varam nonākt pie daudz precīzākiem rezultātiem. Vecajos uzmērījumos precizitāte ir 5–50 mm, bet mūsdienu tehnoloģijas ļauj veikt uzmērījumus ar precizitāti divarpus tūkstoši punktu vienā kvadrātmilimetrā. Fantastiska precizitāte! Visas deformācijas, kas notiek ar kultūras pieminekli, varam piefiksēt ļoti ātri un to izmantot saglabāšanas nolūkos. Jāskatās, kā arvien iesaistīt modernās tehnoloģijas.

Digitālā bibliotēka veido tiltu, kā mēs visplašāk varam nodot informāciju visai sabiedrībai.

Man ir precizējošs jautājums: cik tālu mēs esam līdz iespējai, kad, uzliekot virtuālās realitātes brilles, varētu aplūkot kādus vēsturiskos pieminekļus? Vai kaut kas tāds tiek darīts vai ir plānos? Tas gan vairāk ir jautājums no komercializēšanas puses, nevis pieminekļu saglabāšanas viedokļa.

Papildinātās realitātes piemēru ir diezgan daudz, īpaši pasaulē. Arī pie mums tādi mēģinājumi ir notikuši. Šobrīd 174 kultūras pieminekļi ir digitāli uzmērīti. Lai mēs tiktu līdz 9000, vēl ir ejams garš ceļš. Tas ir ļoti liels naudas apjoms. Arī Eiropas Komisija jau sāk plānot, ka nozīmīgākajam mantojumam Eiropā būtu jābūt digitāli uzmērītam. Nākotnē jāskatās, kur varam ņemt naudu, lai pie tā nonāktu. Pēc tam mēs to varam izmantot arī spēlītēs, bet jāsaprot, ka nopietnākais, kāpēc tas ir vajadzīgs, ir saglabāšanas nolūkos. Kad notiek kāda nelaime, piemēram, ugunsgrēks Parīzes Dievmātes katedrālē, – pateicoties tam, ka bija 3D skenējums, lai gan ne pārāk precīzs, zaudējumi kļuva mazāki.

Vēl viena joma, kas ir ar kritisku saturu, jo šobrīd skatāmies ne tikai kultūras mantojuma, bet arī nacionālās drošības griezumā, ir Nacionālais arhīvs. Kā šobrīd arhīvam iet ar digitalizāciju?

Māra Sprūdža. Tas ir nākotnes jautājums. Digitālā bibliotēka nav tikai tas, ko mēs esam pārvērtuši digitālā formā no pagātnes, bet arī tas, lai mēs varētu nodrošināt ilgstošu pieejamību tam, kas rodas šodien. Tas ir kopīgs darbs. Ir vajadzīgas jaunas tehnoloģijas, licences, prasmes. Man gribētos veicināt, lai šī digitālā bibliotēka būtu arī vieta, kur mēs satiekamies, diskutējam, runājam, apgūstam jaunas prasmes un dalāmies, es gribētu teikt – vairāk ar kļūdām un neveiksmēm nekā ar veiksmēm, jo kļūdas tomēr māca vairāk. Lai kolēģi neuzkāptu uz tā paša grābekļa, kam vienreiz jau esam uzkāpuši. Es piekrītu, ka šis ir sākums. Svarīgi ir, kā mēs sadarbosimies, kāda būs mūsu sinerģija, lai Digitālo bibliotēku attīstītu tālāk. Ja runājam par arhīvu, visa nākotne ir digitāla, katram ir jāiegulda darbs, lai visi svarīgākie kultūras objekti būtu iekļauti. Svarīgs ir jautājums, ko mēs saglabāsim. Par to ir jāsāk runāt kopā ar muzejiem. Tagad katrs var izdot grāmatu. Vai mēs saglabāsim katru izdoto grāmatu? Vai mēs kaut ko atlasīsim? Rodas daudzi jauni jautājumi.

Mēs katrs kā iedzīvotājs varam būt daļa no mantojuma glabāšanas. Kā mēs šajā jomā redzam sadarbību ar iedzīvotājiem? Vai viņi ir tikai patērētāji vai arī viņiem ir kāda cita loma ar augstāku pievienoto vērtību? Kā jūs uz to skatāties no savas jomas un nozares?

Armands Magone. Iedzīvotāju iesaiste ir daudzpusīga. Pirmā ir tajā brīdī, kad redzam šo atklāto bibliotēku. 3,8 miljoni objektu. Kā tajā orientēties, kā to saprast? Jo vairāk to sāk izmantot, jo vairāk rodas pieprasījums pēc tā, kā tajā vēl nav, ko vēl vajadzētu izdarīt. Sabiedrības vēlme, ko vēl vajadzētu izdarīt, būtu viena veida iesaiste. Otra – sabiedrība ir jāiesaista jēgpilni. Tas nozīmē, ka mums kā platformas veidotājiem, turētājiem un attīstītājiem ļoti jāievēro tās lietas, kas šobrīd strauji attīstās, – mākslīgais intelekts. Jo vairāk kaut kādi rīki būs palīdzējuši izdarīt rutīnas darbu, jo vairāk laika cilvēkiem paliks radošākiem uzdevumiem. Mūsu svarīgākais uzdevums ir ieguldīt tur, kur cilvēks var dot papildu vērtību gan konkrētiem objektiem, gan visai sistēmai kopumā. Tas ir ļoti svarīgi. Nenonivelēsim to līdz tam, ka katrs rakstīs komentāru pie jaunas bildes. Svarīgākais ir atrast kopsaucēju, veidot grupas, darīt radošas lietas, lai tas palīdzētu platformas attīstībai.

Gribu pajautāt Janai Ķikānei – vai mākslīgais intelekts vai mašīnlasīšanas instrumenti prot lasīt veco druku? Vai to dara eksperti? Atsaucoties uz projektu Balsu talka, kuras mērķis ir iemūžināt mūsdienās runāto latviešu valodu, lai palīdzētu attīstīt runas tehnoloģijas latviešu valodā, varbūt arī šeit ir nepieciešama palīdzība un kādu var iesaistīt?

J. Ķ. Ļoti piekrītu Armanda teiktajam, ka vispirms mums ir jāizdara tas, ko mēs varam izdarīt ar tehnoloģijām, un tad ir jāļauj strādāt cilvēkiem. Mūsu paaudze kļūst aizvien vecāka. Mēs gribēsim sevi kaut kā intelektuāli nodarbināt. Labprāt talkosim – ģeoreferencēsim, pārrakstīsim, labosim kļūdas, kurš zinās gotiku – mēģinās šifrēt, un tamlīdzīgi. Mūsu platformas daļa pirmkārt ir attīstīt tehnoloģiskos risinājumus, kuros ir iesaistīts gan mākslīgais intelekts, gan neironu tīkli un tamlīdzīgi. Nākamie soļi lielākoties ir zināmi. Esam atraduši naudu, lai veiktu balss pārvēršanu tekstā, kas mums ļauj indeksēt ļoti lielas līdz šim nemeklējamas objektu daļas. Ir jāiet tālāk – ir personu atpazīšana, rokrakstu atpazīšana – visas šīs jomas, kurās tehnoloģijas šobrīd jau ir ļoti attīstījušās. Tā ir platformas lielā priekšrocība, ka katrai institūcijai nav jātaisa kaut kas savs. Mēs varam strādāt kopīgi un kopīgi to arī izmantot.

Es varbūt neesmu tik skeptiska kā tu, Armand, domāju, ka jebkuram objektam cilvēks var iedot pievienoto vērtību – kaut vai ielikt koordinātu, izlabot kādu atpazīšanas kļūdu. Domāju, ka tajā ir liels potenciāls.

E. V. Man šķiet, ka ikvienai inovācijai ir savs pozitīvais izmantojums un ēnas puses, neredzamā puse. Mēs, protams, varam domāt, ka visi cilvēki iesaistīsies un visu aprakstīs... Jautājums, vai zinātniskās institūcijas, kuras ilgstoši sevi ir uzskatījušas par ekspertiem, būs gatavas atdot šo varu un pieņemt citu cilvēku aprakstus. Digitālajā vidē valda pavisam citi spēles noteikumi. Kāda līmeņa ekspertīze tā būs? Vai mēs visi esam eksperti? Vai pieņemam, ka tur var būt jebkas? Tomēr joprojām pastāv Vikipēdija, kurā sadarbība ir noteikta. Man liekas, tas būs vislielākais jautājums – cik daudz varu atdot, jo amatierzinātne jeb pilsoniskā zinātne pamatā tiek izmantota veidos, kur cilvēkiem nav pārāk daudz varas. Viņi digitizē vai digitalizē konkrētus objektus, ieraksta savu balsi, bet to apstrādā citi. Jautājums, ja nākotnē tiek plānots pilnībā šo vidi atvērt un būs iespēja no mākslas darbiem izveidot izstādes vai izdevumus, kas ekspertiem nav pieņemami, – kas notiks tad?

A. M. Ir arī labi piemēri: Zudušajā Latvijā cilvēku iesaistīšanās bija pat galvenais nosacījums, citādi šis projekts neizdotos. Ir, protams, lietas, ko nevar atdot visiem. Visi nevar labot muzeja priekšmetu aprakstus. Droši vien tā ir cieņpilna sadarbības veidošana ar kaut kādām robežām. Jābūt savstarpējam līgumam. A. M. Vēl jau pa vidu vajadzētu būt kādam redaktoram, kurš pārskatītu veselu starpslāni informācijas, kas nav tik viennozīmīgi interpretējama un kas varbūt nav tik precīza.

J. D. Manuprāt, nevajag satraukties par to, ko darīs visa sabiedrība. Saglabāsies, protams, ekspertu zinātniskais līmenis ar pierādījumiem, kurā ir ļoti rūpīgi jāstrādā. Arī zinātniskais līmenis ņems kaut ko no tā, ko rada visa sabiedrība, jo tajā arī ir kaut kas vērtīgs. To tikai nedrīkstētu sajaukt. Mēs nedrīkstam aizstāt zinātnisko līmeni ar visas sabiedrības radīto produktu. Domāju, ka tur viss būs kārtībā.

Digitālajā bibliotēkā ir liels potenciāls pedagogiem, lai izglītotu vēsturē un kultūras vēsturē. Varbūt jums ir kāds labs piemērs?

E. V. Muzeju nozarē ir ārkārtīgi labs piemērs izglītības un digitālo pakalpojumu jomā. Sākoties pandēmijai, tie muzeji, kas bija veikuši digitizāciju pietiekamā apjomā, kam bija pieejamas tehnoloģijas, kas spēja uzrakstīt projektu, cilvēki, kuri prata tehnoloģijas, aptuveni trešdaļa muzeju ieviesa digitālās muzeju programmas. Tas ir izrādījies ļoti veiksmīgs produkts, jo ir viens no retajiem digitālajiem produktiem, par kuru muzejs saņem ienākumus. Tas varēja notikt, pateicoties Skolas somai, kas šos produktus iekļāva kā apmaksātus. Tas nav zaudējis aktualitāti arī pēc pandēmijas, jo ļauj vadīt nodarbības plašākā ģeogrāfiskajā areālā un sākt ciešāk strādāt arī ar diasporām.

Varbūt varat minēt kādu konkrētu piemēru?

E. V. Ap 30 muzeju pandēmijas laikā katru dienu vadīja nodarbības. Tagad tuvojas valsts svētki, un Cēsu muzejs ir viens no tiem, kas lepojas ar speciālu tematisku digitālo programmu. Visticamāk, tam būs pietiekami daudz pieprasījumu no to pilsētu skolām, kuras atrodas attālāk un no kurām nav tik vienkārši atbraukt. Ziedoņa muzejs strādā ar Zviedrijas diasporu. Tie ir tikai divi piemēri, bet ir vēl vairāki.

Tā ir nodarbība un virtuālā ekskursija muzejā?

E. V. Ļoti dažādi. Ir nodarbības, prezentācijas, ir digitalizēts viss muzejs, kas piedāvā ekskursiju; tās ir spēles, testi ar dažādiem digitālajiem rīkiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka digitālajā vidē 45 minūtes bērniem priekšā nevar būt vienkārši runājoša galva. Tā tas vairs nedarbojas. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja