Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā -2 °C
Sniega pārslas
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Filma Vairāk nekā dzīve. Hermaņa metodes portrets ar lūzuma punktu

"Tas nav Alvja Hermaņa portrets, kā kāds varbūt ir iedomājies," uzsver Gints Grūbe, kurš uzņēmis pirmo dokumentālo filmu par teātra režisoru Alvi Hermani - Vairāk nekā dzīve.

Vispārzināms, ka, piemēram, Jāzeps Vītols bijis kaislīgs makšķerētājs. Tamlīdzīgas personīgas detaļas par Alvi Hermani neuzzināsim. Tāds nav bijis mērķis. "Kad es taisīju filmu par brāļiem Kokariem (Kokaru dziesmu svētki, 2008 - red.), nolēmu, ka es vairāk par slaveniem cilvēkiem filmas netaisīšu," stāsta režisors. Viņa jaunā filma ir metodes portrets.

"Kā zināms, Alvim Hermanim piemīt izcila īpašība - nākt klajā ar ļoti daudziem skaļiem paziņojumiem. Viens no tādiem bija, ka jebkura cilvēka dzīvesstāsts ir interesantāks par visām Šekspīra lugām kopā ņemtām. Tas bija pietiekami ambiciozs paziņojums. No kinematogrāfiskā viedokļa bija pietiekami nopietns jautājums, vai iespējams pārbaudīt, vai tas atbilst patiesībai," atceras G. Grūbe. Filma Vairāk nekā dzīve ļauj ielūkoties Hermaņa režijas metodē, kuras pamatā ir režisora un aktieru kolektīvais darbs dzīves pētniecībā, atsakoties no klasiskā dramaturģijas materiāla. Filma seko Alvja Hermaņa izrāžu Vectēvs, Ķelnes afēra un Senču asiņu balss tapšanai. Režisors un scenārija autors ir Gints Grūbe, operators Andrejs Rudzāts, skaņu operators Normunds Kļaviņš, producente Inese Boka Grūbe/Mistrus Media.

Dzīve trīs epizodēs

Filma Vairāk nekā dzīve Alvja Hermaņa cilvēkstāstu metodi izseko no brīža, kad aktieris Vilis Daudziņš Jaunajā Rīgas teātrī sāka strādāt pie monoizrādes Vectēvs (pirmizrāde 2009. gadā). Sākotnēji Grūbem bijusi doma skatīt metodes salīdzinājumu trijās valstīs - Latvijā, Vācijā un Krievijā -, bet Hermanis Maskavā jau tikko bija pabeidzis darbu pie Šukšina stāstiem. Režisoram bijusi ideja Maskavā taisīt arī izrādi par slavenām sievietēm, bet tā nav īstenojusies. Cilvēkstāstu metodes aizsācēju - izrāžu Garā dzīve (2003) un Latviešu stāsti (2004) - pieredze filmā netiek skarta, jo Ginta Grūbes nodoms bija izsekot dzīvajam procesam - "Redzēt, kā veidojas prototipu līnija, kā tā izdzīvo savu paralēlo dzīvi, kas ir tas, ko dara aktieris, un kas ir tas trešais, kas rodas uz skatuves. Turklāt Alvis Hermanis kā filmas varonis arī pretojās teiktā veidā veidotām situācijām. Ja reiz dokumentalitāte, tad dokumentalitāte."

Cik lielā mērā Gints Grūbe pats tic dokumentalitātei kā t.s. objektīvās realitātes mērinstrumentam. "Es neticu," Grūbe pārtrauc pusvārdā, momentā sapratis jautājumu. "Dokumentālais kino jau sen izpilda tās pašas funkcijas, ko spēlfilmas. Tās ir vienīgi autoru versijas, izmantojot žanra paņēmienus. Tāpēc jau dokumentālais kino ir kļuvis diezgan spēcīgs - to kronē Kannās un visur citur."

Režisors filmā mēģinājis pārbaudīt dažādas lietas, izejot no Hermaņa uzstādījumiem. Piemēram, vai ir iespējams aptvert cilvēka dzīvi ar trim epizodēm? "Hermanis ir apgalvojis, ka jebkura cilvēka dzīvi var izstāstīt ar trīs epizodēm un tās telpiski aptvers visu cilvēka dzīvi. Gribējām arī pārbaudīt, kā šāds apgalvojums ir attiecināms uz pašu filmas galveno varoni," stāsta režisors. Vaicāts, ar kādām trim epizodēm mēģinājis slēgt Hermaņa dzīvi, Grūbe grib saglabāt intrigu: "Kā man mācīja kāds zviedru žurnālists, labus stāstus pārbaudīt nevajag. Tos vajag stāstīt." Tomēr vienu epizodi režisors atklāj - Alvis esot stāstījis, kā Igaunijā slīcis.

Psihoterapija Vācijā

Senču asiņu balss Minhenes kamerteātrī ir pēdējā, kuru Alvis Hermanis veidojis, izmantojot reālu cilvēkstāstu pārradīšanas metodi. "Kaut kādā ziņā šī izrāde stāstu stāstīšanu noveda līdz galam. Hermanis stāstīja, ka ar šādu pašu metodi bija mēģinājis veidot izrādi Berlīnē. Aktrise bija izgājusi ielās meklēt prototipu, atnākusi atpakaļ un paziņojusi, ka viņu neinteresē citi cilvēki, ka viņa to nedarīs. Un tad Alvis uzdeva retorisku jautājumu - vai tad mums patiešām interesē citi cilvēki? Tas ir ļoti labs jautājums," uzskata G. Grūbe. Filma fiksē arī Alvja Hermaņa šaubas, un radošā grupa kļuva par lieciniekiem brīdim, kurā režisors nolēma šo metodi izbeigt un pievērsties gan dramaturģijai, gan operai.

Vai darbs pie filmas mainīja arī ko pašā? Gints Grūbe atzīst, ka Vakaru interviju (raidījums Latvijas televīzijā - red.) periodā tiešām šķitis, ka no katra cilvēka var uztaisīt stāstu, jautājums tikai par ieguldījumu: "Bet filmas tapšanā vienā brīdī nonācu pie secinājuma, ka nav jau tā, ka visi cilvēki ir ļoti interesanti. Varbūt snobisks apgalvojums. Skatoties, kā aktieri strādā pie izrādes un kā šis trešais tēls nonāk uz skatuves, sapratu, ka dažkārt varbūt aktiera radītais tēls ir interesantāks nekā prototips." Vai arī vācu aktieri ar tādu pašu azartu un precizitāti nodevušies savu prototipu valodas īpatnību izpētei? "Jā, absolūti. Mums bija problēmas ar to, ka Ķelnes afērās ķelnieši runā specifiskā dialektā. Lai arī esmu mācījies Vācijā, tai skaitā Bonnā, kas atrodas netālu no Ķelnes, neteiktu, ka man bija ļoti vienkārši uztvert šo dialektu un saprast visus niansētos jokus. Tur Alvim var piekrist, ka ir universālas lietas, bet teātrim lielā mērā ir funkcija notikt tieši tajā vietā un tagad."

Brīvs no konjunktūras

Tad, kad Gints Grūbe sācis strādāt pie savas dokumentālās filmas, par Rīga 2014 kontekstu viņš nav domājis. Tagad režisors neslēpj, ka jūtas pagodināts, ka viņa filma tiek rādīta līdz ar Hermaņa izrādēm Tēvi un Vēlie kaimiņi, kā arī Eiropas teātra profesionāļu diskusiju par Hermaņa režiju (31.I no plkst. 11, 1.II no plkst. 10 - JRT Mazajā zālē, ieeja bez maksas, plašāk - www.theatre.lv). Svarīgs Grūbem šķiet arī Vijas Celmiņas, Gustava Kluča un cikla Dzimis Rīgā konteksts.

"Man kā Gintam Grūbem ir tādi cilvēki, kas rada patikšanu dzīvot Latvijā un Rīgā - ka es zinu, ka te dzīvo Uldis Bērziņš vai - ka te palaikam strādā Hermanis, vai ka te ir Pēteris Vasks... Tas nozīmē, ka nav tik traki. Nav uzreiz jābrauc projām," Grūbe uzskata, ka A. Hermanis Latvijā ļoti daudz ir ietekmējis ne tikai teātra vidē. "Man Hermanis liekas lielisks tādā ziņā, ka viņš ir absolūti brīvs no jebkāda veida konjunktūras, kas piemīt tik mazā valstī kā Latvijā."

Lai izšķirtos par filmas ideālo noslēguma kadru, Gints Grūbe pat pieaicinājis palīgā kolēģi Dāvi Sīmani.

Dokumentālā filma Vairāk nekā dzīve

Splendid Palace no 29. janvāra

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja