Kad simtgadīgā māmiņa Betijai, pagājušā gadsimta 60. gados izcīnījušai Bretaņas skaistuma karalienes titulu, ne bez sievišķīga gandarījuma paziņo, ka meitas mīļākais viņas vietā izvēlējies 25 gadus vecu palaistuvi, Betijai nervi neiztur. Viņas provinces restorāniņa bizness ir uz bankrota robežas, mazdēlu mūžīgi daiļās Katrīnas Denēvas varone nav redzējusi simt gadus, un, protams, spītējot Eiropas Savienības regulām par smēķēšanas ierobežošanu, Betija pamet virtuves pannas un kastroļus, sēžas mašīnā, lai dotos nopirkt cigaretes, – kas viņai, brīvai sievietei, var ko liegt, jo vairāk tāpēc, ka vīrs sen jau paradīzē – aizrijās ar vistas kauliņu un nosmaka. Brīva sieviete, kurai precēties daudz par vēlu, bet nomirt – daudz par agru.
Mis Bretaņa joprojām labā formā
Tomēr arī līdz Bretaņai nonākusi antitabakas kampaņa, ciema kioskā "zārka naglu" nav, un Betijai iznāks pavadīt ceļā pēc cigaretēm piecas dienas. Vēlāk, beidzot apciemojusi vienpadsmitgadīgo mazdēlu, viņa nepārtraukti strīdēsies ar puiku un autosalonā cigaretes kūpinās kā skurstenis citu pēc citas, un aizmirsīs, ka bērnam ir jāuzliek drošības josta, – tāda ir vecmāmiņas Betijas izpratne par veselīgu bērnu audzināšanu. Mazdēlu Šarlī, kurš no vecmāmiņas mantojis nešpetno raksturu, tēlo režisores Emanuelas Berko reālais mazdēls Nemo Šifmans. Kāpēc Mis Bretaņa kļuvusi par pārliecinātu egoisti – tas ir atsevišķs filmas stāsts, kura saknes meklējamas jaunības pieredzē, diezgan traumatiskā.
Pa ceļam sastapusi savas jaunības draudzenes, arī skaistumkonkursa dalībnieces, Betija pragmatiski un ar cinisma piešprici spriež, ka viņa saglabājusies ievērojami labāk par kādreizējām konkurentēm. Vēl pa ceļam gadās smieklīgi un smeldzīgi piedzīvojumi: pēc drusku nelegālu "krutku" smēķēšanas kādā mistiskā krogā Betija atmostas rozā parūkā un vienā gultā ar nepazīstamu lauku veci, vēlāk – notiek izlīgšana ar meitu un īsti romantiskā sitkoma žanrā – tikšanās ar, iespējams, savu īsto sapņu vīrieti. Taču no neticamā žanra "arī vecām tantēm trāpās zelta graudi" (sevišķi, ja esi Katrīna Denēva, kurai vīna glāze un jo sevišķi cigarete rokās ir daļa no rūpīgi lolota imidža, bez kura šī aktrise vispār nav iedomājama) filmu Drīz būšu atpakaļ glābj režisores Emanuelas Berko prasme līdzsvarot reālismu ar romantiku, smeldzi ar jautrību, abstraktu rezignāciju par laiku, ko nevar pagriezt atpakaļ, ar patiesu cilvēcisku nostalģiju pēc jaunības un pat filmā vietumis vērojamo piedauzīgo vaļību atšķaidīt ar šarmantiem jokiem.
Trakas lietas jaunībā un vecumā
Protams, tas nav kinomākslas šedevrs, bet gana laba dāvana no režisores un aktrises slavenajai kolēģei 70 gadu jubilejā. Es teiktu – ar savu rimto ritmu un precīzi fiksēto laika plūduma izjūtu, kurā cilvēki ir adekvāti savam bioloģiskajam vecumam, šī Eiropas, franču, filma patīkami izceļas uz holivudisko izstrādājumu fona, kuros septiņdesmitgadīgie adrenalīna uzpumpētie supervaroņi joprojām infantili glābj pasauli. Turklāt Emanuelas Berko filmas vēsts ir pagalam humāna – jebkurā vecumā ir iespējams dzīvē kaut ko mainīt. Gados jaunāks mīļākais un attiecību sakārtošana ar tuviniekiem tādai egocentriskai būtnei kā Katrīnas Denēvas Betija ir labs pārmaiņu sākums. Un Beta atceras – jaunībā taču viņa darīja trakas lietas, kādēļ gan vecumā tās neatkārtot?
No otras puses, Emanuelas Berko filma Drīz būšu atpakaļ perfekti ierakstās pasaules jauno kinotendenču trendā, ko izsaucis tāds nesen pamanīts demogrāfisks sīkums, ka pasaule, sevišķi Eiropa, strauji noveco. Kaut arī kinoauditorijas pamatkontingents tīņi joprojām diktē kinematogrāfam savus noteikumus – izklaidi jeb vīnu un izpriecas! –, nedrīkst aizmirst, ka par kinobiļetēm viņi lielākoties maksā no nevaļīgo vecāku un lādzīgo vecvecāku kabatas. Kinobiznesa tendenču analītiķi, kuri labi zina – luksuspreču galvenie patērētāji ir vecuma grupā pēc piecdesmit –, prognozē, ka kinofilmu skaits, kurās būs stāsti par pilnvērtīgu dzīvi tiem, kam piecdesmit un vairāk, tikai pieaugs. Arvien pieprasītāki būs aktieri, aiz kuriem ir biogrāfija, kinovēsture, nevis "svaiga gaļa" un pāris sezonu zvaigznītes. Savukārt tiem, kuri mīlēja ledus karalieni Katrīnu Denēvu, būs prieks iepazīt aktrisi jaunā ampluā – cilvēciski siltā komiskas vecenes tēlā.
Drīz būšu atpakaļ/Elle s’en va ***
Drāma. Francija. 2013
Režisore Emanuela Berko
Lomās Katrīna Denēva, Nemo Šifmans, Žerārs Garusts u. c.