Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +4 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 26. aprīlis
Rūsiņš, Sandris, Alīna

Lai patīk manam iekšējam bērnam. Saruna ar grāmatas Kiosks autori Aneti Meleci

Kioska pārdevēja Olga ir tik resna, ka kādu dienu, ķerot zaglēnus, ar visu kiosku apgāžas un iesprūst tajā. Taču Anetes Meleces Kiosks nebūt nav par resnumu, bet par cilvēka spēju neiesprūst savā dzīvē un neveiksmēs, bet, pieņemot apstākļus, kādi tie ir, un, pievienojot mazliet dūšīgas mērķtiecības, līgani pa Rīgas kanālu kioskā aizpeldēt uz savu sapņu salu, kur okeāna krastā kioskā zem kārotajām palmām avīžu vietā var jauki tirgot saldējumu.

Jau otro reizi ilustratores un animatores Anetes Meleces bilžu grāmatu interneta platforma dPICTUS, ko izmanto starptautisko bilžu grāmatu izdevēju un aģentu kopiena, nosaukusi starp 100 labākajām pagājušā gada laikā izdotajām bilžu grāmatām pasaulē. Pēc 56. Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus pērn, kur izdevniecība Liels un mazs bija atkārtoti nominēta prestižajai balvai Gada labākais bērnu grāmatu izdevējs Eiropā, Meleces grāmata piesaistīja ārvalstu izdevēju uzmanību, un tās tulkojumi jau izdoti vairāk nekā 10 valodās.

Labestīgi asprātīgi cilvēku vājības, fobijas un veidus, kā tos apiet, māksliniece apspēlē arī savā jaunākajā animācijas filmā Analīze paralīze/ Analysis Paralysis ((2016), abas skatāmas YouTube). Antonam no nemitīgajiem centieniem izdarīt pareizāko izvēli – pirkt suņu barību gudram vai laimīgam sunim, sev – brokoļus vai tomēr labāk tās garšīgās vistu kājiņas, regulāri sapampst galva (burtiski!).

Anete Melece ir starptautiskus panākumus guvusi animācijas filmu autore un māksliniece, kas dzīvo Latvijā un Šveicē. Latvijā viņa sadarbojusies ar izdevniecību Liels un mazs un ilustrējusi Mairas Dobeles, Jura Kronberga un Ingas Gailes grāmatas. Autore ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un maģistra grādu animācijā Lucernas Lietišķās zinātnes un mākslas universitātē.

Ko nozīmē būt 100 pasaules labāko bilžu grāmatu mākslinieku vidū?

Tas tikai apliecina, ka tā ir mana īstā nodarbošanās. Lai gan – patiesībā man par to nemaz nav lielu šaubu. Neko citu nemaz nemāku darīt. Pārējās grāmatas šajā simtniekā arī ir tādas, kuras skatos un par kurām fanoju.

Vai pa festivāliem turpina ceļot arī Kioska animētā versija?

Nē, festivālu dzīve parasti ir divi gadi pēc filmas iznākšanas. Filma turpina dzīvi tādā veidā, ka cilvēki Kiosku prasa iekļaut dažādās izlasēs. Tikko atrakstīja no Francijas, kur viņi gribot filmu projicēt uz mājas sienas. Vai – lai cilvēki skatās vienkārši no saviem balkoniem. Šādus jautājumus es saņemu diezgan daudz – vai drīkst rādīt? Kiosks ir onlainā, to var jebkurš jebkurā brīdī skatīties.

Tu atļauj?

Jā. Bet es neesmu oficiālā tiesību turētāja, man vienmēr jājautā atļauja izplatītājiem. Aizrakstu viņiem e-pastu, parasti viņi saka "jā", tomēr piebilst – varbūt mēs tomēr pamēģināsim paprasīt kādu samaksu, jo filmas visi grib skatīties, bet maksāt negrib neviens. Māksliniekiem taču ir jāmaksā telpu īre u. c.

Pirms četriem gadiem lekcijā jaunajiem dizaineriem teici: "Visi fondi man grib dot naudu. Konkurence ir maza, naudas – daudz." Daudzi mākslinieki šobrīd ir piespiedu dīkstāvē. Kā klājas tev? Joprojām tik ideāli?

Mēs, vizuālie mākslinieki, arī rakstnieki, esam labākā situācijā. Mūsu dzīvē tas neko daudz nav mainījis. Tāpat sēžam pie sava galda un strādājam. Bet pieļauju, ka, tam turpinoties, tas varētu sākt ietekmēt arī mūs.

Prezentācijā dizaineriem atzinies, ka Kioska impulss ir ļoti personīgs. Pati šajā dzīves periodā esi jutusies nedaudz iesprūdusi savā dzīvē. Kā tev šķiet, kas citus cilvēkus tik ļoti uzrunāja šajā stāstā?

Baidos, ka es neesmu tik unikāla. Daudziem cilvēkiem kādā brīdī uznāk atzinums vai sajūta, ka viņš ir iesprūdis savā dzīvē un nezina, kur un kā iet tālāk. Cilvēkiem droši vien patīk tas, ka Olga pieņem šo situāciju un rīkojas. Ja viņa nevar tikt vaļā no kioska, dodas prom ar visu un pa Rīgas kanālu peld uz savu sapņu salu. Es nebiju to nekā īpaši aprēķinājusi, vadījos pēc savām sajūtām.

Vai arī citiem taviem stāstiem pirmsākums ir autobiogrāfisks? Piemēram, Antonam no tavas jaunākās animācijas filmas Analīze paralīze?

Jā, visticamāk. Vislabvēlīgākie apstākļi nenodrošina to, ka tu vari viegli izdomāt savu jauno filmas vai grāmatas ideju. Fondu un producentu atbalsts, tas viss ir lieliski, bet viss tomēr ir paša galvā. Bet, līdzīgi kā Kioskā, impulsi ir autobiogrāfiski, tomēr nav tā, ka visa filma ir par mani. Vairāk filmu man pagaidām nav tapušas.

Vai Analīzi paralīzi arī ir doma izdot kā grāmatu?

Nē. Esmu mēģinājusi iztēloties, vai to varētu pārvērst grāmatā, bet tas stāsts nav tik vienkāršs. Par Olgu tas ir tāds apaļš stāsts.

Pārskatot dPICTUS simtnieku, var novērot, ka tajā ir gan grāmatiņas no sērijas "mazajiem par zvēriņiem", gan izteikti pieaugušo stāsti no sērijas "laulības dzīves ainas", bet lielais vairums – stāsti, kādus izdod Liels un mazs, – pārdomājami visos vecumos. Vai piedomā, kādai auditorijai grāmata būs domāta?

Par auditoriju sāku domāt tikai kopš brīža, kad man pašai ir meita. Līdz tam nedomāju, kā bērns uztvers. Skatījos vairāk, lai ir interesanti manam iekšējam bērnam. Nē, es nešķiroju stāstus bērnu un pieaugušo stāstos. Man pašai ir jāpatīk tai grāmatai. Stellai šobrīd vēl nav pat divi gadi, un mēs vairāk skatāmies grāmatiņas, kas izskaidro pasauli. Vairāk par zobu tīrīšanu un iešanu uz podiņa. Lai gan skatāmies arī grāmatas, kur ir pārrunājams stāsts. Daudz kas man pašai tur ir atklājums. Man liekas, ka vajag daudz un dažādu grāmatu. Galvenais, lai būtu pilns plaukts ar visādām grāmatām. Katrai ir sava funkcija.

Prezentācijā stāstīji par gadījumu, kad bija izdomājusi savus jaunos varoņus Diegu un Putekli, bet producente atvēsinājusi ar faktu, ka ļoti līdzīgu ideju viņai tikko piedāvājis arī viens somu mākslinieks. Vai migrējošās idejas ir bieža parādība mākslas vidē?

Jā, pa laikam tā gadās. Tāpēc nedrīkst ilgi vilcināties. Ideja atnāk pie tevis un it kā saka – nu, tu taisīsi par mani filmu? Un kad tu tūļājies, aiziet prom pie cita.

Mājaslapā esi ielikusi savus pirmos zīmējumus – ar brūnu flomāsteru zīmēta telefona klausule, vēl vecā ar spirāli, un beigts cālis. Vai atceries, no kādiem iespaidiem tapa šie zīmējumi?

Īsti neatceros, kur un kā zīmēju un ko par to domāju, bet mamma šos zīmējumus bija saglabājusi aploksnē. Acīmredzot tajā laikā vēroju un zīmēju kaut ko no apkārtējā, nevis vienkārši no galvas.

Vai joprojām zīmē ar flomāsteriem?

Vairāk esmu pārgājusi uz zīmuļiem. Vienā brīdī aizdomājos arī par to, ka flomāsteri ir videi kaitīgo vielu sarakstā. Arī par tādām lietām esmu sākusi domāt.

Tu veido arī dizainu uzņēmumiem, piemēram, kosmētikas uzņēmumam Madara. Vai ir nācies atraidīt kādu piedāvājumu, jo tev nav pieņemama viņu ideja vai attieksme pret pasauli?

Es tādu gadījumu nespēju atcerēties. Acīmredzot tiem nepareizajiem nemaz nepatīk, kā es zīmēju, un viņi man neko nepiedāvā (smejas).

Kas šobrīd top uz tava darba galda?

Ilustrēju grāmatu vienai zviedru izdevniecībai. Visticamāk, tas ir nopelns tam, ka esmu šajā dPICTUS 100 grāmatu sarakstā.

Par ko īsumā ir šis stāsts?

Tāda kā mazā ģimenes drāma. Par divām ģimenēm, kas apvienojusies jaunā ģimenē. Meitene, kas iet ciemos pie sava jaunā brāļa un māsas, un viņai tur nepavisam nepatīk.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja