Ir uzskats, ka Latvijas Literatūras gada balvas (LaLiGaBa) nominācija Debija ir pati svarīgākā, jo tā izgaismo, kuri spilgtie vārdi pievienosies Latvijas literatūras ainavai nākotnē. Šogad uz LaLiGaBa lampu pretendē trīs jaunas sievietes – Daina Tabūna par stāstu krājumu Pirmā reize (Mansards), Katrīna Rudzīte par dzejas krājumu Saulesizplūdums (Literatūras kombains) un Ilze Sperga par stāstu krājumu Dzeiveiba (Cymuss). Uzvarētāja noskaidrosies 24. aprīlī Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā, kurā norisināsies svinīgā LaLiGaBa pasniegšanas ceremonija.
"Rudzītes dzejas "es" dzīvo nepārtrauktā zemestrīces stāvoklī – pamats zem kājām draudīgi šūpojas, līdz izzūd pavisam. Realitātes fragmenti sakrīt cits citam virsū, radot neuzticību redzamajai pasaulei. Un Rudzīte prot šīm šausmām skaisti padoties," Katrīnas Rudzītes dzejoļus iezīmē dzejnieks Artis Ostups. "Daudz kas šajos stāstos ir nodēvējams par pirmo reizi latviešu literatūrā, un Daina šo pirmatklājēja privilēģiju izmanto godbijīgi – neizbradājot un nenobetonējot svaigi izcirstās taciņas," Dainas Tabūnas stāstus raksturo multimākslinieks Ilmārs Šlāpins.
"Viņa ir gan literatūrzinātniece, gan mamma, bet no prātniecības un didaktikas ne miņas. Toties latgaliskās vitalitātes un arī latgalisko skumju pārpārēm. Un nav te nekāds lokālpatriotiskais rezervāts, nebūt ne. I par tū paļdis!" – Ilzes Spergas daiļradi apraksta dzejniece Iveta Ratinīka; ar citiem vērtējumiem un visiem LaLiGaBa nominantiem var iepazīties interneta vietnē www.laligaba.lv. Vai viņu pirmās grāmatas tiešām nozīmē apsolījumu būt latviešu literatūrā? – KDi satikās ar visām autorēm, lai rastu atbildi ne tikai uz šo, bet arī citiem interesējošajiem jautājumiem.
Bulgārijas atskaņas un tēta pusdienas
Es vienmēr esmu domājusi stāstos – atklāj rakstniece Daina Tabūna (1985), kura nominēta Latvijas Literatūras gada balvai par grāmatu Pirmā reize. Ar rakstnieci es tiekos teātrī Dirty Deal Teatro, kurā viņa ikdienā nodarbojas ar sabiedriskajām attiecībām. Kopš 2000. gada Dainas Tabūnas stāsti ir lasāmi dažādos kultūras un literatūras izdevumos. Viņa ir piedalījusies nometnē Aicinājums, Jauno autoru seminārā un Prozas lasījumos. 2010. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju teātra, kino un TV dramaturģijas specialitātē – ar to arī saistīta pauze stāstu rakstīšanā.
Impulsu atkal pieķerties to radīšanai devis brauciens uz Bulgāriju, kurā gadu strādājusi par brīvprātīgo bērnu un jauniešu centrā. "Man sanāca aizdomāties par meitenēm, kuras pieaugot arvien vairāk baidās izteikt savu viedokli un kļūst atkarīgākas no citu vērtējuma," atceras Daina Tabūna. Ja tu vēlies sadzirdēt citas jaunas sievietes, tev nav citas izvēles kā vien nebaidīties runāt (stāstīt stāstus) pašai. "Protams, cilvēki ar misijas apziņu no malas izskatās nedaudz smieklīgi, bet man bija sajūta, ka tas ir vajadzīgs," paskaidro rakstniece.
Tikai divi no Dainas Tabūnas debijas grāmatā iekļautajiem stāstiem ir uzrakstīti deviņpadsmit (Tekstu meitene) un divdesmit (Liesa, mans mīļākais orgāns) gadu vecumā, visi pārējie ir tapuši tieši pēdējos pāris gados. "Es aizgāju prom no darba, iztiku no bezdarbnieka pabalsta un iekrājumiem un dzīvoju pie tēta, kurš man gatavoja ēst," stāsta rakstniece, kura savos nākamajos darbos plāno pievērsties attiecībām starp sievietēm – radiniecēm, draudzenēm un kolēģēm. "Man šķiet, ka tā ir maz pētīta tēma, kurā vienlaikus slēpjas gan sāncensība, gan spēkavots," viņa dalās savās iecerēs.
Literatūra Dainu Tabūnu aizrauj kā iespēja veidot daudz plašāku un dziļāku sarunu, nekā to var realizēt ikdienā, kad neviens nav gatavs klausīties, kā otrs cilvēks runā trīs četras stundas no vietas, pat ja viņš runā interesantas un vērtīgas lietas. "Visemocionālāk to var izdarīt tieši caur mākslas darbu," paskaidro rakstniece, kura pirms savas debijas grāmatas laišanas klajā bažījusies, ka privātais un intīmais, izteikts vārdos, paliks citu nesaprasts, taču lasītāju atsauksmes dažādās interneta vietnēs liecina par pretējo: jā, jā, man viss bija tieši tāpat! "Ir jauki redzēt, ka tu neesi viens," viņa smejoties piebilst.
Daina Tabūna raksta arī grāmatu recenzijas žurnālam Latvju Teksti. "Tajā būtu grūti atrast ko tādu, ko es pati jau nebūtu nokritizējusi; es nedomāju, ka es ļoti apvainotos, ja kāds to pateiktu skaļi," par savu stāstu krājumu saka rakstniece. Kritiķim nav jāmēģina laipot un neaizvainot autoru, jo kritiķim ir jābūt lasītāja, nevis autora draugam. Patlaban viņa ar lielu jūsmu lasa Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Alises Manro stāstus par mazo cilvēku šķietami necilo un reizē burvības pilno dzīvi mazpilsētās. Dainu Tabūnu ir ietekmējusi arī Mārgareta Atvuda un Džeroms Deivids Selindžers, ar kuru sākusies mīlestība pret literatūru.
Saulesizplūdums dzejoļu krājuma lapaspusēs
Es esmu cilvēks literatūrā – šo patiesību Katrīnai Rudzītei (1991) atgādinājusi Latvijas Literatūras gada balvas nominācija, kurai viņa izvirzīta par dzejoļu krājumu Saulesizplūdums. Kopš sešpadsmit gadu vecuma dzejniece – iepriekš labāk pazīstama kā Katrīna Kuduma – ir publicējusies dažādos kultūras un literatūras izdevumos: Satori, Karogs, Kultūras Forums un KDi. Piedalījusies Iesācēju autoru seminārā, kurā iepazinusies ar savas debijas grāmatas redaktoru Jāni Rokpelni.
Savukārt krājuma Saulesizplūdums māksliniece ir literāte Andra Manfelde, viņas satikušās Manfeldes trešā dzejoļu krājuma Ziemeļu tirgus atvēršanas svētkos Liepājā, kas ir Katrīnas Rudzītes dzimtā pilsēta. "Andra man pajautāja – kad tev būs grāmata? Es viņai atbildēju – šobrīd izskatās, ka nekad. Varbūt tu vari to izdot, jo tev ir izdevniecība?" Šis pa jokam izteiktais piedāvājums radis atbalsi biedrības Literatūras kombains vadītājā, ar kuru kopā jaunā dzejniece iesniegusi projektu Valsts kultūrkapitāla fondā.
"Tas, ko es rakstu, nav literatūra, ko lasīs visi," atzīst Katrīna Rudzīte, taču viņa ir pārliecināta, ka ir nepieciešams veidot dialogu starp lasītājiem un autoriem (kas tie vispār par murgiem? No viņiem jau neko nevar gaidīt! – teic kareivīgāk noskaņotie pārstāvji). "Nevis domāt par to, kā skolās aizliegt mācību materiālus, kas "grauj tikumisko attīstību", bet sakārtot literatūras programmas un pasekot līdzi tam, cik daudz iespēju skolēniem tiek dots uzzināt par mūsdienu Latvijas literatūru," piedāvā dzejniece.
Katrīna Rudzīte norāda, ka patlaban ir radusies absurda situācija, ka daļa cilvēku uzskata – Latvijas literatūra ("tā tiešām ir, tas nav nekāds pārspīlējums") beidzas ar Vācieti un Ziedoni, labākajā gadījumā – ar Melgalvu un Elsbergu. "Ja runājam par pēdējiem diviem divarpus gadiem, ir pāris dzejas krājumu, par kuriem esmu bijusi absolūti laimīga, ka tie ir izdoti," saka Katrīna Rudzīte. Tas ir Marta Pujāta Nāk gaismā pati lampa (Mansards) un Sergeja Timofejeva Stereo (Orbīta). Palasiet!
"Literatūra sniedz mums iespēju izdzīvot tūkstoš dzīvju," tās pievilcību atklāj Katrīna Rudzīte. Ja kaut ko līdzīgu piedāvātu realitāte, vienā no tām jaunā dzejniece izvēlētos tikai rakstīt un eksistēt literatūrā. Patlaban viņa studē Latvijas Universitātes kultūras un sociālās antropoloģijas programmas pirmajā kursā. "Gan literatūra, gan antropoloģija ļauj izpētīt pasauli, cilvēkus un pašam sevi," velk paralēles Katrīna Rudzīte, kura atzīst, ka saspringtajā mācību laikā nav tapis neviens jauns dzejolis.
Šobrīd krājuma Saulesizplūdums autore piedzīvo pēc grāmatas iznākšanas nerakstīšanas periodu, par to sākumā ļoti pārdzīvojusi, bet pieredzējušāki kolēģi viņu nomierinājuši: tā mēdz notikt. Vai dzejniece ir sākusi domāt par jaunu daiļdarbu radīšanu? "No tā, ka tu par kaut ko domā, tēja neuzvārās un teksti neuzrakstās," atbild Katrīna Rudzīte, kura tuvākajā laikā cer pārvarēt šo barjeru un piesēsties pie datora klaviatūras taustiņiem – pētījumi liecina, ka pirkstu galiem ar zemapziņas procesiem ir cieša saikne.
Vainojiet pie visa aicinājumu
Rakstniece Ilze Sperga Latvijas Literatūras gada balvai ir nominēta par savu debijas grāmatu Dzeiveiba, kurā ir apkopoti deviņi līdz šim nepublicēti vai internetā fragmentāri publicēti stāsti mūsdienu latgaliešu rakstu valodā (autores mājaslapa www. naktineica.lv). "Tie bija teksti, par kuriem man nebija kauns," paškritiska pret savu daiļradi ir Ilze Sperga, kuras pirmais stāstu krājums ir saņēmis Latgaliešu kultūras gada balvu Boņuks kā labākais sniegums literatūrā.
"Man patīk, ka esmu iekšā šajā procesā," rakstniece pauž gandarījumu, ka šogad grāmata latgaliešu valodā ir nominēta LaLiGaBa lampai un aci pret aci konkurē ar darbiem latviešu valodā, nevis saņem kādu speciālbalvu par īpašiem nopelniem. "Gluži kā invalīdam iedot atzinības krustu par to, ka izdzīvojis karā," salīdzina Ilze Sperga, kura cer, ka nākotnē teksti latgaliešu valodā būs lasāmi dažādos kultūras izdevumos. "Arī Kultūras Dienā," piebilst rakstniece.
Pamazām, palēnām – Ilze Sperga stāsta par ceļu līdz debijas grāmatai. Pašā sākumā viņa apguvusi latgaliešu rakstu valodu. "Šis vārds rakstāms ar burtu j vai i?" tā laika aktuālos jautājumus atceras autore. Pēc šo pamatu apgūšanas viņa pievērsusies jau savas literārās mājas celtniecībai no bērnības atmiņās un šodienā atrastiem vārdu ķieģeļiem. "Tik tieši, tik dzīvi, tik ļoti tā, kā pie Rēzeknes runā un jūt mana baba..." rakstnieces stāstus raksturo dzejniece Iveta Ratinīka (www.laligaba.lv).
Savukārt Dzeiveibu, iespiestu vākos, Ilze Sperga pirmo reizi dabūjusi paturēt rokās vien grāmatas prezentācijas pasākumā, kas norisinājās Rīgas Kongresu namā. Notikumi attīstījušies gluži kā senajā anekdotē: "Znotiņ, dari, ko gribi, bet apglabā mani Kremļa sienā! – Sievasmāt, dari, ko gribi, bet bēru ceremonija sarunāta uz rītdienu!" – informācija par pasākumu jau izsūtīta, bet grāmatas vēl nav. "Kāds bija atvieglojums, kad es tās ieraudzīju, sakrautas kaudzītē!" savās atmiņās dalās rakstniece.
Ilze Sperga ir dzimusi Varakļānos, augusi un mācījusies Viļānos. Sarunā ar KDi literāte atklāj, ka interese par rakstīšanu viņai ir bijusi jau kopš bērnības. "Piecpadsmit gadu vecumā es nejauši iekūlos nometnē Aicinājums," teic Ilze Sperga, kura toreiz ievērību izpelnījusies ar stāstu par podu gāšanu skolā. Rakstniece ir studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē un ieguvusi doktora grādu. Patlaban viņa turpina darbību zinātniski pētnieciskajā laukā.
Māris Bērziņš interneta žurnāla Satori diskusijā savulaik ir akcentējis, ka kultūras pārstāvjiem, kuri strādā institūcijās, ir sociālās garantijas un regulāra alga. Varbūt to visu vajadzētu arī rakstniekiem? Pāradresēju šo jautājumu Ilzei Spergai. Pret rakstīšanu viņa izturas tāpat kā dziednieks pret palīdzības sniegšanu cilvēkiem. Vai viņš drīkst par to ņemt naudu? "Man ir bail pazaudēt savas spējas rakstīt radoši un brīvi," atzīst stāstu krājuma Dzeiveiba autore.
Ceremonija
Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonija
Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā
24.IV plkst. 18
www.laligaba.lv