"Šis ir ļoti veiksmīgs gadījums, jo tā nenotiek bieži, ka dzejolis atnāk tā, ka atsprāgst logs," stāsta Lote Vilma Vītiņa, kura tikko laidusi klajā savu debijas dzejas krājumu Meitene (Neputns). "Arvien vairāk saprotu, ka ir svarīgi ieguldīt darbu un atbrīvot laiku, lai varētu radīt. Jo vairāk tu to dari, jo vairāk atnāk iedvesma. Savā ziņā tev ir jāatbrīvo telpa, kurā teksts var izlīst ārā," atklāj dzejniece.
Notikušā pārskatīšana
Šajā krājumā lasāmi teksti, kas tapuši vairāku gadu garumā. Senākais no tiem radies studiju laikā Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā. Savus pirmos dzejoļus Lote Vilma Vītiņa jau rakstījusi pamatskolā, piedalījusies lasījumos, savu pirmo publikāciju piedzīvojusi pusaudža gados laikrakstā Kultūras Forums un iepazinusi latviešu dzejas pasauli. Pēc tam sekojusi pauze, pēc kuras viņa atgriezusies pie rakstīšanas jau ar nopietnāku attieksmi. "Kad atsāku rakstīt dzejoļus, es tos nevienam nerādīju, jo man šķita, ja kādam tos parādīšu, bet viņam nepatiks, tad es pārtraukšu to darīt. Man negribējās, ka man to atņem," savās izjūtās dalās dzejniece. Galu galā viņa nosūtījusi tos Punctum redaktoram Artim Ostupam.
Dzejoļu publikācijas žurnālā un jauno dzejnieku antoloģijā Kā pārvarēt niezi galvaskausā? (apgāds Valters Dakša) mudinājis Loti Vilmu Vītiņu turpināt rakstīt, līdz tas rezultējies viņas debijas dzejoļu krājumā, par kura redaktoru kļuvis tieši Artis Ostups. Tas iesākas ar bērnības atmiņām, kad "ar māsīcu izdomājām savu valodu un dzīvojām dārza kokos". "Brīžiem šķiet, ka ir būtiski pārskatīt iepriekš notikušas lietas, kas kļūst saprotamākas un par kurām kļūst patīkamāk domāt, kad tu esi tās izdzīvojis caur tekstu un integrējis tās vairāk sevī," atzīst dzejniece un piebilst, ka šim procesam piemīt kas terapeitisks.
Kopumā dzejoļu krājumā Meitene iekļautie teksti sakārtoti sešās nodaļās, katra ietver kādas tēmas vai nozīmes dzejoļus, bet kopā veido stāstījumu, savā ziņā meitenes portretu. Tajā publicētos tekstus caurvij zīmēšanas tēma, kas caurvij arī Lotes Vilmas Vītiņas dzīvi, bet savā pirmajā dzejoļu krājumā dzejniece ir izvairījusies no ilustrācijām: "Man bija dilemma, bet galu galā es uzticējos grāmatas dizaina autoram Armandam Zelčam, kuram bija sajūta, ka nevajag. Es viņam piekritu. Iespējams, ka nākotnē es vēlētos apvienot dzejoļus ar ilustrācijām, bet debijas gadījumā negribējās, lai tās novērš uzmanību no teksta."
Ar spalvas kātu
Interesanti, ka starp ilustrāciju radīšanu un dzejoļu rakstīšanu Lotes Vilmas Vītiņas izpildījumā ir vairākas uzskatāmas līdzības. Abos gadījumos viņa strādā intuitīvi un tikai pēc tam pievēršas radītā analīzei. Māksliniece reducē savus zīmējumus līdz pašām nepieciešamākajām detaļām un īsina dzejoļus, līdz tie kļūst pēc iespējas koncentrētāki un reizēm rada klusuma vai apspiestu emociju sajūtu. Savus dzejoļu uzmetumus viņa pieraksta ar pildspalvu kladītē un ilustrāciju pamatu rada ar tušu. "Šī tehnika man ir kļuvusi ļoti mīļa. Es to esmu izjutusi kā savu. Man patīk izvēlēties tušu un spalvas kātu, ar kuru katru zīmējas nedaudz citādi," norāda Lote Vilma Vītiņa un pieļauj domu, ka ar datoru tas ietu ātrāk, bet datora jau tāpat mūsdienās ir tik daudz, ka vismaz daļu ilustrāciju var zīmēt arī realitātē.
Jāatzīmē, ka mākslinieces daiļradi šajā Ziemassvētku periodā var redzēt arī Rīgā – viņa ir radījusi plakātus, akcentējot tajos ideju par mājīgiem svētkiem. Šobrīd Lote Vilma Vītiņa strādā pie savas nākamās grāmatas par meiteni, kura dzīvo ūdenstornī. Tās ideja balstīta viņas pašas pieredzē, uzaugot mazpilsētā. "Tā būs veidota kā divpadsmit gadu vecas meitenes dienasgrāmata, kādas man pašai patika rakstīt un papildināt ar zīmējumiem," saka dzejniece un ilustratore.