Domāju, ka lielākajai daļai mākslas sabiedrības šis gads pagāja apjukumā un sastingumā, cenšoties aptvert globālās katastrofas nestos satricinājumus. Pašos mākslas darbos un notikumos burtiskā veidā tas atspoguļojies maz, taču eksistenciālā dezorientācija noteikti ir sajūtama "zemsvītras piezīmēs" un veidā, kā uzlūkojam mākslu. 2022. gada notikumi neizbēgami mainījuši mūsu skatienu uz mākslu. Sākotnēji kultūra uz kara fona šķita sekundāra, bet ar laiku tās nozīme tikai pieauga, kļūstot par telpu, kurā pretoties notiekošajam vai vienkārši dalīties sajūtās, reflektēt un sniegt iespēju izteikties, neapklust.
Pārmaiņas, protams, vērojamas arī praktiskā līmenī, tostarp saistībā ar mākslas finansējumu un starptautiskajiem kultūras sakariem. Ir jūtama vēlme vairāk pievērsties Austrumeiropas reģiona autoru aktualizēšanai, stiprināt savstarpējās saiknes, bet kaut kas arī dabiski izzūd. Piemēram, viens no lielākajiem Latvijas vizuālās mākslas pasākumiem – Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle jeb RIBOCA – kara dēļ tika pārcelts uz 2023. gadu. Organizatori kā oficiālo pārcelšanas iemeslu minēja vēlmi savus resursus novirzīt palīdzībai bēgļiem, ar šo paziņojumu neveikli cenšoties notušēt savu ciešo saistību ar Krievijas oligarhiju, kuras iepriekš dāsno finansējumu ekonomiskās sankcijas vairs neļauj realizēt. Ekonomiskā krīze, protams, skar arī lokālās institūcijas, un priekšnojautas par iestāžu un mākslas profesionāļu nākotni nav diez cik cerīgas – nupat viena no centrālajām mākslas galerijām Latvijā – 427 – paziņoja par pārkvalificēšanos un kādu pagaidām nezināmu laiku darbosies kā CBD veikals. Tas viss norāda uz ilgstošām problēmām Latvijas kultūras politikā un nespēju – vai arī nevēlēšanos? – rast Latvijas mākslas attīstībai piemērotus ilgtermiņa instrumentus.
Uz šī ne pārāk priecīgā fona būtu jāizceļ labais, skaistais un veiksmīgais. Un tā šogad netrūka – iespējams, tajā sava loma ir postkovida enerģijas vilnim, kas ļāva realizēties daudziem ilgi atliktiem projektiem. Priecēja starptautisko mākslas zvaigžņu Daigas Grantiņas un Tomasa Hiršhorna klātbūtne Latvijā, turklāt abu autoru projekti īstenoti bez provinciālas pompozitātes: Daigas Grantiņas izstāde Rīgas biržā un Tomasa Hiršhorna instalācija Mākslas stacijā Dubulti tika veidotas delikāti un gaumīgi. Visnotaļ zvaigžņota izvērsās arī Latvijas dalība Venēcijas mākslas biennālē, kurā mūsu valsts ekspozīciju šogad Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pārraudzībā veidoja duets Skuja Braden. Šķiet, pirmo reizi Latvijas paviljonam tika pievērsta tik plaša uzmanība un atzinība – Skuja Braden izstāde iekļuva dažādos ārvalstu mediju veidotajos topos.
Lai arī šīs popkultūras tipa mērauklas ilgtermiņā nav pārāk uzticamas, jo ne vienmēr ir saistītas ar profesionālu izvērtējumu, drīzāk iespaidiem un iespaidīgumu, bija patīkami Latvijas vārdu redzēt arī šādā kontekstā. Protams, lielā mērā atpazīstamību festivālos nosaka vietas un laika sakritība, atbilstība vai neatbilstība kopējai ekspozīciju saspēlei un citi veiksmes faktori, taču atziņa, ka Latvijas māksla var veiksmīgi "iegult" globālo mākslas norišu plūsmā ar visnotaļ netipisku biennālisma produktu, ir iedvesmojoša.
Kā savu privāto favorītu gribētu izcelt Kaspara Groševa un Evitas Vasiļjevas izstādi Zilā līča māja Cēsu Mākslas festivālā, kas priecēja ar jaudīgu un konceptuāli jēgpilnu postavangardiskās formas izvērsumu vairāku stāvu ekspozīcijā, – šī vienlaicīgā plašuma, rotaļīguma un pamatīguma ļoti pietrūkst minimālistiskajai, pat gandrīz klaustrofiliskajai Latvijas mākslas dzīvei, kas lielākoties norit mazizmēra telpās. Politiski trāpīgs un kultūrvēsturiski daudzslāņains izvērsās arī festivāls Survival Kit 13, savukārt gada noslēgumā Daugavpils dome mums uzdāvināja kārtējo mākslas cenzūras skandālu, liekot no izstādes Daugavpils Marka Rotko centrā izvākt darbus, kuri, pēc deputātu domām, aizvaino reliģiski noskaņotu cilvēku jūtas. Pēdējos gados pieaudzis šādu absurdu gadījumu skaits, kad, neiedziļinoties mākslas darbu saturā un neņemot vērā Satversmē noteiktās tiesības uz vārda un izteiksmes brīvību, sabiedrība aicina aizliegt sev nesaprotamo un nepieņemamo.