Par to brīdināja statistiķi un eksperti, par to runāja Godmaņa valdības veidošanas sarunās. Taču varas četrinieks kā bērns bailēs no soda atlika atzīšanos, cik vien ilgi iespējams. Cerībā, ka notiks kāds brīnums, kas paglābs no pēriena. Varas partijām no pēriena šoreiz izvairīties neizdosies. Rudens nāk ar paaugstinātiem apkures tarifiem, lielu pirktspējas un patēriņa kritumu, uzņēmēju bankrotiem un bezdarbu.
To visu vainago valdības paziņojums par algu iesaldēšanu mediķiem, skolotājiem un policistiem. Pat tādai valdībai, kura bauda tautas uzticību, būtu ļoti grūti izskaidrot vēlētājiem, kāpēc viņiem šāds lēmums jāatbalsta. Pašreizējai valdībai to izskaidrot ir neiespējami. Cilvēkos sakrājusies tāda netaisnības sajūta, tik ļoti apnicis būt par kārtējo valstisko neizdarību upuriem, ka aicinājums savilkt jostas, lai glābtu valsti, izklausās kā izsmiekls. Varbūt valdībai izdotos atrast dzirdīgākas ausis, ja ministri, deputāti, augstākie ierēdņi, valsts un pašvaldību uzņēmumu un aģentūru vadītāji un viņu uzraugi vispirms sāktu ar sevi – iesaldētu savas algas, un tikai tad ķertos pie citu algām.
Tas gan būtu tikai simbolisks žests, kas parādītu, ka mēs visi esam vienā laivā, jo īstai taupībai nepieciešami daudz pamatīgāki un aptverošāki lēmumi. Ir vismaz septiņi būtiski taupības pasākumi, kas valdībai būtu jāveic. Lūk, daži no tiem! Pirmais solis – nekavējoties jāoptimizē valsts pārvaldes izdevumus, uz ko jau norādījusi Valsts kontrole. Tāpat jāatsakās no vadības līgumiem un prēmēšanas. Publiskā sektora algu fonda iesaldēšana ir pieļaujama tikai tad, ja notiek taisnīga pārdale starp nepamatoti un neproporcionāli augstām algām augstākajai ierēdniecībai un tiem darbiniekiem, kuri saņem mazas algas.
Jau gadiem tiek runāts par nepieciešamību ieviest vienotus principus valsts sektora darbinieku samaksai. Nu ir īstais brīdis to darīt. Tāpat valdībai būtu stingri jāiesaka samazināt atalgojumu valsts un pašvaldību lielo uzņēmumu, ostu valžu un padomju politiski ieceltajām amatpersonām. Nevis tikai izsvītrot no štatu sarakstiem tukšās vietas, kā tas ir noticis līdz šim, bet vismaz par 10% samazināt kopējās administratīvās izmaksas ministrijās un to padotības iestādēs, kā arī lielajās pašvaldībās un to padotības iestādēs. Tad Rīgas mēram nebūtu astoņas sekretāres!
Valstij nekavējoties jāveic savu funkciju audits, lai cik vien ātri iespējams atteiktos no liekām un birokrātiskām valsts funkcijām. Varbūt cilvēki sāktu labvēlīgāk skatīties uz valdību, ja tai būtu griba atteikties no visām mākslīgi ieviestajām birokrātiskajām barjerām. Šīs barjeras neļauj strādāt uzņēmējiem un zemniekiem, un to patiesais mērķis ir garantēt darbu saujiņai ierēdniecības vai – kā to parāda korupcijas skandāli Rīgā un citur – radīt naudas izspiešanas iespējas negodīgiem ierēdņiem. Īpaši tas attiecas uz VID, kurš par niecīgiem pārkāpumiem nežēlīgi soda pie varas klana nepiederošos, bet "savējiem" ļauj izvairīties no nodokļu nomaksas.
Kamēr audits taps, tikmēr varētu uzsākt to iestāžu likvidēšanu vai apvienošanu, kuru funkcijas dublējas vai būtībā ir liekas. Latvijā ir vairāk nekā 200 valsts aģentūras, kas tiek uzturētas par nodokļu maksātāju naudu. Īpaši to skaits ir palielinājies pēdējos četros gados. Funkcijas, ko veic šīs aģentūras, ar pavisam retiem izņēmumiem ir jānodod privātajam sektoram. Tas ievērojami pazeminātu šo valsts pirkto pakalpojumu cenas, jo beidzot pastāvētu konkurence un nepieciešamība efektīvi strādāt.
Pirmais solis, ar ko sāk atgriešanos pie "normālības" pēc kādas starptautiskas krīzes, ir vienošanās par uzticības veidošanas pasākumiem jeb angliski – confidence building measures. Tieši tas šobrīd jādara varas partijām. Ar darbiem jāpierāda, ka tās ir sadzirdējušas sabiedrību un vēlas kaut ko mainīt. Tikai tā vēl var mēģināt saglābt kādu daļu arvien vairāk gaistošās ticības tam, ka Latvijā ir iespējama godīga un saprātīga politika. Turklāt dialogs jāatjauno visos līmeņos. Un tas jāuzsāk Saeimā, pozīcijai rēķinoties ar opozīcijas viedokli, nevis noraidot absolūto vairākumu opozīcijas priekšlikumu neatkarīgi no to būtības. Dialogs jāatjauno arī ar tiem daudziem simtiem tūkstošu cilvēku, kas trijos referendumos atkārtoti ir pateikuši, ka nav mierā ar pašlaik īstenoto politiku.
Ir jau ērti pieņemt pretējo un domāt, ka tie, kas referendumos nepiedalījās, atbalsta pastāvošo politiku. Arī franču aristokrāti savulaik viens otram tik ilgi iestāstīja, ka viss ir kārtībā un dzīres var turpināties, līdz nogulēja lielo franču revolūciju. Tā ne tikai aizslaucīja viņus pašus, bet nesa neizsakāmas ciešanas un haosu arī visai tautai.