Intervija ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu. Grēksūdze pie friziera

Māksliniece Katrīna Neiburga jau daudzus gadus ir pazīstama ar saviem dokumentāli pētnieciskajiem projektiem, kuros neatlaidīgi izzina apkārt esošos cilvēkus. Nupat Laikmetīgās mākslas centrā Kim? atklāta viņas izstāde Mati. Tajā Katrīnas Neiburgas skatiens pievērsts frizētavu pasaulei. Apmeklējot frizierus visā Latvijā, māksliniece pēta šī amata meistaru personības, cilvēka attiecības ar savu ķermeni, matu nozīmi kultūrā un ikdienā. Atraktīvais eksperiments ļauj ielūkoties kādā paralēlā pasaulē, kas it kā ir tepat blakus, taču savas šķietamās pašsaprotamības dēļ palikusi neizzināta, – izrādās, tik vienkārša tēma ietver ļoti daudz šķautņu, kas rezonē ar ikviena skatītāja pieredzi. Šī daudzslāņainība atklājas arī izstādē, kurā ir redzami visdažādākie eksponāti – gan trauslas matu tēlniecības struktūras, gan frizētavas simulācija videoperformancē, uz Ņujorkas ielas atrastas rotaslietas. Izstāde Mati būs skatāma līdz 9. jūnijam.

Izstādē tu intervē frizierus un jautā, kā viņi kļuvuši par frizieriem. To pašu es varētu jautāt tev – kā nonāci pie idejas veidot izstādi par matiem?

Jau sen es griežu matus savai ģimenei, neviens pie friziera neiet. Kādā brīdī izdomāju, ka varētu pamācīties to visu darīt nedaudz profesionālāk, un nokļuvu pie friziera Pēra. Mēs esam labi draugi, un laikam tāpēc mācīšanās īsti nesanāca, toties mums bija interesantas sarunas, un viņš man izstāstīja visādus brīnumainus atgadījumus no savas un citu frizieru dzīves. Par to, ka dienas laikā pie tevis var atnākt cilvēks, kurš dodas uz bērēm, un tad atnāk kāds, kuram todien paredzētas kāzas. Tā ir ļoti emocionāla profesija, kurā tu visu laiku satiecies ar cilvēkiem un viņu stāstiem.

Man radās asociācijas ar frizieriem kā garīdzniekiem, kuri uzklausa grēksūdzes. Sākas apziņas plūsma, cilvēks runā un runā. Kāds iemieg, bet kāds cits tieši izrunājas. Mani vienmēr ir interesējušas nezināmas sfēras, nezināmi sociālie slāņi. Izkāpt no savas komforta zonas, iejusties citu cilvēku ādā. Frizieru stāsti mani aizrāva, un es izdomāju, ka būtu forši braukāt pie frizieriem visā Latvijā.

Mati vispār ir tāda ļoti interesanta un dziļa tēma, kas ietver dažādas sensenas tradīcijas, ticējumus, piemēram, agrāk tika veidotas sejas maskas no matiem, lai aizbiedētu ļaunos garos. Esmu tādu uztaisījusi arī šajā izstādē. Piemēram, ir tāda ebreju kultūras paraža, saskaņā ar kuru ortodoksālajām ebrejietēm apprecoties jānēsā šeitel parūkas, jānoklāj savi mati ar svešiem matiem. Tas viss ir ļoti interesanti, ko tik cilvēki neizdomā!

Filmējot frizierus, uzzināju arī par īpašu tehniku, kā no matiem izgatavot dažādas lietas, priekšmetus, un sāku to apgūt. Izstādē var aplūkot manis taisītos matu rokudzelžus, masku no vīra matiem sejas aizsardzībai, matu apakšbikses un matu nikābu. Izstādē būs arī reizes, kad varēs nākt pie manis veidot frizūras.

Šajā projektā esi apguvusi daudz ko jaunu?

Strādājot ar matiem, sajutu, cik spēcīga enerģija piemīt nogrieztiem matiem, tā nav tikai kaut kāda lieta manās rokās, tā ir daļa no cilvēka. Skatoties, taustot matus, iespējams izdomāt stāstus par šiem cilvēkiem, par to, kā viņi ir jutušies, kāpēc viņi ir nogriezuši tik daudz, vai viņi tos ir krāsojuši... Veidojot izstādi, es ar feisbuka sludinājuma starpniecību sāku meklēt cilvēkus, kuri ir gatavi izstādes vajadzībām man iedot savus nogrieztos matus un pierakstīt klāt stāstiņu par to, kāpēc viņi tos nogriezuši.

Tu izmantoji visus nogrieztos matus, ko tev iesniedza, vai arī atlasīji tikai interesantākos stāstus?

Praktiski visus. Izstādē ir redzama nogriezto matu instalācija, un par katru ir iespējams izlasīt stāstiņu, iztēloties pašu cilvēku. Trāpījās arī tādi smieklīgi "nav stāsta, es vienkārši nogriezu", taču arī tas liecina par konkrētu attieksmi, noteiktu atgadījumu. Sākumā man gan bija tāds kā drebulis no tiem matiem. Savēlušies mati uz grīdas, mati uz zeķēm, mati vannas istabā. Beigās es ļoti pieradu pie tā materiāla. Taču to nevarētu teikt par ģimenes locekļiem. Mana darba istaba bija pilna ar matiem. Godīgi sakot, esmu priecīga, ka tagad beidzot pilnībā iztīrīju māju. Kā teica viena friziere – jābūt emocionāli ļoti stipram cilvēkam, lai glabātu mājās tik daudz svešu cilvēku matu.

Vai frizieri, kurus tu apciemoji, vispār zināja, ka viņi kļūs par daļu no mākslas projekta?

Protams, zināja. Es sāku Liepājā ar kādu ļoti foršu frizieri tirgus frizētavā. Pie viņas joprojām ir dzīvā rinda, tas ir diezgan neierasti. Vienā brīdī gan sāka likties, ka nebūs tik vienkārši, ka frizieri nemaz negrib filmēties, taču tad es kaut kā iekļuvu viņu apritē, un sāka nākt tik daudz piedāvājumu, ka tagad plānoju izveidot par viņiem dokumentālo filmu. Es pati esmu cilvēks orķestris, kurš visu dara viens pats, atnāk, uzliek skaņu, uzliek kameru, un tad man vēl jārunā, jāatceras pajautāt visu, ko gribēju, lai saruna izdotos.

No vienas puses, būtu ērtāk ņemt līdzi operatoru un skaņu režisoru, taču tas izjauktu procesa intimitāti. Nav gan tā, ka es ļoti brīvi dodos pie cilvēkiem. Vienmēr ir nedaudz jāsaņemas, lai pienāktu un sāktu sarunu, bet ir milzīgs gandarījums, ja ir sanākusi forša saruna. Puse no laika paiet ļoti intensīvā saskarsmē, bet otra puse – meditatīvā darbnīcas atmosfērā, kad vienatnē strādāju ar materiālu.

Projekts sākās ar Pēru, bet izstādē redzamas tikai frizieres sievietes.

Nē, īstenībā no 22 frizieriem, kurus apmeklēju, bija arī kādi seši vīrieši. Procentuāli sieviešu šajā profesijā ir vairāk, taču nebija tā, ka es apzināti runātu vairāk ar vīriešiem. Gadījās dzirdēt novērojumus, ka frizieri vīrieši labāk veidojot griezumu, bet nemīlot taisīt frizūras. Viņi labi izjūtot formu, un viņiem esot precīzāka roka.

Vai juti atšķirības arī tajā, kā viņi izturas pret klientiem, komunicē?

Laikam tas viss tomēr ir atkarīgs no cilvēka. Kopumā visi vīrieši bija gan ļoti komunikabli, gan arī ļoti maigi. Es gan nezinu, vai profesija padara tādu vai arī pati interese par šo sfēru jau liecina par maigāku dabu. Taču tādu mačo tipu es viņu vidū nesastapu, visi bija ļoti iejūtīgi, runīgi, ar vieglām rokām un patīkamu pieskārienu.

Agrāk intervijās esi uzsvērusi, ka sieviešu pasaule tevi interesē vairāk. Vai joprojām tā uzskati?

Tagad es drīzāk teiktu, ka sieviešu pasauli vienkārši saprotu labāk, tā tomēr diezgan spēcīgi atšķiras no vīriešu pasaules. Es tā spriežu pati pēc sevis, pēc savām attiecībām ar vīru. Mēs pamatīgi atšķiramies, un mūsos abos ir gan sievišķās, gan vīrišķās puses. Taču kā māksliniece laikam vairs tik krasi nenodalu, interesējos par abām.

Nupat Ieva Epnere saņēma Purvīša balvu. Jūs esat vienīgās sievietes, kuras ir saņēmušas šo apbalvojumu, un pārstāvat izteikti antropoloģisku pieeju mākslā. Tas liek pieņemt, ka tieši sievietēm mākslā vairāk raksturīga interese par apkārtējiem cilvēkiem, viņu stāstiem.

Jā, iespējams, vīrieši kaut kādā ziņā ir pārliecinātāki, pašpietiekami, stingrāki savā iekšējā pasaulē. Savukārt sievietēm ir raksturīgāks vērīgums, iedziļināšanās, spēja komunicēt. Interese dzīves jēgu meklēt arī ļoti vienkāršās lietās, patiesības meklējumi caur saskarsmi, stāstiem, pētniecību. Tas mums ar Ievu patiešām ir raksturīgs, un man ir prieks par viņas panākumiem. Mēs savulaik akadēmijā mācījāmies kopā.

Pēdējos gados tu diezgan aktīvi strādā kopā ar vīru Andri Eglīti, jūs radāt kopdarbus. Kā tu jūties šajā sadarbībā?

Sadarbība sākās projektā Armpit, ar ko piedalījāmies Venēcijas mākslas biennālē 2015. gadā, un tā arī turpinām. Reizēm šķiet, ka mēs abi kopā veidojam atsevišķu trešo mākslinieku, kurš ir tendēts uz vērienīgām instalācijām. Man gan ļoti patīk, ka tagad man ir pašai sava izstāde, kurā es varu ņemties ar dažādiem sīkumiem.

Ar Eglīti strādājot, parasti ir tā, ka viss pēkšņi top, kaut kur ir jāložņā un jānaglo, tas viss ir forši, taču tas tomēr laikam nav mans pamatstāvoklis. Vispār mēs tikai nesen sapratām, ka savos kopdarbos katru reizi veidojam mūsu sapņu mājas! Visi mūsu projekti veido tādas telpiskas struktūras, kurās ir iespējams ieiet iekšā un sajusties kā drošā patvērumā. Iespējams, caur šīm instalācijām mēs arī sakārtojam savas attiecības kā ģimene, kaut ko pielieku es, kaut ko viņš, un izveidojas vide, kas mums pašiem liekas interesanta un droša un arī citiem spēj sniegt emocionālu pārdzīvojumu. Tāda sava veida psihoterapija.

Kādā no senākām intervijām esi teikusi, ka sevi uztver kā stāstnieci un tāpēc bieži šaubies par to, vai esi māksliniece. Vai šīs šaubas ir pārgājušas?

Esmu pieradusi pie domas, ka, jā, esmu māksliniece un nav vairs jākoķetē ar šo ideju. Runa drīzāk ir par milzīgo paškritiku. Daudzi mākslinieki ir ļoti pārliecināti par to, ka tam, ko viņi dara, ir mākslinieciska vērtība, taču mani māc mūžīgas šaubas par to, ko es daru, un vai tas vispār ir vajadzīgs. Taču manī ir nepieciešamība nodarboties ar mākslu, tā liek neapstāties, doties uz priekšu. Tev to vajag, tā ir tava dzīve, dari to, kas tev ir interesanti, – tieši tik vienkārši.

Tu parasti diezgan veiksmīgi esi gājusi uz priekšu, un tava karjera ir attīstījusies ļoti strauji. Vai tev viss tiešām tik viegli padodas, bez neveiksmēm un iekšējiem konfliktiem?

Nē, iekšējie konflikti, kā jau minēju, man visu laiku ir. Tāpat kā visādas pirmsizstādes un pēcizstādes depresijas, kad liekas, ka labāk es neko un nekad vairs. Es ļoti jūtīgi uztveru kritiku, tas ir muļķīgi, jo katram, protams, var būt savs viedoklis, bet ir grūti uzklausīt kritisku viedokli par savu mākslu. Katrs mākslinieks, kurš ir kaut ko radījis, ir ieguldījis tajā savu darbu, un tāpēc ir svarīgi apstāties un paskatīties uz to, veltīt tam nedaudz uzmanības, nevis vienkārši secināt, ka, nē, tas man nepatīk, par to es nedomāšu. Tā ir ļoti negodīga rīcība, manuprāt.

Vai jūties apmierināta ar līdz šim paveikto?

Nē, bet ir citas lieliskas sajūtas, kad kāds pasaka kaut ko labu vai paslavē atklāšanā. Ierauga darbā kaut ko tādu, par ko pats nemaz neesi iedomājies, – tas mani vienmēr ārkārtīgi interesē. Es pati neesmu teorētiķe, taču citu spēja pamanīt, saskatīt kaut kādas kopsakarības, interesantus elementus mani ļoti iedvesmo, iepriecina. Man ir bijusi ideja – tajos brīžos, kad esmu laimīga, ierakstīt to, lai tad, kad man ir ļoti slikti, es varētu ieslēgt šo ierakstu un atcerēties, ka nekad nav tikai slikti, vienmēr būs šie emocionālie kāpieni un kritieni.

Man šķiet, ka izstāde Mati ir izdevusies tāda, kurā ikviens, ne tikai mākslas profesionāļi spēs ieraudzīt kaut ko interesantu, personiski saistošu. Arī izstādes katalogā var just, ka tekstu autoriem ir daudz ko teikt par šo tēmu – atmiņas, asociācijas, kaut kur dzirdēti stāsti.

Jā, tēma laikam ir ļoti rezonējoša. Kaut vai nogrieztie mati ar nogriešanas stāstiem – tie neatstāj vienaldzīgu.