Tradīciju zeme
"Lielākā daļa no šiem Indijas materiālās kultūras priekšmetiem tika iegūta pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados no Indijas Amatniecības padomes," sarunā ar laikrakstu Diena saka ekspozīcijas kuratore Kristīne Milere. Pēc tam šo kolekciju ir papildinājuši bijušā vācu diplomāta un kolekcionāra Karla Kēlera (1942–2022) dāvinājumi un citi Indijas mākslas priekšmeti. Padziļinātai šīs kolekcijas izpētei Mākslas muzejs Rīgas birža ir pievērsies 2022. gadā izstādes Indija – tradīciju zeme veidošanas laikā.
Kopā ar Indijas pētniecības organizāciju Eka Archiving Services (Ņūdeli) ir tikusi veikta pilnīga kolekcijas kontekstualizācija. Līdz ar to izstāde toreiz un ekspozīcija tagad sniedz iespēju iepazīties ar šiem priekšmetiem, respektējot to izcelsmes kultūras skatpunktu, izvairoties no koloniālisma ideju atkārtošanas un artefaktu uzlūkošanas citādības un eksotikas gaismā. Indijas māksla ir radīta sadarbībā ar Latvijā dzīvojošo indiešu kopienu. Tas atspoguļojas gan priekšmetu izvēlē, gan videostāstos, kuros kopienas pārstāvji vēsta par savu kultūru, dalās atmiņās un meklē sasauces ar muzeja kolekcijas darbiem.
Upju satece
Pastāvīgā ekspozīcija Indijas māksla iesākas ar priekšmetiem, kas ir saistīti ar indiešu viesmīlību. To vidū ir ūdens krūkas un trīsdaļīga sudraba tējas servīze ar paplāti, ko ir radījis ģimenes uzņēmums Oomersi Mawji & Sons. "Tieši tāda pati servīze ir apskatāma Britu muzejā," atklāj Kristīne Milere un vērš uzmanību uz ziloņkaula detaļām osiņā, kas palīdz rokturim palikt vēsam neatkarīgi no traukā ielietās tējas karstuma. Šajā sadaļā ir eksponēta arī kārba beteles uzglabāšanai (pāndāns), beteļriekstu grieznes un spļaujamtrauks (ugaldāns), kas atgādina par beteles košļāšanas tradīciju Indijā.
Ekspozīcija iepazīstina arī ar dažādām metālapstrādes tehnikām. To vidū ir Gangas-Jamunas metālapstrādes tehnika, kurā viena priekšmeta izgatavošanai izmanto misiņu un varu, radot zeltainas un sarkanīgas nokrāsas kontrastu. "Šāds krāsu un materiālu apvienojums rada asociācijas ar divu lielāko Indijas upju sateces vietu valsts ziemeļdaļā," stāsta kuratore.
Vēl viena ekspozīcijas sadaļa ir veltīta ziloņkaulam un savā ziņā stāstam par koloniālo periodu Indijas vēsturē. Šī materiāla griezuma prasmes ir attīstījušās Baharampuras pilsētā Muršidābādas distriktā Rietumbengālē, kas atradās Britu Austrumindijas kompānijas pakļautībā, tāpēc šī reģiona ziloņkaula priekšmeti bija ļoti pieprasīti Eiropā. Eksponātu vidū ir arī šaha komplekts. "Uz spēles galdiņa mēs esam izlikuši senu indiešu aizsardzības gājienu," norāda Kristīne Milere un piebilst, ka šahs ir radies Indijā kā čaturanga, aizceļojis uz Persiju un arābu pasauli un caur Spāniju nonācis Eiropā jau kā šatrandža un galu galā kļuvis par šahu.
"Uz spēles galdiņa mēs esam izlikuši senu indiešu aizsardzības gājienu," norāda Kristīne Milere. Foto: LETA
Atrasts tulkojumā
"Līdzās ziloņkaula priekšmetiem ir aplūkojamas čikankarī galda salvetes. Zinu, zinu, angļu valodas pratējiem izruna varētu izklausīties pēc vistas karija mērcē, taču vārds "čikan" nāk no persiešu valodas un nozīmē izšūtu audumu," saka kuratore. Čikankarī ir tradicionāla izšūšanas tehnika Laknavā Ziemeļindijā. Veidojot šo jauno pastāvīgo ekspozīciju, Kristīne Milere kopā ar kolēģiem ir daudz strādājusi ar valodu un pārskatījusi ar Indijas mākslu saistīto terminoloģiju, jo vairākiem eksponātiem nav bijis nosaukuma latviešu valodā.
Viņi ir izveidojuši vārdnīcu, kurā var uzzināt visu eksponātu nosaukumus un izlasīt plašāku aprakstu par tiem. "Daži vārdi ekspozīcijā ir rakstīti citādi, nekā esam pieraduši redzēt, piemēram, vārdu "sārī" mēs esam pieraduši redzēt rakstītu ar īsajiem patskaņiem, bet oriģinālā tie ir gari. Visticamāk, tas ir saistīts ar to, ka šāds atveidojums latviešu valodā ir ienācis caur krievu valodu. Mēs gribējām atsaukties uz oriģinālu, nevis lietot pastarpināto versiju," skaidro Kristīne Milere.
Ar indiešu kopienas palīdzību ekspozīcijas veidotāji ir ierakstījuši video, kurā tiek attēlots sārī ģērbšanas process. Foto: LETA
Krāsu pēdas
Sārī ir tekstila sadaļas uzmanības centrā. Ar indiešu kopienas palīdzību ekspozīcijas veidotāji ir ierakstījuši video, kurā tiek attēlots ģērbšanās process, kad no vairākus metrus gara taisna auduma gabala apmeklētāju acu priekšā izveidojas sārī. "Pastāv vairāk nekā astoņdesmit veidu, kā to uzģērbt un nēsāt," akcentē kuratore un piemetina, ka indiešu kultūrā ir uzskats, ka audumu nedrīkst griezt, jo tas zaudējot savas īpašības. Šajā sadaļā var apskatīt apģērbu, aksesuārus, dažādas izšuvuma un apdrukas tehnikas. "Uz šī apdrukas spiedoga vēl ir palikušas krāsas pēdas," saka Kristīne Milere, iepazīstinot ar ekspozīciju.
Savukārt Indijas mākslas noslēdzošā sadaļa ir veltīta reliģijas tēmai. Tajā ir aplūkojamas hindu mitoloģijas dievības Ganēšas figūriņas dažādos materiālos. "Tā ir dievība, kas ir visos indiešu mājokļos pie durvīm, lai nestu veiksmi un aizsargātu," atklāj kuratore. Šī sadaļa pievēršas arī hinduisma galvenajiem dieviem Šivam un Višnu visdažādākajās izpausmēs un piedāvā apskatīt Indijas mākslas grafikas darbu un amuletu piemērus. Uz viena no tiem ir ieraugāmi Krišna un Rādha, kuru leģendārā mīlas stāsta slava ir izplatījusies ārpus Indijas robežām.
Jāpiebilst, ka grafikas darbi un tekstilijas laiku pa laikam tiks mainītas, lai nodrošinātu priekšmetu saglabātību, līdz ar to pastāvīgā ekspozīcija Indijas māksla iegūs mainīgas aprises. Vērts atgriezties! Ir sagatavots arī īpašs ceļvedis bērniem Ziloņu taka. "Indijā ziloņi piedalās gan svinīgās ceremonijās un rituālos, gan arī ikdienas norisēs. Seko tiem pa pēdām, lai iepazītu Indijas ekspozīciju," tiek aicināti Mākslas muzeja Rīgas birža jaunākie apmeklētāji. Savukārt aktuālajai informācijai par ekspozīciju un citiem jaunumiem var sekot līdzi interneta vietnē lnmm.lv.