Artūram Virtmanim tikai otro reizi notiek personālizstāde Latvijā. Šis fakts mani samulsina, jo pēdējos astoņos gados viņa darbi ir tik organiski iekļāvušies vietējās laikmetīgās mākslas norisēs, ka uztveru viņu kā vienu no aktīvākajiem un pazīstamākajiem māksliniekiem. Acīmredzot profesionālai atpazīstamībai mierīgi var pietikt ar spilgtu, izteiksmīgu, prātā paliekošu tēlu eksponēšanu kopizstādēs, tomēr tikai personālizstādē savas domas var izklāstīt vēlami dziļi un pilnīgi.
Gaisma tomēr atspīd
Izstāde Saule nezina, cik tā tumša/Šīs pasaules putekļos ir iekārtota galerijas Bastejs pirmajā stāvā, un tā ir tieši tāda, kādu skatītājs varējis sagaidīt, proti, Artūrs Virtmanis tajā ir pilnībā uzticīgs sev. Tā es varu apgalvot, jo mākslinieks ir visai konsekvents savā interešu lokā (viņu interesē dažādas entropijas izpausmes, metazinātne un senatnes rituāli), kā arī motīvu un materiālu izvēlē, vismaz kopš 2012. gada, kad ar viņu personālizstādē (10 000) melanholijas šķautnes beidzot iepazinās Rīgas publika. Pirms un pēc tam viņš savas izstādes ir rīkojis tikai Ņujorkā, kur mīt kopš 1996. gada.
Artūram Virtmanim allaž raksturīga ir atraktivitāte un scenogrāfiska pieeja. Tas šķiet likumsakarīgi, jo, kaut arī studējis tēlniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, viņš daudz strādā scenogrāfijā, pastāvīgi līdzdarbojoties pasaulslavenā Džordža Cipina skatuves noformējuma veidošanā Amerikā un Eiropā. Artūrs Virtmanis ir Jaunā Rīgas teātra iestudējuma Linda Vista scenogrāfs.
Šoreiz pati izstādes telpa ir pārvērsta par stāsta darbības lauku – skatītājs, pārkāpis galerijas slieksni, nokļūst kā uz skatuves, kur uzvesta kāda mistiski apokaliptiska, reizē pesimistiska un apgarota luga. Izstādi mākslinieks bija iecerējis pilnīgā tumsā, tomēr no telpas dziļuma atspīd gaisma, jo galerijas vadītāja bažījusies, ka pretējā gadījumā neviens iekšā nenāktu no tāpat jau tumšās un klusās Alksnāja ieliņas (vēl jo vairāk tāpēc, ka nu arī galerija Bastejs ir pievienojusies tām Rīgas izstāžu zālēm, kas skatītājiem atvērtas tikai ļoti ierobežotā laika sprīdī). Sadarbojoties ar šiem vietas un laika apstākļiem, māksliniekam izdevies panākt iespaidu, ka esam nokļuvuši kaut kur ārpus fiziskās telpas robežām. Aizverot galerijas durvis, šķiet, ka tās vietas, kur tikko bijām, patiesībā varbūt nemaz nav.
Visa zudības apziņa
Ne mazāk raksturīga Artūram Virtmanim ir iemīļoto motīvu – elementu, no kuriem būvēta tēlu sistēma, – atkārtošana un mērogu variēšana, kas ļauj apcerēt pasaules relativitāti. Pie sienas piekārtajās digitāldrukās un zīmējumos atkārtots melnas lodes atveids, kas stipri vien atgādina Saules aptumsuma uzņēmumus. Tajā pašā laikā Vecrīgas otrā malā izstāžu zālē Arsenāls skatāmajā izstādē Nenorunātās tikšanās (atvērta līdz 23. februārim) ir cits Artūra Virtmaņa darbs – milzīga melna bumba, kas ar līmlentēm kā stariem piestiprināta pie sienas un šīs izstādes kontekstā traktēta kā melnā saule – distopiskās pasaules pielūgsmes objekts. Bet melanholiski drūmais nosaukums Šīs pasaules putekļos abus nepārprotami vieno, vedinot skatītājus pārdomāt Saules aptumsuma iedarbību vēdiskās astroloģijas garā.
Arī izstādes centrālais objekts – monumentāls ogles zīmējums Burvju kalns uz lapas, kas iekārta kā priekškars, – līdzās ir atkārtots nelielā formātā. Tajā ir redzams tas pats mistiskais radījums, kas 2017. gadā ar gotisku uzrakstu "Rītdiena nekad nepienāks" bija iekļauts izstādē Nākotnes valsts. Jau pirmo reizi to ieraugot, nodomāju, ka tik fascinējošu tēlu reti gadās sastapt, jo vairāk tāpēc, ka tas izrādās pārsteidzoši ietilpīgs un iztēli rosinošs. Tas šķiet nākam no sapņu vai pasaku pasaules, varētu būt arī kāda dabas elementa personifikācija, piemēram, ūdenskritums, kā Undīne vai Loreleja. Viņa sēž uz augstas klints Reinas krastā, ķemmē savus bezgala skaistos, garos matus, un viņas dziedāšana ieved neprātā kuģotājus, kas uztriecas klintīm un atdod savu dvēseli nārai.
Varbūt tas ir stikla kalns ar nogarlaikojušos Saulcerīti. Identiskā nosaukuma dēļ asociāciju plūsmu varētu mēģināt virzīt arī uz Tomasa Manna Burvju kalna pusi vai pat vienu no Amerikas senākajiem un lielākajiem atrakciju parkiem. Savukārt papīra ērkšķi pie kolonnām šķiet šurp atceļojuši no jau pieminētās pirmās personālizstādes Rīgas mākslas telpā, kur tiem ļoti līdzīgi veidojumi materializēja melanholijas šķautnes.
Šoreiz Artūrs Virtmanis savu redzējumu ir marķējis ar divu varenu domātāju – Raiņa un Jūdžina Takera – piesaukšanu anotācijā. Par to skatītājs var būt patiesi pateicīgs māksliniekam, jo īpaši par dekadentiskā amerikāņu filosofa Takera meditāciju minēšanu, kas atver jaunus uztveres apvāršņus. Negatīvā jeb apofātiskā teoloģija un seno indiešu upanišadas Dievu un dzīvi mēģina saprast un definēt, apjēdzot, kas tie nav, caur noliegumu (bezgalība, nemirstība, nekas) un nedomāšanu, nevis domu. Artūram Virtmanim arvien aktuālo visa zudības, sairšanas apziņu tādējādi var interpretēt kā visdrošāko un daudzsološāko starta punktu piņķerīgajā dzīves jēgas meklējumu ceļā. Ne jau katram paveicas tā kā Džima Džārmuša vesterna Mironis galvenajam varonim, kurš par ceļabiedru ieguva indiāni, vārdā Neviens.
Artūrs Virtmanis
Izstāde Saule nezina, cik tā tumša/Šīs pasaules putekļos
Galerijā Bastejs līdz 29.II
skatītājs