Mūkusalas Mākslas salona izstāde Tautumeitas un tautudēli modelē dotā laika perioda Latvijas mākslas ainu, kurā pievēršas folkloras tradīcijās balstītu sievišķo un vīrišķo tēlu arhetipu klātbūtnei kultūras telpas kontekstā.
19. un 20. gadsimtu mijā mainījās līdzšinējā patriarhālā kultūras dominante, kam izšķirīgu artavu deva strauji augošā emancipācija un sabiedrības modernizācija. Neskatoties uz sākotnēji ambivalento attieksmi, pamazām publiskajā telpā (ilustrētajos žurnālos, mākslas darbos un citur) aktualizējas sievietes tēls, kurš sākotnēji tiek konstruēts kā nevainīgas sievišķības iemiesojums, bet pamazām mainās, un tajā parādās aktuālās dzīves dinamika.
Tautumeitas vizuālais tēls, kura rašanos var saistīt ar 19. gadsimta beigu posma sociālajām un kultūras aktualitātēm (Pirmie Vispārējie Dziesmu svētki 1873. gadā) dabiski saplūda ar jaunradīto sievietes veidolu, kas sevī iemiesoja daili un gudrību, pamazām kļūstot par latviskajās tradīcijās balstītu ideālo simbolu.
19. un 20. gadsimta fin de siècle kultūras ainā eksistē dažādu sieviešu tēlu esības motivācijas, kuru klātesamība rodama plašā dažādu mākslu laukā. Mūkusalas Mākslas salona izstāde aicina palūkoties uz fin de siècle sievišķo tēlu spektru Latvijas mākslas kontekstā, dažus no tiem atpazīstot prezentētajā ekspozīcijā.
Izstādi veido Jāzepa Grosvalda, Anša Cīruļa, Niklāva Strunkes, Romāna Sutas, Džemmas Skulmes, Maijas Tabakas, Miervalža Poļa, Hildas Vīkas, Jura Utāna, Ievas Jurjānes, Olgas Šilovas, Ilzes Avotiņas, Jāna Deinata, Ernesta Kļaviņa un citu autoru darbi. Darbi no Zuzānu kolekcijas, LNMM un privātkolekcijām. Izstādes kuratore – Diāna Barčevska.
Izstādes ietvaros18. jūlijā plkst.18 notiks Evas Eglājas-Kristsones lekcija Zeltenītes kā ideālās sievietes koncepts latviešu kultūrā 19.–20. gadsimtu mijā. Lekcijas laikā tiks aplūkots latviskajā tradīcijā balstītais simbols „zeltenīte” – sievietes ideāls, kādu to redz nacionālo ideju un tradicionālo vērtību ideologi kopš 19. gadsimta otrās puses.
Savukārt mazajā zālē skatāmie mākslinieces Sniedze Reines zīmējumi tapuši divu desmitgažu robežās. Līdzās nesen tapušajiem lielformāta zīmējumiem izstādīti agrīni darbi ar vēl šķietami neveiklām, tomēr perspektīvā risinātām ainavām, skatiem no slimnīcas palātām, ikdienas norisēm aprūpes centrā un pat izdomātām situācijām, kurās redzami saposti, laimīgi, seriālos noskatīti varoņi. Visus zīmējumus vieno strukturēts, grafisks formu dalījums, atsevišķu priekšmetu detalizācija un jau iepriekš attēloto motīvu teju bezgalīga variācija.
Sniedze Reine (1989) lielāko daļu dzīves pavadījusi sociālās aprūpes centrā Veģi Talsu novadā, kur dzīvo cilvēki ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem. Viņas apbrīnojamās zīmēšanas dotības atklāja centra zīmēšanas skolotājs, Talsu mākslinieks Andris Biezbārdis. Par vairāku desmitgažu darbu Veģos Biezbārdis saņēmis laikraksta Diena un TV3 apbalvojumu Latvijas lepnums, un Sniedzes darbi parasti bijuši tie, ar kuriem mākslinieks lepojies īpaši.
Sniedzes Reines pirmie zīmējumi – no putna lidojumu attēlota, dokumentāli precīza Veģu kompleksa ainava – pasniedzēju pārsteidza. Meitenei piemita dabiska, ne mācībās apgūta spēja ar vienkāršām līnijām uz papīra uzburt perspektīvā balstītu zīmējumu, kas ataino pat uz īsu mirkli redzētus skatus. Bez Veģu ainavām Sniedzes agrīnajos zīmējos parādījās arī ainas no slimnīcas intensīvās terapijas palātām, kur skatu punkts atradās pie griestiem. Šie neparastie kadrējumi šķita pārsteidzoši un brīnumaini, un saistīja skatītāju uzmanību arī izstādēs, kurās tika eksponēti viņas darbi. Autores neparastā redzējuma stāsts vairākkārt atspoguļots laikrakstos un televīzijas raidījumos.
Sniedzes Reines izstāde Citādi zīmējumi Mūkusalas Mākslas salonā tapusi pēc Dinas un Jāņa Zuzānu iniciatīvas. Izstādes kuratore – Līga Lindenbauma.