Purvīša balvai 2014. gada otrajā ceturksnī nominēti Brambergs, Grāvlejs un Orbīta

Interesanti, ka Ingas Šteimanes motivācijai, kādēļ viņa izvirza Ivara Grāvleja darbu nominācijai, trūkst jebkāds māksli niecisks novērtējums, bet tas pamatojas vienīgi uz viņas neapmierinātību un neizpratni par faktu, kādēļ darbs tika izslēgts no fotoizstādes Viewfind ers. Tā, protams, ir viņas brīva izvēle, kādēļ kaut ko nominēt Purvīša balvai, vienīgi tas viss kļūst mazliet smieklīgi, kad palasa argumentāciju un viņas uzstādītos t.s. “grābekļus”, uz kuriem uzkāpts, jo neviens no tiem neatbilst pamatojumam, kādēļ šis darbs patiesībā tika noņemts no eksponēšanas. Darbs netika noņemts tādēļ, ka Grāvlejs tika uzskatīts par kādam naidīgu. Tas netika noņemts arī tādēļ, ka kādam būtu iebildumi vai kāds neatzītu mākslas laikmetīgo gramatiku, kā arī ne tādēļ, ka kāds uzskatītu, ka diskusija par autortiesību jautājumiem nebūtu vajadzīga, un ka pietiktu ar vienu “pareizo” viedokli vien. Tādi argumenti, protams, ir neakceptējami brīvā sabiedrībā. Tas vienkāršais iemesls, kādēļ darbs tika izslēgts no izstādes bija tāds, ka darba autors nebija nokārtojis ar autortiesībām saistītās prasības, t. i. nebija saņēmis atļauju lietot citu autoru darbus bez nekādas pārveidošanas, nebija samaksājis nepieciešamās nodevas par citu autoru mūzikas izmantošanu, kā arī nebija saņēmis atļauju izmantot citu autoru tekstus savā darbā. Par šīm nenokārtotajām lietām radās iebildumi no autortiesību turētājiem, un tādēļ pilnīgi loģiski darbs bija jānoņem. Pretējā gadījumā draudēja situācija, ka ne tikai pats autors, bet pirmkārt izstādes organizatori, kā arī izstāžu telpu īpašnieki varētu tikt saukti pie atbildības tiesas priekšā, un tādā gadījumā visticamāk arī saņemtu tiesas spriedumu, pēc kura būtu jāmaksā atlīdzība par nodarītajiem pārkāpumiem. Tā kā izstādes organizētāji, tāpat kā izstādes telpu īpašnieki nav privātpersonas, bet bija saņēmuši/saņem publiskos līdzekļus, lai veiktu savas aktivitātes un uzdevumus, tad tā arī nav viņu brīva izvēle vest vai nevest diskusiju par autortiesību jautājumiem tiesas priekšā, bet no tādas situācijas noteikt ir jāizvairās. Tiem, kas to nevēlas akceptēt, vienkārši pietrūkst pietiekamas zināšanas par autortiesību likumdošanu Latvijā un Eiropā, kā arī trūkst izpratne par to, kur, kā un kam ir publiski jādiskutē par šiem jautājumiem. Situācija, ka Grāvleja darbs tika noņemts savukārt nenozīmē, ka tie paši izstādes organizatori nevarētu tajās pašās vai citās telpās rīkot publisku diskusiju, gan par šo specifisko darbu, gan par autortiesību jautājumiem vispār. Kas attiecas uz Šteimanes izteiktajām cerībām šo darbu reabilitēt izstāžu zālē, tad var tikai novēlēt veiksmi. Vienīgi jābūt skaidrībā par to, ka, lai to panāktu, nepietiek vien ar darba izvirzīšanu nominācijai, pat ne ar Purvīša balvas piešķiršanu, bet, ka neatkarīgi no tā, viņai vēl būtu nepieciešams tīri tehniski nokārtot visas autortiesību prasības, kā arī samaksāt visas nepieciešamās nodevas attiecīgajām iestādēm. Imants Gross

Kur sievietes?