Septiņas lielākās Latvijas valsts kultūras institūcijas – Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Nacionālais teātris, Latvijas Mākslas akadēmija, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Universitāte un Latvijas Nacionālā opera – Latvijas simtgades zīmē svinēja dibināšanas simts gadu jubilejas. Tās ir iekļautas UNESCO svinamo gadadienu sarakstā.
Rīgas Sv. Pētera baznīcas Gaiļa zālē līdz 9. augustam skatāms režisores Kristas Burānes un autorgrupas audiovizuāls komentārs – instalācija Latvijas kultūras alfabēts.
Izstādes dizainu un scenogrāfiju veidojis Rūdolfs Baltiņš sadarbībā ar operatoru Daini Juragu un skaņu režisoru Arti Dukaļski. Izstādē ietverti septiņi informatīvie stendi, iepazīstinot ar katru no institūcijām. Centrālais izstādes elements ir grāmata Latvijas kultūras ābece, kuras autores ir Krista Burāne un Laila Burāne, bet ilustrators – Reinis Gailītis.
Izstāde tapusi Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros.
"Biju domājusi, ka man būs klusā pandēmijas vasara, bet nekā," saka režisore un māksliniece Krista Burāne, uzskaitot jau vismaz trīs topošos darbus. Šajā intervijā pakavējamies vēl pie iepriekšējā.
Sv. Pētera baznīcā šobrīd piedzīvojamā instalācija ceļo jau vairākus gadus. Publiskajā telpā tā piedzīvo rezonansi tikai tagad. Tevi tas neizbrīna?
Krista Burāne. Izstādes pirmā atklāšana bija pagājušā gada oktobrī, un tā nebija pieejama plašam skatītāju lokam. Sākotnēji tā bija Parīzē, UNESCO centrālajā celtnē, slēgtā vidē, kur to redzēja daudzi UNESCO delegāti un darbinieki, kas tur strādā, bet tas nebija tik atklāti, kā būtu izstāžu zālē. Izstādes ceļš Latvijā sākās ar soļiem no malas. Vispirms tā atradās Torņakalnā, skatītāji bija studenti un cilvēki, kas gāja uz jauno Universitātes Zinātnes centru. Siguldas devonā savukārt to apskatīja Vidzemes reģiona publika, daudz jauniešu un bērnu, kas bija ļoti forši. Tajā brīdī vēl notika skates un gatavošanās nenotikušajiem Dziesmu svētkiem. Un man palaimējās redzēt, kā izstāde piebirst pilna ar bērniem, kā viņi sēž un lasa, pēta. Tagad beidzot Latvijas kultūras alfabēts ir nonācis Rīgas centrā un kļuvis pieejams visiem, kas vēlas to redzēt. Esmu ļoti priecīga, ka tagad instalācijai ir iespēja dzīvot klasiskākā izstāžu formātā, turklāt Pēterbaznīcas Gaiļa zāle izstādei piestāv.
Tas bija pārsteigums – sēdēt XIX gadsimta stilizētajā skolas solā un Latvijas kultūras ābecē pēkšņi izlasīt komponistes Annas Ķirses vai režisora Valtera Sīļa vārdu. Ierastāk, ka kultūras kanonu saraksti neaizsniedzas līdz XXI gadsimtam. Vai tāda bija ideja – radīt kontrastu?
Jā, tā bija mūsu galvenā vēlēšanās – stāstīt nevis pagātnes stāstu, bet par to, kā notikumi pirms 100 gadiem turpinās šodienas cilvēkos un kā mēs, balstoties uz 1919. gada ielikto pamatu, varam runāt par nākotnes Latvijas kultūru. Skaidrs, ka nākotnes stāsti balstās šodien aktīvajos cilvēkos un kultūras procesos. Kopā ar Lailu Burāni mēs atradām katrai no institūcijām savu vadošo jēdzienu – prāts, jūtas, atmiņa, zināšanās, dvēsele, gars, iztēle – un ar to palīdzību savienojām vēsturiskos aspektus ar mūsdienām.
Lasot Latvijas kultūras ābeces "šķirkļus", intriģējoši bija minēt, kura personība būs izvēlēta attiecīgajam tēlam vai idejai. Kopā ar tekstu autori Lailu Burāni neesat vairījušās no izteikti subjektīva skata uz šodienas laikmetīgās mākslas izcilībām?
Jā, šis ir mūsu autordarbs, kurā nebaidījāmies no subjektīva skatiena, tomēr tas radies sadarbojoties. Sākotnēji lūdzām katrai no institūcijām – jubilārēm – iesūtīt savu mūsdienu varoņu loku, par ko viņi gribētu stāstīt. Ar to gāja diezgan grūti. Vairāk saņēmām vēsturiskas refleksijas. Protams, tas ir loģiski, ka simtgades aspektā esam pieraduši domāt par vēsturi un katrai no institūcijām gribējās uzsvērt lielos vēsturiskos vārdus. Mēs ar Lailu veicām korekciju, domājot par to, kas patiešām ir nozīmīgs šodien. Skatījāmies uz kultūras un zinātnes pārstāvjiem, kuru vārdi ir aktuāli ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un pasaules kontekstā, kuri ieraksta Latvijas vārdu lielajā Eiropas kultūras kopainā. Ļoti ietekmēja arī mūsu alfabēts, kurā ir tik burtu, cik ir. Bija gadījumi, kad mums vajadzēja pamainīt aprakstāmos cilvēkus tikai tāpēc, ka jēdziens, ar kuru mēs viņus gribējām aprakstīt, neiekļāvās alfabēta kopumā. Grāmatas Latvijas kultūras ābece struktūras pamatā ir diezgan liela rēķināšana (smejas). Bija daudz ārēju nosacījumu, kas tekstu kopu veidoja tādu, kāda tā ir.
Droši vien jāuzsver, ka nevajag sagaidīt klasiskus enciklopēdiskus aprakstus. Drīzāk tā ir asociatīva saspēle. Piemēram, uz burta A pie "ainavas" lasām par Kristapu Ģelzi, kura "iztēle ir mainījusi Latvijas laikmetīgās mākslas ainavu".
Jā, mēs vēlējāmies veidot kultūras jēdzienu kopu un caur šiem jēdzieniem stāstīt par cilvēkiem un notikumiem, nevis veidot enciklopēdisku pieeju, kur katram burtam pretī ir uzvārds. Ja lasa grāmatu cauri, pat ja izlasa tikai šķirkļu nosaukumus, veidojas priekšstats par to, ko kultūra kā tāda iekļauj sevī, un apraksta tās ļoti, ļoti dažādo darbības sfēru. Katram šķirklim ir sasaiste arī ar konkrēto institūciju pārstāvošo jēdzienu.
Cik, tavuprāt, zaudē tie, kuri dažādu iemeslu dēļ nepieslēdzas savos telefonos dzīvajām intervijām?
Ja runājam par izstādes un grāmatas paplašinātās realitātes daļu, man pašai ļoti patīk tas, kā septiņu institūciju pārstāvji runā vai nodzied latviešu valodas alfabētu. Izrādījās, ka alfabēta skaitīšana ir sarežģīts process un mēs nemaz tik viegli nespējam to norunāt. Klausoties, kā alfabētu runā, piemēram, Katrīna Neiburga, Iveta Apkalna, Valters Sīlis vai Aleksandrs Antoņenko, var sadzirdēt, cik dažāds raksturs var būt katrai burta skaņai. Un tad, kad visas viņu balsis savijas kopā, vismaz man gribas smaidīt. Izrādās, ka arī alfabēts var radīt emocionālu piedzīvojumu. Intervijas, kuras arī var redzēt un dzirdēt ar aplikācijas Overly palīdzību, ļauj ieraudzīt, kā Latvijas kultūrai nozīmīgi cilvēki uzzīmē katras institūcijas personisku portretu. Lielākais piedzīvojums izstādē tomēr ir ārpus virtuālās realitātes – sēžot skolas solos, lasot ābeci, klausoties alfabēta skaņās, rakstot ar grifeli uz tāfeles.
Manā uztverē savukārt radās saspēle ar tavu dokumentālo dzejas izrādi Netikumīgie Dirty Deal Teatro, kuru pieskaitu sezonas spilgtākajiem iespaidiem.
Paldies.
Jaunieši arī tur nodarbojās ar klasiskā alfabēta izārdīšanu un sava radīšanu, kuram pašu acīs būtu kāda jēga. Kā, tavuprāt, katrai jaunai paaudzei nodot kultūrvēsturisko mantojumu? Avangardists šķietami var iztikt bez Mediņa Dainām, Purvīša Pavasara vai Dārziņa Melanholiskā valša.
Kultūras kanons ir nepieciešams, un tas ir jāmācās skolā, mums ir jāsaprot pamats, kas veido mūsu attiecības ar pasauli. Jautājums ir par to, kādā formā mēs to darām un cik ļoti spējam radīt ar to dzīvu saikni. Tā bija viena no manām motivācijām, veidojot Latvijas kultūras ābeci – rādīt, ka kultūra ir dzīvs process, kas notiek te un tagad, un tu esi šī procesa sastāvdaļa. Veidojot Netikumīgos, mēs gājām uz skolu un arī uz latviešu valodas stundām. Viena no stundām bija par ticējumiem. Stunda bija veidota profesionāli un labi, bet mani nepameta sajūta par tās bezjēdzību. Skolotāja bija labi sagatavojusies, mēģināja dažādos ticējumus sasaistīt ar mūsdienām, iesaistīja jauniešus ticējumu analizēšanā. It kā viss bija pareizi, bet vienlaikus skolēniem likās – nu, priekš kam, kāpēc?! Man šķiet, ka kultūras pieredze, kuru bērni un jaunieši varētu iegūt, ejot kopā ar skolotāju uz dzīviem kultūras notikumiem, dotu viņiem daudz lielāku iespēju saprast arī kultūras vēstures notikumus. Ja vēsturi māca atrauti no kultūras šodienas procesiem, man liekas, tā pazaudējas. Skolās parasti tiek līdz XX gadsimta 70.–80. gadiem, bet nu jau līdz šodienai ir pagājuši 40 gadi, kuros ir noticis tik daudz! Skolā šis laika posms ir tukša neapgūtā zeme. Šie 40 gadi, kas izkrīt gan no skolotāju, gan skolēnu uzmanības loka, ir laiks, kurā mēs esam veidojušies tādi, kādi mēs esam šodien, bet par tiem nenotiek refleksija. Un mūsdienu kultūra zaudē savu vietu jauniešu dzīvēs.
Lielākajai daļai jauniešu, ar kuriem strādājām izrādē Netikumīgie, kultūra nebija nepieciešama. Bet izrāde viņiem ļoti, ļoti patīk. Pēc izrādes parasti aprunājamies, un esam dzirdējuši daudzas atziņas, ka "šitas jau vispār nebija teātris, tas bija kaut kas riktīgi interesants, kaut kas mums vajadzīgs".
Vai esi sapratusi, ko jauniešiem pa īstam un personīgi vajag?
Vajag jau to pašu, ko pieaugušajiem. Mēs visi esam cilvēki, kuriem vajadzīga tuvības un drošības sajūta, arī pārliecība, ka mūs dzird. Jaunieši bija pārsteigti, kad sākām viņos ieklausīties. "Jūs tiešām interesē, par ko mēs domājam?! Jūs tiešām esat gatavi sarunāties?" Atsvešinātība, kurā dzīvojam mēs, tikpat lielā mērā attiecas uz viņiem. Novēroju, ka lielajās skolās par sarunāšanos sauc to, ka skolotājs uzdod jautājumu un visa klase barā atbild, katrs kaut ko citu. Skaidrs, ka skolotājs katru atsevišķo balsi nedzird. Viņš turpina tik uz priekšu ar sajūtu, ka diskusija ir notikusi, ka jauniešiem ir bijusi iespēja izteikties. Bet ar izteikšanos nepietiek. Vajadzīga ir sajūta par to, ka domas un idejas tiek dzirdētas un sarunā attīstītas.
Vienmēr esi bijusi sociāli aktīva māksliniece. Cik personīgi tevi skāra Kirilam Serebreņņikovam piespriestais nosacītais trīs gadu cietumsods? Vai Latvijā izjūti apdraudējumu vārda brīvībai?
Lai gan pirmā reakcija bija tāda, ka visi uzelpoja – paldies dievam, ka viņš nav reāli apcietināts –, tomēr šis lēmums ir traģisks, jo viņš ir atzīts par vainīgu. Skaidrs, ka šis lēmums ir vēl viena varas demonstrācija, kura parāda to, ka mēs un mūsu brīvība ir ļoti apdraudēti. Apdraudējuma pamatā ir tas, ka melus pieņemam kā normalitāti. Un tas attiecas arī uz Latviju. Varas pozīcijās apzinātā melošana ir kļuvusi par mūsu ikdienu, un mēs pat vairs nespējam uz to reaģēt kā uz kaut ko ārkārtēju.
Vai jūties apdraudēta vārda brīvības un cenzūras ziņā?
Jā, man ir pieredze saistībā arī ar Latvijas kultūras alfabētu. Cenzūras jautājums ir aktuāls ne tikai tādā autoritārā valstī kā Krievija. Latvijas kultūras ābecē mums saistībā ar Latvijas Nacionālo arhīvu bija šķirklis "cīņa". Par to, ka arhīvs atslepeno dokumentus, kas saistīti ar politiskajiem ieslodzītajiem, izsūtītājiem un čekas darbību. Par to, ka šī atslepenošana mums ļauj cīnīties pret to, ka kaut kas tāds var notikt arī nākotnē. Mums nācās katru no šķirkļiem apstiprināt Parīzes UNESCO birojā. Tā bija cīņa par katru vārdu. Saņēmām no viņiem ziņu, ka viss pārējais ir labi, bet šis šķirklis bez paskaidrojuma ir jāņem ārā. Un, ja mēs to neizņemam, sekas var būt tādas, ka izstāde Parīzē nenotiek.
Notikums bija liels, tam bija jānotiek, un mani palūdza pieņemt šo kompromisu. Es to izdarīju, bet tas bija ārkārtīgi sāpīgi. Vienīgo argumentu, ko izdomājām, ka aizliegums varētu būt saistīts ar dažādu autoritāru valstu klātbūtni UNESCO savienībā. Tas ir simptomātiski. No vienas puses, var teikt, ka mums ir labie mērķi veidot dialogu, noturēt ārkārtīgi mierīgu vai līdzsvarā esošu situāciju, un jebkuri saasinājumi to izjauc, bet no otras puses, – drošības dēļ mēs atsakāmies no brīvības runāt par savu vēsturi, liecināt par vēstures notikumiem, kas mums ir pagātne, bet citiem – tagadne. No vienas puses, tā ir diplomātija, no otras puses – domāšanas veids, kādā mēs kā Rietumu cilvēki šobrīd eksistējam.