Ar leģendām vienmēr ir jābūt piesardzīgiem. Atmiņa, kā zināms, ir fleksibla un pieļauj šādas tādas pārbīdes. Par Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperu Kaupēn, mans mīļais kolektīvajā apziņā ir nostiprinājusies pārliecība, ka Liepājas teātra iestudējums pirms divdesmit gadiem bija izcils, tāpēc leģendārs. Un kāpēc lai mēs to apstrīdētu, kaut tā laika recenzijās kritiķi nav bijuši komplimentāri vien. Nevaru apgalvot, ka pats spētu atcerēties Liepājas izrādi visās niansēs, taču emocionālo saviļņojumu atminos gan.
Lai nu kā, atgriešanās, turklāt koncertuzveduma formātā ir riskants gājiens, jo tie, kuri atceras, meklēs kopīgo un atšķirīgo un, kas trakākais, gaidīs emocionālus impulsus, kas līdzinātos savulaik piedzīvotajiem. Tie, kuri nevar atcerēties, jo nav iepriekšējo versiju redzējuši, ies skatīties, kas tad tik ļoti "tāds" šis Kaupēns ir.
Kompromisu piegarša
Nav tā, ka starp Liepājas teātra izrādi Valda Lūriņa režijā un Producentu grupas 7 jauno iestudējumu būtu pilnīgs tukšums – ir taču bijis arī apvienības Ars Nova 2011. gada iestudējums Ineses Mičules režijā ar Andri Keišu titullomā, ko man nav gadījies redzēt, tāpēc varu paļauties tikai uz dažām recenzijām, ko kolēģi tolaik sarūpējuši, un preses materiāliem. Man liekas interesanti, ka portālā liepājniekiem.lv Andris Keišs teicis, ka rokoperas pirmais iestudējums, cik viņš redzējis video, ir licies vairāk koncertuzvedums (tam nu gan īsti negribas piekrist – A. R.), kurā galvenā loma ir inscenējumam, bet "mēs tomēr vairāk spēlējam izrādi". Savukārt 2020. gada versija godīgi nosaukta par koncertuzvedumu, tādējādi noņemot daļu potenciālo pretenziju, arī pret aktierdarbu perfekciju.
Nevar teikt, ka šis būtu tīrs koncertuzvedums tādā nozīmē, ka visi stāv un dzied. Nebūt ne – horeogrāfes Evijas Abarovičas ieguldījums izrādē ir milzīgs, dejots tiek gandrīz nepārtraukti, tomēr citādā ziņā mēs redzam daudzus kompromisus, ar ko izrādes veidotājiem nācies saskarties. Pirmkārt, mūziķi ir uz skatuves, samazinot darbībai atvēlēto telpu. Otrkārt, scenogrāfa Uģa Bērziņa iekārtotā skatuve sadalīta vairākos taisnstūra paralēlskaldņos, taču tas arī viss – nekādus "emocionālos kruķus" dekorācija nepiedāvā, un gluži principiāla šķiet atteikšanās no videoprojekcijām (to izmanto vienīgi darbības vietu norādīšanai titros).
Vienīgais vizuālo zīmju pārraidīšanas veids ir Elīnas Miltas-Niedrājas kostīmi, kas acīmredzami ir savākti, nevis oriģināli radīti. Šajā darbā māksliniecei ir gan atradumi, gan estētiski iekritieni (piemēram, četras sievietes, kas, pēc programmas spriežot, konkrētajā ainā definētas kā vecmeitas, ietērptas tik savdabīgi, ka viņu vizuālais tēls balansē starp plintniecēm un ielasmeitām). Kostīmi nav piesaistīti konkrētam vēstures posmam un stilistiski atšķiras. Tas pastiprina sajūtu, kas ik pa brīdim piezogas, izrādi skatoties, – ka tā savā vizuālajā risinājumā nedaudz atgādina skolas žetonu vakara uzvedumu, lai cik skarbi tas izklausītos.
Jaunība pret pieredzi
Iestudējumā mēģināts apvienot jaunības enerģiju ar profesionāļu pieredzi. Tīri fiziski lielu daļu izrādes smaguma uz saviem pleciem iznes Rīgas Doma kora skolas Mūziklu un džeza nodaļas audzēkņi. Nav noliedzams šo jauno mākslinieku potenciāls – viņi labi izskatās, jau tagad visai labi dejo un kustas un ar pamatīgāku slīpējumu darīs to vēl pārliecinošāk, un arī vokālais sniegums iepriecina. Tomēr pašlaik šim koptēlam ir izteiktas studentu izrāžu īpašības, un ar to skatītājam ir jārēķinās. Tie vēl nav meistari. Ir atsevišķi uz zibsnījumi – Emīlijas Pavlovskas un Vandas Siliņas atveidotās meitiņa un māmiņa Valdmanes, Gustava Melbārža policijas šefs Kārlis Liepiņš, Artūra Biķernieka policists Preiss un citi.
Otrajā plānā nelielās lomās pieaicināti arī vairāki profesionāli aktieri, to vidū daži pasen uz skatuves neredzēti – Zigurds Neimanis vecā Vālodzes un Mācītāja lomā, Inese Pabērza un Akvelīna Līvmane jautrajā Katrīnes Kalniņas un Emīlijas Bērziņas duetā, Juris Bartkevičs kā visur klātesošais Redaktors un slīpētais Jēkabs Butte. Emocionālu, kaut cēli dekoratīvu Mātes tēlu atveido Anmary (cik noprotams no recenzijām, transformācija no sākotnējās Ubadzes par Māti notikusi jau 2011. gada uzvedumā).
Visai riskanta ir izrādes veidotāju izvēle centrālajam varoņu trijstūrim. Dzejnieka lomā no Liepājas laikiem pārceļojis Zigfrīds Muktupāvels, kuram pateicoties izrādes fināla daļa noris emocionāli piepildītā, saspringtā gaisotnē, bet fināla dziedājumu solists izpilda ar grūti noslēpjamu kamolu kaklā. Taču attiecību līnija ar Valliju šādā lomu sadalījumā ir bezcerīga jau no pirmā brīža, jo rezignētais pusmūža Dzejnieks nav pretinieks jauneklīgi pievilcīgajam Raimonda Celma Kaupēnam. Šajā tēlā aktierim trūkst aktīvas attieksmes pret varoni un situāciju, tas nav iekšējās uguns sadedzinātais Kaupēns kā Ivara Stonina un Mārtiņa Freimaņa varonis Liepājas izrādē, bet tas nav arī gluži "urla", kā kritika nodēvējusi Andra Keiša Kaupēnu 2011. gada uzvedumā. Raimondam Celmam raksturīgā rāmā pašpietiekamība Kaupēna tēlā salūst vien dažbrīd, kad aktieris savā varonī atklāj dramatiskas pretrunas. Šis Kaupēns nav draudīgs, un tā ir koncepcijas problēma, jo mums tomēr ir darīšana ar slepkavu.
Vallijas loma ir jaunās mākslinieces Madaras Gailes lielā iespēja un izaicinājums. Viņa lieliski atbilst Māras Zālītes tekstam – patiešām "tik jauna, tik jauna". Soliste apliecina dabisku organiku, vien laikus labi izprot savu varoni arī dramatiskajās epizodēs, kad Vallija apjauš, ka Kaupēns ir noziedznieks un viņas dzīve faktiski ir izpostīta.
Kam cieņu apliecina skatītāji, pēc pa gājušās nedēļas beigās VEF Kultūras pilī notikušās izrādes ceļoties kājās? Leģendai vai tās jaunajai versijai? Sliecos domāt, ka uzrunājošais primāri joprojām ir pats materiāls, labvēlīgi pieverot acis uz rezultāta neviendabīgumu un izprotot projekta formāta neizbēgamos ierobežojumus. Bet prieks par to, ka šis materiāls joprojām dzīvo un turpina iedvesmot. Varbūt tas dod cerību redzēt pilnasinīgu versiju kādā no lielajiem teātriem.
Kaupēn, mans mīļais
Alūksnes Kultūras centrā 29.II plkst. 15 un 19, Latgales vēstniecībā Gors 13.III plkst. 19, Jelgavas kultūras namā 14.III plkst. 14 un 18, Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 22.III plkst. 15 un 19, VEF Kultūras pilī Rīgā 28.V plkst. 19