Dziedātāju, kurš pirms vairāk kā divdesmit gadiem še reiz uzstājies jauna, daudzsološa talanta statusā (pirms vissavienības M.Gļinkas vokālistu konkursa), šodien dēvē par seksa simbolu klasiskajā mūzikā. Viņa balss varot apsvilināt tuvāk sēdošo dāmu ausis. Viens no pasaulē visskaistākajiem cilvēkiem — par dziedoni ar sidrabotajiem matiem bazūnē šodienas prese. Taču patiesībā viņš ir mākslinieks, kuru var klausīties arī ar aizvērtām acīm. Neraugoties uz milzīgo popularitāti un zvaigznes statusu (viņa uzstāšanās ir ļoti dārgu maksājoša prece!), viņš ir dziļš, nopietns un vīrišķīgs skatuves mākslinieks, kurš mūzikā meklē saturu, nevis efektus. Emocionāls tiešums, skaidrība pasniegumā, starp citu arī izcila dikcija ļāva izbaudīt katru niansi krievu nacionālromantisko klasiķu — Pētera Čaikovska, Nikolaja Metnera un Sergeja Rahmaņinova kamermūzikas programmā, kuru baritons sniedza kopā ar savu pastāvīgo pianistu Ivari Iļju no Igaunijas. Vēl tikai jāpiebilst, ka mūziķi izvēlas grūtāko ceļu: programmā bija tikai dažas populāras romances (kā P.Čaikovska Reiz trokšņainās ballē vai S.Rahmaņiniva Pavasara ūdeņi) un daudz reti dzirdētu opusu. Piemēram, P.Čaikovska Mirušā mīlestība vai N.Metnera Ceļinieka nakts dziesma. Viss vienkārši, bet gudri sakārtots pēc kontrastu principa, kurā, tēlaini runājot, ziemas un nāves tuvuma noslēpumainais stingums mijas ar mīlestības pavasarīgo elpu. Šī programma 3. aprīlī jau skanēs Ņujorkas Karnegīhollā.
Unikālais, īpašais dziedoņa sniegumā ir elpa, kas ļauj sasniegt neparastu, šķietami nebeidzamu kantilēnu plūdumu legato un pārsteigt ar izteiksmīgu balss "pārkrāsošanu" neparasti ilgajās, garajās notīs. Viņa liriskais baritons valdzina ar izkoptu, līdzenu toni un smalku frāzējumu, taču ir vētrains un spēcīgs dramatiskajās kulminācijās. Viņa īpašā priekšrocība ir arī plašais diapazons, kurā viņš brīžiem tuvojas basiem, brīžiem tenoriem, apstājoties tikai vienu pakāpienu pirms augstā do. Visā interpretācijas manierē valdzina vīrišķība un sibīrieša dvēseles plašums. Tas savu kvintesenci sasniedza brīdī, kad koncerta piedevās (jau pēc dziedātāja balsij lieliski piestāvošajām neapoliešu dziesmām) vienkārši ģeniāli a cappella dziedājumā bez pavadījuma izskanēja krievu gari velkamā tautas dziesma Ak tu, naksniņa. Tajā klasiskais sniegums bija nesaraujami kopā ar tautas dziedoņa pieeju: likās, ka arvien pieaugošā smeldzē mainot vokālās krāsas un niansējot melodijas variantus, Hvorostovskis turpina tautas dziesmas radīšanu… Dienu pirms koncerta dziedonis piekrita nelielai sarunai.
Kam pats dodat priekšroku jūsu neparasti plašajā repertuārā no itāļu operas līdz krievu romancēm, kara laika un populārajām sadzīves dziesmām?
Grūti pateikt. Visu ko daru, es daru tikai pēc paša vēlēšanās un viss man ir tuvs: šodien viens, rīt kas cits. Kā mūziķim, dziedātājam man patīk daudzslāņainība, dažādība. Patīk izmēģināt sevi dažādos, bieži pat polāros žanros un pierādīt sev, ka varu!
Speciāli jums komponējuši ievērojamie komponisti Gija Kančeli un Georgijs Sviridovs. Kā izvērtās radošā sadarbība?
1994.gadā biju patstāvīgi sagatavojis Sviridova ciklu Otčaļivšaja Rusj (poēma ar Jeseņina vārdiem, 1977) un nostādīju komponistu fakta priekšā, uzaicinot uz koncertu. Viņam nācās vien samierināties ar šādu situāciju, lai gan es labi zināju, ka parasti viņš pats strādā ar māksliniekiem un ir ļoti skrupulozs un despotisks. Ar mani bija pavisam citādi. Viņš izturējās pret mani kā pret dēlu vai mazdēlu, ar lielu mīlestību un aizkustinošu saudzību. Priekš manis Sviridovs uzrakstīja ciklu Pēterburga (1995). Kopā to gatavojot, neko kritisku no viņa nedzirdēju, viņam viss patika un bija tikai daži lietišķi norādījumi. Pazīstot viņa raksturu, tas bija ļoti neparasti. Arī viņa sieva, Elza Gustavovna mani ļoti mīlēja. Komponista dzīves pēdējos gados (miris 1998.gadā — I.L.) es biju kopā ar viņiem. Protams, tikāmies reti, bet es vienmēr viņiem zvanīju un visu stāstīju. Pirmais viņa mūziku dziedāju ārpus bijušās padomijas, un viņš par to jutās ļoti laimīgs. 1996.gadā viņš pats atbrauca uz Londonu, kur izpildīju man veltīto Pēterburgu. Izdevās divi triumfāli viņa mūzikas koncerti, neraugoties uz tīši sagatavotu, tendenciozu kritiku britu presē. Kopš tā laika ne ar vienu komponistu neesmu tā kontaktējies un sadarbojies. G.Kančeli pēc 2001.gada 11. septembra traģēdijas Ņujorkā pabeidza lielu vokāli simfonisku opusu Nesēro un vienkārši iedeva man notis. Tas ir ļoti sarežģīts un neparasts cikls četrās valodās (arī gruzīnu), ar milzīgu orķestri, kurā iekļauti arī elektroniskie mūzikas instrumenti. Kad skanēja visa orķestra tutti, man bija sajūta, ka mani burtiski spiež pie zemes. Kančeli mūzikai piemīt neparasts spēks un tik vērienīgi absolūta klusuma un fortissimo trokšņa kontrasti, kas pilnīgi maina visus priekšstatus par mūsdienu simfonisko orķestri. Esmu ļoti pateicīgs, ka pēc pirmatskaņojuma Sanfrancisko komponists šo ciklu veltīja man.
Ko uzskatāt par savu mākslinieka misiju?
Jaunās paaudzes piesaistīšanu nopietnajai mūzikai. Bez tās klasiskā mūzika ies bojā. Taču arī pati jaunā paaudze aizies bojā bez klasiskās mūzikas. Tas labi redzams ASV, kur jau vairākas paaudzes ir nošķirtas no klasiskās mākslas. Esmu tur daudz strādājis un vērojis regresu: par nopietnu mākslu interesējas ļoti maz cilvēku. Eiropā, Krievijā un bijušās padomju savienības valstīs kultūras un mākslas tradīcijas vēl ir stipras. Tās ir jāsargā!
Tikmēr mediji, neiedziļinoties mākslas dziļumos, jūs piesaka kā seksa simbolu un ieraksta jūs pasaulē skaistāko, pievilcīgāko cilvēku sarakstā.
Šodien esmu viņiem visskaistākais, bet rīt vairs ne. Un kas no tā? Lai, ja vien tas palīdz darbā.
Dzīvojat Londonā, dziedat visā pasaulē, taču bieži apbraukājat visu Krieviju. Arī ar jauno, Ņujorkas Karnegīhollam sagatavoto programmu vispirms iegriezīsieties Tjumeņā un Jekaterinburgā. Tas ir principiāli?
Pēdējā laikā cenšos samazināt uzstāšanās ASV. Tur ir dolāra devalvācija un es negribu strādāt pa tukšo. Bez tam mani nogurdina šie nebeidzamie pārlidojumi es vēlos vairāk būt mājās, kopā ar ģimeni. Krievija — tas man ir svarīgi! Vislabprātāk uzstājos ar solokoncertiem. Man patīk dziedāt krievu cilvēkiem tālajos nostūros. Ar zvaigžņu viesošanos neizlutinātiem cilvēkiem. Man patīk viņu vienkāršība, es vēlos izjust viņu mīlestību, īpašo sirsnību. Tāpēc cenšos, cik spēju, vairot viņu mīlestību ne jau uz sevi, bet uz klasisko mākslu. Par sevi man nospļauties.
Esat paškritisks?
Tādu mani izaudzinājuši vecāki. Paškritika man ļoti palīdz, lai gan tas ir arī koks ar diviem galiem…
Kāpēc nedziedat Krievijas Lielajā teātrī Maskavā?
Negribu! Tas ilgi bijis zemā līmenī. Teātris ir komplekss, komandas darbs. Man teātris pārāk daudz nozīmē, tā ir pārāk liela atbildība. Nevaru šodien atbraukt, rīt nodziedāt un parīt aizbraukt. Tāpēc dziedu tikai nedaudzos, toties vislabākajos pasaules operteātros. Krievijas Lielajam teātrim ir visas iespējas un priekšnoteikumi, lai tas kļūtu par vienu no labākajiem pasaules operteātriem, un es to gaidu. Kad pienāks laiks, dziedāšu arī tur.
Jūsu ierakstu vidū ir albums ar zīmīgu nosaukumu: Varoņi un ļaundari. (Geroji i zlodeji). Kuri raksturi jums šķiet tuvāki?
Mana balss ir diezgan liriska un, visticamāk, piemērota liriskajiem "gaišzilajiem" operu varoņiem. Taču man ļoti patīk atveidot ļaunos raksturus. Arī balss, attīstoties, ar gadiem mainās.
Kāpēc turaties kopā ar igauņu pianistu Ivari Iļju?
Viņš spēlēja pavadījumus, kad sacentos konkursā Singer of the World Kārdifā, Velsā. Tas ir visnozīmīgākais notikums manā dzīvē, tieši ar uzvaru šajā konkursā sākās mana lielā karjera, mainījās visa dzīve. Kad beidzās manas darba attiecības ar Mihailu Arkadjevu, man nebija citas domas, kā atjaunot sadarbību. Viņš ir īpašs mūziķis, ar izsmalcinātu gaumi, ārkārtīgi dziļām zināšanām un izjūtu. Viņš ir cilvēks, no kura daudz varu iemācīties.