Cik garlaicīgi būtu klausīties operu tikai metropolēs – Londonā, Parīzē, Milānā, Berlīnē, Minhenē, Ņujorkā. Februārī nolēmu strauji mainīt maršrutu un apmeklēt Skotijas operas jauniestudējumu – Georga Frīdriha Hendeļa Ariodanti – Glāzgovā. Scottish Opera ir viena no Apvienotās Karalistes reģionālajām operas kompānijām, tā rīko izrādes un koncertus Skotijas pilsētās un ar saviem uzvedumiem apceļo Lielbritāniju. 2015.–2016. gada sezonā Skotijas operas repertuārā ir desmit izrāžu (to vidū – seši jauniestudējumi un divas pasaules pirmizrādes). Kopumā sezonā notiks 111 pasākumu 41 pilsētā. Skotijas operas mājvieta ir elegantais, nesen restaurētais Glāzgovas Karaliskais teātris – vēsturiska ēka ar stilīgiem, laikmetīgiem arhitektūras un dizaina elementiem.
Neuzticība ir kriminālnoziegums
Ariodanti iestudējuši diriģents Nikolass Krēmers un režisors Harijs Fērs. Viņi atļāvušies uzlabot Hendeļa operu – lai padarītu izrādi dramaturģiski dinamiskāku un tvirtāku, viņi nedaudz noīsinājuši partitūru, apmainījuši vietām dažas ainas un ieviesuši jaunus rečitatīvus (tos komponējis Skotijas operas muzikālais vadītājs Dereks Klārks). Jāatceras, ka Hendeļa operas parasti ir garas – tajā laikā publika teātrī pavadīja ilgus vakarus, skatītāji izrādē jutās brīvi, viņi nāca un gāja, dzēra un sarunājās.
Maestro Hendelis bija viens no XVIII gadsimta pirmās puses veiksmīgākajiem un čaklākajiem šovbiznesa uzņēmējiem – komponists, impresārijs, kurators, producents, Londonas Vestendas izklaides karalis, kurš nebaidījās riskēt, tāpēc pelnīja (un zaudēja) daudz. Ariodantes pirmizrāde notika 1735. gadā Koventgārdena teātrī un nodrošināja autoram Londonas galvenā opera seria komponista statusu.
Skotijas operas Ariodante ir lieliski iestudēts un brīnišķīgi izpildīts. Tas var kļūt par paraugu, kā mūsdienās uzvest baroka operu nelielā teātrī (atcerēsimies arī Hendeļa Alčīnu Latvijas Nacionālajā operā). Ariodantes sižets ir aizgūts no itāļu dzejnieka Ludoviko Ariosto 1516. gada poēmas Saniknotais Orlando 5. dziedājuma (šis darbs iedvesmojis vēl divas Hendeļa operas – Orlando un Alčīnu). Ariodantes darbība risinās Skotijā viduslaikos. Opera stāsta par skotu princeses Džinevras (angļu soprāns Sāra Tainena) un bruņinieka Ariodantes (austrāliešu mecosoprāns Ketlīna Halkapa; Hendelis šo lomu komponējis kastrātam) mīlestību. Viņu laimi apdraud ļaunā hercoga un shēmotāja Polineso (katalāņu kontrtenors Šavjē Sabata) intrigas – viņš vēlas apprecēt Džinevru, lai ieņemtu Skotijas troni.
Kad Ariodante paziņo Polineso par gaidāmajām kāzām, sliktais varonis atbild: "Tev Džinevra apsola sirdi, bet man viņa atdod savu ķermeni. Vēlies pārliecināties?" Ariodante ir šokā un notic, ka tā patiešām ir viņa līgava, kura naktī Polineso ielaiž savā istabā. Patiesībā tā ir pārģērbusies Džinevras kalpone Dalinda, kura ļaujas hercoga manipulācijām, jo izmisīgi viņu mīl. Kad Polineso pieskaras daiļavai intīmajās vietās, viņa ir gatava uz visu, pat upurēt sevi, iesaistoties negodīgajā spēlē.
Ariodante ir pārāk aizņemts ar sevis žēlošanu un necenšas pārbaudīt savas mīļotās jūtas – šo emociju uzplūdā titulvaronis dzied āriju Scherza infida, iespējams, skaistāko un trauslāko Hendeļa komponēto hitu. Džinevra tiek vainota netiklībā (neuzticība ir kriminālnoziegums), viņa jūtas Ariodantes nodota, taču saglabā pašcieņu.
Mūzika bez filtriem
Viduslaiku melodrāma pārcelta mūsdienu vidē – stikla un tērauda telpā, kas varētu būt ultramoderna baznīca, korporācijas birojs vai neomulīga savrupmāja, kādas bieži tiek portretētas dizaina un dzīvesstila žurnālos. Kāds stils, tāda dzīve. Režisors Harijs Fērs kopā ar visiem lieliskajiem dziedātājiem baroka operu iestudē kā psiholoģiski intensīvu laikmetīgu kamerdrāmu. Britu laikraksta The Telegraph recenzents izrādē, kurā mīlētāju lomas atveido divas sievietes (soprāns un mecosoprāns), pat saskatījis atsauci uz viendzimuma laulību legalizāciju Skotijā. Hendeļa graciozā mūzika iestudējumā iegūst īpašu trauksmainību, neatliekamību, jutekliskumu – varoņiem tā kļūst par terapeitisku līdzekli un klausītājiem arī.
"Baroka mūzikai nav filtru. Tā iedarbojas ļoti tieši," pēc izrādes sarunā ar KDi saka Šavjē Sabata – viens no mūsdienu aizraujošākajiem un aktīvākajiem kontrtenoriem. "Kurš teiks, ka viņam nepatīk ārija Lascia ch’io pianga no Hendeļa Rinaldo? Tā ir supervienkārša kompozīcija – trīs notis, trīs harmonijas –, taču tā ir tik maģiska. Kad Ariodante dzied āriju Scherza infida, laiks apstājas. Šī mūzika uzrunā uzreiz, jo tā ir ļoti cilvēcīga. Koloratūras un ornamentācija baroka operā ir līdzeklis, kā uzsvērt humānismu, tas ir dvēseles kliedziens."
Šavjē Sabata Polineso lomā ir Ariodantes zvaigzne. Viņš ir Kavalli, Monteverdi, Vivaldi un Hendeļa mūzikas speciālists. Šavjē Sabata ir ne tikai izcils dziedātājs – viņš sācis karjeru dramatiskajā teātrī. Uz skatuves spēlējis kopā ar Pedro Almodovara mūzu Rosiju de Palmu, piedalījies radikālā katalāņu režisora Kaliksto Bjeito operas iestudējumos. Šavjē Sabatas atveidotais Polineso arī varētu būt kādas Pedro Almodovara filmas varonis – rotaļīgs, manierīgs, daudzšķautņains mērglis izvirtulis, kuru dziedātājs apvelta ar komiķa pievilcību. "Tas, kurš vēlas tikai to, kas ir atļauts, mūžīgi būs nelaimīgs," tāda ir Polineso devīze.
Šavjē Sabata meistarīgi tēlo antivaroņus daudzās Hendeļa operās, šiem tēliem veltīts viņa pirmais soloalbums Bad Guys/ Sliktie zēni (2012) – disks izraisījis sensāciju mūzikas ierakstu pasaulē. Savā otrajā albumā I Dilettanti (2014) Šavjē Sabata pievērsies maz zināmu, savulaik par diletantiem uzskatītu XVII–XVIII gadsimta itāļu komponistu darbiem. Mākslinieks veido oriģinālas koncertprogrammas un izpaužas laikmetīgajā mūzikā (aprīlī Freiburgas teātrī viņš atveidos titullomu mūsdienu vācu komponista Hansa Tomallas operas Kaspars Hauzers pasaules pirmizrādē). Šā kontrtenora daiļradei noteikti vērts sekot līdzi.
Visu motivāciju un kaislību saknes
Šavjē Sabatas dziedātās koloratūras vienmēr ir balstītas mūzikas psiholoģismā. Tas ir raksturīgs arī pārējiem Ariodantes dalībniekiem. Titulvaroņa brāli Lurkānio atveido spilgtais britu tenors Eds Laions, kurš dzied agrīno operu, Verdi, Štrausu, XX gadsimta sākuma un mūsdienu akadēmisko mūziku. Edam Laionam ir liela pieredze baroka operā, un viņš uzskata, ka tieši režijas teātris/Regietheater ir tas instruments, kas spēj padarīt baroka operu saprotamu un pieejamu mūsdienu publikai. "Skatītāji vēlas zināt vairāk, mums jāgrib zināt vairāk. Izrādē nevar vienkārši dziedāt skumju āriju, jo neviens nav skumjš bez iemesla. Mēs dzīvojam postfreidiskā pasaulē, mēs saprotam cilvēku psiholoģisko motivāciju, mēs apzināmies zemtekstus. Baroka laikmeta komponisti bija apsēsti ar sengrieķu mītiem – tie ir universāli stāsti, kuros atrodamas visu mūsu motivāciju un kaislību saknes," uzsver Eds Laions.
"Uz Ariodanti Glāzgovā atnāca mans treneris no sporta kluba un vēl viens draugs, kurš nekad nav bijis operā, – viņiem ļoti patika. Parasti visiem iesaka iepazīt operu ar Mocartu, taču iesācējiem Mocarta operas bieži šķiet garlaicīgas. Savukārt baroka opera, kuru mēdz uzskatīt par specifisku parādību, kas interesē tikai šā žanra pazinējus, ir daudz saprotamāka. Baroka opera mums piedāvā struktūru, kurā var projicēt mūsdienu vērtības," uzskata Eds Laions.
Aprīlī un maijā Eds Laions dziedās Valtera fon der Fogelveides lomu Riharda Vāgnera Tanheizerā Londonas Karaliskajā operā, vasarā Zalcburgas festivālā viņš būs dzirdams mūsdienu angļu komponista Tomasa Adesa operas Iznīcības eņģelis pasaules pirmizrādē (darba pamatā ir Luisa Bunjuela 1962. gada filma El ángel exterminador).
Skotijas operas repertuārs: scottishopera.org.uk