Vispirms – faktoloģiska informācija. Albums She Walks in Beauty ir Mariannas Feitfulas kopdarbs ar komponistu, multiinstrumentālistu un ilggadējo Nika Keiva domubiedru, kolektīva The Bad Seeds dalībnieku Vorenu Elisu. Dziedātāja visu mūžu ir sapņojusi albumā savienot dzeju un mūziku. Ierakstā piedalījušies viņas draugi – Niks Keivs, Braiens Īno, čellists Vensāns Segāls un producents un skaņu inženieris Heds. Albumā ir vienpadsmit skaņdarbu – Marianna Feitfula lasa Džordža Gordona Bairona, Tomasa Huda, Džona Kītsa, Pērsija Biša Šellija, Viljama Vērdsverta un Alfreda Tenisona dzeju. Šis projekts ir sava veida atgriešanās Mariannas Feitfulas iedvesmas sākotnējā punktā – angļu romantisma dzejā. Mākslinieces balsi pavada Vorena Elisa veidotās skaņu kolāžas, kuras viņš raksturo kā musique concrète. Paletē ir ielās ierakstītas skaņas, akustiskie un elektroniskie instrumenti.
Tagad – dramatisks konteksts. Albuma She Walks in Beauty tapšanas stāsts ir saistīts ar laiku, kurā dzīvojam. Darbs tika sākts neilgi pirms karantīnas. Pērn pavasarī Marianna Feitfula inficējās ar koronavīrusu un nonāca komā. Situācija bija kritiska: zinot mākslinieces veselības stāvokli un slimību vēsturi (ilgstoša narkotiku atkarība, bulīmija, pašnāvības mēģinājumi, bezpajumtnieces dzīve, krūts vēzis, C hepatīts, plaušu emfizēma, traumas un infekcijas), daudzi bija satraukušies par viņas izdzīvošanu. Ilūzijas neloloja pat dziedātājas tuvinieki. Notika brīnums – viņa izdzīvoja. Aptuveni tajā pašā laikā cīņu ar Covid-19 zaudēja mūziķes draugs, daudzu viņas studijas darbu iedvesmotājs, izcilais amerikāņu producents Hels Vilners, kurš bija unikāla personība mūsdienu skaņu kultūrā.
Pirms un pēc slimības
Vēl pirms pandēmijas Marianna Feitfula savās mājās Londonā bija paspējusi ierakstīt septiņus dzejoļus. Jau pēc mākslinieces hospitalizācijas viņas menedžeris Fransuā Ravārs pārsūtīja šos skaņu failus Vorenam Elisam uz Parīzi un pajautāja, vai viņš varētu sacerēt pavadījumu dzejas lasījumiem – līdzīgi kā viņš komponē mūziku filmām. Tajā brīdī neviens nezināja, vai pati izpildītāja jebkad dzirdēs gatavo versiju.
"Pret šiem skaņdarbiem es neizturējos kā pret dziesmām. Es nebiju spiests sacerēt melodijas un akordu secību. Man nebija jārada pavadījums, kas sekotu līdzi tekstam vai akcentētu to. Varēju rīkoties brīvi," stāsta Vorens Eliss. Viņš vēlējies norobežoties no tā, ko varētu gaidīt no šāda ieraksta, – piemēram, no lautas un klavesīna skaņām. Komponists ir pētījis darbus, kuros saplūst runātais vārds un mūzika, – Džila Skota-Herona I’m New Here, Džona Betdžemena Late-Flowering Love un Lū Rīda un grupas Metallica kopdarbu Lulu. "Radot mūziku, man patīk daudz ko atstāt nejaušības ziņā, ļaut notikt pārsteigumiem," saka Vorens Eliss. Viņa sadarbība ar Mariannu Feitfulu sākās dziedātājas albuma Before the Poison (2004) ierakstā. "Es attālinos no lietām, kuras balstās jebkādās struktūrās. Albuma She Walks in Beauty mūzika ir mans mēģinājums virzīties uz priekšu, un tā ir tikpat laba kā viss, ko jebkad esmu darījis, ja runājam par mūzikas garu un procesu, kuram esmu izgājis cauri, veidojot to," viņš piebilst.
Šo darbu Vorens Eliss veica, būdams izolācijā savā Parīzes studijā. Dažus mēnešus Mariannas Feitfulas deklamētā dzeja bija vienīgais, ko viņš klausījās: "Bija ļoti meditatīvi dzirdēt to atkal un atkal. Skaisti un pacilājoši. Tas ir balzams dvēselei, kas pasargā no satricinājumiem un skumjām, kas ir pārņēmušas pasauli." Pēc kāda laika Vorens Eliss parādīja savu mūziku Nikam Keivam, kurš bija entuziasma pilns. Vairākās albuma She Walks in Beauty kompozīcijās skan Nika Keiva spēlētās klavieres. "Viņš vienlaikus klausījās mūziku, spēlēja klavieres un runāja ar mani pa telefonu. Niks atkārtoja: "Tas ir apbrīnojami! Tas ir pārsteidzoši!"" Savukārt Braiens Īno ir radījis skaņu faktūras opusiem La Belle Dame Sans Merci (Kītss) un The Bridge of Sighs (Huds). Vensāna Segāla čells ir dzirdams skaņdarbos To the Moon (Šellijs) un So We’ll Go No More a Roving (Bairons).
Pēc izrakstīšanas no slimnīcas Marianna Feitfula atgriezās mājās un ierakstīja vēl četrus dzejoļus, to vidū ir arī Tenisona Šalotas lēdija. Pagājušajā nedēļā laikrakstā The New York Times publicētajā materiālā teikts, ka, klausoties albumu, nemaz nevar atšķirt, kurus dzejoļus māksliniece ir ierunājusi pirms un pēc slimības. To zina tikai viņa pati un pietuvinātie mūziķi. "Es biju diezgan trausla un nesāku strādāt, kamēr nejutos labāk. Man patīk, ka ierakstā izklausos neaizsargāta, ievainojama – tas piestāv romantiķiem," uzskata Marianna Feitfula.
Jātic brīnumam
Marianna Feitfula atzīst, ka viena no nopietnākajām Covid-19 blaknēm ir atmiņas traucējumi. "Tas ir traki, es daudz ko aizmirstu. Es ļoti labi atceros tālu pagātni, bet neatceros to, kas ir noticis pavisam nesen. Jūs nespējat iedomāties, cik tas ir briesmīgi," dziedātāja saka intervijā britu laikrakstam The Guardian. Viņa neatceras, kā saslimusi pagājušajā pavasarī un tikusi nogādāta intensīvās terapijas nodaļā: "Viss, ko zinu, ir tas, ka tolaik nonācu tumšā vietā – domājams, tā bija nāve."
Citas Covid-19 sekas ir nogurums un problēmas ar plaušām. Pašlaik Marianna Feitfula spēj deklamēt dzeju, bet ne dziedāt. "Iespējams, es nekad vairs nedziedāšu. Varbūt šis posms ir beidzies. Es būšu neticami sarūgtināta, ja tā notiks, bet, no otras puses, man ir 74 gadi. Es nejūtos nolādēta un nejūtos neuzvarama. Es jūtos sasodīti cilvēcīgi. Man dod cerību tas, ka es ticu brīnumiem. Pirms kāda laika mani apciemoja ļoti patīkama Nacionālās veselības aprūpes sistēmas ārste un teica, ka nedomā, ka manas plaušas jebkad atkopsies. Labi, varbūt plaušas neatkopsies, bet varbūt brīnumainā kārtā atkopsies. Nezinu, kāpēc es ticu brīnumiem. Varbūt man vienkārši tiem ir jātic. Ceļš, ko esmu gājusi, lietas, kuras esmu likusi sev pārciest un kurām esmu tikusi cauri... Man viss ir kārtībā. Vai tas izklausās banāli?"
Māksliniece neslēpj, ka cīņa ar Covid-19 sekām ir smagākā, ar ko viņai savā mūžā ir nācies saskarties: "Es to patiešām nenovēlu nevienam." Tagad viņa velta laiku savam dēlam un mazdēlam, lasīšanai un elpošanas vingrinājumiem. Viņa nespēj sagaidīt brīdi, kad atkal varēs doties uz kino, operu un baletu. Māksliniece plāno rakstīt jaunas dziesmas. Viņa koncentrē spēkus, lai justos labāk un stiprāk. Ilgstošas turnejas vairs nebūs iespējamas. Sarunā ar The New York Times Marianna Feitfula pieļauj, ka pēc kāda laika varētu sniegt aptuveni piecus koncertus, kuri nebūs pārāk ilgi – aptuveni četrdesmit minūšu.
"Ja kāds to spēj paveikt, tā ir Marianna, jo viņa nepadodas. Viņa nepārtraukti pārsteidz," saka Vorens Eliss.
Taisnā ceļā no klostera
Mariannai Feitfulai visu mūžu ir bijis sapnis izveidot "visskaistāko dzejas ierakstu", taču viņa nav spējusi iedomāties, kura ierakstu kompānija to atļautos izdot un kurš to vēlētos dzirdēt. "Šajā gadījumā es par to domāju komerciāli, lai gan man tas nekad nav bijis raksturīgi," konstatē Marianna Feitfula. Viņas dzīvē un mākslā saslēdzas pagātne un tagadne. Ar literatūru viņa aizraujas kopš agras jaunības. Trīspadsmit četrpadsmit gadu vecumā Marianna nopirka Frānsisa Tērnera Pelgreiva grāmatu Zelta dārgumi. "Es biju gudra, jauka meitene un domāju, ka visi dzejoļi ir par mani," viņa saka sarunā ar The Guardian. Jaunietes interesi par angļu romantisma dzeju veicināja viņas angļu valodas un literatūras skolotāja Simpsones kundze Sv. Jāzepa klostera skolā Redingā. Marianna dziedāja folkmūzikas klubos Redingā, taču viņai nebija vēlmes kļūt par popdziedātāju: "Es biju laimīga. Biju plānojusi doties uz Kembridžu vai Oksfordu, lai studētu angļu literatūru, filosofiju un salīdzinošo reliģijpētniecību. Kad tolaik par to ieminējos, cilvēki bija neizpratnē. Es neīstenoju savu ieceri. Paskatieties, ko esmu izdarījusi! Esmu piepildījusi cilvēku neprātīgākās fantāzijas."
Sešpadsmit gadu vecumā, nepabeigusi mācības, Marianna aizbrauca uz Londonu. Par to, kas viņas dzīvē ir noticis pēc septiņpadsmit gadu vecuma, zina visa pasaule. Kādā ballītē Londonā Mariannu pamanīja The Rolling Stones menedžeris un producents Endrū Lūgs-Oldems un uzreiz bija satriekts. "Es biju ārkārtīgi simpātiska un biedējoši augstprātīga, snobiska, un mani tas neuztrauca. Kad Endrū mani ieraudzīja, viņš saprata, ka es varētu būt zvaigzne. Tas bija viņš, kurš gribēja noskaidrot, kā mani sauc un vai es protu dziedāt. Viņš palūdza Miku Džegeru un Kītu Ričardsu sacerēt man dziesmu (As Tears Go By, 1964 – J. J.), kurā būtu uzslietas "augstas sienas". Es taču biju ieradusies taisnā ceļā no klostera, neapzinādamās ne savu skaistumu, ne seksualitāti. Tajā pasaulē ienācu kā dīvaina būtne,» savas karjeras sākumpunktu raksturo Marianna Feitfula.
Par savas radošās dzīves īsto sākumu viņa uzskata kompozīciju Sister Morphine, kas izdota 1969. gadā: "Es sacerēju tekstu, Miks – melodiju. Es rakstu dziesmas kā stāstus, nevis vēstījumus. Šī dziesma ir stāsts." Sister Morphine uzbūra tik drūmu un satraucošu morfīna atkarības ainu, ka trīs dienas pēc dziesmas izdošanas ierakstu kompānija izņēma plati no tirdzniecības. "Pirms tam mani uztvēra kā eņģeli, bet dzirdēt kaut ko tik apkaunojošu, šausminošu un pretīgu sievietes izpildījumā esot bijis neciešami un nepieņemami. Tas mani saniknoja. Taču vēl vairāk mani saniknoja tas, ka divus gadus vēlāk The Rolling Stones iekļāva šo dziesmu savā albumā Sticky Fingers un grupai neko nepārmeta. Neviens nepamirkšķināja ne aci. Vīrieši mierīgi varēja izpildīt Sister Morphine, bet sievietei, kura uzrakstīja dziesmas tekstu, tas bija aizliegts."
Vai tas bija labi?
Māksliniece ir izdevusi autobiogrāfiskas grāmatas Uzticīgā/Faithfull (1994; latviešu valodā tulkojis Klāss Vāvere) un Atmiņas, sapņi un atspulgi/Memories, Dreams and Reflections (2007), kā arī greznu retrospektīvu fotoalbumu Iemūžinātā dzīve/A Life on Record (2014). Pašlaik top dziedātājas memuāru Uzticīgā ekranizācija, bet pati Marianna Feitfula nav tieši iesaistīta šajā procesā: "Filma varētu sanākt laba, bet tā neprasa manu māksliniecisko līdzdalību – es dzīvoju šo dzīvi, un ar to pietiek."
Albums She Walks in Beauty nebūtu iespējams bez komponista Vorena Elisa un mūziķes menedžera Fransuā Ravāra ieguldījuma. "Pateicoties viņiem, pārliecinājos, ka varu to paveikt tieši tagad un šis darbs ir ideāli piemērots tam, ko visi piedzīvojam šajā posmā. Albums ir ierakstīts karantīnas laikā, un procesā es par to nepārtraukti domāju. Kad lasu šos dzejoļus, es redzu mūžību – tie ir kā upe vai kalns, patiešām skaisti un nomierinoši. Esmu sapratusi, ka šie dzejoļi tomēr nav par mani," savas izjūtas formulē Marianna Feitfula.
Izlasē She Walks in Beauty izpildītāja ir iekļāvusi savus iecienītākos dzejoļus, kuri laika gaitā ir kļuvuši par viņas talismaniem: "Man nebija šaubu. Es tik daudz par to esmu domājusi, šī ideja manā galvā ir bijusi tik ilgi, ka es precīzi zināju, ko vēlos. Droši varu teikt, ka man ir paveicies – darbs ir izdarīts." Viņa piebilst: "Ja kādreiz esat lasījis Kītsa Odu lakstīgalai un Tenisona Šalotas lēdiju, jūs to neaizmirsīsiet, vai ne?" Jauno albumu ir noformējis britu mākslinieks Kolins Selfs. Bukletā ir publicēti dzejoļu teksti un komentāri.
"Ar šiem dzejoļiem Marianna ir pavadījusi visu dzīvi," norāda Vorens Eliss. Sarunā ar laikrakstu The New York Times viņš atzīst, ka skolas gados Melburnā angļu romantiķu dzeja viņam šķita neizbrienama, bet Mariannas Feitfulas interpretācijā tā iegūst pārlaicīgas kvalitātes un tiek "atbrīvota no lapas". Vorens Eliss pamato savu viedokli: "Marianna pilnībā tic šiem tekstiem. Viņa apdzīvo un iemieso dzejas pasauli – tas ir jūtams. Katru vārdu viņa piepilda ar jēgu. Tā nav tukša lasīšana. Runājot dzeju, Marianna mūs aizrauj sev līdzi. Viņa aicina ienākt šajā pasaulē kopā ar viņu. To pašu viņa dara arī savās dziesmās. Esmu redzējis, kā viņa strādā studijā – viņa nodzied savu partiju, un visiem cilvēkiem, kuri ir klāt, ir asaras acīs. Marianna prasa: "Vai tas bija labi?" Viņai ir tāda balss, kas vienmēr iedarbojas un nevienu neatstāj vienaldzīgu."
Dzejoļus lasa cilvēks, kurš ir dzīvojis daudzas dzīves un jutis nāves pieskārienu. Šajā balsī ir dzejas grauds – mīlestība, ilgas, reibums, iedvesma. Mariannas Feitfulas balsij piemīt maģisks efekts, jo tajā ir koncentrējies viss, ko viņa ir pieredzējusi. Balss, kurā savienojas dažādi laika slāņi, realitāte, mīti un leģendas. "Viņa spēj atrast Veimāras perioda Berlīnes dekadenci Boba Dilana mūzikā un ieelpot Viljamam Bleikam raksturīgo makabriskumu grupas Metallica dziesmā," Mariannas Feitfulas sniegumu gadu garumā slavē laikraksts The New York Times.
Savā daiļradē viņa vairākkārt izmantojusi dzejas darbus. Albuma Broken English (1979) dziesmā Why’d Ya Do It Marianna Feitfula izdzied iekšējā niknuma un seksuālās greizsirdības pilno Hītkota Viljamsa dzejoli. Kopā ar Tvinpīkas mūzikas autoru Andželo Badalamenti radītajā albumā A Secret Life (1995) skan viņas drauga Frenka Makginesa dzeja. 1998. gadā viņa izdeva Kurta Veilta un Bertolta Brehta Septiņu nāves grēku ieskaņojumu (ieraksts veikts kopā ar Vīnes Radio simfonisko orķestri un diriģentu Denisu Raselu Deivisu). 2008./2009. gadā Marianna Feitfula devās turnejā, kurā kopā ar čellistu Vensānu Segālu interpretēja Šekspīra sonetus. Viņa ir piedalījusies Semjuela Kolridža Dzejojuma par veco jūrnieku lasījumā. Elegants dzejas zīmogs ir uzlikts arī mākslinieces iepriekšējam dziesmu albumam Negative Capability (2018). Mūziķes uzticību dzejai ir novērtējis viņas draugs Alens Ginsbergs, kurš piešķīris Mariannai Feitfulai Džeka Keruaka skolas (Boldera, Kolorādo) dzejas profesores titulu.
"Es vienmēr nonāku tur, kur man ir jābūt. Tas var prasīt ilgu laiku, bet es tur nonāku. Es neaizmirstu šādas lietas. Es savelku kopā visus šos daudzos pavedienus, kuri man tik daudz ko nozīmē un kuri rezonē arvien spēcīgāk, jo man ir dzīves pieredze. Esmu pieredzējusi dzīvi un esmu izjutusi nāves tuvumu, turklāt ne vienu reizi vien," uzsver Marianna Feitfula.
Aristokrāte svingo
Mariannas Feitfulas balss mūs sasniedz kā no cita laikmeta, un viņa pati – 60. gadu svingojošās, psihedēliskās Londonas, visu ar to saistīto pārmērību un neprāta simbols – ir vistiešākā saikne ar šo laikmetu. Iedarbības ziņā tāda balss bija Džonijam Kešam un Leonardam Koenam, kuri neilgi pirms nāves ierakstīja grandiozus darbus. Tāda balss – gudra, čerkstoša, dvēseli skrāpējoša, bet arī dziedējoša – noteikti bija Džo Kokeram.
Ja kādu sievieti var raksturot kā mūzu, tā noteikti ir Marianna Feitfula. "Mūza? Tā ir tāda sūdīga padarīšana. Tas ir briesmīgi. Jūs taču nenosauksiet nevienu vīriešu dzimtes mūzu! Vai varat iedomāties kaut vienu? Nē," viņa stingri nosaka. No tām ikoniskajām dāmām un mūzām, kuras joprojām ir aktīvas, tikpat paliekošu nospiedumu kultūrā ir atstājusi Džeina Birkina. Viņa arī regulāri iepriecina ar lieliskiem ierakstiem. Džeina Birkina un Marianna Feitfula ir vienaudzes, abas dzimušas 1946. gada decembrī. Džeina ir par piecpadsmit dienām vecāka. Džeina ir iedvesmojusi Seržu Gensbūru (un pārējos), Marianna – The Rolling Stones (un pārējos). "Gandrīz visas dziesmas, kas sarakstītas sešdesmitajos, ir veltītas man," kādreiz ir teikusi Marianna Feitfula. Tas nav pārspīlējums.
Viņa ir stāvējusi līdzās mūziķiem, aktieriem, režisoriem, dzejniekiem un māksliniekiem, kuri rakstīja XX gadsimta otrās puses vēsturi, un rakstījusi to kopā ar viņiem – dzīvokļos, studijās, darbnīcās, klubos, koncertzālēs, teātros, filmēšanas laukumos, ielās un gultās. Viņa ir redzējusi un pieredzējusi gan visu labāko, gan visu sliktāko cilvēku dabā. Marianna Feitfula apzinās, ka vairākus gadu desmitus kaitinājusi publiku, īpaši dzimtajā Lielbritānijā, kur viņu ilgi nesaprata un nepieņēma kā patstāvīgu mākslinieci.
Katra viņas dzīves epizode ir romāna vērta, sākot jau ar piedzimšanu. Viņas māte baronese Eva fon Zahere-Mazoha bija austroungāru aristokrātu dzimtas pēctece, jaunībā Berlīnē Eva dejoja režisora Maksa Reinharta trupā un piedalījās Bertolta Brehta un Kurta Veila darbu iestudējumos, kas tapa pašu autoru uzraudzībā. Mariannas tēvs majors Roberts Glinns Feitfuls bija britu slepenā dienesta aģents Otrā pasaules kara laikā un itāļu literatūras profesors.
Mariannas Feitfulas skandalozā reputācija bieži vien aizēnoja viņas radošos sasniegumus. Katrā desmitgadē tādu ir bijis daudz. Var stāstīt ne tikai par viņas dēkām un dziesmām, bet arī teātra un kino lomām. Viņu ir filmējis Žans Liks Godārs, viņa ir spēlējusi kopā ar Orsonu Velsu. Marianna Feitfula ir redzama kopā ar Alēnu Delonu erotiskajā drāmā Meitene ar motociklu/La motocyclette/The Girl on a Motorcycle (1968). Režisore Sofija Kopola savā muzikālajā filmā Marija Antuanete (2006) uzticēja viņai titulvarones mātes – imperatores Marijas Terēzijas – lomu. Lielu rezonansi pirmizrādē Berlīnes kinofestivālā izraisīja režisora Sema Garbarska drāma Irina Palma (2007) – Marianna Feitfula tajā atveido pieklājīgu atraitni sešdesmitgadnieci, kura kļūst par Londonas Soho seksa kluba darbinieci, lai nopelnītu naudu sava slimā mazdēla operācijai. Par īpaši tuvu darbu Marianna Feitfula uzskata lomu režisora Patrisa Šero filmā Intīmi/Intimité/Intimacy (2001).
Viņai ir bijušas spilgtas lomas uz teātra skatuves – piemēram, Kurta Veila un Bertolta Brehta darbos Trīsgrašu opera (prostitūta Dženija) un Septiņi nāves grēki. 2004./2005. gadā Marianna Feitfula spēlēja nelabo režisora Roberta Vilsona iestudētajā Viljama Berouza un Toma Veitsa mūziklā Melnais braucējs.
Es tev atņemšu kameru!
Vērts noskatīties franču aktrises un režisores Sandrīnas Bonēras uzņemto dokumentālo filmu Feitfula/Marianne Faithfull, fleur d’âme (2017). Tas ir godīgs un tiešs mākslinieces portretējums, turklāt Sandrīna Bonēra atļaujas uzdot savai varonei arī neērtus, smagus jautājumus. Filmā ir aina, kurā Sandrīna Bonēra automašīnas salonā pati filmē Mariannu Feitfulu maksimāli tuvu. "Esmu laipna pret cilvēkiem," saka dziedātāja. "Domāju, tagad mums būtu jābeidz. Bye! Salut! Vai tu reiz beigsi? Es tūlīt atņemšu tev kameru un izmetīšu to ārā pa logu," viņa sakaitināti piebilst.
Filmā Marianna Feitfula stāsta, ka pēdējos gados ir kļuvusi ļoti antisociāla un sabiedrībā vairs neiziet. Viņa pavada laiku tikai savu mūziķu kompānijā. "Visu dzīvi esmu tēlojusi. Man ir apnicis tēlot. Es vēlos būt kopā ar saviem mīļākajiem cilvēkiem – ar dēlu, mazbērniem, draugiem. Es mīlu savus fanus, taču es vairs negrasos dzīvot viņu dēļ," atzīst Marianna Feitfula. Filmā viņa pati atgādina savas karjeras nozīmīgākos faktus. "Mani atklāja, kad man bija septiņpadsmit. Gadu pēc dēla piedzimšanas es aizbēgu kopā ar Miku Džegeru. Mika dēļ atteicos no visām savām intelektuālajām spējām. Es no tām atteicos labprāt. Es atteicos no visa. Miks gandrīz dzīvoja manā galvā. Tajā laikā es gandrīz neko nedarīju, tikai spēlēju izrādēs Trīs māsas un Hamlets. Negribēju sacensties ar Miku. Viņš vienmēr ir bijis zvaigzne, es biju ar viņu pārņemta," 60. gadus atceras Marianna Feitfula. "Taču es zināju, ka laulība nav domāta man, es nespēju ne ar vienu dzīvot."
Jaunībā viņa vēroja, kā raksta dziesmas un studijā strādā The Rolling Stones, The Beatles un The Who: "Es gribēju iemācīties šo amatu, un es iemācījos." Marianna Feitfula stāsta Sandrīnai Bonērai, ka ir lietojusi pārāk daudz narkotiku kopā ar savu draudzeni un vēl vienu The Rolling Stones mūzu Anitu Palenbergu (1942–2017). "Miks nekad nav lietojis daudz narkotiku. Puiši strādāja, bet mēs ar Anitu pavadījām laiku kopā," saka Marianna. Viņa atklāj, ka ir gaidījusi bērnu no Mika. "Viņš gribēja bērnus, kā mēs to tagad labi zinām!» gan ar sāpēm, gan ar vieglu ironiju piebilst Marianna. "Es zaudēju bērnu un jutos vainīga. Miks bija šausmīgi sarūgtināts."
Sandrīna Bonēra jautā: "Kāpēc jūs pametāt Miku?" Marianna Feitfula atbild: "Es nomirtu, ja paliktu kopā ar viņu. Tas man bija par daudz. Tie četri pieci gadi bija aizraujoši, bet par daudz." Mariannas atkarība no narkotikām sākās, kad viņa un Miks vēl bija kopā. Pēc izšķiršanās Mariannas situācija kļuva vēl smagāka: "Es izlasīju Viljama Berouza Kailās brokastis un nolēmu dzīvot kā romānā – es lietoju heroīnu un dzīvoju uz ielas. Man nebija ne graša, bet ar prostitūciju es nenodarbojos. Man pēc tam bija saruna ar Berouzu, un viņš bija neizpratnē: "Dievs pasarg, tas nebija rakstīts tev! Tā ir fikcija."" Tajā neprātīgajā posmā, 1971. gadā, Marianna ierakstīja albumu Rich Kid Blues, kas dienasgaismu ieraudzīja tikai 1985. gadā. "Kā jūs domājat: ja lietojat narkotikas, jūs nevarat strādāt? Varat!" filmā uzsver Marianna Feitfula. Viņa pārliecinoši apgalvo – es neesmu bijusi upuris.
Mūziķei vienmēr ir bijis raksturīgi aiziet prom un pārtraukt attiecības pirmajai. "Es gribēju aiziet pati, kamēr mani neizmet ārā. Manī bija daudz lepnības. Man nav raksturīgi visi septiņi nāves grēki – es neesmu skaudīga, taču viss pārējais man piemīt. Man ir nācies daudz ar sevi strādāt. Ceru, ka tas ir palīdzējis... Gribētu atbrīvoties no važām, bet vai tas ir iespējams?" pārdomām filmā ļaujas Marianna Feitfula.
Sandrīna Bonēra jautā savai varonei par nāvi. Marianna Feitfula ir gandarīta, ka viņai ir izdevies tikt vaļā no atkarībām. "Esmu mainījusies, tāpēc vairs neesmu dumpiniece. Esmu padevusies. Mani dēvēja par nevēlamu svešinieci... Vai mēs varētu nomainīt sarunas tēmu?... Esmu padevusies savam liktenim. Cilvēkiem, kuriem ir bijušas atkarības, ir raksturīgi ienīst sevi. Taču ne visam dzīvē ir jābūt tik smagam. Domāt par pagātni gan ir smagi." Marianna Feitfula daudz domā par piedošanu un līdzcietību. "Kāpēc tas viss ir bijis vajadzīgs? Nozīme ir tikai mīlestībai, patiesai mīlestībai. Tā nav ne romantiska, ne seksuāla mīlestība, bet tāda mīlestība, kas caurstrāvo visu mūsu dzīvē."
Grēks, kas nav jānožēlo
Marianna Feitfula ir dziedājusi roku, džezu, blūzu, kabarē, folkmūziku un estrādes klasiku. Viņa ir rakstījusi autordziesmas un interpretējusi citu dižgaru meistardarbus. Mākslinieces elku vidū allaž ir bijuši Litls Ričards, Džeimss Brauns un Areta Frenklina, bet pusmūžā viņa ir pievērsusies klasiskajai mūzikai un operai. Pēc mātes nāves dziedātāja nolēma godināt viņas piemiņu ar koncertprogrammu un albumu 20th Century Blues (1996). "Ar to gribēju iepriecināt arī savu tēvu. Šī programma ir veltījums Veimāras perioda kabarē. Esmu augusi, klausoties šo mūziku. Mums mājās bija Kurta Veila un Bertolta Brehta Trīsgrašu operas un Mahagonijas pilsētas spožuma un posta ieraksti, pilna Marlēnes Dītrihas ieskaņojumu kolekcija. Vecāki nesa mājās visbrīnišķīgākās plates. Mēs klausījāmies visu, izņemot Vāgneru. Mātei viņš nepatika, jo mana vecmāmiņa bija ebrejiete. Skanot Vāgneram, Ādolfs ienāca Vīnē (Mariannas Feitfulas mātes ģimene dzīvoja Vīnē – J. J.). Mana māte ienīda Vāgneru. Jāatzīst, ka man viņš diezgan labi patīk, bet nu katram savs. Mans tēvs mīlēja Kolu Porteru un Noelu Kauardu, viena no viņa iecienītākajām dziesmām bija Falling in Love Again. Viņš arī mīlēja visu, kas ietilpst Veila un Brehta kanonā," atceras Marianna Feitfula. Viņas vecāku dievinātā mūzika ir iemūžināta izlasē 20th Century Blues.
Marianna Feitfula aizrautīgi stāsta par to, ka viņas māte, būdama Maksa Reinharta trupas kordebaleta dejotāja Berlīnē pirms Otrā pasaules kara, nereti satikusi pašu Veilu un Brehtu: "Kad mana mamma un citas dejotājas, kurām toreiz bija ap astoņpadsmit gadiem, agrā rītā ieradās teātrī, no turienes, knapi turoties kājās, nāca ārā Veils un Brehts, kuri visu nakti bija rakstījuši Trīsgrašu operu. Meitenes viņus sveica: "Guten Morgen, Herr Weill! Guten Morgen, Herr Brecht!" Es domāju, ka Veils un Brehts viņas nemaz nemanīja, taču man ļoti patīk iztēloties šo situāciju."
Māksliniece lepojas, ka 1998. gadā tika uzaicināta izpildīt Veila un Brehta Septiņus nāves grēkus pasaulē slavenākajā klasiskās mūzikas festivālā Zalcburgā: "Man šķita, ka esmu nonākusi Mūzikas skaņās! Bet tā nebija, es dziedāju Septiņus nāves grēkus, kas ir vēl labāk. Šajā darbā man visvairāk patīk, ka tas, kas tiek uzskatīts par netikumu un grēku, īstenībā ir vispareizākais, ko var izdarīt. Mani fascinē tāds rakurss un divdomīgums. Mani vienmēr ir saistījuši negaidīti pavērsieni."
Rokraksta ornaments
XXI gadsimtā Marianna Feitfula ir piedzīvojusi savas karjeras renesansi: cits pēc cita ir iznākuši izcili albumi. Dziedātāja ir atradusi formu, kā auglīgi sadarboties un rakstīt dziesmas kopā ar labākajiem mūziķiem, kurus pati iedvesmojusi ar savu dzīvi un mākslu. Viņa negrib zaudēt laiku, turpina radīt un īstenot potenciālu. Viņa dzied par novecošanu, nāvi, zaudējumiem, vientulību, šaubām, bailēm, mīlestību un maigumu, bet dod mājienu, ka šie stāsti nav gluži autobiogrāfiski, bet gan universāli. Par sevi mūziķi raksta jaunībā, bet cienījamā vecumā viņi veido visdažādāko iespaidu un pārdzīvojumu kolāžas.
Mariannas Feitfulas albuma Kissin’ Time (2002) tapšanā ir piedalījušies Beks, Billijs Korgans no The Smashing Pumpkins, Deivs Stjuarts no Eurythmics, Džārviss Kokers no Pulp, Deimons Olberns un Blur. Nākamo albumu Before the Poison (2004) Marianna Feitfula veidoja kopā ar Polliju Džīnu Hārviju un Niku Keivu. Albumā Easy Come, Easy Go (2008) viņa dzied kopā ar Ketu Paueri, Rūfusu Veinraitu, Tediju Tompsonu, Entoniju Hegertiju jeb Anohni, Šonu Lenonu, Keitu un Annu Makgeriglām. Albumā Give My Love to London (2014) Marianna Feitfula ir iekļāvusi Rodžera Votersa, Annas Kalvi, Stīva Ērla, Nika Keiva un Eda Hārkorta dziesmas, instrumentus studijā spēlēja The Clash dalībnieks Miks Džonss, Portishead dalībnieks Edriens Atlijs, kā arī Robs un Vorens Elisi. Albumā Negative Capability (2018) dīva turpināja sadarbību ar Niku Keivu, Edu Hārkortu, Robu un Vorenu Elisiem, šai domubiedru grupai pievienojās arī Marks Lenegans.
Var priecāties par to, cik rūpīgi izveidoti un noformēti ir Mariannas Feitfulas ieraksti. Katrs ir personisks darbs, artefakts. To pavada mākslinieces komentāri, bieži vien – piezīmes viņas skaistajā rokrakstā. Gan grāmatās, gan albumu bukletos ir interesanti pētīt Mariannas Feitfulas smalki stūraino burtu ornamentus.
Pirms četrpadsmit gadiem Marianna Feitfula pirmo reizi ieradās Latvijā. Viņas turnejas Nevainības un pieredzes dziesmas/Songs of Innocence and Experience koncerts Rīgas Kongresu namā 2007. gada 2. maijā ir neaizmirstams kultūrvēsturisks notikums.
Informācija: www.mariannefaithfull.org.uk