Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Intervija ar dziedātāju un dejotāju Palomu Pradalu. Vēlos izdziedāt savu dzīvi

Festivālā Rīgas ritmi uzstāsies franču dziedātāja un dejotāja Paloma Pradala, kuras daiļradē ir jūtama šansona, flamenko, hiphopa, elektroniskās un pasaules mūzikas ietekme

Šogad februārī Paloma Pradala pirmo reizi viesojās Latvijā un uzstājās festivālā Saxophonia franču saksofonista, flautista, komponista un aranžētāja Pjēra Bertrāna un Latvijas Radio bigbenda sadarbības programmā, kas izskanēja Rīgā, Daugavpilī un Siguldā. Šovasar māksliniece pie mums atgriežas, lai piektdien, 5. jūlijā, Rīgas Kongresu namā muzicētu festivālā Rīgas ritmi.

Palomas Pradalas uzstāšanās īpaši saviļņos flamenko cienītājus. Dziedātājas repertuārā līdzās viņas pašas pārsteidzošajām kompozīcijām un novatoriskajām improvizācijām ir populāras spāņu un kubiešu dziesmas, salsas ritmi, poētiski un saviļņojoši teksti. Paloma Pradala savā mūzikā izdzied ģimenes stāstu. Viņas dzīslās rit ievērojamu spāniskās kultūras mākslinieku un mūziķu asinis. Mūzikai viņu ir pievērsis tēvs flamenko dziedātājs Visente Pradals. Palomas Pradalas māte Mona Arenasa arī ir dziedātāja. Vectēvs Karloss Pradals, kurš dzīvoja Madridē, bijis pazīstams spāņu gleznotājs, savukārt vecvectēvs bijis dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas iedvesmotājs un skolotājs.

Jau četru gadu vecumā Paloma sāka dejot. Viņas profesionālā mūziķes dzīve sākās ģimenes trio Herencia kopā ar tēvu un brāli. Kopš agras jaunības viņas muzikālā izpausme ir balstīta flamenko kaislē un salsas ritmos. Mākslinieces radošie meklējumi pērn rezultējās debijas soloalbumā Rabia – aizraujošā ceļojumā Palomas raibajā mūzikas pasaulē. Ir skaidrs, ka mūsu priekšā ir neparasta māksliniece, spilgta personība un spēcīga sieviete. Šoreiz Rīgā viņa dziedās pašas sacerēto mūziku, skanēs arī spāņu mūzika ar dažādu autoru tekstiem. Paloma atzīst: "Gadiem ejot, es arvien vairāk pievēršos savas mūzikas un tekstu rakstīšanai, lai varētu stāstīt to, ko esmu piedzīvojusi un kas man ir būtiski. Es vēlos izdziedāt savu dzīvi un pieredzi."

Kādas tēmas jums rūp visvairāk?

Sieviešu dzīve, likteņi un stāvoklis sabiedrībā. Cīņa par sieviešu tiesībām. Tāpēc savu debijas albumu nosaucu Rabia, kas tulkojumā nozīmē Dusmas. Un, protams, dziedu par mīlestību.

Šīs idejas ir saistītas ar feminismu?

Tas nav tīrs feminisms. Dzīvē un sabiedrībā ir vajadzīgi un nozīmīgi gan vīrieši, gan sievietes, bet nez kāpēc tieši sievietes ir tās, kuras visvairāk cieš no vardarbības.

Laikam jau tāpēc, ka reti kuras sievietes spēkos ir fiziski savaldīt vīrieti?

Vardarbība ir ne tikai fiziska, bet arī psiholoģiska. Iznāk – tā kā viņa ir sieviete, "vājais dzimums", viņas viedoklis nav svarīgs un to var neņemt vērā.

Vai tas ir jūtams arī mūzikas vidē?

Es to neizjūtu, jo protu par sevi pastāvēt. Man ir savs stingrs viedoklis, par kuru esmu pārliecināta. Ja atveru muti, daru to tāpēc, lai kaut ko pateiktu un tiktu sadzirdēta. Es pastāvu par savu viedokli un tiesībām un neļauju nevienam darīt sev pāri. Es māku par sevi pastāvēt. Man ir lepnais, neatkarīgais spāņu un čigānu raksturs un asinis.

Kāpēc izvēlējāties dzīvot Parīzē?

Reiz kādu nakti nosapņoju, ka man ir jādodas uz Parīzi. Sakravāju ceļasomas un pēc trim dienām jau biju ceļā uz turieni.

Tikai nosapņotas vīzijas dēļ?!

Sagadījās tā, ka nākamajā dienā pēc sapņojuma ar draugiem dzimtajā Tulūzā atpūtos pie Garonnas upes. Bija vasara, silts laiks, un es krastmalā pavisam nejauši ievēroju vīrieti, kuram uz kailās muguras bija uztetovēts liels Eifeļa tornis. Es to uztvēru kā zīmi, ka man tiešām jādodas uz Parīzi.

Dziedat flamenko, kas nāk no jūsu dzimtas saknēm, taču jūsu dzimtene nemaz nav Spānija.

Es piedzimu Tulūzā, taču Spānijā dzīvo tuvi radi. Mana māte ir čigāniete, tēvs – spānis. Viņi satikās un dzīvo Francijā. Viens mans vectēvs bija atzīts andalūziešu gleznotājs, savukārt vecvectēvs bija Federiko Garsijas Lorkas skolotājs – cilvēks, kurš tobrīd 14 gadu vecajam jauneklim iedvesis vēlmi rakstīt.

Cik ilgi dzīvojat Parīzē, un kāpēc tā izrādījās jūsu īstā pilsēta?

Parīzē jau dzīvoja mans draugs un vēl viena draudzene, tāpēc man tas nebija gluži lēciens nezināmā vienatnē. Pašā sākumā apmetos te pie drauga, te draudzenes, bet ļoti drīz atradu sev miteklīti. Katru reizi, kad atbraucu paciemoties mājās pie vecākiem Tulūzā, paziņas man vaicāja: "Nu kā, vai esi ļoti veiksmīga Parīzē? Karjeru taisi? Viss notiek?" Šie jautājumi izskanēja tādā nejaukā, izsmejošā intonācijā, un man ļoti nepatika, ka man tā jautā. Es nedevos uz Parīzi veidot karjeru. Es tur nebraucu mūzikas dēļ. Toreiz vienkārši gribēju mainīt pilsētu, kurā dzīvoju, un nolēmu pārcelties uz Parīzi.

Tomēr vienkārši dzīvot, nīkt bezdarbībā nav nekas jēdzīgs un patīkams, vajadzīgi taču arī iztikas līdzekļi.

Es diezgan ātri atradu darbu dažādos Parīzes bāros, kuros skanēja flamenko. Esmu no ģimenes, kuru Tulūzā visi pazīst. Mans brālis ir pianists, tēvs ir mūziķis, dziedātājs. Muzicēju ar viņiem kopā un tāpēc Tulūzā biju diezgan pazīstama. Dodoties uz Parīzi, cerēju, ka mani tur neviens nepazīs, ka jaunā vietā varēšu iet savu ceļu. Izrādījās pretēji, jo ģimenes vārds man tomēr jau bija. Arī puisis, ar kuru tobrīd biju kopā, bija flamenko mūziķis. Viņš man parādīja flamenko bārus, kuros es varētu uzstāties, ar dziedājumu pavadīt dejotāju priekšnesumus. Diezgan ātri Parīzē iejutos flamenko profesionālajā vidē un kļuvu tajā visai pazīstama. Parīzē uzstājos flamenko bāros un paralēli turpināju koncertēt ar brāli un tēvu.

Vai darāt to vēl joprojām?

Jā, vēl arvien pastāv mūsu ģimenes spāņu mūzikas trio – tēvs, meita un dēls. Mēs ar tēvu dziedam, brālis ir pie klavierēm. Tēvs spēlē ģitāru. Mums mēdz piespēlēt vēl viens mūziķis – vijolnieks, kuru esam iesaukuši par tēvoci. Izpildām flamenko, taču es pati Spānijā esmu bijusi tikai trīs četras reizes. Valodu gan protu, jo spāniski runā mans tēvs.

Vai protat spēlēt ģitāru? Bez tās flamenko grūti iedomāties.

Jāprecizē, ka mana mūzika nav tīrs flamenko. Manas autormūzikas stils ir atvērts un plašs. Tajā ir daudz iedvesmas avotu, to vidū – elektroniskā mūzika un hiphops. Es protu spēlēt ģitāru, taču nespēlēju to flamenko stilā. Atskaņojot savu mūziku, es spēlēju dažādus instrumentus.

Kas ir kahons, kuru spēlēsiet Rīgas ritmu koncertā?

Tas ir flamenko mūzikas sitaminstruments – četrkantīga koka kaste, kuru spēlē, sēžot uz tās. Šīs ir afrikāņu džambai līdzīgas bungas, kas vēsturiski nākušas no Peru.

Noprotu, ka ne tikai dziedat, bet arī dejojat flamenko?

Manā dzīvē viss sākās ar deju. Tad kādu dienu tēvs atklāja, ka es varu dziedāt. Viņš man pateica: tagad tu dziedāsi! Es gribēju dejot, bet dziedāt man nepatika. Līdzko tēvs izdzirdēja, ka varu dziedāt, viņš sāka mani ņemt līdzi uz koncertiem un lika dziedāt kopā ar viņa draugiem, tas man sākumā ļoti nepatika. Es vienmēr nosarku un jutos neveikli. Varēju bez problēmām nodejot šovu, bet dziedāšana bija īstas mocības.

Ar laiku tomēr pieradu, un dziedāšana man veicās arvien labāk. Toreiz pametu dejošanu, taču ik pa laikam to atkal atsāku. Pašlaik atkal esmu nopietnāk pievērsusies dejošanai un ceru, ka kādu dienu dziedāšu un dejošu vienlaikus. Tas nav viegli, bet ir iespējami.

Pastāstiet sīkāk par savu pirmo albumu Rabia.

Šajā albumā ir tikai divas manas dziesmas. Albuma tituldziesmu Dusmas uzrakstīju ar savu tekstu, otrajā – Saderināšanās – izmantoju Federiko Garsijas Lorkas dzeju. Ņemot vērā, ka tik daudz esmu strādājusi kopā ar tēvu, brāli un citiem mūziķiem, šis albums varētu vainagot manu līdzšinējo gājumu. Pēc tam es vairāk pievērsīšos savai autormūzikai un tekstiem.

Ar albumu Rabia pielieku punktu zināmam posmam, un vienīgā absolūti mana autordziesma Dusmas, kurai esmu radījusi gan mūziku, gan tekstu, parāda manu ceļu, pa kuru došos tālāk. Ar šo albumu, kas nāca klajā pagājušā gada martā, es noslēdzu posmu, kurā īsti nebiju es pati. Mans īstais izteiksmes stils tieši šobrīd dzimst. Šis ir mans pārmaiņu posms.

Jau esat sākusi darbu pie sava piedzimšanas albuma?

Top jau trīs nākamie albumi! Ja vien neatrodos koncertturnejās, mājās to vien daru kā saceru mūziku. Varu tā strādāt piecpadsmit stundu no vietas. Noskaņojums un attiecīgi arī mūzikas stils visu laiku mainās. Jau kārtoju – to likšu šajā albumā, savukārt šo – citā albumā. Būs trīs ļoti atšķirīgi albumi.

Kāda nozīme jaunajos albumos būs stilu dažādībai, kuros esat darbojusies, – regejam, hiphopam, flamenko, latīņamerikāņu džezam, elektroniskajai mūzikai un citiem?

Tas viss radās, pateicoties manai sadarbībai ar citiem mūziķiem. Man ir bijusi laime sastapties ar dažādu jomu un stilu māksliniekiem. Visvairāk mani interesē, lai mūzikā notiktu dažādu stilu satikšanās un saplūsme, kuras rezultātā rodas kaut kas jauns.

Rakstāt arī dzeju, kas nav domāta dziesmām?

Jā, rakstu kaut ko līdzīgu dzejas dienasgrāmatai. Man ir iekšēja vajadzība rakstīt dzeju, un ne vienmēr es to ielieku savās dziesmās.

Jums tagad ir pašai sava pastāvīga grupa?

Koncertos uzstājos ar grupu. Bet, runājot par jaunajiem albumiem, pagaidām mūziku tiem radu vienatnē. Tā ir mūzika, kas manī ir iekšā. Šobrīd veidoju pamatu un tad skatīšos, kā viss attīstīsies. Arī grupas sastāvs ir ļoti mainīgs, un galvā nāk visādas idejas. Varu pateikt, ka Rīgas ritmos skanēs pasaules mūzika/world music.

Ko jums nozīmē sadarbība ar slaveno saksofonistu un komponistu Pjēru Bertrānu, kurš jūs šoziem iesaistīja savā programmā ar Latvijas Radio bigbendu?

Ar Pjēru sadarbojamies jau gadiem, un viņš man uzticas. Jutos pagodināta, ka varēju kopā ar viņu atbraukt, lai muzicētu festivālā Saxophonia Rīgā, Siguldā un Daugavpilī. Pirmoreiz mūžā dziedāju bigbenda pavadījumā.

Jums ir kāda īpaša aizraušanās vai interešu joma ārpus mūzikas?

Brīvajā laikā, kura gan man nav daudz, nodarbojos ar taizemiešu boksu. Daudz lasu dzeju. Vēl man ļoti patīk gatavot garšīgus ēdienus un cienāt ar tiem draugus kopīgās vakariņās. Es arī gleznoju, bet daru to tikai savam priekam atšķirībā no sava vecātēva Karlosa Pradala (1932–1988), kurš bija pazīstams andalūziešu gleznotājs. (Viņa darbi ir Parīzes, Tulūzas un Kastras muzejos. Mūža nogali mākslinieks veltīja spāņu dzejas tēlu vizualizēšanai un tulkošanai. Karloss Pradals savās gleznās ir iedvesmojies arī no flamenko – I. L.)

Vai Latvijā ēdiens garšoja?

Restorānos, uz kuriem mani veda, bija ļoti gardi un skaisti noformēti ēdieni. Latviešu nacionālo virtuvi gan vēl neesmu nobaudījusi. Man patīk daudz un labi paēst. Pašai īpaši patīk gatavot vistas fileju kokosriekstu piena mērcē. Tā ir mana firmas recepte. Šādi pagatavotu vistu pasniedz ar rīsiem un papriku. Diēta?! Kalorijas neskaitu. Es gribētu kļūt mazliet apaļīgāka, ne tik kalsna, bet man tas neizdodas.

Kur, jūsuprāt, ir vislabākā publika?

Nemaz tik daudz vēl neesmu ceļojusi koncertturnejās. Līdz šim esmu uzstājusies galvenokārt Francijā un apkārtējās zemēs, kur runā franču valodā. Tagad pirmo gadu devos tālāk – uz Kongo. Ģimene gan to ļoti nevēlējās, uztraucās. Pagājušajā gadā apceļoju Kubu. Tas gan nebija ar muzicēšanu saistīts brauciens, taču būtiski mainīja manu domāšanu un dzīves uztveri. Kopš esmu redzējusi Kubu, vairs neesmu tas pats cilvēks.

Kāpēc? Ko jūs tur pieredzējāt?

Ceļojumi maina cilvēku. Kuba bija mans pirmais nopietnais tālais brauciens. Kad redzēju, kā cilvēki dzīvo Kubā, kādi viņiem ir apstākļi, cik viņi ir nabadzīgi, sapratu, ka mums Eiropā vispār nav par ko uztraukties. Es sajutu kubiešos patiesu enerģiju un dzīvesprieku. Jutos tur kā mājās, gluži kā ģimenes locekle. Pabiju tur mēnesi un sāku muzicēt kopā ar vietējiem māksliniekiem. Sapratu, ka spētu tur palikt, ja vien varētu. Nonākot vietā, kur visu dienu var to vien darīt kā muzicēt un cauru nakti dejot, esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē.

Es no visas sirds gribēju palikt Kubā, bet diemžēl tas nebija iespējams. Braucot uz kādu zemi vai sākot sadarbību ar kādu mūziķi, negribu, lai man iepriekš būtu pārāk daudz informācijas. Cenšos pēc iespējas mazāk zināt. Atbraukusi uzticos tam, ko pati piedzīvoju.

Skaidri un gaiši – kādi jums šķita latvieši?

Man, karstasinīgai, siltai dienvidniecei, bija diezgan grūti aprast ar ziemeļnieku ārējo atturīgumu un vēsumu, ar šo barjeru. Likās dīvaini, ka cilvēki sasveicinoties neapskaujas un nesaskūpstās, izvairās pieskarties. Pie mums, ja ir jūtas, tās uzreiz izrāda, un tas ir normāli. Sajutu, ka Latvijā var pārprast vai nesaprast, ja cilvēks, būdams priecīgs, uzreiz kļūst ļoti aktīvs un enerģiski izrāda savas emocijas. Mēs, dienvidnieki, tādi esam.

Man nav problēmu cilvēkam pieskarties, bet šeit kontakts ir pavisam citāds un dienvidnieku impulsīvā uzvedība viegli var tikt pārprasta. Meistarklasēs mācot citus dejot un dziedāt, to vien daru kā viņiem pieskaros. Jūtu, ka cilvēkiem nepatīk, ir citas uzvedības manieres. Taču esmu sapratusi, kas tas ir tikai pirmais iespaids. Līdzko tuvāk iepazīstaties un tiekat pāri šai robežai, kļūstat labākie draugi uz mūžu. Visgrūtākais ir tikt pāri šai barjerai.

Paloma Pradala

Rīgas Kongresu namā 5.VII plkst. 19

Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 20–50

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja