Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Intervija ar komponistu Juri Karlsonu. Krāsns nepareizajā vietā

"Man dzīvē ir ļoti paveicies," uzskata komponists Juris Karlsons, kurš piedzīvo sava ceturtā baleta iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā un baletā

Nāciet, skatieties un tad jūs redzēsiet. Pareizāk – dzirdēsiet! Komponists Juris Karlsons sākumā izvairās runāt par jauno baletu Antonija#Silmači, kura mūzikas komponēšanai veltījis divus radošā mūža gadus. Šis ir viņa ceturtais balets, kurš tiek iestudēts Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Turklāt divi no šiem darbiem ir radīti pēc Rūdolfa Blaumaņa lugu motīviem, vispirms baleta žanrā ietverot lugu Ugunī, tagad – Skroderdienas Silmačos.

Baleta Antonija#Silmači pirmizrāde, kuru diriģēs Mārtiņš Ozoliņš, notiks piektdien, 13. aprīlī. Horeogrāfiju veidojis Aivars Leimanis. Galvenās lomas dejos Elza Leimane, Arturs Sokolovs, Antons Freimanis un Alise Prudāne. Baleta varoņus skatītāji ieraudzīs Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas un Arta Dzērves videomākslas vidē, Annas Heinrihsones veidotajos kostīmos un Mārtiņa Feldmaņa gaismojumā. Pēc Rūdolfa Blaumaņa lugas motīviem tapušais oriģinālbalets Antonija#Silmači ir Latvijas valsts simtgades notikums. Šā gada jubilārs ir arī baleta autors Juris Karlsons: 19. augustā viņš svinēs 70. dzimšanas dienu.

"Kad Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors Zigmars Liepiņš un Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis aicināja mani rakstīt baletu Skroderdienas Silmačos, es atteicu, ka šāds uzvedums, kas būtu tiešs Rūdolfa Blaumaņa lugas atveidojums baletā, mani neuzrunā. Teicu, ka tādu baletu nerakstīšu, jo tas nesakrīt ar manu redzējumu. Uzskatu, ka Skroderdienas baletā nebūs interesantas nevienam, jo, ieskaitot Leļļu teātri, Latvijā nav tādas vietas, kur Skroderdienas nebūtu uzvestas. Es atteicos – pilnīgi izslēgts! Bet, ziniet, cilvēks ir vājš. Šie abi kungi vēl dažas reizes zvanīja, mēģināja pielauzt. Kaut kas tur aizķērās," atzīstas Juris Karlsons.

Pēc lugas pārlasīšanas viņam radusies ideja rakstīt dramatisku darbu ar spēcīgu emociju kolīzijām, nevis populāras lugas dejojamu variantu. Blaumaņa darbā, kas tautā iemīļots kā komēdija un dziesmuspēle Jāņu noskaņās, komponists atklājis ieslēptu "dramatisku, pat traģisku stīgu – lugas centrā esošās Antonijas alkas pēc īstas un patiesas mīlestības".

 

Nolēmāt pārvērst komēdiju traģēdijā?

Mums pierastais Alfrēda Amtmaņa- Briedīša uzvedums, kuru lielais meistars savulaik veidoja saviem laikabiedriem un aktieriem, ir kļuvis par tādu standartu, ka labāk izstāstīšu anekdoti. Mana baleta scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kurš taisa jau trešo Skroderdienu uzvedumu, man stāstīja šādu atgadījumu: pirmizrādē publikas pilnā zālē veras priekškars, un divas kundzes, kuras sēž viņam priekšā, pagriežas viena pret otru un diezgan skaļā balsī saka: "Krāsns nav pareizā vietā!" Izvēlēties šādu lugu baletam ir vienkārši traģiski, jo visi visu zina no galvas, ieskaitot tekstu. Varbūt šim baletam var atrast pavisam citu līniju? Ar pavisam citu libretu un akcentu? Visas mūzikas drāmas centrā ir Antonija. Tā ir mūžīga, cilvēciska un arī šodien mums visiem tuva tēma – vēlēšanās piepildīt savu dzīvi ar mīlestību.

Antonijas tēls būtībā ir liela un skaista sievietes drāma. Atcerēsimies, ka Dūdars Antonijai ir pirmais, kuru viņa ir mīlējusi, bet tas tā pa īstam parādās tikai lugas beigās. Tagad viņa ir saimniece Silmačos (vecā Silmača atraitne), un blakus Aleksis, varens zēns, pirmais priekšstrādnieks, kuru viņa paņēmusi līdzi uz tirgu par kučieri, lai pēc tam iebrauktu krogā un paliktu tur līdz nākamajai dienai. Un tad tikai kāzas. Taču to mēs knapi atceramies. Tāpēc, ka zinām: kad Latvijas Nacionālajā teātrī atveras priekškars, Silmačos nes iekšā šujmašīnas un tantuki ēd pankūkas un runā.

Krogus daudziem būs pārsteigums.

Lielākā problēma ir šo lugu pārveidot baletā, jo tas, ko runā uz skatuves, ir jāparāda kustību valodā. Tāpēc viss sākas ar krogus ainu. Jūs kliegsiet: "Bet Blaumanim tā nav!" Bet Blaumanim tā ir! Pirmā aina ir krogus, par ko runā Tomuļmāte, Bebene un Pindacīša, ēzdamas pankūkas. Vajadzēja atrast horeogrāfisku, muzikālu un muzikāli dramatisku atslēgu. Un visam sadzīviskajam, kas ir apkārt, – gan bērni Kārlēns, Rūdis un Ieviņa, gan brams, Joske un Zāra un citi – cauri kā līdz maksimumam uzvilkta stīga ir Antonija un viņas dvēseles vibrācija līdz pēdējai notij. Tā kļūst ārkārtīgi traģiska, kad Aleksis atsaka Antonijai kāzas.

Tālu nav jāmeklē. Mēs visi droši vien dzīvē esam pieredzējuši, ka kāds mums atsaka mīlestību, draudzību, uzticību. Un kādi ir mūsu pārdzīvojumi? Tad, kad visi pārējie Jāņu naktī priecājas, Antonija ir pamesta viena. Visa brīnišķīgā komēdija ir bijusi tikai ārējs skaistums. Un tad, kad saule lec un arī mūzikā ir pulksten seši, Antonijai liekas, ka tālumā sāk skanēt kaut kas līdzīgs kāzu valsim. Tās ir iedomas vai realitāte? Nāk Dūdars ar kāzu plīvuru, parādās nākamais pāris – Aleksis un Elīna – un trešais pāris – Joske un Zāra. Vai tā ir realitāte? Vai tā ir īstenība vai viņas (vai mūsu) sapnis? Visa Jāņu nakts mistērija kopā ar austošo rītu pārvēršas par milzīgu dzīvības kulmināciju, ar ko balets beidzas.

Nu re, esmu visu izstāstījis: jūs varat nenākt!

Vai vēl atminaties pašu pirmo iepazīšanos ar Blaumaņa Skroderdienām?

Man ir aizdomas, ka esmu to redzējis vēl melnbaltajā televīzijā. Atceros, ka Pindacīšas lomā bija Anta Klints. Tajā iestudējumā Antonijas lomā bija Olga Lejaskalne. Divus gadus strādādams pie baleta, Blaumaņa lugu esmu izpluinījis pa nanotehnoloģiju sastāvdaļām. Baletu biju jau gandrīz pabeidzis (punktu komponēšanai pieliku 26. augustā), taču pagājušajos Jāņos savās lauku mājās noskatījos Latvijas Nacionālā teātra Silmaču iestudējuma brīvdabas ierakstu. Tikai ap pusnakti dārzā iekurinājām ugunskuru. Varat iedomāties, kā esmu ar to visu saindēts? Vēlreiz noskatījos to, ko zinu no galvas, un analizēju: vai tu, Karlson, esi pareizi izdarījis, vai viss ir šķērsām? Varbūt beigās mani pienaglos pie Brīvības pieminekļa: vai tas ir Blaumanis? Ko jūs tur rakstāt, kas tur notiek?

Ko darījāt ar populārajiem Silmaču meldiņiem?

Lai izrāde būtu rotaļīgāka un lai skatītājiem būtu kaut kas jau tuvāk pazīstams (ja atminamies gadījumu ar krāsni nepareizajā vietā), viltīgi izmantoju Aleksandra Būmaņa mūzikas alūzijas. Ja klausīsieties vai skatīsieties izrādi, laiku pa laikam kādā situācijā šīs Aleksandra Būmaņa intonācijas ir kā atslēdziņa, kas atver attiecīgā dramaturģijas skata ainiņu. Nevis citāti, bet alūzijas. Tas nedaudz tuvina izrādi tam, ko jau pazīstam.

Latviskais kods mūzikā būs? Un ebreju mūzikas kolorīts?

Būs! Taču tie nebūs citāti. Kad notiek gatavošanās Jāņiem, otrajā cēlienā skan līgodziesmas. Daudziem liksies, ka tās ir tautasdziesmas, bet tas esmu es.

Es taču arī esmu no tautas. Savukārt Antonijas vājprāta skatā orķestrī noslēpumaini dunēs vargans. Tas piešķirs mistisku akcentu, nerealitātes un baismas sajūtu: tur svin, bet te viss ir beidzies, ir sabrukums. Arī pilsētas kadriļai ir jābūt.

Gribēju, lai pēc visas lielās rosības Silmačos Zārai būtu monologs. Ilgi meklēju piemērotu ebreju tautas mūziku, līdz beidzot atklāju, ka Edvardam Elgaram ir Ebreju tautasdziesmu apdares vijolei un klavierēm. Saskaņā ar maniem priekšstatiem par Zāras būtību viņas solo, protams, ir sulīgā alta vijole.

Kāpēc rakstāt baletus, bet jums nav nevienas operas?

Es dzīvē nekad neko neesmu plānojis. Vienmēr ir bijis tā, ka situācija izvēlas mani, nevis es situāciju. Tas attiecas arī uz visiem amatiem, kādi man ir bijuši. Tā ir Dieva labvēlība vai ceļš, pa kuru ir jāiet. Tagad arī daudzi zinātnieki raksta, ka viss ir ieprogrammēts un mums katram ir savs uzdevums. Es jūtu, ka tā tiešām ir. Nav kā Ričardam III: to es noduršu, to noindēšu un tad kļūšu par karali. Man apkārt bijis daudz labu cilvēku, izcilu kolēģu.

Man dzīvē ir laimējies. Arī skaņdarbi, kurus esmu rakstījis, nav bijuši tikai vienai atskaņošanas reizei. Tie ir novērtēti un spēlēti.Varu būt gandarīts, ka šis ir jau ceturtā mana baleta iestudējums, turklāt mūsu operteātra repertuārā šobrīd ir divi baleti: martā bija Karlsons lido, aprīlī – Antonijas pirmizrāde. Kad horeogrāfam Aivaram Leimanim jautāju: "Nu, Bežār, kā tev ar horeogrāfiju?", viņš atsaucas: "Nu, Čaikovski…", tādējādi paskaidrojot, ka mūsu Operas repertuārā ir visi lielie Čaikovska baleti: Apburtā princese, Gulbju ezers, Riekstkodis.

Es par iemeslu noturēju citu sakritību: to, ka arī Čaikovskis vienā no saviem baletiem izmantojis kori…

Čaikovska Riekstkodī sniegpārsliņu skatā dzied sieviešu koris. Kora ieraksts, kas skanēs manā baletā, ir kā fons Jāņu naktī, kad Antonija ir atraidīta un paliek viena. Tas ir milzīgs dramaturģiskais krustpunkts: viņas mīlestība ir sadragāta, bet vienlaikus ir Jāņu nakts: ļaudis nāk no Vanagiem, nāk no Dzelzkājām, svin un dzied līgodziesmas.

Bet priekšā stāv Antonija, viņai visa dzīve ir sabrukusi, un tikai iztālēm viņa dzird valsi. Jāņu nakts dramaturģijas bedre ir tik zema un ļoti lēnām ceļas līdz ekstātiskai kulminācijai – gluži kā Ravela valsī. Nevar saprast, vai tas, ar ko beidzas balets, ir īstenība vai fantāzija. Vai Antonija ir jau aizgājusi tikai savā fantāziju pasaulē?

Tad jau izšķirošā būs horeogrāfa interpretācija: laimīgas beigas vai vājprāta vīzija?

Tās nav laimīgas beigas. Tas ir kā dzīvē, kuru mēs bieži uztveram kā savas iekšējās pasaules atspulgu. Mums liekas, ka tas ir kaut kas brīnišķīgs, bet no malas izskatās pavisam citādi. Antonijai liekas: laikam tās ir manas kāzas. Laikam tās ir trīs kāzas. Varbūt.

Ilgi meklēju Antonijai tādu mūzikas tēmu, kas būtu kā Čaikovska operās, – tāda, ko visi atceras un ko var dažādi instrumentēt, lai baleta gaitā parādītu dažādās orķestra krāsās un psiholoģiskos pavērsienos. Tas ir Antonijas kodols, kas iet cauri visam baletam. Pirmā cēliena Adagio ir viņas fantāzija, kurā ir arī Dūdars, Aleksis un Elīna. Tas ir viens no viņas iekšējās pasaules psiholoģiskajiem stāvokļiem. Savukārt otrais cēliens sākas ar sirreālu Antonijas monologu: viņa dejo ar savu iedomāto kāzu plīvuru. Kad Aleksis pasaka, ka atsakās no kāzām, seko Jāņu nakts – salauztās Antonijas vājprāta skats. Es iedomājos dramaturģisko reprīzi: pašā izrādes sākumā Antonija ierauj Aleksi krogā un, dejodama uz galda, uzrauj tur Aleksi un nobučo, savukārt kāzu virpulī pašā izrādes noslēgumā Dūdars noskūpsta Antoniju.

Jūtu, ka esat pamatīgi iedvesmojies no citām Blaumaņa lugām.

Jautājums ir par viņa iemīļoto tēmu un dramaturģisko konfliktu. Tā redzama Purva bridējā (filmā pēc vairāku Blaumaņa darbu, arī lugas Ugunī motīviem), kur Kristīne gandrīz apprecas ar bagāto saimnieku Akmentiņu, tomēr it kā paliek kopā ar Edgaru. Pēc trim Blaumaņa novelēm veidotajā filmā Salna pavasarī tas pats: Madara mantas dēļ apprecas ar vecu vīru, un seko totāla traģēdija, kad jaunības mīlestība no viņas aiziet. Tātad Blaumanis ar to cīnījies savā dzīvē. Ja visi viņa fundamentālie darbi ir ar šādu dramaturģisku konfliktu, tātad tas bijis punktiņš, kas viņa dzīvē bijis nepiepildīts.

Sapratu, ka Skroderdienās būtībā ir tas pats konflikts. Tā nav tikai lustīga dziesmuspēle. Es atradu tur traģisko, nospriegoto dramaturģisko stīgu. Šīs mūžīgās tēmas spēcīgi rezonē arī mūsdienu sabiedrībā. Tiekšanās pēc īstas, cilvēciskas laimes ir mūsu katra dzīvē. Ko tas nozīmē, mēs nezinām. Daudzas domā, ka tas ir bagāts vīrs…

Teātris ir jūsu radošās pasaules pati sāls?

Ir komponisti, kuru mūzika ir ļoti viendabīga, ar pavisam citu filosofiju, bet man patīk muskuļotā dramaturģija, kurā ir konflikts. Vajag ludziņu, kas vijas cauri skaņdarbam. Piemēram, Vakarblāzma simfoniskajam orķestrim: ir negaiss, migla, un pēkšņi cauri orķestrim dziedādama nāk īsta tautas teicēja Abrenes tautastērpā. Pārdomāta dramaturģija dara mūziku muskuļotu, plastisku, fiziski izjūtamu. Laikam vainīgi četri gadi, kurus esmu mācījies baletskolā, vai arī gēni – mana mamma brīnišķīgi dejoja, savulaik mācījusies kopā ar Helēnu Tangijevu-Birznieci. Protams, būtiski bija arī mani darba gadi Dailes teātrī.

Kas tapis laikā pēc baleta?

Es biju laimīgs, kad darbs pie baleta beidzās! Pēc tam biju sauss un kluss kā Sahāras tuksnesis. Likās, ka nekad vairs neko nerakstīšu. Nebija spēka, un ilgāku laiku neko nedarīju, tomēr bez tā kaut kā nevar. Gadījās, ka kolēģi aicināja rakstīt, kaut kas iekrita prātā, un viss atkal turpinās. Vienu darbiņu uzrakstīju Latvijas simtgades Dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncertam. To man palūdza Guntars Prānis, kurš atbild par šo koncertu. Diriģents Jānis Liepiņš aicināja rakstīt vienam kora Kamēr… projektam saistībā ar Ilmāra Blumberga darbu izstādi. Sākumā arī to atteicu, taču atkal fantāzija piespēlēja ideju.

Būtu arī jāsaņemas un tuvākajā laikā jāpabeidz darbs, kuru jau sen esmu apsolījis Sigvardam Kļavam un Latvijas Radio korim. Pēc pirmizrādes satiksimies un paskatīsimies, kas varētu tapt mūsu kopīgajā sadarbībā. Ja izdosies, tas būs gada otrajā pusē.

Kā mainījusies jūsu dzīve, kopš esat kļuvis teju vai par lauku vīru?

Tā iznāca, ka visu slapjo rudeni es laukos nevarēju būt. Strādāju Rīgā, un tas man izraisa diskomfortu, jo pietrūkst lauku miera, apkārtnes, dabas – visa tā, kas palīdz manai fantāzijai, sirdij un dvēselei. Ceru, ka teju, teju varēšu jau atkal braukt ārā. Tagad gan problēma ir ceļi, jo tie rūgst, un dubļainie ceļi nav izbraucami. Bet gan jau būs. Dievs zina, ko dara.

Kopš vairs nav jāstrādā vadošos amatos, jums beidzot ir laiks komponēt? Tā ir būtiska pārmaiņa?

Protams, jo ir pilnīgi atbrīvota galva, viss garīgais apvārsnis. Nekas cits vairs nav primārs. Ir tikai mana dzīve un vēlēšanās komponēt, strādāt ar mūziku. Tas gan nenozīmē, ka to vien daru kā sēžu pie nošpapīra, taču domas visu laiku urda smadzenes, tātad strādāju. Visu ziemu esmu pavadījis Rīgā un šausmīgi gribu tikt ārā no pilsētas. Man pietrūkst manu Zosēnu.

Radies iespaids, ka Zosēnus apdzīvo vesela mākslinieku komūna: režisors Guntis Gailītis ar Litu Beiri, Latvijas koncertu vadītājs Guntars Ķirsis, diriģents Sigvards Kļava…

Man labs kaimiņš ir kino producents un režisors Bruno Aščuks, ar kuru arī Rīgā esam kaimiņi. Viņš filmē ļaudis, apkārtni un gatavo nopietnu kinodarbu par Zosēniem, par visu šo apkārtni. Sigvards Kļava gan atbrauc reti, jo viņš ir ļoti aizņemts, diriģēdams koncertus pasaulē. Es, par laimi, varu strādāt gan laukos, gan Rīgā, tikai dvēsele alkst pēc zaļas zāles un ravēšanas.

Tiešām ilgojaties ravēt?

Protams. Puķes taču ir jāizravē. Zāle ir jānopļauj. Vairs gan man neaug ne gurķi, ne tomāti. Tie bija kādreiz, pirms 35 gadiem, tagad ir tikai zaļumi – dillītes, lociņus un pētersīļus taču vajag! Māju Zosēnos iegādājos 1983. gadā, kad zeme vēl nedrīkstēja būt privātīpašums. Izvēle bija tikai sagadīšanās. Izlasīju sludinājumu Rīgas Balsī, ka pārdod māju skaistā vietā pie ezera. Protams, tajā bija jāiegulda daudz darba. Vismaz vienu labu lietu savā mūžā būšu izdarījis – būšu izglābis vienu latviešu māju, vienu latvisku lauku sētu. Tas ir ļoti skaisti. Nemaz nav vajadzīgs atstāt milzīgas garīgās vērtības. Tie cilvēki, kuri saglābj pa nelielam pleķītim, savu māju, vietu, kurā dzīvo, kuru mīl un lutina, – tikai tā Latvija pastāv. Latvija sastāv no mazumiņa, nevis no lielā. No mazā, mīļā, skaistā, no sirds veidotā.

Jā, visu savu enerģiju un naudiņu, kas man bijusi, esmu ieguldījis tur. Man tur ir silti, ērti un labi. Man ir mīļi kaimiņi un ezers pie pašas mājas. Taču uz to man nemaz nav jāiet: pie verandas ir dīķis, kuru esmu vairākkārt iztīrījis. Tā ir mana paradīze. Nav bijusi neviena reize, kad, ieradies slapjdraņķī, es dusmotos: nu kāpēc te atbraucu? Vienalga, cik slikts ir laiks, atpakaļ nedodos, un ir prieks: cik labi, ka esmu atbraucis.

Savulaik bijāt tipisks stilīgais pilsētas zēns.

Protams. Mana jaunības filosofija bija vienistabas dzīvoklis Rīgas centrā. Taču cilvēks domā, Dievs dara. Tā teica mani vecāki.

Zosēni vispirms asociējas ar vietu Latvijā, kur parasti ir visaukstāk.

Tā arī ir. Tur ir meteoroloģiskā stacija. Edgars Vērpe man teica, ka tikai idiots var iegādāties vasaras māju Latvijas visaukstākajā vietā. Tur patiešām vienmēr ir vēsāks. Atšķirība starp Ventspili un Zosēniem mēz būt pat 20 grādu! Vienas nelielas valstiņas mērogā tas ir pārsteidzoši.

Laukos tagad depresīvs tukšums?

Sabrukušas mājas. Maz cilvēku. Braucu un redzu: pirms 35 gadiem pie šī ceļa bija brīnišķīga, liela kaltu akmeņu ēka, šķūnis un kūts. Tur bija dzīvība, cilvēki, ziedēja milzīgi ceriņi. Tas likās tik pamatīgi. Tagad tur viss ir sabrucis un palikušas tikai krāsmatas. Ir arī iepriecinoši skaistas vietas. Turpat netālu dzīvo brīnišķīgi cilvēki, kuri audzē lopus. Viņiem ir savs ģimenes bizness. Es apbrīnoju, cik izcili lauku ļaudis strādā ar koku un kokmateriāliem.

Vairāk ir cerīgā vai bezcerīgā?

Kā kurā brīdī un vietā. Varu tikai pateikt, ka cilvēkiem ir ļoti smaga dzīve. Ne tikai laukos. Arī pilsētā. Laukos tas ir redzams tāpēc, ka ikviens tur ir kā uz delnas. Rīgā ir burzma. Ja tu lēni ej pa ielu un ieskaties cilvēku sejās, var redzēt, ka viņi ir nomākti.

Laukos ir pamestas mājas. Cilvēki aizbraukuši uz ārzemēm, jo uz vietas nav darba. Arī no Jaunpiebalgas, kurp – divpadsmit kilometru no Zosēniem – šad tad aizbraucu uz bodi. Es iekāpju mašīnā un aizbraucu, bet ir veci cilvēki, kuri to nevar un gaida autobusu, kas brauc labi ja reizi dienā. Arī tie, kuriem ir lauku saimniecības, ļoti smagi strādā. Vasarā jau no agras rīta saules. Četros no rīta dzirdu, ka kalte jau strādā un kāds traktors jau tiek palaists. Lauksaimnieki strādā un izdzīvo, lai gan pagājušajā vasarā vispār nebija iespējams nopļaut lopiem zāli, sagatavot sienu. Nav tik vienkārši. Ir daudz skaistu piemēru, bet tie, par nožēlošanu, ir reti. Protams, vienmēr ir jācer, ir jāstrādā.

Tomēr kādreiz cilvēkiem arī nolaižas rokas. Tomēr laucinieks un dabas bērns sēž katrā latvietī?

Domāju, ka ir kāds ģenētiskais kods. Jaunībā gan nav daudz tādu, kuriem gribētos būt par lauksaimnieku, ja vien tā nav ģimenes ikdienas darba tradīcija un dzīvesveids. Man kaimiņos ir tāda brīnišķīga ģimene ar pieciem bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Tas ir īsts, stiprs lauksaimnieku klans, kurā kopā strādā visas paaudzes. Tas ir apbrīnojami, tomēr tas ir rets gadījums.

Es pats vadāju scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un videomākslinieku Arti Dzērvi pa Piebalgas pakalniem, un viņi laiku pa laikam izkāpa no mašīnas un filmēja. Tās bija pasakainas dienas, bija brīnišķīgs laiks, un reti trāpās tik mazkustīgs vējš. Iznāca dzīvās dabas fotogrāfijas, kurās vējš kustina lapiņas, mākoņi peld debesīs un lēnām pār zemi slīd ēna. Kādā pakalnā ganījās govis, un, kad tās tika filmētas, mākslinieki gaidīja brīdi, kad viena no tām beidzot celsies kājās. Dabas ainava baleta scenogrāfijas spoguļsistēmā pakāpeniski kļūst arvien lielāka: lielāki koki un krūmi. Savukārt otrais cēliens ir makropasaule zem milzīgām papardēm. Arī iestudējuma plakātā redzamā naktsvijole nav nekāda montāža. Tā ir nofotografēta Jāņu naktī. Mārtiņš to atrada mežā Engurē netālu no savas mājas. Īsta Jāņu nakts mistērija.

 

Antonija #Silmači

LNO 13., 14., 21.IV, 11.V, 3.VI plkst. 19 Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–55

Top komentāri

latvis
l
Intervijās parasti izrādās, zīmējas, dramatizējas. Prieks par Jura Karlsona humora izjūtu, kas aizkadrā sola- nebūs tik traģiski kā šķiet. Kā saka labskanīgā latviešu valodā- būs viss okei!
Labāk
L
nebūtu uzcepis tādu nejēdzību...
ui..
u
sākotnēji virsrakstā izlasīju: Krāns nepareizā vietā. Nodomāju, nu gan uz vecumu mākslinieks tēlains izteicienos kļuvis
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja