Koncerts Mīlestības mūzika 28. janvārī plkst. 18 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē turpina labdarības koncertu ciklu Mana pirmā skatuve. Tajā savu atbalstu Emīla Dārziņa mūzikas skolas koncertzāles atjaunošanai sniegs divi ansambļi, kuru vadītāji – klarnetists Artūrs Perts un vijolnieks Jevgēnijs Čepoveckis – mācījušies Dārziņskolā.
Pirmajā daļā klarnetists Artūrs Perts, soprāns no Norvēģijas Emily Adomah R. Adjei, pianiste Jana Aņisimova un stāstnieks Ēvalds Lazarevičs piedāvās koncertstāstu Komponistu mīlestības vēstules, līdzās dažādu komponistu mūzikai lasot viņu mīlestības vēstules. Otrajā daļā uzstāsies jaunā Latvijas vijolnieka, Grācas Mūzikas un mākslas universitātes maģistranta Jevgēnija Čepovecka izveidotais starptautiskais stīgu oktets Oberton, atskaņojot Dmitrija Šostakoviča, Reinholda Gliera un Astora Pjacollas mūziku. "Personīgi man šis projekts ir ļoti īpašs, jo tajā apvienoti vairāki svarīgi komponenti. Pirmkārt, tā ir iespēja uzstāties dzimtajā pilsētā. Otrkārt, tas jau sen bija mans sapnis – atvest savu stīgu oktetu uz Latviju. Esmu ļoti pateicīgs JVLMA un Grācas Mūzikas un mākslas universitātei par to, ka tās abas atbalstīja mūsu studentu apmaiņas programmas ideju. Bet īpaši esmu priecīgs par to, ka mums sanāks apvienot šo programmu ar labdarības koncertu, kas paredzēts līdzekļu savākšanai Emīla Dārziņa mūzikas skolas lielās zāles restaurācijai, jo tā patiešām bija arī mana pirmā skatuve," atklāj okteta mākslinieciskais vadītājs. Ieradušies Latvijā, jaunie mūziķi taisnā ceļā devās koncertēt Lūznavas muižā, bet atgriezušies svētdienas pirmspusdienā uzstājās Innas Davidovas koncertlekciju ciklā Jaunā filharmonija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Notikumu saraksts ir tik blīvs, ka sarunai iespējams izbrīvēt laiku vienīgi svētdienas rītā deviņos.
Jevgēnijs Čepoveckis ierodas precīzi deviņos, teikdams, ka, dzīvodams Austrijā, iemācījies ļoti precīzi, varbūt pat pārāk precīzi plānot dzīvi. Viņam līdzi ir leģendārā itāļu vijoļmeistara Nikolo Amati 1645. gadā darinātā vijole, kas kādreiz piederējusi XX gadsimta slavenajam franču vijolniekam Kristiānam Ferā. Līdztekus pagājušā gada jūnijā starptautiskajā Michael Hill konkursā Jaunzēlandē iegūtajai trešajai vietai un skatītāju balvai 24 gadus vecais Jevgēnijs Čepoveckis ieguvis tiesības divus gadus spēlēt šo brīnišķīgo instrumentu.
Vijoļspēli viņš sācis apgūt jau četru gadu vecumā. Vispirms Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pie Daces Bērzājas, bet no 2008. gada – Pāvula Jurjāna mūzikas skolā, vienlaikus studējot arī Vīnes konservatorijā. Kopš 2010. gada Jevgēnijs Čepoveckis studē Grācas Mākslas universitātē pie profesora Borisa Kušnira. Viņš ir vairāku starptautisku konkursu uzvarētājs, uzstājies kā solists un kamermūziķis Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, Šveicē, Austrijā un Krievijā. Starp citu, Jevgēnijs mācījies arī kompozīciju pie Pētera Vaska un 2006. gadā ieguvis pirmo vietu Latvijas Jauno komponistu konkursā.
Aizvadītais gads nesis īstu konkursuzvaru ražu: maijā iegūta arī pirmā vieta un balva par labāko virtuozo spēli Andrea Postačīni konkursā Itālijā, bet oktobrī – pirmā vieta Oļega Krisas 3. Starptautiskajā konkursā Ļvovā Ukrainā.
Iespēja spēlēt Amati vijoli droši vien ir pats nozīmīgākais ieguvums?
Šī ir fantastiska iespēja. To piešķīra nevis žūrija, bet aģentūra, kura pārstāv cilvēku, kuram šī vijole pieder. Viņi atbrauca uz konkursu Jaunzēlandē, deva katram finālistam paspēlēt un apjautājās: vai varam apskatīties tavu vijoli? Vēlāk uzzināju, ka bijis ļoti svarīgi redzēt, kā mūziķis rūpējas par savu instrumentu, vai viņš prot to sargāt. Šī vijole taču izdzīvojusi gandrīz četrsimt gadu! Man ir liels prieks, ka es drīkstu šo vijoli spēlēt. Diemžēl man to iedeva tikai uz diviem gadiem. Gribas šo laiku izmantot pēc iespējas vairāk. Saskaņā ar līgumu man tagad pilnīgi visi koncerti jāspēlē ar šo vijoli, bet es arī negribu citādi. Kad to spēlēju, gribas vēl. Viss skan labāk. Pat nevaru iedomāties, kā būs tad – 2021. gada maijā, kad vijole būs jāatdod. Pagaidām negribu par to domāt.
Kā jūs raksturotu šīs vijoles īpašo skaņu?
Tā ir kā karsta šokolāde. Tā nav visskaļākā vijole pasaulē, bet ir "3D skaņa", kas apņem no visām pusēm, ir ļoti maiga un silta. To nevar aprēķināt vai ieprogrammēt. Tas ir kaut kas iracionāls, noslēpumains, kā senajiem meistariem tāda sanāca. Nikolo Amati – tēvs – bija visvecākais vijoļmeistars slavenajā dzimtā. Viņš ir tas, kurš izdomāja šodien pazīstamo vijoles korpusa formu. Pēc tam nevienam nav izdevies izdomāt kaut ko labāku. Gan Stradivāri, gan Gvarnēri mācījās pie Amati.
Skaistai skaņai ir vajadzīgi divi meistari – vijole pati nespēlē.
Ir slavens joks: pēc vijolnieka Jašas Heifeca koncerta kāds sajūsmināts klausītājs viņam teicis: maestro, jūs tik brīnišķīgi spēlējāt, jums ir tik lieliska vijole! Heifecs paņēmis vijoli un pielicis to pie auss: aha, jā? Neko nedzirdu!
Tāpēc ir svarīgi mācīties. Tāpēc, lai būtu formā, man ir svarīgi konkursi. Man ļoti gribētos, ja paveiksies, šī gada beigās piedalīties Jana Sibēliusa konkursā. Tas ir viens no vislielākajiem pasaulē.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 28. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!