Rudaks no festivāla Opener. Otrā diena - Dohertijs uz skrejceļa nav viens

Eagles Of Death Metal aiztautīgais rokenrols pēc pilnīgi atklāti uz skatuves izsmēkjētā "kāsīša" ar stāstiem starp dziesmām par to, ka poļiem tagad pienākusi kārta parādīt sevi kā "pasaulē vislabāko koncertu pūli" ar visburvīgākajām meitenēm, ir tik labs, ka grūti turēties pretī tā pievilkšanas spēkam, lai nenokavētu dienas galveno koncertu.Vieni no visgaidītākajiem māksliniekiem šīgada Opener festivālā, protams, bija The Libertines ar Pītu Dohertiju un Karlu Baratu priekšgalā. Festivālam jau pamazām izstrādājas paradums kaut ko lielu un mūzikas cienītāju apjūsmotu pievienot programmai pēdējā brīdī, kad tā it kā jau sen nokomplektēta, šādi izdarot spiedienu un liekot pieņemt lēmumu tiem, kuri vēl šaubījas – braukt vai nebraukt. Vienmēr tie ir mākslinieki, kuri nemaz tik bieži nekoncertē. Citgad tie ir bijuši Prinss un The Strokes, pērn – Džeks Vaits. Šogad – The Libertines. Pēc abu frontmenu tandēma Dohertijs/Barats apvienošanās "tikai un vienīgi" Haidparka koncertam pērn, par ko abi esot saņēmuši krietnas naudiņas, britu pagājušās desmitgades spilgtākais, skandalozākais un nenoliedzami talantīgākais roka kolektīvs The Libertines nolēma turpināt spēlēt vēl.Pagājušajā nedēļas nogalē izskanējusī ziņa, ka The Libertines slepenais koncerts slavenajā Glastonberijas festivālā esot bijis viens no labākajiem, kas tur pēdējos gados piedzīvots, lika cerēt uz to labāko. Tas nozīmē, ka grupa būs ne vien redzēta un varēs ielikt savā biogrāfijā ķeksīti, ka tas izdarīts, bet ka tā būs arī ļoti labā formā. Protams, ka mūsdienās pieejamas tādas vielas, kas cilvēku labsajūtu un vitalitāti nedēļas laikā spēj sagraut vairākkārt, bet ne Dohertijs, ne Barats šai iespējai, kā izskatījās, nebija ļāvušies. Kaut iepriekšējos gados pierādījuši, ka to pieprot tīri labi, īpaši Dohertijs ar neskaitāmiem atceltajiem koncertiem, jo bijis jāiet cietumā, uz "rehabu" vai vienkārši kabatā lidostā atradušās tur, iespējams, piemirstas narkotikas. Opener abi bija enerģijas pilni rokstāri – draudzīgi, priecīgi un ar lielu, grūti noslēpjamu mīlestību vienam pret otru, pret savu mūziku un publiku. Dohertija un Barata ģitāru saspēle un sadziedāšanas ir tik organiska, ka viņi šķiet kā viens vesels – ierakstos citreiz pat nevar saprast, kurš kurā dziesmā dzied solo. Kad abi aizrautīgi dzied kopā vienā mikrofonā, viņu sejas ir tik tuvu viena otrai, ka deguni spiežas kopā. Starp dziesmām viņi kaut ko sačukstas, apkampuši viens otru, kādā brīdī Dohertijs iedzer savu sulai līdzīgo dzērienu no lielas plastmasas glāzes un slaidā strūklā uzlaiž to Baratam. Tā ir īsta mīlestība, izstāstīta rokenrola valodā. Bet ilgi tāda saskaņa vilkties nevar – ne velti abu ceļi pirms daudziem gadiem šķīrās, lai atkal apvienotos tikai pērn. Līdzīgi kā tas reiz bija Bretam Andersonam un Bernardam Batleram no Suede, visam Blur kvartetam vai kā tas pavisam noteikti reiz notiks ar brāļiem Galaheriem no Oasis. The Libertines starp saviem hitiem pat nospēlē jaunu dziesmu, un būšot vesels jauns albums. Jācer, Dohertijs pa šo laiku noilgosies pēc savas otras grupas un būs kaut kas jauns arī grupai Babyshambles, ko, salīdzinājumā ar saliedēto The Libertines kolektīvu, var uzskatīt par Dohertija soloprojektu. Bez Barata viņš ir citāds – liriskāks, sapņaināks un tajā pašā laika destruktīvāks, tātad tas tomēr bīstami.Pec The Libertines festivāla otrās dienas programma šķiet izpildīta – Major Lazer un Faithless jau var atlicināt vairs tikai pēckoncerta ballīšu spēlētāju lomu. Un kur gan teikts, ka ballītēs pēc izciliem koncertiem spēlē slikti mūziķi? Tikai tie labākie! Vasara un prieki turpinās līdz rīta gaismai: "I Can’ t Get No Sleep…"