Anna Ņetrebko nebija dziedājusi Traviatu septiņus gadus. Tāda bija mākslinieces iecere – pirms šķiršanās no Violetas Valerī lomas viņa vēlējās to nodziedāt Milānā īstenā itāļu stilā ar itāļu partneriem un diriģentu.
Savam atvadu uznācienam Traviatā Anna Ņetrebko palūdza Teatro alla Scala intendantu Aleksandru Pereiru atjaunot nevis režisora Dmitrija Čerņakova moderno 2013. gada iestudējumu, bet Liliānas Kavāni klasisko 1990. gada iestudējumu. Ko dīva lūdz, to viņa saņem. 9., 11. un 14. martā Anna Ņetrebko nodziedāja trīs ilgi gaidītās izrādes La Scala.
Ieraksts zelta burtiem
Pirms Traviatas Milānā dziedātāja bija uztraukusies, lai gan publiski viņa ir izteikusies, ka nav vērts tērēt laiku bailēm un šaubām: "Viss, ko es varu darīt, – dziedāt, cik labi vien spēju, cerībā, ka publika to novērtēs."
Leģendārajā teātrī, uz kura skatuves Violetas lomā XX gadsimtā mirdzējusi Marija Kallasa, Renāta Tebaldi, Mirella Freni un Anna Mofo, visradikālāk noskaņotajiem klausītājiem patīk ar baudu izsvilpt augstākā ranga zvaigznes. No tā nav pasargāts neviens, pat Anna Ņetrebko.
Viņa nolēma iet uz visu banku, un risks attaisnojās – Annas Ņetrebko Violeta Valerī ne pa jokam sašūpoja itāļu opermākslas šūpuli. La Scala publikas reakcija pārsteidza viņu nesagatavotu – katra cēliena beigās skatītāji rīkoja mežonīgas ovācijas, sajūsmā auroja, un beigās no balkoniem lija ziedu lietus.
Šajā teātrī Anna Ņetrebko uzstājas kopš 2000. gada (dziedājusi operās Karš un miers, Dons Žuans, Bohēma un Žanna d’Arka), taču tieši šī Traviata uz visiem laikiem ir mainījusi viņas statusu. Pēc šīs izrādes viņas vārds zelta burtiem ierakstīts La Scala un operas vēsturē.
Plastmasas efeju smarža
"Vai esat atradusi uz La Scala skatuves slepeno "Kallasas punktu" – vietu, kurā balss skan vislabāk?" Annai Ņetrebko jautāja kāda fane sociālajā tīklā Instagram, kurā dīva veido savu kolorīto fotodienasgrāmatu. "Šajās dekorācijās viss skan labi arī bez "Kallasas punkta"," atbildēja dziedātāja. Annai Ņetrebko šādi mīti ir sveši, viņa nav māņticīga. Viņa dzied un tēlo, kā pavēl sirds, nevis La Scala leģendas.
No itāļu kinorežisores Liliānas Kavāni, kuras slavenākā filma ir Nakts portjē/Il portiere di notte (1974) ar Šarloti Remplingu, varētu sagaidīt daudz individuālāku pieeju Džuzepes Verdi operai. Viņas izrāde ir pompoza, antikvāra Traviata. Annas Ņetrebko klātbūtne pilnībā maina šā vecmodīgi smagnējā uzveduma noskaņojumu un atmosfēru – kad viņa dzied, tu aizmirsti par kuplajām plastmasas efejām, un iestudējums pēkšņi pārvēršas par askētisku un laikmetīgu. Parūkām, krinolīniem, dīvāniņiem, biljarda galdiem, kankānam, šampanietim un kritušo sieviešu varzai vairs nav nozīmes – viss aizslīd perifērijā. Anna Ņetrebko noņem no Traviatas romantiskā patosa slāni.
Par viņas domubiedriem kļūst izcili partneri – tenors Frančesko Meli (Alfrēds) un baritons Leo Nuči (Žermons) –, kā arī itāļu diriģēšanas tradīciju glabātājs vecmeistars Nello Santi, kurš iepriekš La Scala uzstājies tikai vienu reizi – gadā, kad piedzima Anna Ņetrebko (1971). Astoņdesmit piecus gadus vecais maestro Traviatu diriģē bez partitūras, izvēlas lēnus tempus un saskaņā ar Verdi muzikālo tekstu neļauj dziedātājiem pašmērķīgi žilbināt ar augstām notīm.
Balss pārbaude
"Kā es esmu mainījusies!" fināla cēlienā neilgi pirms nāves iesaucas Violeta Valerī. To pašu par sevi var teikt Anna Ņetrebko. Aplūkojot fotogrāfijas no Milānas izrādes, viņa atzīst, ka joprojām nav pieradusi sevi redzēt Violetas tēlā tādu, kāda viņa ir tagad. Šajā lomā dziedātāja – tāpat kā vairākums klausītāju – atceras sevi jaunāku.
Anna Ņetrebko un Rolando Viljasons radījuši ikoniskus, neaizmirstamus Violetas un Alfrēda tēlus 2005. gada lakoniskajā, stilīgajā režisora Villija Dekera Traviatas jauniestudējumā Zalcburgas festivālā. Pēc pirmizrādes Anna Ņetrebko vairs nekad nav vēlējusies atgriezties šajā uzvedumā, jo zina, ka izrādes maģiju un aktierspēles intensitāti nekad neizdosies atkārtot. Villija Dekera Traviata vēlāk ceļoja uz citām skatuvēm; Ņujorkas Metropolitēna operā tajā dziedājušas daudzas zvaigznes – Marina Poplavska, Natālija Desē, Marina Rebeka un Soņa Jončeva.
Tomēr Anna Ņetrebko neslēpj, ka muzikāli šai lomai jūtas nobriedusi tikai tagad, tāpēc viņai tik ļoti gribējies beidzot – pēdējo reizi – nodziedāt to kārtīgi. Mainījies ne tikai primadonnas izskats. Galvenais, mainījusies viņas balss. Tā ir izturējusi citu Verdi operlomu – Trubadūra Leonoras un lēdijas Makbetas – pārbaudi, tā izgājusi cauri verisma varoņu ciešanām un ieskanējusies Vāgnera teritorijā (Elza Loengrīnā). Tik līkumains un neordinārs ir bijis Annas Ņetrebko atpakaļceļš pie Traviatas.
Elles un paradīzes loki
Viņas Violeta nevēlas mirt, tajā pašā laikā viņa nepretojas nāvei un savu bojāeju uztver kā neizbēgamu. Violeta skatās nāvei tieši acīs un no paša sākuma saprot, ka romāns ar Alfrēdu – viņas pirmo un pēdējo lielo mīlestību – ir skūpstiem un pazemojumiem kaisīts ceļš uz ešafotu.
Annas Ņetrebko Violeta nekad nav bijusi vieglprātīga uzdzīvotāja. Šajā operā dziedātāja vienmēr attīstījusi divus paralēlus scenārijus: viens ir Violetas attiecības ar Alfrēdu – kaislīgas, dzirkstošas, taču neveselīgas un katastrofai lemtas; otrs scenārijs ir metafizisks, kosmisks – tās ir Violetas attiecības ar nāvi, Dievu, augstāko spēku. Būdama neārstējami slima, Violeta izmisīgi meklē emocionālo pieredzi, kas varētu piešķirt jēgu atlikušajai mūža daļai.
Annas Ņetrebko atveidotās varones allaž ir īstas, dzīvas sievietes, nevis fantāzijas pasaku varones. Viņas Violeta it kā grib iziet citā – vertikālā – dimensijā, turpretim pārējie Traviatas personāži apdzīvo horizontālu telpu. Violeta lūkojas pavisam citā virzienā. Viņa no paša sākuma ir citā pasaulē.
Violeta, vēl būdama dzīva, iziet cauri visiem elles – un dažiem paradīzes – lokiem. Tas, ko mēs redzam un dzirdam izrādē, ir viņas attīrīšanās process, grēku izpirkšana. Katrā cēlienā Anna Ņetrebko arvien dziļāk ieiet varones dvēselē, stāsta dramaturģijai pakļaujot arī ķermeņa valodu – Violetas ķermenis sairst un zaudē spēku, bet viņas gars cenšas uzlidot debesīs. Jo grandiozāk skan mākslinieces balss, jo sāpīgāk ir sajūtams Violetas likteņa traģisms.
Kurtizānes rekviēms
Es biju klāt otrajā Traviatas izrādē 11. martā. Pirms pēdējā cēliena pie manis pienāca parasti nesatricināmais un ārkārtīgi nopietnais La Scala preses sekretārs Paolo Bezāna, lai brīdinātu: "Sagatavojies, tagad notiks kaut kas neticams – tādu ārijas Addio del passato interpretāciju es nekad mūžā vēl nebiju dzirdējis."
Šajā ārijā Anna Ņetrebko sasniedz tādu apgarotības, trausluma un spēka pakāpi, ka šķiet – viņa dzied Libera me no Verdi Rekviēma. Visu operu viņa izpilda tā, it kā šī būtu garīgā mūzika. Katra nots, katra skaņas nianse ir pārdomāta un precīzi vērsta nevis skatītāju zālē, bet kaut kur augstāk. Violetas lūgšana tiks sadzirdēta.
Lai gan sākotnēji bija paredzēts, ka šajā izrāžu ciklā Milānā Anna Ņetrebko atvadīsies no Violetas Valerī lomas, Traviatā viņa būs dzirdama arī nākamajā sezonā – trijās izrādēs Bastīlijas operā Parīzē 2018. gada 21., 25. un 28. februārī. Dziedātājas partneri būs Čārlzs Kastronovo (Alfrēds) un Plasido Domingo (Žermons); kinorežisora Benuā Žako iestudēto izrādi diriģēs Dans Etingers. Pārējās Traviatas izrādēs nākamā gada februārī Parīzē titullomu atveidos Marina Rebeka. Iespējams, Violetas tēlā Anna Ņetrebko iejutīsies šovasar savā dzimtajā Marijas teātrī Sanktpēterburgā.
Milānā Anna Ņetrebko atgriezīsies gada nogalē: Svētā Ambrozija dienā 7. decembrī viņa kopā ar dzīvesbiedru azerbaidžāņu tenoru Jusifu Eivazovu atklās La Scala jauno sezonu Umberto Džordāno operas Andrē Šenjē pirmizrādē, kuru iestudēs diriģents Rikardo Šaijī un režisors Mario Martone.
Jau pavisam drīz, 22. aprīlī, kinoteātros visā pasaulē un Kino Citadele Rīgā tiešraidē no Ņujorkas Metropolitēna operas tiks demonstrēts Pētera Čaikovska Jevgeņijs Oņegins – Anna Ņetrebko atveidos Tatjanu.
"Labākā", "spožākā", "harismātiskākā" – var bezgalīgi piemeklēt epitetus, lai raksturotu Annas Ņetrebko sniegumu, taču to var arī nedarīt. No epitetiem var atteikties, jo šī dziedātāja opermākslā ir ārpus konkurences. Viņa ir kā dabas spēks. Katra Annas Ņetrebko izrāde ir notikums, kurš var mainīt klausītāju dzīvi (ja ticam, ka mākslas darbs un mākslinieks uz to ir spējīgs). Kā visi izcilākie mākslinieki – neatkarīgi no tā, kuru žanru viņi pārstāv (vizuālo mākslu, teātri, kino, mūziku, literatūru u. c.), – viņa strādā ar spēcīgām enerģijas plūsmām, un Milānas Traviata to vēlreiz pierāda.
Dīvai ir tāds darbs – mainīt klausītāju dzīvi un būt neatvairāmai. Bez epitetiem tomēr nevar.
Silvestrs Gaižūns
Lieliska māksliniece