Šāda atbilde uz jautājumu par oriģinalitātes nepieciešamību grupu daiļradē ir ļoti simpātiska. Citādi būtu, ja viņi, sitot rokas pie krūtīm, sludinātu, ka nes pasaulei kaut ko jaunu, svaigu un nebijušu, kaut katram rokmūzikas vēsturi kaut nedaudz zinošajam ir skaidrs, ka viņu spēlētais būtībā ir Joy Division otrais vai pat trešais nolējums. Bet tas tūdaļ nebūt nenozīmē, ka šis nolējums nav dzerams. Ir un vēl kā! Jo jau vairāk nekā trīsdesmit gadus mēs nevaram neņemt vērā, ka Ianu Kērtisu no miroņiem nepamodināt un koncertos vairs neredzēt. Grupa Editors apgalvo, ka, būdami tīņi, viņi nav klausījušies ne Joy Division, ne arī otru grupu, ar kuru tikuši visvairāk salīdzināti - Echo & the Bunnymen, jo tās ir pārāk senas: "Kad bijām tīneidžeri un tas katram ir laiks, kad viņš iemīlas mūzikā un veidojas muzikālā domāšana, klausījāmies R.E.M., Radiohead, Nirvana, Oasis, U2, Blur ierakstus, vēlāk, kad jau bijām pieaugušāki un satikāmies, mums nozīmīgas bijušas grupas Elbow, The Strokes un Interpol – mums ir gara muzikālo skolotāju liste, un par Joy Division patiešām zinām maz."
Ļoti patīkams pārsteigums ir Editors pašu līdzi atvestie koncerta iesildītāji – grupa Balthazar no Beļģijas, kuru sniegums ir ļoti sirsnīgs un lielajā mūzikas industrijā ierasto "kvalitatīvo" un neapgāžamo standartu neskarts. Visu četru priekšplānā esošo grupas dalībnieku – ģitāristu/taustiņnieku un vijolnieces emocionālā vienbalsīgā dziedāšana ar izjustu bungu aizmuguri liek domāt, ka Balthazar varētu kļūt par beļģu Arcade Fire (viņi jau ar panākumiem spēlējuši Kanādā), iespējams, par nākamajiem savas valsts nelielajā starptautiski pazīstamo mākslinieku sarakstā aiz Plastika Bertrāna, Vaya Con Dios un Selas Sjū.
Editors, līdzīgi kā vecāka gadagājuma rokzvaigznes Deivids Bovijs vai Ēriks Kleptons, kuri savas krunkainās sejas tuvplānos eksponēt neatļauj, sevi ļauj bildēt tikai no balkona, tāpēc fotogrāfiem, kuri gatavojušies uzņemt bildes no skatuves priekšas, kā parasti koncertos pieņemts, jāsamierinās, ka nekādu tuvplānu nebūs, jo arī skatuves apgaismojums ir visai skops. Bet tas, protams, piederas pie stila – kurš gan tādu mūziku spēlē gaismā, un tumsā vismaz grupas dalībnieku smaidi nav tik uzkrītoši - viss izklausās nopietnāk un nepieejamāk.
Grupu pirms pāris gadiem ir atstājis nozīmīgs tās dalībnieks – galvenais ģitārists un taustiņinstrumentālists Kriss Urbanovičs, bez kura pēdējais albums esot tapis ar lielām grūtībām. Viņa vietā pieņemti divi jauni dalībnieki, bet skatuves iekārtojums liecina par tādu kā sadalījumu divās nometnēs, starp kurām robeža ir vidū perpendikulāri skatuvei novietotās pianīna tipa klavieres. Taustiņu pusē ir trīs grupas mūžīgie dalībnieki – basists Rasels Līčs, bundzinieks Edvards Leijs un dziedātājs, pianists un ģitārists Toms Smits, kurš ir ļoti kustīgs, tāpēc viņa vajadzībām uz skatuves ir trīs mikrofoni, kurus viņš nemitīgi maina atkarībā no savas atrašanās vietas uz (tieši "uz" nevis "pie") klavierēm, pie sintezatora vai skatuves priekšā. Otrpus klavierēm kā nosacīti nošķirti no pārējiem ir divi jaunpienākušie dalībnieki – Eliots Viljamss pie sintezatoriem, dažviet arī ar ģitāru, un Džastins Lokijs, kurš spēlē galvenās ģitāru partijas, bet, atšķirībā no solista Smita, savu instrumentu ik pēc dziesmas nomaina un veikli noskaņo pats. Īsts sava aroda meistars!
Editors neaizraujas ar jaunā albuma dziesmām un spēlē labāko no visiem četriem, bet Rīgas publikas reakcija ir visai pasīva un tikai pa retam virs pūļa galvām paceļas rokas bez mobilajiem telefoniem ar nolūku aizrautīgi plaukšķināt nevis aizsegt aizmugurē stāvošajiem skatu, fiksējot nekam nederīgus kadrus no koncerta ar mobilo telefonu kamerām. Atdeves ziņā Editors sniegums ir atbilstošs grupas zvaigžņu statusam, kaut notiek tik salīdzinoši mazā vietā, un vairākiem apmeklētājiem pēc koncerta šķita, ka viņu mūzika jāklausās zem klajas debess vai lielās arēnas un Palladium viņi bija par skaļu. Bet tāpēc jau rokkoncerti ir domāti, lai tajos būtu skaļi. Ja varētu dziesmu laikā netraucēti sarunāties, tie paši cilvēki, iespējams, teiktu, ka organizatori ir ietaupījuši, uzliekot aparatūru ar pārāk mazu skaņas jaudu. Kritika jau tāpēc ir kritika, lai tā vienmēr mācētu atrast kaut ko, ko grauzt tāpat kā sēņu tārps, kurš šoruden sāk ēst pat čigānenes un gailenes, kad bekas un bērzlapes jau noēstas pa tīro. Editors ar koncertu, šķiet, palika apmierināti. Tāpat viņiem radās ilūzija, ka Latvija ir vinila plašu lietotāju lielvalsts. "Oho, vai dīdžeji Latvijā patiešām joprojām lieto tikai vinila plates? Tas ir fantastiski! Anglijā daudzos klubos aiz skopuma viņi mēdz spēlēt no datoriem un tas nav cool…" ar zilo marķieri uzšņāpis savu autogrāfu uz šo rindu autora singla All Sparks vāciņa, atzinību mūsu zemei izteica Toms Smits.