Izvēloties repertuāru viesizrādei Jēkabpilī, Krievijas Valsts kamermūzikas teātris Sanktpēterburgas opera trāpījis pašreizējā operetes reabilitācijas uzplūdā, kas pārņēmis Latvijas skatuves – sākot ar Operetes fonda un Agijas Ozoliņas-Kozlovskas pūliņiem vairāku gadu garumā, kas šogad vainagojušies ar operetes festivālu Ikšķilē, un beidzot ar festivāla Artissimo plānoto noslēguma koncertu Viva Kalman! Dzintaru koncertzālē 5. augustā un citiem viesmākslinieku koncertiem, kas ik pa brīdim parādās afišā.
Jurija Aleksandrova vadītā Sanktpēterburgas opera šogad atveda Johana Štrausa Sikspārni – vienu no populārākajiem sava teātra iestudējumiem, pamatojot to ar tēzi, ka šis esot drūms laiks, kad cilvēki smaidot aizvien retāk, un vest dramatisku operu, kurā neizbēgami kāds iet bojā, neesot gribējies. Jurija Aleksandrova izvēle sakrīt ar Latvijas Nacionālās operas gaidāmo jauniestudējumu nākamajā sezonā, un tā potenciālais režisors Edmunds Freibergs bija manāms skatītāju rindās Krustpils saliņas estrādē, tāpat kā mūsu lieliskā soliste Sonora Vaice, kura nekad opereti nav smādējusi. Daļa publikas, sanākusi uz Sikspārni, vēl dalījās spilgtajās emocijās par iepriekšējā dienā piedzīvoto Sonoras Vaices koncertu Krustpils katoļu baznīcā kopā ar Rīgas Doma kora skolas solistiem un ērģelnieku Robertu Hansonu.
Sanktpēterburgas opera no lielākajiem Pēterpils opernamiem atšķiras ar samērā jauniem solistiem, kuri vēl nav zvaigznes, taču izmanto iespēju dziedāt lielas lomas, kā arī režisora Jurija Aleksandrova faktisko vienvaldību, ko spilgti var just arī neformālos pasākumos pēc izrādes. Aleksandrovs lielā mērā nosaka ne vien solistu sastāvu un teātra estētisko seju, bet arī repertuāru, kurā līdztekus klasisko operu iestudējumiem varam atrast daudz tematisko koncertu. Toties vismaz patlaban teātra mājaslapā izrāžu sarakstā vairs neredzam pērn Latvijas presē ažiotāžu sacēlušo izrādi Krima ar mītiņa elementiem, teātrim faktiski tiešā veidā atbalstot Krimas okupāciju (par šo iestudējumu rakstīja arī Diena).
Visticamāk, apzinoties, ka politisko tēmu cilāšana var izraisīt jaunas diskusijas, Jurijs Aleksandrovs preses konferencē Jēkabpilī tomēr paziņoja, ka Krimā sākto patriotisma tēmu vēloties turpināt, iestudējot Jūlija Meitusa operu Jaunā gvarde pēc Aleksandra Fadejeva romāna motīviem, kas pirmoreiz parādīta Kijevā 1947. gadā un vēsta par ukraiņu partizāniem komjauniešiem, kurus nogalina fašisti. Tiesa, slavinājumi Staļinam tikšot svītroti.
"Šobrīd jaunatne neko nezina par karu un varonību, viņus interesē nauda un erotika," preses konferencē savu izvēli pamatoja režisors. Aleksandrova uzsvērtā lojalitāte Krievijā pastāvošajai varai attiecīgi tiek apbalvota – šā gada maijā par Krimu un Rodiona Ščedrina operas Ne tikai mīlestība iestudējumu režisors saņēma Sanktpēterburgas valdības prēmiju. Savukārt uz Jēkabpils viesizrādi pirmo reizi četros gados bija atbraucis Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs.
Bez politiskas piegaršas neiztiek arī Sikspārnis: otrajā cēlienā Orlovska ballē pēkšņi fonā nolaižas aizkars, uz kura tiek projicēti dokumentāli kadri no Pirmā pasaules kara ar šaujošiem lielgabaliem un grimstošiem kuģiem. Tomēr tas ir tikai atgādinājums par laiku, kad notiek operetes darbība, bet visi vēl priecājas, dejo, mīl un melo. Lai arī Sanktpēterburgas operas skatuve ir maza, Vjačeslava Okuņeva veidotā dekorācija Jēkabpilī izskatījās kopumā labi: ar zeltītiem rāmjiem uz melna fona radīta greznības atmosfēra, kopainu papildina gobelēns pirmajā cēlienā un lustra otrajā. Cietuma skatā uzjautrina plakāts "Mūsu viesi" ar dažām ieslodzīto fotogrāfijām pretskatā un sānskatā. Pastiprinot laulības pārkāpšanas tēmu, scenogrāfs pie sienām sakarinājis medību trofejas ar krāšņiem ragiem.
Izrāde – vismaz sākumā – sirgst ar kaiti, kas parādās vokālistiem, nonākot pie dramatiskā teātra lomām, – viņiem šķiet, ka būs smieklīgāk, ja runās pārspīlētās balsīs un gaužām enerģiski žestikulēs, kā to dara Karolīna Šapovalova Adeles lomā. Tomēr īgnums pret jauno mākslinieci pagaist, līdzko viņa sāk dziedāt, priecējot ar dzidru soprānu.
Muzikāli pārliecinošs ir ansamblis kopumā, vienīgi kameroperai atbilstoši mazais (13 cilvēku) koris, īpaši vēl dziedot ar individuālajiem mikrofoniem, tomēr nespēj radīt to skanisko krāsainību, kas nepieciešama balles skatam. Jeļena Tihonova Rozalindas lomā sākumā uzsver naivumu, bet atplaukst sikspārņa maskā. Visi vīrieši iestudējumā ir mazliet neveikli, naivi, bet piemīlīgi – vai tas būtu Vsevoloda Kalmikova Henriks, Vladislava Mazankina Alfrēdo vai Denisa Ahmetšina Falks. Ieraugot kņazu Orlovski kā gara auguma plecīgu garmatainu bārdaini sarkanā krievu kreklā, prātā ienāk doma, ka jebkura Rietumeiropas režisora izrādē šādu tēlu noteikti kritizētu par trafaretu krieva attēlojumu. Taču Kirila Žarovina tēlotais Orlovskis ir brāzmaini temperamentīgs, tāpēc uz viņu ir patīkami skatīties, lai arī Štrausa mūzikas pavadībā viņš izdejo krievu deju soļus ar pietupieniem.
Publika labi reaģē uz īpaši viesizrādei pieskaņotajiem jociņiem par melno balzamu un "aizmirsu, kā to sauc latviski", bet neuztver režisora vieglos dzēlienus saviem lielajiem kaimiņiem – Marijas un Mihaila teātrim Sanktpēterburgā. Izrādei kopumā piemīt Jurija Aleksandrova iestudējumiem raksturīgais vieglums, rotaļīgums, zināms pārspīlējums, piemēram, Alfrēdo un Rozalindas atvadu skūpstu izvēršot brāzmainā mīlas viesulī.
Starpbrīdī, burzoties publikā, nācās dzirdēt sarunu, ka beidzot iespējams redzēt ko kvalitatīvu, jo novadu estrādēs rādītās brīvdabas komēdijas esot cita par citu sliktākas. Skatītāju pilnās rindas un celšanās kājās, kas gan mūsdienās kļuvusi par sērgu, tomēr apliecināja, ka kvalitatīvas izklaides nišā Sanktpēterburgas opera darbojas veiksmīgi. Ļoti iespējams, nākamgad teātris atkal būs klāt – vismaz Jurijs Aleksandrovs jau ierunājās par Seviljas bārddziņa jauniestudējumu.