Aplamā ņemšanās. Jaunā Rīgas teātra Noziegums/sods recenzija

recenzijas autors visu izrādi gulēja.

Vakar skatījos, izrāde ir laba. Kritiķei ir problēmas.

daidžests ir krājums, kas saīsinātā formā ietver interesantākos rakstus no žurnāliem un avīzēm.

un kas ir tas "daidžests"? vai tas, kas latviski būtu "atgremojums"?

Žēl, ka E.Samītim šī ir pirmā "galvenā loma", un režisore viņam nemaz nepalīdz. Runāšana ar publiku viņa tēlojumu padara ārkārtīgi fragmentāru, tiešām, grūti saprast, kur Raskoļņikovs, kur teicējs, kur vēl kas. Vienvārdsakot, Ķimele ieberzās - nebija spēka rakt Dostojevski bez cimdiem, tāpēc izdomāja, ka izkļūs sveikā ar dziļdomīgu ākstīšanos. Bet skatītājs nav muļķis...

visvairāk jau žēl, ka no tiem fragmentiem neveidojas stāsts (kaut vai ne Dostojevska, bet Ķimeles stāsts) par noziegumu (pārkāpumu) un sodu. Jo pieteikums par 5 cilvēku atšķirīgo nozieguma uzveri bija ļoti intriģējošs, bet diemžēl laikam nav sanācis.

/Un pavisam jau nepieņemama ir režisores akceptētā aktrises ākstīšanās, attēlojot diloņslimo Katerinu Ivanovnu, - sevišķi nāves ainā, kad G. Zariņa, apkrauta ar trim lupatu lellēm (tie ir badā esošie bērni), atlaiž treknus štampus no provinces ķēmu teātra repertuāra. Kamēr Dostojevskim romānā šī publiskā nomiršanas aina nozīmē izaicinājumu Dievam. Nu, moins, teiktu Odesā./ Pilnīgi M.Ķimeles garā. Cik ilgam laikam bija jāpaiet, lai beidzot viens kritiķis par to sāktu runāt.