Pēc izcilā trāpījuma tēmas un noskaņas aktualitātē pagājušās sezonas izrādē Maigā vara kino un nu jau arī teātra režisors Matīss Kaža piedzīvojis debiju arī Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē. Iepriekš kamerapstākļos viņš ir iestudējis Elzas Martas Ružas oriģināllugu par personisku drāmu nomocīta mākslinieka tiesībām uz savu balsi, par spīti konjunktūrai, kas leģitīmi pieprasa melnbaltu realitātes uztveri. Tagad izrādē Nacionālais kanāls viņš piedāvā savu versiju par paša tulkoto Lī Hola un Padija Čajefska lugu, kurā attēlotie notikumi ir oskarotās filmas Tīkls/Network (1976) pamatā. Tā risina mediju ētikas jautājumus un vienlaikus arī izgaismo indivīdu, kuru apspēlē laikmets un nadzīgi līdzcilvēki. Kaut arī skatījums šķiet distopisks, tā iespējamībai nav nemaz tik grūti noticēt.
Vājprāta izvirdums
Izrādes pirmā daļa aizrit kā eleganta traģikomēdija. Spriedzi kāpina džeza ritmos ieturētais skaņu celiņš un horeogrāfes Ramonas Levanes nepārtrauktais kustību zīmējums, kas varoņu ķermeņus vieno kopīgā stāstā. Sevišķu mērķtiecību tas iegūst brīdī, kad klātesošie cits pēc cita tiecas noķert rotējošo skatuves ripu, sekojot darbu, tas ir, dzīvi, zaudējušā ilggadējā ziņu moderatora Bīla iespaidīgajam vājprāta izvirdumam, bet patiesībā – skrienot pēc procentos aprēķinātas auditorijas atzinības.
Par spīti lugas darbībai televīzijas vidē un paša režisora radošajai darbībai, kameras, kuras iepriekš paplašināja Jaunās zāles sienas un ielauzās varoņu privātajā telpā, šoreiz vispār netiek izmantotas. Taču kinematogrāfisku efektu rada darbības organizācija ap scenogrāfa Reiņa Dzudzilo skatuves centrā uzstādīto cilindrisko objektu. Tam ir gan funkcionāla nozīme, veikli kā karuselī piedāvājot atkal jaunu darbības vietu, gan, domājams, jēdzieniska slodze, norādot uz šodienas dzīves skrējienu, kas arvien attālina no reiz pazaudētās dzīves jēgas meklējumiem. Lieki piebilst, ka pat šīs nesasniedzamās īstenības fasāde ir viltota – interjeru plakanos attēlus ir ģenerējis mākslīgais intelekts.
Prožektoru apspīdēta paliek tikai pašaura sprauga skatuves centrā. Tajā redzam palēninātus, sastingušus vai jau uz nākamo vietu skrienošus varoņus. Var tikai apbrīnot tehniskā izpildījuma precizitāti, kad aktieri, ļaujoties gaismu un ēnu mijai, arī par spīti neizdevīgajiem apstākļiem, runā tumsā vai zem videoprojekcijas raksta.
Izrādes otrais cēliens iestudēts psihodēliski sirreālā atmosfērā: darbība noris butaforiski veidotā kastē, kas maksimālā pietuvinājumā parāda zem informatīvā un izklaidējošā satura slēptās atbaidošās mahinācijas. Foto – Kristaps Kalns
Lai neļautu skatītajam atslābināties, izrādes otrais cēliens iestudēts pilnīgi citādā – psihodēliski sirreālā – atmosfērā. Tagad darbība noris ap, cerams, apzināti butaforiski veidotu kasti, kas atgādina milzīgu pikseli, lai maksimālā pietuvinājumā parādītu zem informatīvā un izklaidējošā satura slēptās atbaidošās mahinācijas. Taču, kad varoņi piekļūst varas centram, izrādās, ka tajā nav nekā dzīvei derīga. Kā uz troņa šeit atklājas šīs pasaules demiurgs – totalitārās korporācijas priekšsēdētājs. Nelielajā ainā kādreizējais Jaunā Rīgas teātra studists Emīls Ralfs Zagorskis ar vienkāršiem līdzekļiem pārsteidzošā kārtā radījis fascinējošu tēlu, lai arī cik amorāls tas būtu. Nosvērtais, kalsnais jaunais cilvēks atgādina priekšstatus par Jēzu Kristu – sludinātāju, kurš šoreiz evaņģēlija vietā pievērš korporatīvā tirgus principiem, pestītāju, kurš atbrīvos nevis no grēkiem, bet gan no sava viedokļa un arī no dzīvības svešu ideālu vārdā.
Pulsējot dobjajai Martas Ansones mūzikai un žilbinot spilgto krāsu kaleidoskopam, kā vienmēr pašaizliedzīgās Lauras Siliņas ideoloģiskā konvertīte jutekliskā solonumurā cenšas pārliecināt, ka labi iepakotu mūsdienās var pārdot visu, arī vardarbīgu revolūciju.
Tā vien ir lugas kvalitātes zīme, ka, pamainot tikai dažas frāzes, stāsts iegūst šodienas skanējumu. Tagad, tāpat kā pirms piecdesmit gadiem, teroristi apdraud sabiedrības mieru, dažādas paaudzes strīdas par vērtībām, joprojām tiek kritizēta neoliberālā kapitālisma mašinērija, Tuvo Austrumu nauda pārņem Rietumu tirgus, savukārt ēters izaicina cilvēku zemākos instinktus.
Kaut kur pāri okeānam
Pastāvot tik daudzsološai iespējai runāt par mums tagad, mulsina uz skatuves redzamais laiks, par ko uzskatāmi liecina apģērbs, kas bijis Kristas Dzudzilo pārziņā. Bikses platām starām un apavi iespaidīgām zolēm asprātīgi sasaucas ar mūsdienu tendencēm, bet uzkrītoši vecinātie sēpijas toņi drīzāk liecina par putekļainiem pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem. Arī Kārļa Reijera komiskais reportieris, kura teatrālo balsi, stāju, kustības un mīmiku aktieris ir izkopis līdz detalizētai perfekcijai, tomēr paliek anahronisks pagājušā gadsimta mediju dinozaurs.
Iespējams, polemizējot ar skatuves telpā translētajiem ziņu virsrakstiem no ASV šodienas politiskās un kultūras dzīves, radošā komanda bija iecerējusi izsmiet mediju kultu, kas skatītājam piedāvā jebko, ko viņš grib redzēt. Taču vai drīzāk nav tā, ka mediji kļūst aizvien dzeltenāki, deģenerējot sev līdzi arī skatītāju? Un arī skaļās frāzes par pūstošo demokrātiju, cilvēku bez individuālas vērtības tomēr nešķiet šim laikam diez cik piemērotas.
Otro cēlienu iesildošajam topošajam aktierim Kristapam Kristeram Ozolam uzdots testēt skatītāju atsaucību. Apņēmības pilns pakļaut zāli savam enerģijā dzirksteļojošajam tēlam, viņš pūlas to vienot histēriskos saukļos, lai stiprinātu ticību niknā Bīla agresīvajiem paziņojumiem, kas atmaskotu valdošo eliti. Pirmizrādē pirmajās rindās iesūtīto viltus skatītāju forsētā aizrautība radīja biedējošu noskaņu, liekot fantazēt, vai cilvēks tik ātri spētu zaudēt veselo saprātu un pārtrauktu domāt pats ar savu galvu. Turpretī otrajā izrādē publikas iesākumā vājā atsaucība raisīja pat spēcīgāku efektu – atstājot Bīlu ārprātā vienu pašu ar savu reitingu apžilbināto komandu un uzrādot citu mūsu laika iezīmi, proti, vienaldzību jautājumos, kas mūs neskar tieši.
Kaut arī vietējo mediju vidē varam saskatīt to pašu problemātiku, nenoliegsim, ka mērogi un likmes nav salīdzināmas. Tāpēc izrāde, šķiet, raisa neveselīgu tiekšanos pēc tā jau plaši importētās virspusējības, kas māna ar satura daudzveidību, spožuma, kas atstaro tikai pats sevi, un tīksmināšanos par ietekmi, kas nav nekas vairāk par manipulāciju. Gribas teikt, ka iepriekšējā Matīsa Kažas izrāde Maigā vara šajā teātrī bija par mums šeit, savukārt Nacionālais kanāls ir par amerikāņiem kaut kur tur, pāri okeānam.
Hierarhijas shēma
Medija darbības un tajā nodarbināto attiecību tīklojumu, kura subordinācijas izsekošanai izrādes programmā pat ir ievietota hierarhiska shēma, simboliski iezīmē milzīgais aktieru ansamblis dažāda apjoma un nozīmes lomās.
Mikroskopiskajos uzdevumos piešķirtās frāzes pilnasinīgi izdzīvo vecmeistari Ivars Puga un Normunds Laizāns, kā arī topošā aktrise Elza Rūta Jordāne. Madara Reijere fiksās studijas pārzines un Uldis Anže parkinsonisma skartā augstākās raudzes funkcionāra atveidojumā meistarīgi noturas uz kariķēšanas šaurās robežas. Groteskas vilinājumam ir ļāvies arī Matīss Budovskis, kurš ziņu dienesta producentā ir izkāpinājis izteiksmīgu, bet sev ērtu nervoza ciniķa tēlu, un Igors Šelegovskis, kurš kanāla izpilddirektora lomā ālējas uz nebēdu un, šķiet, pats mazliet apmulst no atraisītā temperamenta.
Turpretī Daigai Kažociņai un Marijai Bērziņai atšķirīgos sastāvos ir dotas savā dramatismā skaistas izskaidrošanās ainas ar pusmūža vīru, Bīla tiešo šefu Šūmaheru, kad viņš paziņo par dēku ar krietni jaunāko kolēģi, izklaidējošā satura kuratori Diānu. Par spīti intelektuālām un estetizētām koncepcijām, grūti ir kam vairāk saviļņot kā sastrēdzinātas jūtu dzīves atklāsmei uz skatuves.
Agneses Budovskas graciozā Diāna ir rafinēta aprēķinātāja, nozares pieprasītais jebkādas ideoloģijas trūkums ir viņas profesionālā pārliecība. Savukārt vēl tikai topošās aktrises Agates Marijas Bukšas versijā šī varone vēl ir jauna plēsoņa, to zināmā mērā var attiecināt arī uz pašu aktrisi, kura, jūtot mēru un nesvaidoties ar temperamentu, ātri ir spējusi iekļauties ansamblī starp rūdītiem profesionāļiem. Viņas varone ir vairāk iesācēja karjeriste, stūrgalvīga un mazliet stūraina, attiecībās pavirša, bet vēl spējīga just. Šī Diāna šķiet cilvēciskāka, jo balss daudzveidīgajās noskaņās ir saklausāma vēl nestandartizētā, nedrošā dzīves izjūta. Taču attiecībām starp jebkuru no Diānām un Ivara Kļavinska visai pasīvi tverto ziņu dienesta vadītāju Šūmaheru gan nav iespējams noticēt nemaz.
Galvenais varonis un sižeta katalizators ir nodzītais ziņu moderators Bīls, kurš ir gatavs nošauties tiešajā ēterā. Egona Dombrovska tēlojums neļauj tikt skaidrībā, vai Bīla sajukšanai prātā ir kāds konceptuāls sakars ar trako pasauli viņam apkārt vai arī tā tomēr ir tikai individuāla rakstura saslimšana. Un atbildei ir izšķiroša nozīme, lai pateiktu, par ko ir šī izrāde un vai mums ir jebkādas iespējas mainīt pasauli uz labu. Bīls nemaņā haotiski meklē glābiņu reliģijā un vēlāk tikpat neizskaidrojami to nomaina pret lielā bosa pasviestajām biznesa pasaules jaunajām maksimām. Vienota tēla izveidi apgrūtina arī iecere aktierim katru uzrunu izpildīt kā ekstravagantu performanci, kurā viņam ir jāspēj pārspēlēt amizanto kostīmu uzjautrinošais efekts – vai tas būtu analogajai televīzijai raksturīgām krāsu joslām klātais uzvalks, mākslas vingrotājas triko vai persiešu asaras motīva iedvesmots kombinezons.
Kad Bīla komercpotenciāls ir izsīcis, darba devējs viņu upurē trulās teroristes stobram. Tas kanālam, domājams, dos atkal jaunu uzrāvienu. Viņa šo uzdevumu bez vilcināšanās pieņem, lai gan viņiem abiem varētu būt vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Šis izaicinošais stāsts tikai nostiprina bažas, ka uzticēties nevar nevienam. Un radošā komanda nav baidījusies to papildināt ar vēl kairinošākām krāsām un formām, piedāvājot sava veida modrības treniņu.
Nacionālais kanāls
Latvijas Nacionālajā teātrī 9., 17., 24.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 14–45